Publicēts pirms 3 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO no personīgā arhīva
Tikai četri procenti no visām Latvijas nevalstiskajām organizācijām ir piedalījušās nacionāla līmeņa lēmumu pieņemšanā, liecina biedrības „Latvijas Pilsoniskā alianse” veiktais pētījums par laikposmu no 2018. gada līdz 2021. gada pirmajai pusei. Turklāt desmit aktīvākās organizācijas pārstāv pašvaldības un uzņēmējus, to vidū nav NVO, kas pārstāvētu dažādu sabiedrības grupu intereses. “Pilsoniskās līdzdalības aktivitāte ir zema,” sarunā ar LV portālu secina biedrības, kura apvieno vairāk nekā 140 nevalstisko organizāciju, direktore KRISTĪNE ZONBERGA.
Kā jūs raksturotu, kas ir pilsoniskā līdzdalība?
Pilsoniskā līdzdalība ir iedzīvotāju aktivitātes sabiedrībai nozīmīgu jautājumu apspriešanā un īstenošanā. Tas var būt plašs jautājumu spektrs, piemēram, piedalīties lēmumu pieņemšanā, ar ko galvenokārt nodarbojas „Latvijas Pilsoniskā alianse”. Tā var būt ziedojumu veikšana, dalība talkās, brīvprātīgo darbs – tas ir atkarīgs no iedzīvotāja, kā viņš vēlas risināt sev un sabiedrībai svarīgus jautājumus.
Pilsoniskā līdzdalība var būt arī hobijs, intereses, piemēram, darbošanās Vēstures biedrībā.
Jā, kopā sanāk cilvēki ar kopīgām interesēm, apspriež un risina kādu konkrētu jautājumu.
Latvijā pašlaik reģistrēti aptuveni 24 000 nevalstisko organizāciju, taču tādu, kuras ir iesniegušas gada pārskatus un funkcionē, ir tikai apmēram 18 tūkstoši. Tikai 5% Latvijas iedzīvotāju darbojas tādās NVO, kuras piedalās un spēj ietekmēt lēmumu pieņemšanu valsts un pašvaldību iestādēs.
Pirms vairākiem gadiem šādi tika secināts Latvijas Universitātes pētījumā „Dati par pilsonisko sabiedrību: Eiropas sociālā pētījuma rezultāti”. Tāpēc šis skaitlis parādās Nacionālās attīstības plānā un citos politikas plānošanas dokumentos. Taču jāpiebilst, ka skaitļi ir dažādi un tie atšķiras. Piemēram, nesen Rīgas Stradiņa universitātes pētnieks Sergejs Kruks prezentēja jaunākos 2019. gada datus par sabiedrības līdzdalību. Tajos bija secināts, ka 79% cilvēku neiesaistās NVO.
Svarīgi ir vērtēt, kādā jomā notiek sabiedrības līdzdalība. Pētījumā, kurā tika noskaidroti iepriekš minētie 5%, nebija atšifrēta līdzdarbošanās sfēra. Savukārt Stradiņa universitātes pētījumā bija apkopoti dati arī par līdzdalības jomu, noskaidrojot, ka lielākais īpatsvars dalībai NVO ir kultūras, reliģijas un izglītības jomās. Tas nenozīmē, ka šie visi cilvēki piedalās lēmumu pieņemšanā.
„Latvijas Pilsoniskā alianse” veica monitoringu, faktiskās līdzdalības izpēti par laikposmu no 2018. gada līdz 2021. gada pirmajai pusei. Izpētījām oficiālos dokumentus – Saeimas komisiju protokolus, tiesību aktu projektu anotācijās iekļauto informāciju par līdzdalībā iesaistītajām organizācijām –, kā arī lūdzām nozaru ministrijām atsūtīt informāciju, kādas organizācijas ir iesaistītas darba grupās, komisijās un citos konsultatīvajos mehānismos. Tādā veidā apkopojām datus, kāda ir bijusi faktiskā līdzdalība. Apkopotajos datos bija redzams, ka unikālo organizāciju skaits, kuras ir piedalījušās nacionāla līmeņa lēmumu pieņemšanā, ir 720 organizācijas. Tie ir aptuveni 4% no visām NVO.
