Mediācija ir saruna, kurai ir noteikta kārtība un mērķis – veicināt savstarpējo sapratni, radot augsni jauniem risinājumiem. Parasti, kad tiekam ierauti strīdā, šķiet, ka esam bezizejas situācijā. Taču mediatoru darba pieredze ir parādījusi, ka risinājums ir vienmēr. Ir pat tāds teiciens – katrai bezizejai ir vismaz divas izejas. Mediācija ir iespēja ieraudzīt izeju no strupceļa.
Balstīta zināšanās par cilvēka psiholoģiju
Mediācijas struktūra balstās cilvēka psiholoģijā un dziļā izpratnē par cilvēka rīcības motivāciju – ir noteikta secība un pieeja, kas ļauj cilvēkam no cīņas (uzbrukuma un aizstāvēšanās pozīcijas) pāriet sadarbības pozīcijā.
Kā tas notiek? Pirmkārt, mediators rada drošu vidi katrai pusei un sarunai kopumā – gan fiziskā ziņā, gan psiholoģiski.
Otrkārt, mediators noskaidro visus konflikta aspektus, tēmas, iesaistītās personas un to prasības. Parasti tas ir plašāks jautājumu loks nekā, piemēram, tiesas izvērtēšanai nodotie jautājumi.
Treškārt, mediators veicina katra cilvēka iekšējo apzināšanos par to, kas notiek apkārt, ar otru cilvēku, kas notiek ar viņu pašu. Mediācijas laikā visi iesaistītie ierauga gan savu motivāciju, gan savas slēptās vajadzības, jo īpaši psiholoģiskās, piemēram, vajadzību pēc atzinības un piedošanas, vēlmi būt labam vecākam. Katrai šādai vajadzībai ir iespējamas konkrētas darbības to piepildīšanai.
Ceturtkārt, mediators veicina cilvēkos atvēršanos, paskatīšanos “ārpus rāmja”. Ar attieksmes maiņu, kad ir ieraudzīts, ka arī otram sāp, ka arī otrs vecāks vēl bērnam tikai labāko, notiek konflikta transformācija un risinājumi kļūst acīmredzami.
Mediācijas noslēgumā atliek vien pārbaudīt, vai visām vajadzībām ir atrasti risinājumi, kuriem piekrīt katrs strīdā iesaistītais, un noslēgt vienošanos.
Pušu brīvprātīgas sadarbības princips
Mediācijas vienošanos bieži noformē kā vienkāršu vienošanos. Puses nereti ir neizpratnē – vai tad tādu vienkāršu papīru kāds ņems vērā? Atbilde ir – jā, ņems, jo tā panākta savstarpējā sadarbībā. Cilvēks, kam tā būs jāpilda, to ir pats radījis, sapratis un pieņēmis.
Protams, vienošanos par risinājumiem var sastādīt arī pie notāra un jau iesāktu tiesvedību gadījumā – kā tiesas apstiprinātu mierizlīgumu.
Kā tas var būt, ka viss tik gludi un reizē neierasti var mainīties? To nodrošina ar likumu noteiktie mediācijas pamatprincipi – konfidencialitāte, brīvprātība, pušu vienlīdzība un sadarbība un mediatora neitralitāte un objektivitāte. Jau pirmajā sarunā uzzinātais – pat pirms līguma slēgšanas ar mediatoru – ir konfidenciāls. Kad puses ir uzsākušas mediāciju, arī viņām ir pienākums neizpaust mediācijas ietvaros uzzināto un apspriesto.
Brīvprātība dod katrai pusei iespēju kontrolēt to, kas notiek un par ko tiek noslēgta vienošanās. Nevienu nevar piespiest piedalīties mediācijā, katram ir absolūta brīvība izstāties no mediācijas jebkurā brīdī, kā arī noteikt, kāds būs situācijas risinājums. Mediācijas risinājums ir tāds risinājums, kuram visos aspektos piekrīt abas puses. Ja kāda puse kaut kam nepiekrīt, tad tas mediācijas izpratnē nav risinājums.
Pušu sadarbības princips pēc būtības ir pušu attieksmes jautājums, kurš mediācijas laikā pamazām uzplaukst. Mediators, dodot pusēm līdzvērtīgas iespējas runāt un meklēt risinājumus, izlīdzsvarojot sākotnējo nevienlīdzību, palīdz mainīt attieksmi un iesaistīties.
