Publicēts pirms 3 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
Pagājušā gada nogalē Saeima pieņēma Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likumu, beidzot atrisinot pretrunu, kuru ietvēra Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums. Proti, tika nodalītas funkcijas, izveidojot divas padomes – Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi un Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi.
Viena, Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome jeb SEPLP, ir valsts kapitāldaļu turētāja sabiedriskajos medijos, savukārt otra, Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP), rūpējas par elektronisko mediju vidi kopumā, nodrošinot, lai visos medijos tiek ievērots Latvijā spēkā esošais regulējums, jo īpaši Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums.
Līdz brīdim, kad tiks izveidota un sāks strādāt SEPLP, ir izveidojusies paradoksāla situācija, kuras pirmsākumi meklējami jau pagājušā gadsimta 90. gados pieņemtajos tiesību aktos – proti, NEPLP (agrāk Radio un TV padome), no vienas puses, pārstāvēja valsts intereses LTV un Latvijas Radio, bet, no otras puses, vienlaikus arī sodīja šos pašus medijus, gluži tāpat kā pārējos, par administratīviem pārkāpumiem, nereti uzliekot arī naudassodu. Ar vienu roku deva naudu, t. i., cīnījās par budžetu šo mediju pastāvēšanai, ar otru – daļu šīs naudas atņēma, piemērojot sodus.
Pastāvēja arī citas pretrunas – sabiedriskie un komerciālie mediji savstarpēji bija greizsirdīgi uz to, ka NEPLP “izrāda lielāku pretimnākšanu otrai pusei”. Padomei bija uzdots rūpēties arī par visu mediju vides konkurētspēju Latvijas un Eiropas kontekstā, kas nereti izraisīja pārmetumus, ka viena daļa mediju no NEPLP saņem īpašu pretimnākšanu – budžeta finansējumu –, bet otra daļa: pārmetumus par komercmediju videi labvēlīgiem lēmumiem. Īpaši to saasināja fakts, ka tolaik visi elektroniskie mediji piedalījās reklāmas tirgū un bija tieši konkurenti.
Patlaban likums šīs pretrunas ir novērsis, atstājot NEPLP līdzšinējās funkcijas un sabiedrisko mediju pārvaldības funkciju deleģējot SEPLP.
Taču tās nav vienīgās izmaiņas. Jaunās padomes funkcijas nu ietver papildu uzdevumus – ir notikušas pārmaiņas arī sabiedrisko mediju pārvaldībā. Pati būtība – valsts kapitāldaļu turēšana – ir palikusi. Nemainīgs ir arī uzdevums izstrādāt sabiedrisko pasūtījumu un nodrošināt finansējumu, kurš joprojām ik gadu pilnībā tiek piešķirts no valsts budžeta.
Saeima atteikusies no Kultūras ministrijas un iepriekšējās Saeimas apstiprinātā piedāvājuma – diezgan ievērojamas mediju pārvaldības centralizācijas. Proti, runa vairs nav par vienotu sabiedrisko mediju, kuru pārvaldītu tikai viens valdes loceklis un galvenais redaktors.
SEPLP izvēlas un apstiprina LTV un Latvijas radio valdi, kas ir to administratīvās pārvaldības īstenotāji. Agrāk šo valdi izvēlējās tikai NEPLP, nu situācija ir mainījusies. Lai nodrošinātu maksimālu politisku neitralitāti valdes izvēlē, process ir kļuvis daudz garāks. Daļa šī procesa pielāgota tam, kā valdes izvēlas citas valsts kapitālsabiedrību padomes. Taču uz sabiedriskajiem medijiem pilnībā šie nosacījumi neattiecas, un tie zināmā mērā ir pārveidoti. Process ir diezgan sarežģīts, un ne viss, kas ietverts likumā, ir skaidri saprotams.
Liels uzsvars likts uz Nominācijas komisijas izveidi, kurā tiek iekļauti neatkarīgi eksperti – nodrošinot “žurnālistikas, mediju, personāla vadības (piesaistes), korporatīvās pārvaldības un uzņēmējvadības vadības jomu pārstāvību un, ja nepieciešams, novērotājus ar padomdevēja tiesībām” (no Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likuma 5. panta piektās daļas). Neatkarīgajiem ekspertiem šajā Nominācijas komisijā jābūt vairākumā. SEPLP no Nominācijas komisijas izvirzītajiem kandidātiem apstiprināšanai virza tikai vienu kandidātu, kuru var vai nu apstiprināt, vai noraidīt. Šīs padomes atbildība par to, kādi cilvēki tiek ievēlēti valdē, ievērojami samazināta.