Kā vērtējat šādu procentuālo aktivitāti?
Četri procenti – tas ir maz. Interesanti, ka 2015. gadā, kad aptaujājām NVO un prasījām, vai tās piedalās lēmumu pieņemšanā, – apstiprinoši atbildēja 11%.
Vēl viens būtisks jautājums –, kāda veida organizācijas piedalās lēmumu pieņemšanā? Ja jānosauc TOP 3, tad tas ir: Latvijas Pašvaldību savienība, Latvijas Darba devēju konfederācija un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera. Desmit aktīvāko organizāciju vidū ir tikai pašvaldību vai biznesa sektora intereses pārstāvošās NVO. To vidū nav NVO, kuras pārstāv dažādu sabiedrības grupu intereses.
Šīs biedrības drīzāk klasificējamas kā lobistu organizācijas, kas lobē vai nu pašvaldību, vai biznesa intereses. Tā nav pilsoniskā aktivitāte.
Jā, tā ir, tādēļ ļoti iestājamies par pilsoniskā dialoga veicināšanu.
Es nesaku, ka ir slikti, ja pašvaldības un biznesa NVO piedalās lēmumu pieņemšanā, tām ir jāiesaistās un jādarbojas, bet ir jādomā, kā mazināt disbalansu lēmumu pieņemšanā, lai nebūtu tikai vienas puses viedoklis. Svarīgi, lai tiktu pārstāvētas mazaizsargāto cilvēku intereses, – tas būtu virziens, kurā strādāt turpmākajos gados.
Nesen izsūtījāt vēstuli premjeram, kurā paudāt bažas par līdzdalības problēmām lēmumu pieņemšanā saistībā ar Vienoto tiesību aktu projektu izstrādes un saskaņošanas portālu jeb TAP portālu.
9. septembrī stājās spēkā jauns Ministru kabineta kārtības rullis, ar kuru būtiski tiek mainīta pieeja, ar kādu valsts pārvaldē turpmāk tiks izstrādāti un saskaņoti tiesību aktu projekti. Sākotnēji domājām, ka grozījumi vairāk būs tehniski, taču Valsts kanceleja bija izstrādājusi arī citus grozījumus sabiedrības līdzdalības jomā, kas ar NVO sektoru nebija pārrunāti.
Tomēr panācām vienošanos, ka likumprojektu apspriešanā saglabāsies līdzšinējā kārtība, – līdzdarbosies arī deleģētie pārstāvji no sociālajiem partneriem, Nevalstisko organizāciju un Ministru kabineta sadarbības memoranda pārstāvji. Tas būs viens no pilsoniskā dialoga elementiem.
Izmaiņas Ministru kabineta kārtības rullī attiecas arī uz jautājumu izskatīšanas kārtību, kas skar visas NVO, pilsonisko sabiedrību vai demokrātijas jomu. Šajos gadījumos jautājumi obligāti būs jāizskata Memoranda padomes sēdē, šim faktam un padomes lēmumam būs jāparādās arī likumprojekta anotācijā. Iepriekš šī kārtība bija noteikta ļoti vienkāršoti.
NVO iegūs lielāku iesaisti Latvijas nacionālo pozīciju veidošanā. Līdz šim slēgtajās sēdes daļās, kurās tika skatīti nacionālās pozīcijas jautājumi, varēja piedalīties tikai sociālie partneri.
Ar Valsts kanceleju vienojāmies, ka tuvākajā laikā konceptuāli ir jāatgriežas pie sarunas par sabiedrības līdzdalību, turklāt šo jautājumu nepieciešams izskatīt ar TAP portālu nesaistīti.