Visbeidzot, mediatora attieksme pret situāciju un strīda pusēm ir viens no galvenajiem instrumentiem – neitrāla, nevērtējoša, objektīva, visaptveroša, pieņemoša, empātiska attieksme, bet vienlaikus noturot pušu uzmanības centrā tos aspektus, kuri tiek apskatīti konkrētajā mediācijas brīdī.
Mediācija arī pārrobežu strīdos
Iespēja risināt strīdīgus jautājumus mediācijas ceļā kļūst arvien pieejamāka neatkarīgi no cilvēku dzīvesvietas, ikdienā lietotās valodas, vēlmes un iespējas tikties kopā, atsevišķi, klātienē vai attālināti. Mediatoru izvēle ir ļoti plaša atkarībā no tā, par ko ir strīds – par saskarsmi ar bērniem, mantojuma vai īpašuma sadali, atbrīvošanu no darba, laulības šķiršanu, mājas celtniecību vai jebkāda līguma izpildi. Mediatoru vidū ir juristi, zvērināti advokāti, pedagogi, ekonomisti, finansisti, psihologi, cilvēkresursu vadības speciālisti, pētnieki un bērnu tiesību speciālisti.
Strīdu risināšanas sarunas Latvijas mediatori var vadīt gan latviešu, krievu un angļu valodā, gan arī retāk lietotās valodās, kā, piemēram, vācu, franču vai spāņu, kas ir īpaši svarīgi tajos gadījumos, kad ir radušies t. s. pārrobežu strīdi. Šādu strīdu risināšanu mediācijas ceļā pieejamu padara dažādās attālinātās saziņas iespējas.
Antra Duntava, sertificēta mediatore un finansiste, norāda: priekšstats, ka īsta mediācija var notikt tikai klātienē, ir pagātne. Drošu, neitrālu un konfidenciālu vidi iespējams radīt, arī izmantojot tehnoloģiju nodrošināto attālināto saziņu. Līdz šim attālināti notika galvenokārt pārrobežu mediācijas, kurās katra puse pastāvīgi uzturējās citā valstī, savukārt šobrīd arī divi rīdzinieki var tikties attālinātā mediācijā. Tāpat mediācija var notikt starp diviem vecākiem, vienas valsts pilsoņiem, kuri kādu laiku dzīvoja citā valstī, pēcāk viens no viņiem ir nolēmis atgriezties Latvijā, iespējams, pat pārtraukt savas attiecības, un rodas jautājums, kur turpmāk dzīvos pāra kopīgie bērni. Ja pašu spēkiem neizdodas par to vienoties, tad to ir iespēja risināt attālinātās pārrobežu mediācijas ceļā.
Neraugoties uz pārrobežu mediācijas pieejamību, Latvijas mediatoru prakse rāda, ka šādas mediācijas notiek samērā reti. 2020. gadā valsts atbalstītās programmas “Mediācija ģimenes strīdos”, kuras ietvaros pusēm bija pieejamas piecas bezmaksas mediācijas sesijas, kopumā notika sešas starpvalstu jeb pārrobežu mediācijas un četras starpkultūru mediācijas, kas nozīmē, ka abas puses dzīvo Latvijā, bet vienas puses izcelsmes valsts ir cita, piemēram, Francija vai Vācija.
Dana Rone, sertificēta mediatore un zvērināta advokāte, mazo pārrobežu mediāciju gadījumu skaitu skaidro ar paaugstinātu pušu apdraudētības sajūtu, kas savukārt rada vajadzību pēc stingra tiesas nolēmuma strīda jautājumos. Ierastā prakse ir šādus strīdus risināt tiesas ceļā, iesaistot pušu juridiskos pārstāvjus, kas pārzina katras valsts specifiskās tiesību normas. Taču strīda risināšana šādā veidā, kā atzīst arī paši klienti, rada ievērojamas izmaksas un prasa ļoti daudz laika. Danas Rones pieredzē pārrobežu ģimenes strīdi tiesvedības ceļā tiek risināti ilgāk nekā gadu. Ja izdodas tiesvedību noslēgt gada laikā, tad tas ir ātrs procesa rezultāts. Turpretī ģimenes mediācijas vidēji ilgst divus līdz trīs mēnešus.
