NATO ģenerālsekretārs Stoltenbergs atzinis, ka šis samits varētu transformēt aliansi. Kādas pārmaiņas tas varētu radīt?
Jau pirms kara Ukrainā bija iezīmējušās vairākas būtiskas un nepieciešamas pārmaiņas. Taču šis karš aliansei ir izvirzījis atsevišķus jautājumus kā ļoti būtiskus. Pirmkārt, tā ir fundamentāla skatījuma maiņa uz Krieviju. Tiek sagaidīts, ka jaunajā NATO Stratēģiskajā konceptā tā tiks definēta kā alianses ienaidnieks. Tas ir svarīgi ne vien saistībā ar atbalstu Ukrainai, bet arī Eiropas drošības arhitektūras un NATO kontekstā. Definējot Krieviju kā ienaidnieku, būtībā tiek iekodētas tās politiskās pozīcijas, kas šobrīd izskan alianses augsta ranga militārpersonu un politiķu runās. Šī kodēšana piešķir dziļāku stratēģisko nozīmi, jo rada iespēju tālāk attīstīt arī nepieciešamās taktikas.
Tas pats attiecināms arī uz Ķīnas Tautas Republiku un Irānu, neņemot vērā, ka Ukrainas kara ēnā šie jautājumi mums varētu šķist mazāk aktuāli. Ķīna uzmanīgi vēro NATO, tostarp alianses reakciju uz Ukrainā notiekošo, izdarot secinājumus. Savukārt Irāna jau ir demonstrējusi gatavību atbalstīt Krieviju tās agresijā. Faktiski šeit redzam skaidru autoritāro režīmu mesto izaicinājumu transatlantiskajai kopienai. Jāatceras, ka samitā tiks skatīti vidēja un ilgtermiņa alianses mērķi, NATO Stratēģiskais koncepts ir dokuments, kas aliansei būs vaduguns vismaz uz desmitgadi, tāpēc koncentrēties tikai uz Krievijas radīto tūlītējo apdraudējumu nebūtu tālredzīgi, pat noziedzīgi aplami.
Otrkārt, transatlantisko saišu stiprināšana. Eiropā arvien vairāk runā par tās stratēģisko autonomiju, tai skaitā arī militārā aspektā. Eiropas Savienība pirmo reizi savā vēsturē ir nosūtījusi ieročus karojošajai trešajai valstij. Eiropas valstis pieņēmušas nozīmīgus lēmumus gan finansējuma drošības palielināšanai, gan jaunas infrastruktūras izbūvei, kā arī veikušas citas nozīmīgas aktivitātes drošības stiprināšanai. Tomēr galvenais atbalsts Ukrainai joprojām nāk no ASV. Vēl arvien ASV ir NATO lokomotīve, kas ne tikai sniedz nozīmīgāko finansiālo ieguldījumu, bet arī bieži vien unilaterālās formās pieņem aliansei nozīmīgus stratēģiskos un taktiskos lēmumus. Tam būtu jāmainās. Kaut arī pēc šī samita ASV paliks NATO mugurkauls, Eiropas valstīm nāksies arvien vairāk domāt par aizsardzības budžetu palielināšanu, infrastruktūras izbūvi, līdz ar to arī lielākas atbildības uzņemšanos par alianses aizsardzības spējām. ASV un Eiropas valstīm ir jāmācās jauni, vairāk iekļaujoši lēmumu pieņemšanas modeļi un koordinētāka sadarbība.
Tas attiecas ne tikai uz alianses dalībvalstu sadarbību, bet arī uz sadarbību ar civilo sektoru. Kaut arī Covid-19 pandēmija ir iemācījusi aktīvāk iesaistīties civilo jautājumu risināšanā un plašāk sadarboties ar civilo sektoru, tomēr ir jāturpina sadarbības attīstība. Tikai tādā veidā ir iespējams izveidot tā saucamo “aizsardzības ekosistēmu”, kuru veido sarežģīti civilo un militāro partneru sadarbības tīkli un kura ir vitāli nozīmīga NATO izturētspējas stiprināšanai.
Transatlantisko saišu stiprināšanā ne mazāk svarīgs ir jautājums par NATO valstu iedzīvotāju viedokļiem. No vienas puses, šo sabiedrību vairākuma atbalsts Ukrainai ir piespiedis politiķus ātri pieņemt atbilstošus lēmumus. No otras puses, redzam, ka Eiropas valstu sabiedrībās par savu valdību atbalstu Ukrainai domas dalās, kā arī, visticamāk, šis atbalsts un pat pieprasījums pēc tūlītējas iesaistes līdz ar kara ieilgšanu un cenu kāpumu Eiropā mazināsies.
