Pasaules Veselības organizācija vēsta, ka Covid-19 ir radījis nozīmīgu slogu rehabilitācijas pakalpojumu nozarei visā pasaulē. Vai varat raksturot situāciju Latvijā?
Covid-19 saslimšana rada lielu slogu visai medicīnas sistēmai, tostarp rehabilitācijas pakalpojumu nozarei. Raksturojot situāciju Latvijā, rehabilitācijas joma ilgi ir tikusi turēta, ja tā var teikt, badā, tomēr ar katru gadu situācija uzlabojas. Šobrīd, ņemot vērā Covid-19 pacientu pieplūdumu, darba apjoms palielinās arī rehabilitācijas jomā. Taču es gribētu uzsvērt, ka pacienti bez rehabilitācijas nepaliek. Protams, ir jāuzlabo šo pakalpojumu pieejamība, kas arī notiek.
Tātad ir novērojams lielāks pacientu pieplūdums?
Jā, pieplūdums ir novērojams. Tieši ar traucējumiem pēc Covid-19 saslimšanas. Es teiktu, ka pacientu ir vairāk.
Nacionālajā rehabilitācijas centrā “Vaivari” vairāk nekā pirms pusgada tika izveidota speciāla rehabilitācijas programma cilvēkiem pēc Covid-19 izslimošanas. Ar ko tā atšķiras no citām rehabilitācijas programmām?
Gribētu precizēt, kas vispār ir rehabilitācija. Tas ir pasākumu kopums, kas nodrošina personas atgriešanos iepriekšējā sociālās funkcionēšanas stāvoklī, kāds viņam ir bijis pirms saslimšanas. Vai nu sekas mēģinām novērst pilnībā, vai arī tās aizvietojam ar alternatīviem risinājumiem, lai cilvēks varētu darīt pēc iespējas vairāk no tā, ko viņš bija pieradis pirms saslimšanas vai traumas. Piemēram, ja pacientam ir paralizētas kājas, mēs viņu adaptējam ratiņkrēslā, kurā viņš pārvietosies, nevis tiks izolēts no sabiedrības.
Tieši tāda pati pieeja ir Covid-19 pacientiem. Rehabilitācija ir vērsta uz to, lai mazinātu vai pilnībā novērstu saslimšanas radītās sekas vai, ja tas nav iespējams, palīdzētu adaptēties jaunajai situācijai.
Tas, kas Covid-19 rehabilitācijas programmu atšķir no citām, – darbs ar šiem pacientiem ir pilnīgi atšķirīgs, nekā esam līdz šim pieraduši strādāt. Ja ierasti kardiolpulmonoloģiskajā rehabilitācijā esam pieraduši pacientu slogot un sekot līdzi, tad Covid-19 pacientiem vislielākais izaicinājums ir slodzes dozēšana – cik daudz pacientu drīkst slogot.
Pat ja pēc Covid-19 saslimšanas nav papildu neiroloģiskās atradnes vai vēl kaut kas cits, bet ir tikai plaušu bojājumi un problēmas, kas saistītas ar ilgstošu imobilizāciju, cilvēks, vienkāršiem vārdiem runājot, ir vājš. Viņam ir aizdusa, ātrs nogurums, nespēja veikt ierastās pašaprūpes aktivitātes, kaut liekas, ka fiziskais ķermenis ir stiprs, bet sirds, asinsvadu un plaušu sistēmas spējas to apgādāt ar skābekli ir ierobežotas. Tāpēc šādus pacientus ir ļoti viegli pārslogot, jo arī pats cilvēks uzreiz pārslodzi neizjūt, tikmēr kaitējums jau ir nodarīts. Nākamajā dienā redzam, ka stāvoklis atkal pasliktinājies. Atjaunošanās process kādā punktā ir jāsāk no jauna.
Piemēram, cilvēkam ir labs skābekļa līmenis, viņš noiet piecus, desmit, piecpadsmit metrus, un skābekļa līmenis strauji sāk krist. Tajā brīdī to nejūt, jo nav tā, ka būtu elpas trūkums vai cilvēks kristu pie zemes. Viņš vēl diezgan daudz var izdarīt, neizjūtot diskomfortu. Taču, krītoties skābekļa līmenim, samazinās atjaunošanās funkcijas, cieš galvas smadzeņu funkcijas. Nākamajā dienā pēc objektīviem mērījumiem redzam, ka cilvēks vairs nespēj izdarīt to, ko iepriekšējā dienā vēl varēja.
Man kā ārstam tas bija vislielākais izaicinājums. Gribas izdarīt vairāk, bet ir jāpiebremzē, sekojot līdzi nevis pašsajūtai, bet gan objektīvajem rādītājiem.
Kā tieši rehabilitācija var palīdzēt šādos gadījumos? Piemēram, vai ir jātrenē elpošana?