TAP portāls ir valsts informācijas sistēma, kuru izmanto Ministru kabineta darbības nodrošināšanai, sabiedrības informēšanai un līdzdalībai tiesību aktu izstrādē. Kā vērtējat tā ieviešanu?
Pozitīvi, ka visa informācija par līdzdalību būs pieejama vienuviet, nevis būs jāiet visu ministriju mājaslapās, kā tas bija līdz šim. Bažas ir par to, vai, padarot jauno TAP portālu par vienīgo viedokļu paušanas līdzekli, netiek izslēgta kāda sabiedrības grupa. Lai varētu izteikt viedokli, sniegt atzinumu TAP portālā, ir jāreģistrējas, jāizveido savs profils. Vai tas vienubrīd neatturēs līdzdarboties kādu aktīvistu vai ne tik pieredzējušu organizāciju, jo, pirmoreiz reģistrējoties, būs jāiziet gana birokrātisks process. Ceram –, ja tomēr radīsies kādi šķēršļi, ministrijas nāks pretī un pieņems priekšlikumus līdzšinējā formātā.
Interesants piemērs ir Cēsu pašvaldība, kura, lai veicinātu iedzīvotāju savstarpēju biedrošanos un domu apmaiņu, rīko kaimiņu svētkus dažādās pilsētas apkaimēs, aizsākot tradīciju, kuru cēsnieki sākuši pieņemt. Kopējās aktivitātēs izdevies iesaistīt ap 2% pilsētas iedzīvotāju, taču prakse liecina, ka sabiedrībā jābūt vismaz 10% pilsoniski aktīvu indivīdu, lai tie spētu pamudināt rīkoties arī pārējos.
Domāju, ka procentuālais īpatsvars, cik daudz sabiedrības iesaistās pilsoniskajās aktivitātēs, nav būtiskākais. Kad tiek runāts par pilsonisku sabiedrību, ar to saprot iedzīvotājus, kuri iesaistās, risina vai apspriež jautājumus, kas ir būtiski vai nu kādai sabiedrības grupai, vai sabiedrībai kopumā. Ja iedzīvotājs nepiedalās, tad, iespējams, nav sapratis jautājuma aktualitāti.
Procentuāli mērīt ir ļoti sarežģīti, svarīgi ir, kāda ir iedzīvotāju motivācija piedalīties, vai tas, pēc iedzīvotāju domām, ir jēgpilni, – vai tie būtu kaimiņu svētki, vai puķu dobju ierīkošana.
Būtu jāskata nevis procenti, bet gan priekšnosacījumi pilsoniskas sabiedrības līdzdalības kopējai sistēmai, proti, cik vienkārši vai sarežģīti ir iesaistīties un līdzdarboties. Cilvēkiem ir jābūt arī pamatzināšanām, kā var līdzdarboties, un pieejamai informācijai, kur un kā var piedalīties. Iespējai iesniegt priekšlikumus TAP portālā ir jābūt maksimāli vienkāršai.
Pārstāvu viedokli, ka ir ļoti svarīgi stiprināt viedokļu līderus, platformas, NVO, kuri varētu iekustināt iedzīvotājus, palīdzēt iedzīvotājiem orientēties tajā, kas jādara. Tās ir lietas, kas jāveicina.
Esmu dzirdējusi arī viedokli, ka pilsoniskās līdzdalības veicināšanā nav jēgas iesaistīties, jo nav rezultāta. Vai rezultāts ir viens no priekšnoteikumiem, lai veicinātu aktivitāti?
Jā, viennozīmīgi. Šis ir viens no jautājumiem, kurš atainots dažādās diskusijās un aptaujās. Iedzīvotāji ir norādījuši uz neveiksmīgu pirmo pieredzi, kad neskaidru iemeslu dēļ nav ņemts vērā kāds konkrēts viedoklis. Pēc tam vairs nav bijusi vēlēšanās iesaistīties.