Jāņem arī vērā, ka Eiropas valstu sabiedrības vairs neraugās uz ASV kā visdrošāko sabiedroto. Jauni cilvēki vairs nesaskata ASV kā demokrātijas piemēru, kuram sekot. Kopumā uzticība ASV kā līderei ir pazeminājusies. Pieaug antiamerikānisma tendences. Savukārt ASV sabiedrībā līdz šim ir valdījusi tendence, ka samazinās atbalsts Savienoto Valstu iesaistei drošības un miera stiprināšanā dažādos pasaules reģionos, tostarp Eiropā. Arvien vairāk tiek runāts par atšķirīgām vērtībām un pieejām demokrātijai starp Eiropu un ASV, kas rada riskus NATO ilgtspējai, ņemot vērā, ka tā ir demokrātisku, kopējās vērtībās balstītu valstu alianse.
Treškārt, aliansei kopumā ir jāpiemērojas jaunajai drošības situācijai, attīstot tai atbilstošas spējas arī tādās jomās kā tehnoloģiju attīstība, datu aizsardzība, kibertelpa, hibrīdais apdraudējums un citās jaunajās kara vešanas formās. Vienlaikus tiek domāts, kā iespējami robustu atturēšanu un aizsardzību kombinēt ar cīņu pret klimata pārmaiņām un to seku pārvaldību. Īpašu nozīmi ir nepieciešams pievērst krīzes reaģēšanai un rīcībām agrīnās konflikta stadijās.
Pastāv vairāki robi, kuriem NATO nāksies pievērst lielāku uzmanību. Tos var skatīt vairākās dimensijās. Viena no tām ir esošās sistēmas piemērošana jaunajai drošības situācijai, tai skaitā jaunu militāro stratēģiju izstrādei un NATO dalībvalstu militāro spēju harmonizēšanai visos operacionālajos domēnos. Savukārt, ja runājam ģeogrāfiskajās kategorijās, tad teritoriāli reģioni, kuros ir nepieciešams ievērojams NATO klātbūtnes kāpinājums, ir NATO Austrumu flangs Baltijas valstu, Polijas un Rumānijas teritorijās. Atsevišķi militārie analītiķi aicina rūpīgāku uzmanību pievērst arī NATO Dienvidaustrumu flangam Melnās jūras reģionā.
Latvija, ņemot vērā pašreizējos drošības riskus, saistībā ar NATO samitu cer uz lēmumiem par pastāvīgu sabiedroto klātbūtni un vismaz brigādes līmeņa vienības izvietošanu. Kādus lēmumus attiecībā uz Baltijas valstīm varam sagaidīt?
Domāju, ka varam cerēt uz sabiedroto klātbūtnes palielināšanu, taču es atturētos prognozēt, cik liela tā būs, jo bieži vien šādi lēmumi ir arī politiskās tirgošanās rezultāts. Tomēr optimismu rada fakts, ka vairumā dalībvalstu ir gana skaidra izpratne par nepieciešamību stiprināt NATO Austrumu flangu. To, piemēram, apliecina tas, ka nupat Spānija Latvijai ir piegādājusi zeme–gaiss zenītraķetes NASAMS, kā arī citi nozīmīgi soļi, kurus kopš kara sākuma Ukrainā spērušas NATO dalībvalstis.
Cits jautājums, kas mums svarīgs, ir ideja, ka būtu jāveido speciāli modeļi drošības stiprināšanai NATO partnervalstīs, kaimiņos. Mūsu reģionālajai stabilitātei tas būtu nozīmīgi. Taču baidos, ka šajā jomā alianse nebūs tik vienota. Jau tagad redzam Somijas un Zviedrijas grūtības iestāties NATO, Vācijas nekonsekvento pieeju Ukrainas atbalstīšanā.
Kā vērtēt jau izskanējušo nodomu Baltijas valstu nodrošināšanai paredzēto NATO karavīru papildinājumu paturēt viņu mītnes zemēs, solot ātru ierašanos vajadzības gadījumā? Jāpiebilst, ka Igaunijas premjerministre Kallasa nupat paudusi bažas, ka esošie NATO aizsardzības plāni Baltijas valstīm paredz to sākotnēju ieņemšanu un vēlāku atbrīvošanu 180 dienu laikā. Tas ir pretrunā tam, kā varētu saprast politiķu un NATO amatpersonu solījumus sabiedrībai, ka alianse ir gatava aizsargāt katru savu kvadrātcentimetru, kā arī nozīmētu milzīgus cilvēku un citus zaudējumus okupētajās teritorijās. Tātad vietā ir arī jautājums –, vai esam vismaz daļēji maldināti par NATO sniegto aizsardzību?
Jā, esam dzirdējuši no amatpersonām izteikumus, ka varbūtēja iebrukuma gadījumā NATO, iespējams, reaģētu uz jau notikušu mūsu teritoriju ieņemšanu, nevis aktīvi iesaistītos agrīnajās konflikta fāzēs. Tomēr es nevaru to komentēt, neredzot atbilstošus dokumentus, kuri to paredz un, visticamāk, nav publiski pieejami. Iespēja, ka Baltija tiktu atbrīvota, taču jau pēc notikuša iebrukuma, protams, mums ir slikta ziņa. Vienlaikus tas liek domāt par pašu spēju stiprināšanu, lai varētu stāties pretim iebrukumam jau tā sākumā. Šajā ziņā paļauties tikai uz sabiedroto ierašanos noteikti nevajadzētu.
