Publicēts pirms 3 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Aigars Ziemelis
Ir svarīgi, lai abi vecāki varētu izmantot savas tiesības un pienākumus bērnu audzināšanā – katrs lēmums par bērna dzīvesvietas maiņu un izbraukšanu no valsts ir jāpieņem kopīgi. Dažreiz notiek pretējais – viens vecāks, neapspriežoties ar otru, apzināti ar bērnu pārceļas vai pat aizbēg uz citu valsti. To sauc par bērnu civiltiesisko nolaupīšanu. Sarunā ar LV portālu Tieslietu ministrijas Starptautiskās sadarbības departamenta direktore BAIBA JUGANE-LINTERE stāsta par izplatītākajām problēmsituācijām vecāku pārrobežu strīdos, kuros nācies iesaistīties arī Latvijas kompetentajai iestādei.
Kādās situācijās vecāki visbiežāk izšķiras par lēmumu ar savu bērnu bēgt prom uz citu valsti?
Visbiežāk tam iemesls ir strīdi un konflikti ģimenē. Vecāki vairs nespēj atrast kopīgu valodu, un attiecības irst, tāpēc viens no vecākiem nolemj, ka otram vairs nav ne tiesību, ne pienākumu pret bērnu. Otrs biežākais iemesls aizbraukšanai ir fiziska vai emocionāla vardarbība.
Vai vēlme bēgt ar bērnu ir balstīta bailēs no otra vecāka?
Novērojami parāda, ka visbiežāk no vardarbības cieš sievietes. Viņas bēg uz drošu vietu – mītnes zemi pie saviem radiniekiem: mammas, tēta, māsas vai brāļa. Ārvalstīs nereti cilvēki uzturas bez saviem radiniekiem, tāpēc ir saprotams, ka krīzes brīdī tiek meklēta droša saliņa.
Lai gan tiesvedība pēc tam norit Latvijā, tomēr jārēķinās, ka bērns tāpat būs jāved atpakaļ uz valsti, no kuras aizbēgts. Piemēram, ja no Anglijas ar bērnu atbēgts uz Latviju, ir jādodas atpakaļ, lai risinātu jautājumus par aizgādības, saskarsmes tiesībām un uzturlīdzekļiem. Bērns nebūs jāatved atpakaļ tikai gadījumos, kad konstatētas vardarbības pazīmes.
Lai šādas situācijas nenotiktu, ir svarīgi, ka vecāki jau sākotnēji ir atrisinājuši savus strīdus un vienojušies par aizgādības un saskarsmes tiesībām, kā arī uzturlīdzekļiem. Bieži vien vecāki nesaprot, ka viņu nespēja savstarpēji sarunāties izvēršas par traumu bērnam, kurš tiek vests no vienas valsts uz otru un atpakaļ. Mazam cilvēkam tas ir nebeidzams virpulis.
Cik regulāri Tieslietu ministrija saskaras ar bērnu nolaupīšanas lietām?
Mēnesī tās ir vidēji divas līdz piecas lietas. Tas nav daudz, bet visvairāk ar to saskaramies tieši laikā, kad bērniem ir Ziemassvētku vai vasaras brīvlaiks.
Jāsaka gan, ka šīs lietas ir ļoti komplicētas un emocionālas. Tieslietu ministrija ar abām pusēm gan pārrunā iespējamos risinājumus, gan konsultē par jautājumiem, kas saistīti ar atgriešanas veidlapu aizpildīšanu, kā arī skaidro jautājuma izskatīšanas procesuālo kārtību. Nereti iesakām arī Juridiskās palīdzības administrācijas pakalpojumus, kas piedāvā bezmaksas palīdzību konkrētos gadījumos, kā arī tad, ja persona ir cietusi no vardarbības. Tā kā “aplaupītais” vecāks parasti ir citas valsts piederīgais un nepārzina Latvijas likumdošanu, mēs viņam nodrošinām bezmaksas advokātu. Jāatzīmē, ka šāda bezmaksas juridiskās palīdzības sniedzēja konsultācija netiek nodrošināta “aplaupītājam”. Šāda prakse tiek īstenota, uzņemoties starptautiskās saistības Hāgas konvencijas ietvaros, kas ir garants, ka arī citās valstīs Latvijas valstspiederīgie var saņemt bezmaksas juridiskās palīdzības sniedzēja palīdzību, ja tie būs “aplaupīto” statusā.
