Jau kādu laiku līdz ar valsts līdzfinansējumu tiek īstenoti vairāki projekti, piemēram, atbalsts civilstrīdos. Vai cilvēki aktīvāk sākuši izmantot mediācijas pakalpojumus?
Projektu “Mediācija civillietās”, kas veicina mediācijas atbalstu civilstrīdos, finansē Eiropas Komisija un Eiropas Padome. Tā mērķis ir gan izglītot sabiedrību un speciālistus par strīdu risināšanu, gan arī veicināt mediācijas pakalpojumu atpazīstamību un izmantošanu.
Projekta mērķis ir ļaut cilvēkiem izmēģināt mediāciju, lai parādītu, kā tā palīdz risināt ikdienas domstarpības. Projekta ietvaros darbojās arī konsultatīvais tālrunis, pa kuru šobrīd sniegtas jau vairāk nekā 150 konsultācijas par dažādām tēmām – ģimenes strīdiem, mantojumu, darba strīdiem, komercstrīdiem.
Projekta laikā tika rīkoti arī izglītojoši semināri tiesām, sociālajiem dienestiem, bāriņtiesām, policijai, īpaši pašvaldības policijai, kas ar iedzīvotāju strīdiem sastopas regulāri. Piemēram, gadījumos, kad divi kaimiņi nevar vienoties par to, kā risināt problēmu, ka viena kaimiņa suns pastāvīgi dodas uz otra dārzu.
Tāpat no pagājušā gada ir atsākta arī programma “Mediācija ģimenes strīdos”, kuras ietvaros ģimenes strīdus var risināt ar mediāciju. Piecas mediācijas sesijas finansē valsts un arī paši mediatori, sedzot programmas administratīvās izmaksas.
Visbiežāk cilvēki izvēlas risināt jautājumus par saskarsmes tiesībām. Partnerattiecības beidzas, tomēr vecāku attiecības nebeidzas, tāpēc vecākiem bieži ir jautājumi, kā turpmāk komunicēt.
Pagājušogad programmas īstenošanas laikā tika noslēgti 283 līgumi ar mediatoru, no kuriem apmēram 60% ir pabeigti ar daļēju vai pilnīgu vienošanos. Daļēja vienošanās nozīmē, ka, piemēram, strīdā par saskarsmes tiesībām un uzturlīdzekļiem vienošanās panākta vienā jautājumā, savukārt otrs palicis neatrisināts.
Var teikt, ka, pieaugot interesei un pieredzei, pakāpeniski palielinās arī cilvēku iesaiste.
Kad mediācija var palīdzēt risināt civilstrīdu? Piemēram, vai tā būtu noderīga, ja radies strīds par to, ka kaimiņš vakaros skaļi skatās televizoru?
Pilnīgi noteikti. Mediācijas būtība ir palīdzēt cilvēkiem saskatīt savas īstās vajadzības. Piemēram, kāpēc viens no kaimiņiem vakarā grib skaļi skatīties televizoru, bet otram ir vajadzība pēc klusuma. Brīdī, kad cilvēki sāk to apzināties, bet mediators palīdz tiem izprast arī otru pusi, var ātri piemeklēt risinājumu.
Arī viens no Sertificētu mediatoru padomes (SMP) mērķiem ir panākt, lai cilvēki mediāciju redzētu ne tikai kā pakalpojumu, bet, daudz plašāk, arī kā iespēju uzlabot strīda risināšanas kultūru mūsu sabiedrībā.
Vēl svarīgi, ka mediāciju var izmantot ne seku novēršanai, bet arī strīda prevencijai. Tas ir elastīgs rīks, ar ko var risināt arī dažādus darba strīdus – sākot no ikdienas nesaskaņām ar kolēģi par paņemtu kafijas krūzi, beidzot ar sarunām par darba organizāciju, laiku un atalgojumu.
Šī iemesla dēļ bieži vien mediācijas paņēmienus sekmīgi izmanto personāla daļas vadītāji. Dažkārt, lai uzlabotu situāciju, pietiek arī ar vienu prasmīgi novadītu sarunu.
Vai, jūsuprāt, cilvēki Latvijā vairāk uzticas tiesas procesam, nevis mediācijai?
To var saistīt ar strīdu risināšanas kultūru Latvijā, cilvēku pašvērtējumu un spēju risināt konfliktus. Par to, cik mēs esam droši aiziet pie vadītāja un lūgt algas pielikumu. Izteikt savu vajadzību cieņpilni, nevis uzkliedzot vai sitot ar slotaskātu pie griestiem.
