Covid-19 pandēmijas laikā bērni un jaunieši vēl vairāk laika pavada mājās, darbojoties ar saviem datoriem un viedierīcēm. Vai ir novērotas kādas izmaiņas seksuāla rakstura noziegumu, kuri izdarīti interneta vidē, statistikā?
Pati statistika jāvērtē ļoti piesardzīgi, jo šādi noziegumi ir izteikti latenti. Turklāt ne par katru noziegumu tiek ziņots. Tāpēc, ja arī ziņojumu skaits par šādiem noziegumiem pieaug, tas nebūt nenozīmē, ka palielinājies arī pašu noziegumu skaits.
Ziņojumu skaita palielināšanos var skaidrot ar to, ka ir mainījusies sabiedrības attieksme, – ir izveidojusies labāka izpratne. Daudz darīts arī prevencijas darbā, lai informētu sabiedrību, aicinātu ziņot par šādiem noziegumiem. Redzam, ka cilvēki arvien vairāk uzticas policijai. Pieaug arī policijas zināšanas un spējas šāda veida noziegumu atklāšanā.
Vienlaikus ir jāsaprot, ka viedierīce un internets kļūst arvien pieejamāki. Internets ir relatīvi lēts, un ir pieejami arī bezmaksas Wi-Fi tīkli. Auditorija ir liela, līdz ar to pieaug arī riski. Redzam, ka bērni internetu sāk lietot arvien jaunākā vecumā. Līdz ar to arī varbūtība bērnam un jaunietim kļūt par upuri palielinās.
Kādas ir biežāk izmantotās metodes, kuras pielieto noziedznieki, lai ievilinātu bērnus un jauniešus lamatās?
Noziegumu ir daudz, un tie ir dažādi.
Visbiežāk pieauguši cilvēki cenšas uzsākt saraksti ar bērnu/jaunieti, vedinot sarunu uz seksuāla rakstura tēmām, cenšas ieinteresēt. Dažiem noziedzniekiem pietiek vien ar “parunāšanu”, citi mudina uzņemt un atsūtīt kailfoto, videomateriālus.
Ir arī tādi noziedznieki, kuri ar upuri vēlas satikties, lai pastrādātu noziegumu. Ne vienmēr, tomēr bieži noziedznieki uzdodas par vienaudzi līdz pēdējam brīdim, iekams nav sarunāta tikšanās.
Dažkārt arī paši bērni izdara šādus noziegumus, reizēm apzināti, reizēm, pat neapzinoties sekas savai rīcībai. Ir reģistrēti gadījumi, kad bērni, jaunieši paši apmainās ar kailfoto.
Proti, ja nepilngadīga persona sevi nofotografē, izgatavo video un nosūta to, piemēram, savam vienaudzim, – tas ir noziegums?
Jā, ir. Likumā noteikts, ka bērnu pornogrāfija ir arī seksualizēta poza, ne tikai attēli, video, kuros redzami dzimumorgāni. Ja nepilngadīga persona sevi ir nofotografējusi un nosūtījusi šādus attēlus, tad persona ir izgatavojusi bērnu pornogrāfiju. Tādā veidā, iespējams, pat neko sliktu negribot, vien nosūtot attēlus, nepilngadīga persona jau ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu. Atbildība pienākas arī personai, kura šādus attēlus glabā.
Ir bijuši gadījumi, kad attiecības pārtrūkst un viena puse izdomā šos attēlus pārsūtīt citiem, izplatīt, publicēt citās interneta vietnēs, kas var novest pie tā, ka fotoattēls izplatās nekontrolēti.
Arī pašiem bērniem un jauniešiem vairāk jādomā par to, kādus attēlus sūta citiem.
Protams! Valsts policija tam vērš uzmanību arī savās kampaņās. Var gadīties, ka šādu attēlu palūdz izgatavot draugs kā sava veida mīlestības apliecinājumu. Taču ir jāsaprot, ka tā nedrīkst darīt, tādā veidā tiek izdarīts noziegums.
Kuri sociālie tīkli ir jauniešiem bīstamākie? Kuros visvairāk tiek pastrādāti šāda veida noziegumi?