Tai skaitā. Mācāmies elpot, jo, izrādās, ļoti daudzi cilvēki neprot pareizi elpot. Elpošana nenotiek pati no sevis. Tas ir aktīvs process. Kamēr cilvēks ir vesels, viņš elpo, kā grib, bet, ja gadās saslimt, jāsāk sekot līdzi, kā strādā diafragma, elpošanas muskulatūra, lai netiktu pārslogota elpošanas palīgmuskulatūra. Svarīgi, cik kustīgs ir krūšukurvis, kādas ir izelpas un ieelpas attiecības utt. Skan pašsaprotami un viegli, taču nemaz tik viegli nav, bet mūsu pacienti to dara un viņiem izdodas.
Gluži kā operdziedāšanas treniņš!
Savā ziņā jā! Pie mums ir bijuši daži dziedātāji. Ar viņiem šajā ziņā ir ļoti viegli, un pietiek ar vienu nodarbību. Viņi uzreiz saprot, kas jādara, un turpina patstāvīgi trenēt šīs lietas.
Bet es gribētu piebilst, ka rehabilitācija nav burvju nūjiņa, kas acumirklī uzlabo pacienta stāvokli. Tas ir ļoti smags darbs no pacienta puses, kuru mēs – ārsti, funkcionālie speciālisti, māsas, piederīgie – varam atbalstīt. Viena no kontrindikācijām rehabilitācijā ir nevēlēšanās sadarboties. Par laimi, šādu pacientu ir maz.
Pandēmijas sākumā Covid-19 bīstamības ziņā salīdzināja ar gripas saslimšanu. Vai pēc gripas mēdz būt nepieciešama rehabilitācija?
Ne tikai gripa, bet arī citas vīrusu saslimšanas var noritēt ļoti smagi, līdz ar to var būt nepieciešama rehabilitācija, jo ir izraisītas kaut kādas komplikācijas. Taču salīdzināt Covid-19 ar gripu būtu ļoti nekorekti. Tad varam salīdzināt arī suni un kaķi, jo abi ir mājdzīvnieki uz četrām kājām. Tās tomēr ir divas dažādas lietas.
Gripa jau sen ir pazīstama slimība, ar kuru sadzīvojam vairākās paaudzēs. Pret gripu ir specifiska terapija, speciālas zāles, vakcīna. No Covid-19 to kardināli atšķir lipīgums. Arī gripa ir lipīga, taču slimnieks ar to nevar aplipināt – ja vien nedara to tīšām – tik lielu cilvēku daudzumu, jo tai ir ļoti īss inkubācijas periods. Saprātīgs cilvēks, tiklīdz sajūt gripas simptomus, izolējas no pārējiem, un pārējie izolējas no viņa.
Tā ir slimība, kuru mūsu organisms pazīst, tāpēc var adekvāti uz to pats reaģēt, protams, ja mums ir laba imūnsistēma. Savukārt Covid-19 nāk no citas sugas, mūsu imūnsistēmai šī slimība ir pietiekami liels pārsteigums. Tāpēc imūnsistēma uz to var reaģēt citādi nekā uz ierastajiem, vidē cirkulējošajiem vīrusiem. Mūsu imūnsistēmai ir nepieciešams laiks, lai ar šo slimību iepazītos.
Vai laba imunitāte un sportisks dzīvesveids pasargā no Covid-19 sekām?
Svarīgi ir tas, kā mūsu imūnsistēma spēj atpazīt šo “ienaidnieku” un ar kādiem “ieročiem” metas tam virsū. Droši vien ir dzirdēts, ka ļoti bieži smagās saslimšanas ir tieši tajos gadījumos, kad imūnā atbilde uz šo svešo iebrucēju ir bijusi pārāk spēcīga.
Kā jau teicu, gripu un sezonālās vīrusu saslimšanas mūsu imūnsistēma atpazīst un gana labi ar tām tiek galā. Runājot līdzībās, imūnsistēma to zvirbuli vārdā Covid-19 neatpazīst, tāpēc talkā ņem nevis kaķeni, bet gan mīnmetēju, līdz ar to rodas visas šīs problēmas.
Tādēļ apsveicu cilvēkus, kuriem ir laba imunitāte, kuri ievēro veselīgu dzīvesveidu, ir fiziski aktīvi un visādā ziņā veseli, bet tā nav nekāda garantija, ka viņi nevar saslimt ar Covid-19 infekciju smagā formā.
Kādi ir jūsu novērojumi, ikdienā strādājot ar cilvēkiem, kas izslimojuši Covid-19? Vai jūsu pacientu vidū ir arī jauni, sportiski cilvēki?