Mediācija strīdos ar emocionālas vai fiziskas vardarbības klātbūtni
Pēdējā laikā sabiedrībā īpaši aktualizējies jautājums par vardarbību ģimenē. Mediatori arvien biežāk sastopas ar jautājumu, vai mediācija ir iespējama strīdos ar emocionālas vai fiziskas vardarbības pazīmēm. Sertificēta mediatore un juriste Kristīne Dārzniece, daloties savā ilggadīgajā pieredzē, atklāj, ka viņas redzeslokā regulāri nonāk gadījumi, kad vienai pusei ir noteikta pagaidu aizsardzība pret otru pusi, kas var ietvert dažāda veida aizliegumus, tostarp arī tikties. Tomēr ne vienmēr tas nozīmē, ka mediācija nav iespējama.
Mediācija kā strīdu risināšanas veida būtība ietver vairākus elementus, kas ir pušu drošības garants. Neviens nedrīkst piespiest vienu strīda pusi doties uz mediāciju. Ne vienmēr gan puses informē mediatoru par vardarbību attiecībās, tā var atklāties tikai mediācijas procesā. Gadījumos, kad mediatora rīcībā ir šāda informācija, viņš vispirms individuāli pārrunā dalību mediācijā ar katru pusi, pārliecinoties, ka tās lēmums par dalību mediācijā ir brīvprātīgs. Ja puses piekrīt mediācijai, bet vienlaikus nevēlas tikties kopā, tad mediators ar katru pusi organizē individuālas tikšanās.
Turklāt ir iespējama arī attālināta mediācija. Mediators mediācijas laikā vēro katras puses rīcību, teikto, ķermeņa valodu un emocionālās izpausmes, kā arī profesionāli vada sarunu, nepakļaujot puses atkārtotai vardarbībai.
Mediācija ģimenes strīdos – lielākie ieguvēji ir bērni
Kristīne Dārzniece uzsver, ka mediācijas vienīgais rezultāts nav tikai pušu vienošanās, tā ir arī iespēja atjaunot pušu savstarpējo komunikāciju, piemēram, starp vecākiem: “Mediācija atklāj krustpunktus, par ko vecāki vēlas un spēj runāt, palīdz aizvest viņus no cīņas pozīcijām uz līdzvērtīgu sadarbību, no kā savukārt lielākie ieguvēji ir bērni.”
Atbildot uz jautājumu, kādu labumu no mediācijas gūst bērns, Lelde Kāpiņa, sertificēta mediatore un sistēmiskā ģimenes psihoterapeite, atgādina, ka bērni apzināti vai neapzināti uzņemas atbildību (pat vainu) par to, kas notiek vecāku starpā: “Bērnu izpratnē visa pasaule griežas ap viņiem, tāpēc viņu uztverē viņi ir radījuši nesaskaņas starp vecākiem. Dzīvošana vecāku savstarpēja kara apstākļos bērniem rada nedrošības sajūtu, kas izpaužas viņu uzvedībā, pašsajūtā un pat slimībā. Ja vecāki, kas ir katra bērna drošais pamats, savā starpā cīnās, bērnam rodas slīkšanas sajūta.” Tāpēc mediācija starp vecākiem bērnam var kļūt par ceļu, kā atgūt drošo pamatu – gudrus, stiprus, par sevi pārliecinātus vecākus.
Ģimenes strīdos mediācija jau kļūst par tradīciju. Arvien biežāk cilvēki to izvēlas darba, dažādu saistību, pat kaimiņu starpā radušos strīdu risināšanai. Arī biznesa vide pārliecinās par mediācijas efektivitāti, kas ļauj ātri atrisināt strīdus un pievērsties biznesa attīstībai. Taču mediācija nav tikai strīdu risināšanas pakalpojums – tās principus var izmantot plašāk. Tie ļauj mums attīstīt sarunu un diskusiju kultūru ikdienas dzīvē, kas nozīmē prasmi uzklausīt, sadzirdēt, pieņemt atšķirīgo un izprast savas un citu intereses, lai tālāk vienotos par labāko iespējamo risinājumu.