Jāatzīst, ka ir gadījumi, kad vecāki apzināti mēģina kavēt gan tiesvedības procesu, gan arī pēc tam jau nolēmuma izpildi. Ir bijuši arī gadījumi, kad vecāki bērnu ievieto psihoneiroloģiskajā slimnīcā, lai paildzinātu tiesas nolēmumu izpildi. Toreiz viņa vienīgā terapija bija “Relaxen” lietošana, ko var pielīdzināt baldriāņiem, kurus var lietot arī mājās. Vecāki mākslīgi rada šādu situāciju, lai bērnu nebūtu jāaizved no valsts vai arī otram parādītu savu nostāju, tomēr no tā cieš bērns. Šo gadījumu savā atzinumā ir iztirzājis arī tiesībsargs (Tiesībsarga 2019. gada 8. februāra atzinums Nr. 6-6/7).
Cik bieži vecāki, risinot savas savstarpējās attiecības, rīkojas bērnam nelabvēlīgi?
Šādu rīcību novērojam savā praksē, un to savā atzinumā secinājis arī tiesībsargs. Tāpat ir bijuši gadījumi, kuros ir klaji acīmredzams, ka psihologs strādā viena vai otra vecāka interesēs, sniedzot neadekvātus atzinumus par bērna psiholoģisko stāvokli.
Esam arī novērojuši, ka biež vien iemesls ir nauda – vecāks nevēlas maksāt uzturlīdzekļus. Ir bijuši gadījumi, ka tēvs par bērna atgūšanu cīnās tikai uzturlīdzekļu dēļ. Tāpat praksē bija gadījums, kad tēvs paņēma, faktiski “nozaga”, bērnus un atbēga uz Latviju, lai mātei nebūtu jāmaksā uzturlīdzekļi.
Cik ilga var būt tiesvedība šādās lietās?
Civilprocesa likuma 77.2 nodaļa paredz kārtību, kādā tiek izskatīts pieteikums par bērna atgriešanos valstī, kurā ir viņa dzīvesvieta. Šādi pieteikumi tiek izskatīti Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā (pirms tiesu apvienošanas – Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa), ar pārsūdzības iespēju Rīgas apgabaltiesā. Tiek noteikts arī konkrēts pieteikuma izskatīšanas uzsākšanas termiņš – 15 dienas pēc lietas ierosināšanas katrā instancē. Kā paredz starptautiskie nolīgumi, šīs kategorijas lietas ir izskatāmas 60 dienu termiņā. Pēc tiesas lēmuma pieņemšanas par bērna atgriešanu Civilprocesa likuma 620.16 pants pieļauj iespēju atbildētājam lūgt tiesu atteikt vai apturēt tiesas nolēmuma izpildi, ja notikušas būtiskas apstākļu izmaiņas.
Cik liela loma ir laikam? Proti, vai otrs vecāks var iesniegt prasību, piemēram, pusgadu pēc tam, kad bērns ir aizvests, vai jārīkojas nekavējoties?
Jo ilgāk bērns uzturas kādā valstī, jo vairāk tai ir piesaistīts. Ja bērns ir dzīvojis vienā valstī ilgāk par gadu, tad to vairs nevar uzskatīt par nolaupīšanu, jo tiek pieņemts, ka bērns jau ir iedzīvojies. Tiesa vērtē, vai bērns ir iemācījies valodu, iet skolā utt. Tāpēc nereti šādi pieteikumi tiek iesniegti nekavējoties.
No kurām valstīm visbiežāk vecāki atbēg uz Latviju?