Jā, ir diezgan daudz arī jaunu cilvēku, kam ir ap 35 gadiem, nav liekā svara, nav kaitīgu ieradumu, var redzēt, ka ir nodarbojušies ar fitnesu, ir labs darbs un ģimene. Arī šādu cilvēku pieredze ar Covid-19 var būt diezgan skarba, ir vajadzīga rehabilitācija. Jāpiebilst, ka ne jau visi nonāk līdz “Vaivariem”, jo Latvijā ir vēl citas vietas, kur saņemt rehabilitācijas pakalpojumus.
Vai rehabilitācija pēc Covid-19 ir bijusi nepieciešama arī bērniem?
Es strādāju ar pieaugušajiem pacientiem. Zinu, ka jaunākais pacients “Vaivaros”, kas ir saņēmis rehabilitāciju pēc Covid-19, ir divgadīgs bērniņš.
Saka jau, ka bērni ļoti viegli pārslimo šo infekciju.
Tas vairs nav nekāds jaunums, – šķiet, jau pavasarī bērnu ārsti cēla trauksmi, ka smaga slimības gaita attīstās arī bērniem. Par to vislabāk varētu izstāstīt infektoloģijas speciālisti un bērnu ārsti. Taču ir skaidrs, ka vīruss meklēs veidus, kādā vairoties un izdzīvot. Tā kā bērni izolējas mazāk, tas var pārmesties arī uz bērniem.
Ar kādām vēl veselības problēmām saskaras pacienti, kuriem pēc Covid-19 izslimošanas ir vajadzīga rehabilitācija?
Uzkrājoties pieredzei par Covid-19 infekciju, vadošie pasaules veselības aprūpes speciālisti ziņo par Covid-19 pārslimojušiem pacientiem raksturīgo plašo neiroloģisko, pulmonoloģisko, kardioloģisko, muskuļu, skeletālo un izziņas traucējumu spektru, kas ilgtermiņā ietekmē ne viena vien pacienta funkcionēšanu ikdienā – atgriešanos iepriekšējā aktivitāšu un darbspējas līmenī. Jau tagad publikācijās ir norādīts, ka veselības traucējumi var saglabāties ilgstoši un var sākt izpausties arī pēc zināma laika.
Vai savā praksē esat pieredzējusi šādus gadījumus, kad problēmas parādās kādu laiku pēc koronavīrusa slimības izslimošanas, arī tad, ja slimība noritējusi viegli?
Šis jau arī vairs nav jaunums. Es tikai varu apstiprināt, ka tas atbilst patiesībai, – arī pēc vieglas slimības gaitas daļai pacientu parādās sūdzības par atmiņas traucējumiem, grūtībām koncentrēties, nesaprotamu nogurumu, nebijušām sāpēm muskuļos, locītavās. Jūs teiksiet, kas tad tās par sūdzībām, katram tādas mēdz gadīties. Nekā nebija! Šīs sūdzības tomēr ir izteiktākas un būtiski ietekmē cilvēka aktivitāti, arī miega kvalitāti, darba spējas. Izmaiņas ir objektīvi pierādāmas.
Vai Covid-19 izslimojušajiem ir novērojami apziņas, domāšanas traucējumi?
Jā. Varbūt kāds man gribēs oponēt, ka tas ir tikai smagas saslimšanas gadījumā, kad pacients ir bijis skābekļa badā, ir hipoksija utt., tad atbildēšu, ka diemžēl ne – pieredze rāda, ka tas var skart arī pacientus, kuri Covid-19 ir izslimojuši mājas apstākļos bez nepieciešamības pēc papildu skābekļa.
Ar objektīvi pierādāmām skalām, kādas izmanto demences pacientu vērtēšanā, patiešām ir redzamas izmaiņas un nebūt ne tik sīkas. Ir ļoti grūti vērtēt ilgtermiņa ietekmi. Pagaidām izskatās, ka, jā, šīs izmaiņas it kā pazūd un cilvēkam ar laiku kļūst labāk. Vienlaikus nedrīkst aizmirst, ka organisma spējas pašatjaunoties nav neierobežotas. Mēs visi novecojam, un ir jautājums, kādu iespaidu šāda stresa situācija būs atstājusi uz turpmāko cilvēka dzīvi, cik lielas atjaunošanās rezerves būs atlikušas.
Kā rehabilitācijas ārstam, kas ikdienā saskaras ar Covid-19 pacientu veselības problēmām jau pēc infekcijas izslimošanas, kāds ir jūsu viedoklis par sabiedrības šķelšanos vakcinācijas jautājumā?
Ir diezgan skaidrs, ka vīruss meklēs veidus, kā izdzīvot, attīstīsies lipīgāki paveidi. Tāpēc šajā brīdī ar to zināšanu kopumu, kas zinātnes pasaulē ir, neredzu citu izeju atpakaļ pie normāla dzīvesveida, domu un enerģijas apmaiņas klātienē kā vakcinācija.