Brīdī, kad izvēlamies jautājumu risināt tiesā, mēs šo konfliktu atdodam trešajai pusei līdz ar lēmumu par strīda risinājumu. Mediācijas gadījumā mēs to paturam pie sevis. Ir brīži, kad cilvēki jūtas bezspēcīgi un izvēlas tiesu, jo, lai gan tas ir ilgāks un dārgāks process, tomēr arī savā ziņā vienkāršāks, jo kāds lēmumu pieņem viņu vietā. Mediācija ir strukturēta saruna, bet, nododot konfliktu tiesai, mēs zaudējam iespēju šo sarunu vadīt.
Mediācijas ceļā var ietaupīt naudu, laiku, nervus un saglabāt attiecības. Piemēram, iedomājieties gadījumu, kurā ir strīds par mantojumu starp māsu un brāli. Kā jums šķiet, vai viņi spēs saglabāt savas attiecības, ja ar šo konfliktu dosies uz tiesu?
Asinsradniecība jau paliks.
Jā, bet vai paliks emocionālās saites? Tas ir jautājums par visu sabiedrību un stiprām ģimenēm.
Arī manā praksē bija gadījums, kad advokāts ieteica mediāciju brālim un māsai, kuriem bija domstarpības par mātes mantojumu. Lai gan kopumā tam veltījām tikai divas sesijas, tomēr pēc pusgada saņēmu ziņu no māsas, ka domstarpības ir nokārtotas un abi radinieki joprojām sarunājas.
Mediācija saglabā attiecības. Pēc tiesas procesa, kurā viens ir uzvarētājs, bet otrs – zaudētājs, attiecības visdrīzāk pārtrūkst. Līdzīgi notiek arī gadījumos ar vecāku attiecībām, kuras ir būtiski uzturēt bērnu psiholoģiskajam komfortam un drošības sajūtai. Komunikācija, lai gan neitrāla, saglabājas.
Kādi rīki var popularizēt mediāciju cilvēku vidū?
Pirmkārt, tā ir izpratne par strīdu risināšanas veidiem, ko var sākt veidot jau no pirmsskolas. Tajā ietilpst arī medijpratība, diskusiju kultūra, spēja cieņpilni paust savu viedokli. Tā ir spēja apzināties un runāt par savām vajadzībām. Spēja nenoliegt savas negatīvās emocijas, jo aiz katras no tām slēpjas neapmierināta vajadzība.
Otrkārt, tā ir informācija. Tas nozīmē, ka ir daudz jāstrādā ar iestādēm, kas ikdienā saskaras ar konfliktiem, – tiesām, sociālajiem dienestiem, bāriņtiesām, mediācijas ieteicējiem.
Treškārt, tā ir pieredze, ko cilvēki iegūst, paši saskaroties ar mediāciju vai dzirdot par citu pieredzi. Tam paredzēti arī projekti, kas palīdz izmēģināt mediāciju.
Šeit gan ir arī otra medaļas puse – nereti, ja cilvēki par pakalpjumu maksājuši, mainās arī attieksme. Manā pieredzē veiksmīgākās ir tās mediācijas, kurās cilvēki ir piedalījušies ārpus projektiem, tātad maksājuši par to. Kā rāda prakse, šajos gadījumos viņi ir bijuši motivētāki strādāt un sadarboties, iespējams, tieši tāpēc, ka ir ieguldījuši savus līdzekļus. Taču to, protams, nevar attiecināt uz visiem cilvēkiem. Aktuāls ir jautājums arī par bezmaksas mediāciju pieejamību maznodrošinātām un trūcīgām personām.
Projekti gan ļauj kliedēt cilvēku gaidas, ka mediators ir pieredzējis un gudrs cilvēks, kas pateiks, kurai pusei tad ir taisnība. Labs mediators to nepateiks, bet palīdzēs pusēm pašām nonākt pie atbilstošākā risinājuma.
Vai ir brīži, kad mediators saprot, ka labāk jautājumu risināt tiesā?
Tas ir atkarīgs no konflikta eskalācijas pakāpes – cik ļoti tas ir saasinājies. Teorētiski konflikta eskalācija notiek vairākās pakāpēs. Ja strīds ir eskalējies tik tālu, ka pusēm pat vairs nav svarīgas savas vajadzības, bet tikai iznīcināt otru, tad mediācija vairs nevarēs palīdzēt. Tur ir vajadzīgs tiesas lēmums.
Otrs gadījums ir tad, kad vajadzīga juridiska fakta atzīšana, ko mediators nevar apliecināt. Tomēr arī šo jautājumu var risināt kombinēti, piemēram, mediācijā jautājumu izrunā pēc būtības un tad to turpina risināt tiesā. Piemēram, gadījumā par bērna saskarsmes tiesībām – mediācijas laikā var izrunāt, kā tiks īstenota kopīgā aizgādniecība, bet pēc tam galīgo lēmumu jau pieņems tiesa. Arī Civillikums noteic, ka, sniedzot prasību tiesā, jāsniedz ziņas par to, vai ir izmantota mediācija, tomēr pati mediācija kā tada nav obligāta.