Kad veicām pētījumu par aktīvākajām NVO, šīm 720 organizācijām, kuras ir piedalījušās nacionāla līmeņa lēmumu pieņemšanā, prasījām, kā viņi paši vērtē pilsonisko līdzdalību, vai tā ir bijusi jēgpilna. Organizācijas norādīja, ka viens no šķēršļiem, kāpēc līdzdalība nav bijusi veiksmīga, ir cilvēkresursu trūkums. Ir grūti piesaistīt kompetentus darbiniekus ilgtermiņā. Kā otrs šķērslis tika minēts finanšu līdzekļu trūkums, bet trešais – valsts pārvaldes attieksme un pats līdzdalības process. Līdzdalība ir notikusi, viedoklis ir iesniegts, bet normatīvie akti neprasa obligāti sniegt atgriezenisko saiti. Līdz ar to tas balstās uz labo praksi vai valsts pārvaldes iespējām vai vēlmi sniegt atgriezenisko saiti. Tad reizēm ir vilšanās – esam darījuši visu, ko varējām, bet rezultāts nav tāds, kādu gaidījām.
Manuprāt, pilsoniskās līdzdalības iesaistei svarīgs ir arī tiesiskais regulējums. Lai līdzdalība būtu vienkārša, tai jābūt labvēlīgiem priekšnosacījumiem. Šobrīd Latvijā process ir pārregulēts, un, lai piedalītos, tiek prasīta augsta pilsoniskā kompetence. Taču demokrātijā ir svarīga ikviena iedzīvotāja iesaiste valstiskos procesos. Pāri visam nevar būt tas, cik profesionāli ir sniegts viedoklis.
Latvijas iedzīvotāju uzticības līmenis publiskās varas institūcijām un politiskajām partijām ir zemāks par vidējiem rādītājiem Eiropā, liecina “Eirobarometra” dati. Vai tas arī ir viens no iemesliem zemajai pilsoniskajai aktivitātei?
Tas, visticamāk, ir viens no iemesliem, kāpēc ir zema līdzdalība, jo, protams, kāpēc cilvēkam iesaistīties kādā procesā, kuram viņš netic. Bet tas ir saistīts ar to, ko jau minēju, – ar iedzīvotāju iepriekšējo pieredzi, kontaktējoties ar valsts institūcijām un politiskajām partijām. Ja ir bijusi negatīva pieredze, tad veidojas uzskats, ka nevar uzticēties arī citos jautājumos.
Vēl svarīgi, kā iedzīvotāji vērtē valsts pārvaldes institūcijas un politiskās partijas. Kā notiek viņu saskarsme ar valsts iestādi, – vai tas ir pozitīvi, vai kā ar uzraugošu iestādi.
Tiesa, Stradiņa universitātes pētījums neuzrādīja korelāciju starp uzticēšanos un līdzdalības intensitāti. Pētījuma autori secināja, kas tas vairāk ir saistīts ar indivīda īpašībām un dzīves uztveri, – ja iedzīvotāji neuzticas valsts iestādēm, tad viņi darīs visu, lai ar tām nebūtu jāsaskaras.
Pēdējos gados Rīgā aktivizējušās apkaimju biedrības. Āgenskalniešus dara bažīgus „RailBaltic” trase, vairākām centra biedrībām rūp zaļāka un kājāmgājējiem drošāka apkārtne.
Ja nemaldos, pirmās apkaimju biedrības, kuras dalījās ar pozitīvo pieredzi, ko var iegūt pilsoniski līdzdarbojoties, bija Čiekurkalnā un Sarkandaugavā. Šie piemēri iedvesmoja citu apkaimju iedzīvotājus.
”Latvijas Pilsoniskās alianses” pētījums liecina, ka ir 11 dažādas pilsoniskās aktivitātes formas. Kuras ir izplatītākās?