Lai kā pēdējos 30 gados būtu gājis, dzīves līmenis Latvijā uzlabojas. Rietumu pasaulē tas ir pieaudzis jau vismaz kopš Otrā pasaules kara. Šobrīd liekas, ka cilvēki no labas dzīves ir nedaudz sajukuši prātā. Daudziem piemirsies, ka esam cilvēki, kas vienmēr bijuši pakļauti briesmīgām slimībām, nelaimes gadījumiem, traģiskām dabas katastrofām u. tml. Jaunākās paaudzes savā dzīvē maz vai nemaz nav saskārušās ar bērnu mirstību no infekcijas slimībām, bet parunājiet ar vecvecmāmiņām, kuras varbūt vēl atceras, kā bija agrāk, kad brāļi, māsas vai kaimiņu bērni mira no difterijas, tuberkulozes, slimoja ar poliomielītu un ieguva kustību traucējumus uz visu mūžu.
Tāpēc es ļoti brīnos, ka situācijā, kad tiek piedāvāts tik viegls risinājums, kurš ir pazīstams jau vismaz 200 gadus un ir ne tikai viens no medicīnas, bet arī mūsu labās un ilgmūžīgās dzīves stūrakmeņiem, tiek apšaubīts. Jūs satrauc, ka vakcīnas tika izstrādātas tik ātri? Tad mēģināsim atcerēties, kā dzīvojām pavisam nesen, pirms 30 gadiem, kad daudziem mājās nebija pat stacionārā telefona. Mūsdienu zinātnē informācijas apmaiņa un zināšanu apjoms ir tik liels, ka mums ir iespēja veikt ļoti straujus izrāvienus, tostarp arī medicīnā.
Vai rehabilitācija pēc Covid-19 izslimošanas ir bijusi nepieciešama vakcinētām personām?
Nē, šādu pacientu nav bijis. Rehabilitācija Covid-19 seku novēršanai pacientiem, kas būtu iepriekš saņēmuši pilnu vakcinācijas kursu, līdz šim nevienam nav bijusi nepieciešama. Iespējams, ir bijuši pacienti, kuri vēl nebija paguvuši pabeigt vakcināciju.
Ko jūs teiktu cilvēkiem, kuri svārstās, nevar pieņemt lēmumu vakcinēties?
Es gribu atgādināt, ka mēs visi skolā esam bioloģijas stundās mācījušies par dabisko izlasi. Ja tie, kas neizmanto zinātnes piedāvātās iespējas, vēlas atgriezties līmenī, kad visu nosaka dabiskā izlase, tad varu šos cilvēkus vien apsveikt ar dalību šajā skarbajā loterijā.
Daudzi baidās no blaknēm.
Tad jājautā: vai jums nav bail saslimt ar varbūtību iedzīvoties nopietnās veselības problēmās? Kas jums ir apsolījis, ka nesaslimsiet? Svarīgi ir saprast, ka, visticamāk, arī vakcinētie slimos. Taču viņu imūnsistēmai būs priekšrocība nereaģēt pārspīlēti, jo tā spēs atpazīt, ar ko tai ir darīšana. Jautājums vienmēr ir par ieguvumiem, nav tikai melns un balts, ir dažādas pelēkā nokrāsas. Arī medicīnā.
Protams, katram ir tiesības uz savu viedokli. Varam diskutēt par visu, arī par to, vai zeme ir plakana. Tagad ikviens drīkst kritizēt un pamācīt ārstus, kuri ir mācījušies lielu daļu sava mūža un turpina pilnveidot zināšanas. Par spīti tam, es tomēr neuzdrošinātos mācīt, kā, piemēram, dejot profesionāliem dejotājiem, traktoristam vadīt traktoru u. tml. Mūsu sabiedrībā pietrūkst savstarpējas cieņas un pietātes, jo tagad “gudrākie” ir tie, kas lasa apšaubāmas izcelsmes rakstu darbus sociālajos tīklus, noskatoties kādu pārraidi TV, kļūst par noskatītās jomas speciālistu un visu zina labāk par profesionāļiem. Viņu ieskatā visu mūžu mācās tikai muļķi.
Šis laiks man atgādina Jūlija Lāča romānā “Mūža meža maldi” aprakstīto. Tā ir grāmata, kas lielā mērā balstīta aculiecinieku stāstos par tajā laikā samērā turīgas latviešu (baptistu) sabiedrības daļu, kas noticēja ziņām, ka tuvojas pasaules gals, pārdeva visus savus īpašumus, aizbrauca uz Brazīliju un nonāca džungļos verga darbos. Šis laiks ir uzskatāms piemērs, kā cilvēki aiz labas dzīves meklē liekas nepatikšanas, sākot ticēt dīvainām lietām.