Lielākoties tās ir valstis, uz kurām mūsu valstspiederīgie dodas ekonomisku apsvērumu dēļ, – Lielbritānija, Īrija, Vācija, Norvēģija, Dānija, retāk Krievija un Ukraina.
Kādas korekcijas bērnu civiltiesiskās nolaupīšanas lietās ir ieviesis breksits?
Latvijas Republikas un Apvienotās Karalistes savstarpējās attiecībās bērnu un ģimenes tiesību jautājumos breksita dēļ nopietnas izmaiņas nav gaidāmas. Sadarbībai nevajadzētu pasliktināties, vismaz šobrīd tādu indikāciju nav.
Būtiski atcerēties, ka komunikācija ar Apvienotās Karalistes kompetentajām iestādēm pārsvarā notikusi Padomes 2003. gada 27. novembra Regulas (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu jeb Briseles IIbis Regulas ietvaros. Neskatoties uz to, ka pēc breksita šī regula nebūs piemērojama, tās vietā nāk cits starptautisks dokuments/instruments, kā ietvaros sadarbība līdzšinējā apjomā būs pieejama: runa ir par Hāgas 1996. gada 19. oktobra konvenciju par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, atzīšanu, izpildi un sadarbību attiecībā uz vecāku atbildību un bērnu aizsardzības pasākumiem. Proti, satura ziņā šie dokumenti ir ļoti līdzīgi ar zināmiem izņēmumiem, bet jāatceras, ka Briseles IIbis regula savulaik tika izstrādāta uz konvencijas bāzes, tāpēc noteicošie atslēgvārdi ir iekļauti abos dokumentos.
Spēkā joprojām paliek arī Hāgas 1980. gada 25. oktobra Konvencija par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem, līdz ar to bērnu civiltiesiskās nolaupīšanas vai aizturēšanas lietās vai lietās par saskarsmes tiesību nodrošināšanu varēs vērsties gan Latvijas Centrālajā iestādē, ja bērns ir aizvests no Latvijas uz Apvienoto Karalisti, gan Anglijas un Velsas vai Skotijas, vai Ziemeļīrijas (katrai jurisdikcijai ir sava centrālā cestāde) centrālajās iestādēs, ja bērns no Apvienotās Karalistes aizvests uz Latviju (valstu kompetento iestāžu saraksts ir pieejams šeit, red.).
Kas notiek, ja vecāks ar bērnu aizbrauc uz trešo valsti, kas nav pievienojusies Hāgas konvencijai? Vai šādā gadījumā strīdi tiek risināti atšķirīgi?
Kā piemēru varu minēt Ēģipti, kura nav pievienojusies nevienam starptautiskam instrumentam, kas regulē bērnu tiesību jautājumu par bērnu atgriezšanu. Šādās situācijās mēs cenšamies izmantot tā saucamo abpusējamības principu, kas ir savstarpējs solījums – ja tu man palīdzēsi, es apsolos tev palīdzēt nākotnē. Tas atkarīgs tikai no konkrētās valsts.
Ir arī gadījumi, kad vēršamies pie tādas nevalstiskās organizācijas kā Starptautiskais sociālais dienests, kas var palīdzēt bērnu meklēšanā vai pušu dialoga veidošanā. Ir bijuši gadījumi, kad nepalīdz neviens starptautisks instruments, tad mēs vēršamies pie šīs organizācijas. Esam tās biedri jau četrus mēnešus.
Kā jūs ieteiktu rīkoties, ja vecāks saskaras ar vardarbību no otra vecāka puses? Vai sākt vākt pierādījumus uzreiz?
Pierādījumus svarīgi iegūt jau laikus. Doties uz policiju vai mediķa, kurš var konstatēt vardarbības pazīmes – zilumus, sasitumus, jebko, kas var liecināt par vardarbību. Pēc tam, ja iespējams, tad jāpieprasa tuvošanas liegums – orderis, kuru izdod, lai varmāka nevarētu tuvoties vai tikšanās ar viņu notiktu tikai sociālu darbinieku klātbūtnē. Tas ir svarīgi, jo, atceļojot atpakaļ uz Latviju un tiesā uzrādot šo orderi, jautājumu vairs nav.