To objektīvi nevar novērtēt. Bērni un jaunieši lieto dažādus sociālos tīklus – populārus, mazāk populārus. Svarīgi ir saprast, ka apdraudējuma risks ir pilnīgi visur. Reizēm upuri ir nosaukuši tādas vietnes un aplikācijas, par kurām sākotnēji pat nevarētu iedomāties.
Nav tādu “drošu sociālo tīklu” un “bīstamu sociālo tīklu”. Pilnīgi visur ir jābūt uzmanīgiem.
Bērnam, jaunietim, iespējams, ir kauns par to, ka ir kļuvis par upuri. Kur viņam vērsties pēc palīdzības, ja nav vēlēšanās par to stāstīt vecākiem?
Valsts policija aicina vecākus ar bērniem uzturēt uzticības pilnas attiecības. Tas ir veids, kā varam pasargāt bērnu. Bērnam ir jāuzticas vecākiem un krīzes situācijā ir jālūdz palīdzība.
Ja nu ir tā, ka bērnam nav neviena, kam par to pastāstīt, tad jāvēršas pie speciālista skolā, piemēram, psihologa, sociālā pedagoga. Jāiesaista kāds pieaugušais. Tāpat var piezvanīt uz bērnu uzticības tālruni, kur strādā apmācīti speciālisti, kuriem anonīmi var izstāstīt situāciju, viņi uzklausīs, dos padomus.
Ir arī vietne drossinternets.lv, kurā pieejami jau sagatavoti dažādi ieteikumi, kā rīkoties. Tur var ziņot arī par gadījumiem, kad internetā nopludināts, piemēram, kailfoto.
Runājot par izglītības jomu, – vai bērni un jaunieši izglītības iestādēs tiek pietiekami izglītoti par drošu interneta lietošanu?
Vienmēr var teikt, ka var darīt vairāk un labāk. Taču, ja mēs salīdzinām pašreizējo situāciju ar to, kāda tā bijusi agrāk, ir redzams, ka arvien vairāk par to tiek runāts skolās. Taču prevencija nav tikai skolas darbs. Nevar aizvest bērnu uz skolu un paļauties, ka tur visu izstāstīs.
Tas ir visas sabiedrības darbs. Par to ir jārunā jau ģimenē, bērnam ir jāskaidro, kā uzvesties interneta vidē un lietot viedierīces, jāstāsta par riskiem. Skolai, protams, arī jāpieliek savs darbs, lai skolēniem pastāstītu par to, kas notiek.
Mums visiem ir jādara vairāk, lai pasargātu bērnus.
Kādus ieteikumus vecākiem policija var sniegt, lai parūpētos par bērnu drošību interneta vidē?
Ar bērniem ir jāpārrunā metodes, kādas varmāka var izmantot. Jāpārliecinās, ka bērna sociālā tīkla profils ir “privāts” (un tajā netiek publicēta personiska vai intīma informācija, kuru ir iespējams izmantot ļaunprātīgos nolūkos; šeit – red. piez.). Vecākiem bērns jāmudina uzticēties un stāstīt par savu interneta ikdienu, jāpārrunā jaunatklātās aplikācijas. Vecākiem nepieciešams būt bērna sociālo tīklu draugu lokā.
Tāpat policija iesaka izmantot dažādas iespējas, lai pārraudzītu bērna aktivitātes internetā un ierobežotu tur pavadīto laiku. Bērniem ir jāskaidro, ka sarakstīšanās ar svešiniekiem var beigties slikti, noziedznieki var izlikties par vienaudžiem.
Ļaundaris vienmēr lūgs, lai par sarunām tiktu noklusēts, un saraksti interneta vidē nereti mēģinās pārnest uz saraksti telefonā. Ja bērns aktīvi ar kādu sarakstās, īpaši vēlās vakara stundās, vecākiem jācenšas noskaidrot, ar ko bērns sazinās.
Dažādi ieteikumi vecākiem un bērniem ir pieejami interneta vietnē manadrosiba.lv.