Kā noslēdzas veiksmīgs mediācijas process?
Veiksmīgs mediācijas process noslēdzas ar vienošanos. Civillikums paredz, ka vienošanos var noformēt gan mutiski, gan rakstveidā. Ja tiek panākta rakstiska vienošanās, ir divi tālākie ceļi. Pirmkārt, vienoties brīvā formā, ko rakstiski noformē pats mediators. Mediators šo dokumentu neparaksta, un tam nav juridiska spēka, tas ir abu pušu zināšanai.
Vienošanos var noslēgt arī juridiski. Puses ar šo brīvo vienošanos aiziet pie notāra, kas apstiprina pušu parakstus, tāpat vienošanos var veidot arī kā notariālu aktu vai nostiprināt kā izlīgumu tiesā. Iespējas ir dažādas.
Arī tiesa procesa laikā var ieteikt mediāciju, kas būtu jāīsteno ne ilgāk kā pusgada laikā.
Šobrīd arī tiek diskutēts par to, kā vislabāk puses konsultēt par mediāciju, pirms vēl ir uzsākta tiesvedība. Jo agrīnākā konflikta stadijā cilvēki nonāk pie mediatora, jo labāk tas var palīdzēt strīdos.
Vai pandēmijas laiks saasina konfliktus?
Visa sabiedrība sastopas ar zaudējumu – katram tas izpaužas citādi, kāds zaudē iespēju aiziet uz kino, cits tiešo saskarsmi, vēl cits – iespēju pārvietoties.
Pat ja cilvēks uzskata, ka viņam viss ir labāk, tā var būt tikai šķietamība. Zaudējuma gadījumā emocionālā spriedze palielinās, tāpēc mazinās arī spēja konstruktīvi risināt konfliktus.
Pieļauju, ka mediācija varētu palīdzēt arī tāpēc, ka tiesāšanās process pandēmijas laikā var pagarināties.
Jā, turklāt mediācija šobrīd notiek gan attālināti, gan arī, ja puses jūtas droši, klātienē. Telpa ir pietiekami liela, visi lieto sejas maskas. Jā, tas ir nedaudz dīvaini, jo mediācijas procesā emocijas ir svarīgas un tās mēs vislabāk redzam sejā, tomēr tas ir veids, kā risināt strīdus. Vēl viens mediācijas pluss – atšķirībā no tiesas mediāciju vienmēr var atsākt par to pašu strīdu.
Cik mediatoru pašlaik praktizē Latvijā?
Šobrīd Latvijā darbojas 49 sertificēti mediatori. Jāņem vērā, ka mediatoru kopiena ir daudz plašāka, jo mediators var būt arī nesertificēts. Arī nesertificētam mediatoram ir jāievēro Mediācijas likumā noteiktās prasības attiecībā uz mediācijas pamatprincipiem, mediācijas kārtību un procesu kopumā. Tāpat mediatoram ir jāievēro arī mediatoru ētikas kodekss.
Izvēloties mediācijas pakalpojumu, ikvienam ir tiesības taujāt pēc mediatora izglītības un ētikas kodeksa, kuru mediators ievēro. Mediācijas pakalpojuma kvalitātei nebūtu jāmaināsatkarībā no tā, vai mediators ir sertificēts vai ne, tomēr šobrīd ir noteikts, ka valsts apmaksātu pakalpojumu, kas ir bezmaksas ģimenes mediācijas,var sniegt tikai sertificēti mediatori.
Kāda ir jūsu pašas misija SMP priekšsēdētājas amatā?
Mediācija ir ne tikai saruna, bet arī strīdu risināšanas kultūras attīstīšana kopumā. Tas nozīmē uzklausīt, sadzirdēt un izprast savas un citu vajadzības, lai vienotos par labāko risinājumu. Viens no SMP virsmērķiem ir panākt, lai uz mediāciju skatās daudz plašākā kontekstā, nevis tikai kā uz pakalpojumu.
Tāpat ir svarīgi strādāt pie mediācijas izpratnes ne vien sabiedrībā, bet arī to kolēģu vidū, kas ikdienā strādā ar konfliktiem, – tiesās, sociālajos dienestos, arī, piemēram, skolās.
Visbeidzot, mediācijai jābūt pieejamai arī reģionos. Jau šobrīd reģionos savus pakalpojumus ir gatavi sniegt 37 mediatori. Mediācija ir kļuvusi daudz pieejamāka, jo līdz ar pandēmijas apstākļiem esam uzlabojuši savu spēju strādāt attālināti. Tas ir pozitīvs aspekts.