Ja pierādījumi nav iegūti, tad arī Juridiskās palīdzības administrācija var palīdzēt ar pierādījumu vākšanu un konsultācijām.
Emocionālo vardarbību ir svarīgi fiksēt rakstveidā – īsziņas, sarakstes feisbukā, e-pasta vēstules, kurās ir skaidri redzams, ka otrs cilvēks mēģina ietekmēt ar psiholoģiskiem paņēmieniem. Pierādījums var būt arī tuvinieku un kaimiņu liecības, kā viens vecāks izturas pret otru citu cilvēku klātbūtnē.
Bēgšana nav risinājums. Saprotams, ka ir smagi, bet katrā valstī darbojas krīzes centri, kuru speciālisti var palīdzēt cietušajām personām. Piemēram, nesen viena māte kādā Eiropas Savienības valstī slēpās klosterī, kas palīdzēja iegūt pierādījumus par vardarbību un sagatavot dokumentus. Galvenais ir neklusēt un meklēt palīdzību. Nav jābūt vienam ar savu bēdu.
Vai praksē nākas sastapties ar gadījumiem, kad viens vecāks iespītējas un principa pēc nedod atļauju izbraukt?
Jā, mums ir arī bijuši gadījumi, kad vecāki ilgstoši vairs nedzīvo kopā un katram ir sava ģimene, bet brīdī, kad viens vecāks ar bērnu pārvācas uz dzīvi citā valstī, otram pēkšņi ar to ir problēmas un viņš sniedz nolaupīšanas pieteikumu. Tāpēc mēs vienmēr iesakām laikus panākt savstarpēju vienošanos par ikdienas aizgādību un saskarsmes tiesībām, pirms tiek izvēlēta jauna dzīvesvieta. Kamēr tas nav nokārtots, otrai pusei vienmēr ir tiesības iebilst pret bērna dzīvesvietas maiņu.
Mūsu praksē bija arī gadījums, kad bērna māte bija diplomāte ar dienesta dzīvesvietu ārpus Latvijas, savukārt bērna tēvs pret bērna dzīvesvietas maiņu iebilda. Šādu gadījumu pamatā slēpjas neizrunāti konflikti, tāpēc mēs iesakām mediāciju, kas palīdz saprast, kurā brīdī attiecībās iestājies patiesais pārrāvums un kāpēc cilvēki vairs nespēj komunicēt. Šobrīd Latvijā arī ir iespēja saņemt pirmās piecas mediācijas sesijas par brīvu.
Vai šādiem pārrobežu strīdiem par bērna aizgādību un dzīvesvietu ir tendence pieaugt vai mazināties?
Tendence nemazinās. Būtībā tas ir jautājums par attiecībām pašu ģimenēs, ar kādu pieredzi vecāki ir nākuši no savām ģimenēm. Arī izglītības sistēmā būtu jārunā par konfliktsituācijām ģimenēs un to, kā no šīm situācijām izkļūt, lai netraumētu bērnu.
Vai, jūsuprāt, pēc pēdējām skaļajām lietām, piemēram, Kristīnes Misānes lietas, ir pieaugusi sabiedrības un vecāku izpratne par to, ko nozīmē bērnu civiltiesiskā nolaupīšana?
Neskatoties uz Kristīnes Misānes lietas apstākļiem un situāciju, šis gadījums diemžēl sabiedrībai ir devis negatīvu signālu, proti, liekot noprast, ka jebkurš indivīdam nepatīkams vai nevēlams tiesas nolēmums ir grozāms, ja tiek piesaistīti mediji. Šādi gadījumi veicina tiesisko nihilismu. Daudzās valstīs tiesas pieņemtos lēmumus neviens neuzdrīkstas iztirzāt, vēl jo vairāk – tos nepildīt, jo par nepakļaušanos tiesu nolēmumu izpildei ir paredzēta kriminālatbildība ar reālu brīvības atņemšanu.