Likums precizē iemeslus, kāpēc SEPLP ir tiesības kādu valdes locekli atbrīvot no darba, un uzliek par pienākumu publiskot valdes locekļa atsaukšanas pamatojumu. Tas ir būtisks formulējums, jo Latvijas mediju vēsturē ir vairāki gadījumi, kad valdes locekļi atbrīvoti bez plašāka pamatojuma sabiedrībai.
Jaunums, kas jau ilgāku laiku idejas līmenī virmojis gaisā, ir sabiedriskā medija galvenā redaktora amata izveidošana. Tā apstiprināšana ir viens no SEPLP jaunajiem uzdevumiem – lai gan samērā formāliem, jo redaktora amata kandidātu izvirza valde. Galvenajam redaktoram ar viņa paša izveidotās redakcionālās padomes palīdzību ir iespējams vislielākajā mērā ietekmēt sabiedrisko mediju redakcionālo darbu. Tā kā valdes locekļiem nav tiesību iejaukties redakcionālo lēmumu pieņemšanā, šī vara ir faktiski neierobežota un centralizēta.
Vēl viena jauna funkcija, kas nākusi klāt mediju pārvaldībā, ir sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu ombuda institūcijas izveide. Tas ir pilnīgi jauns amats, kuru ievēl SEPLP sadarbībā ar mediju ētikas padomēm. Zināmā mērā ironiski ir tas, ka tieši ombuds var vērsties Saeimā, rosinot kāda SEPLP locekļa vai visas padomes atcelšanu, ja tas konstatējis, ka “padomes locekļa darbība vai bezdarbība apdraud sabiedriskā medija redakcionālo neatkarību”. Turpretī padome var atcelt pašu ombudu, ja saņemta mediju ētikas padomju piekrišana. Citi uzdevumi jau sen gaidīti – ombuds sekos līdzi tam, vai mediji nepārkāpj redakcionālās ētikas prasības, vai ir godīgi un objektīvi. Tomēr liekas, ka nav īsti atrisināts jautājums, ko ar šī ombuda secinājumiem darīt, jo tie var tikt ņemti vērā, bet var arī netikt. Savukārt sūdzības iesniedzējam lēmums “nav saistošs un nav nedz apstrīdams, nedz pārsūdzams”.
Vislielākās pārmaiņas skārušas SEPLP ievēlēšanas procesu. Līdz šim NEPLP tika ievēlēta Saeimā pēc Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas ieteikuma, bet patlaban šis process attieksies tikai uz nosacīti jauno NEPLP.
Savukārt SEPLP, kuru tāpat apstiprina Saeima, vienu locekli izvirza Valsts prezidents, vienu – NVO un Ministru kabineta sadarbības memoranda īstenošanas padome un vēl vienu – pati Saeima. Mērķis ir maksimāli politiski neitrālas padomes izveidošana, un tas ir apspriests vairāku gadu garumā, minot neskaitāmas variācijas un iespējas.
Tomēr pašreizējais rezultāts liek domāt, ka Saeimai nu būs jāuzņemas atbildība par citu institūciju izvēli. Jo sarežģītāk tas ir tāpēc, ka Saeimas izvēle ir pati komplicētākā – ja Valsts prezidents un NVO izvēlas kandidātus no mediju, izglītības, kultūras, zinātnes vai cilvēktiesību jomas, tad pašai Saeimai jāatrod kandidāts, kuram ir vismaz piecu gadu ilga profesionālā pieredze kapitālsabiedrību pārvaldības jomā, tātad – bez mediju pieredzes. Nav arī pārsteigums, ka uz Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas aicinājumu pieteikt kandidatūras šim amatam neviens neatsaucās, jo nozīmīgu lomu spēlē arī atalgojums, kurš ar citu valsts kapitālsabiedrību padomju locekļu atlīdzībām ir grūti samērojams.
Kopumā vērtējot, jaunais sabiedrisko mediju pārvaldības modelis sola ilgi gaidītas pārmaiņas Latvijas mediju vidē. Vai tās izdosies īstenot? Uz šo jautājumu atbildēt varēsim tikai tad, kad jaunais modelis praktiski būs sācis darboties. Bet jau patlaban Saeimas komisija pilnveido likumu.
Raksta autore ir bijusī Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētāja.