Masīva Krievijas iebrukuma gadījumā arī tā NATO brigāde, kuru tagad pieprasām, diezin vai spēs nozīmīgi palīdzēt. Jāņem arī vērā mūsu specifiskais ģeogrāfiskais novietojums, kas objektīvi rada zināmus izaicinājumus saistībā ar sabiedroto iespējām ātri reaģēt. Tas nozīmē, ka, jā, Baltijas valstis kā NATO pilntiesīgas dalībnieces ir tiesīgas paļauties uz alianses līguma 5. pantu. Tomēr jaunajā drošības vidē vajadzētu ne tikai gaidīt nopietnus soļus no mūsu lielajiem partneriem, bet arī pašiem rīkoties. Ir daudz jādara. Lai Latvijā nodrošinātu lielāku NATO klātbūtni, nepieciešams izveidot vēl vienu militāro bāzi, kā arī ir jāveido cita infrastruktūra, jāuzlabo esošā. Jāstiprina Latvijas kā uzņemošās valsts spējas. Jāveicina savstarpējā bruņoto spēku koordinācija, jāturpina attīstīt visaptverošo valsts aizsardzību.
Vēl nesen, pirms kara Ukrainā, veicām sabiedriskās domas aptauju, kurā tika atklāts, ka pietiekami daudz Latvijas iedzīvotāju uzticas mūsu armijai, taču vienlaikus netic, ka tā viņus pasargās. Visas gaidas tiek veltītas NATO spēkiem. Tieši tagad, kopš noticis Krievijas iebrukums Ukrainā, novērojam palielinātu interesi par iestāšanos Zemessardzē un vēlmi aizstāvēt savu zemi, ir pavēries iespēju logs veidot maksimāli efektīvu visaptverošās aizsardzības sistēmu. Aizsardzības ministrija ir darījusi daudz, tomēr šajā aspektā tas nav pietiekami. Tieši tagad iedzīvotāju vēlme aizsargāt savu valsti būtu jānostiprina kā ilgtermiņa tendence. Svarīgi, lai tie cilvēki, kuri grib aizsargāt valsti, tiktu apmācīti, lai tiem būtu atbilstošas zināšanas un prasmes. Tikai tad, kad būs sperti šie un citi nepieciešamie soļi, varēsim justies drošāk attiecībā uz iespējamu uzbrukumu.
Kā šajā kontekstā vērtēt vairāk reģionālu ierosinājumu par militāri politiskas alianses vai savienības izveidošanu starp Lielbritāniju, Poliju, Ukrainu un trim Baltijas valstīm?
Manuprāt, jebkurš sadarbības formāts, kas stiprina drošību, ir atbalstāms. Taču šādai savienībai nevajadzētu izslēgt sadarbību ar NATO un ASV. Tai ir jābūt nepārprotami integrētai un savietojamai ar NATO. Es nedomāju, ka minētās idejas autoriem ir ambīcijas aizstāt NATO.
Attiecībā uz Eiropu –, lai arī tagad ir sarežģīti runāt par paļaušanos uz Vācijas partnerību, Eiropas drošību bez tās ir grūti iedomāties. Plašākā kontekstā ir arī piedāvājums veidot G12, ko saista ar nosacījumu par transatlantisku sadarbību. Tātad šādi formāti var būt, un tie var dot pozitīvu pienesumu, nevis aizstāt pastāvošos transatlantiskās sadarbības formātus drošības uzturēšanai.
Nupat ES ārlietu pārstāvis Borels paudis, ka Eiropai ir plašāks uzdevums izstrādāt efektīvu drošības un aizsardzības politiku. Vai tas varētu būt kaut kas vairāk par labās gribas paušanu? Uz ko tādā gadījumā šai politikai būtu jābalstās?
Tā ir labās gribas un arī ambīciju paušana, kas saistīta ar Eiropas stratēģiskās autonomijas ideju. Manuprāt, tas ir loģisks solis tālākai drošības stiprināšanai Eiropā. Tomēr arī šeit NATO netiek izslēgta. Tas, kas var notikt, un, cerams, arī kaut kādā apjomā notiks, būs Eiropas spēju stiprināšana sasaistē ar ASV. Šādas iniciatīvas ir nepieciešamas, lai Eiropa vairāk uzņemtos atbildību par savu drošību, ko ASV jau ilgstoši ir aicinājusi darīt. Patlaban tiek runāts, ka Eiropa varētu spēlēt lielāku lomu Ukrainas miera noregulējumā, tai skaitā drošības perspektīvā. Tomēr, redzot, kā šobrīd rīkojas Francija un Vācija, es lielas cerības neloloju.