Kādos gadījumos vecākiem ārzemēs tiek atņemti bērni?
Šī ir otra lietu kategorija, ar kurām mēs strādājam, – tā dēvētās sociāla rakstura lietas. Bērni tiek izņemti no Latvijas valstpiederīgo ģimenēm, jo pastāv vairāki riski – bērns ir atstāts novārtā, par viņu neviens nerūpējas, mājās ir alkoholisma problēmas un vardarbība. Šādas lietas novēro skolās, bērnudārzos, ziņo arī kaimiņi un draugi, un bērni nonāk ārvalstu sociālo dienestu redzeslokā. Daudzās ārvalstīs valda uzskats, ka bērns nav tikai vienai ģimenei, bet par to ir atbildīga visa sabiedrība – labi zināmais sauklis – nav tavs vai mans bērns – ir mūsu bērni.
Ja Tieslietu ministrija saņem informāciju par bērnu, kas izņemts no Latvijas valstspiederīgo ģimenes, mēs iesaistāmies, atrodot šī bērna ģimenes locekļus Latvijā – māsas, brāļus, vecvecākus –, kuriem šo bērniņu nodot aprūpē. Retos gadījumos bērns paliek konkrētajā valstī, bet lielākoties mēs spējam viņu atgādāt uz Latviju un nodot radiniekiem.
Vai tā vienmēr ir apzināta vecāku vaina? Vai arī reizēm vainīga ir konkrētās valsts tradīciju un regulējuma nezināšana?
Mans spilgtākais piemērs ir kādā Eiropas Ekonomiskās zonas valstī notikušais, kad bērns no lego klucīšiem izveidoja briesmoni, kuram uzreiz pievērsa uzmanību sociālie darbinieki. Ir bijis arī gadījums, kad bērns ir uzvedies agresīvi skolā. Kad situācija tika analizēta, iesaistot skolas pedagogus, citus bērnus un pašus vecākus, tika konstatēts, ka bērns ir attīstījies ātrāk nekā viņa klasesbiedri un tāpēc garlaikojoties izrādījis savu agresiju. Attiecīgi risinājums ir bijis bērnam nodrošināt dalību ārpusskolas aktivitātēs, kurās piedalās vecāki bērni, tādējādi izlīdzinot bērna intereses.
Reizēm problēmas rodas, jo vecākiem nav pietiekama atbalsta. Mums nesen bija gadījums, kad uz kādu no ES valstīm aizbrauca jauns pāris ar bērniem. Tēvs strādāja celtniecībā, bet sievai nebija pietiekama atbalsta bērnu audzināšanā un viņa netika galā. Šajā situācijā bērnus laimīgi atvedām atpakaļ uz Latviju un nogādājām omei.
Lielākoties gan mēs novērojam, ka vecāki tik tiešām savas intereses liek augstāk par bērna interesēm. Bērns mājās novēro savstarpējo attiecību risināšanu, alkohola lietošanu, kā arī fizisku izrēķināšanos. Tāpat nereti bērnu atstāj novārtā vai pret viņu izturas vardarbīgi.
Es varētu teikt, ka no visiem gadījumiem apmēram 70% vecāku paši ir bijuši nolaidīgi, 30% gadījumos tā ir nezināšana. Diemžēl liela daļa mūsu valstspiederīgo, kas aizceļo strādāt uz citām valstīm, sev līdzi aizved arī savu uzvedības modeli, kas dažkārt nav no tiem labākajiem. Iespējams, ka arī pašu bērnībā viņi nav piedzīvojuši veselīgas ģimenes attiecības un mīlestību. Šo attieksmi viņi rāda arī citur, neiedomājoties, ka konkrētajā valstī attieksme pret ģimeni ir pilnīgi citāda.