Nemainīgi, aktīvākās pilsoniskās līdzdalības formas ir ziedojumi, dalība vēlēšanās un talkās. Tas nozīmē, ka cilvēki neizvēlas ikdienas līdzdalības formas, bet gan izvēlas iesaistīties tikai tad, kad viņiem rūp kāds konkrēts jautājums.
NVO bija neapmierināta ar 2018. gada nodokļu reformas dēļ zaudēto ziedojumu atbalsta sistēmu. Toreiz Finanšu ministrija apgalvoja, ka reforma ir jāvērtē trīs gadu periodā un tikai tad varēs analizēt rezultātus. Ir beidzies noteiktais trīs gadu termiņš, vai ir notikušas sarunas ar Finanšu ministriju par ziedojumu sistēmu?
Šādas sarunas nav notikušas, taču diskusijas ir par citiem nodokļiem, konkrēti, valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām, kuru minimālās iemaksas ir spēkā no šī gada 1. jūlija. Latvija līdz galam nav pārņēmusi PVN direktīvu, kura nosaka NVO dažādus atvieglojumus. Finanšu ministrija ir sagatavojusi informatīvo ziņojumu par sabiedriskā labuma organizācijām, kurā pēkšņi redzami uzņēmuma ienākuma nodokļa maksājumi.
Šāds nodokļu režīms, kas draud NVO, izskatās gana nepanesams, turklāt izmaiņas notiek vienkopus.
Bet par ziedojumu sistēmu vēl noteikti runāsim. 2018. gadā kritums uzņēmumu ziedojumiem bija ļoti būtisks. Ja pirms nodokļu reformas ziedojumos NVO saņēma tuvu 100 miljoniem eiro, tad 2018. gadā vairs tikai 66 miljonus eiro, bet 2019. gadā tie bija ap 63 miljoniem eiro. Tātad kritums vairs nav tik straujš.
Veicot pētījumu par Covid-19 krīzes ietekmi uz NVO, secinājām, ka pērn, iespējams, ziedojumu apmērs nesamazinājās, jo bija vairākas kampaņas, kas paredzētas krīzes negatīvo seku pārvarēšanai. Piemēram, jaunajai organizācijai „Paliec mājās” ziedoja gan privātpersonas, gan uzņēmēji. Kultūras organizācijas bija bažīgākas, jo bieži vien ziedojums ir konkrētam pasākumam, bet, tā kā tie nebija iespējami, kritās arī ziedojumu apjoms.
Kāpēc ziedojumu apjoms pērn nesamazinājās? Tāpēc, ka Covid-19 infekcijas izplatības seku pārvarēšanas likumā ir iekļauta norma, kas paredz labvēlīgākus nosacījumus uzņēmumiem, kuri ziedo organizācijai, kas palīdz mazināt krīzes sekas. Tika palielināta ar nodokli apliekamajā bāzē neiekļaujamo ziedojumu summa – tas, iespējams, arī bija motivējoši.
Pēdējos gados ir pieauguši privātpersonu ziedojumi. Iemesli šādai situācijai nav zināmi, bet pieļaujams, ka pašas organizācijas ir mainījušas komunikācijas stratēģijas.
NVO aktīvi iesaistījušās arī migrācijas krīzē uz Latvijas—Baltkrievijas robežas, nodrošinot ēdienu un drēbes.
Jā, organizācijas iesaistās, kad ir krīze. Prieks, ka NVO spēj ātri reaģēt, arī operatīvi uzrunāt sabiedrību, lai tā ziedotu līdzekļus vai mantas.
Krīzes laikā notika dažādas iniciatīvas, kad ļoti svarīgi bija pārtikas ziedojumi. Kā piemēru varu minēt ēdināšanas uzņēmumu un labdarības organizācijas „Hospiss LV” sadarbību, pagatavojot maltītes mediķiem.
Ar laiku ziedojumu formāts mainās – ziedot un palīdzēt var ne tikai ar naudu, bet arī ar nepieciešamām lietām un pakalpojumiem.
