Ja nakts vidū ar automašīnu esat iestidzis kupenā, tad pirmā vēlme ir spiest gāzes pedāli, cik spēka, un cerēt, ka auto ātri izkārpīsies no sniega un tūlīt varēsiet ceļu turpināt. Taču bieži nākas ķerties pie citiem līdzekļiem un meklēt lāpstu bagāžniekā. Vai arī konstatēt, ka lāpstas tur nav, lai arī jau kādu laiku domājāt, ka nebūtu slikti ziemas laikā to tur turēt, bet... tā arī nesanāca iegādāties.
Atmiņā ataust brīdis, kad apkopes laikā autoservisā meistars teica, ka it kā ar šīm riepām vienu ziemu vēl izvilkt var, bet vispār jau vajadzētu jaunas. Pārdomājot šīs lietas un raugoties, kā kāpj motora temperatūra, gribat zvanīt draugam, kuram ir džips, bet sajūta nav īsti laba, jo vakar tā arī neaizsūtījāt solīto projekta izvērtējumu un šodien neatbildējāt uz viņa sūtīto īsziņu.
Krīzes parāda gan stiprās, gan arī vājās vietas – mūsu sagatavotību neordinārām situācijām: gan indivīda, gan visas sabiedrības un valsts līmenī. Pusgada laikā starpdisciplinārā pētnieku grupā esam vērtējuši mūsu sabiedrību, tās uzvedību un pārvaldību Covid-19 krīzes laikā, kā arī faktorus, kas ir saistīti ar valsts ilgtermiņa stratēģiju un stratēģisko komunikāciju, īpaši pievērsām uzmanību valdības un institūciju komunikācijas efektivitātes izvērtēšanai Covid-19 pirmā viļņa laikā. Mūsu atziņas populārzinātniskas esejas veida esam apkopojuši šeit, taču piedāvāju arī īsāku pārskatu, kas tapis, iedvesmojoties no galvenajām atziņām.
Sabiedrības uzvedība krīzes laikā
Covid-19 pandēmija ir liels izaicinājums gan globālajai, gan arī Latvijas sabiedrībai. Šāda mēroga epidēmijas Latviju sen nebija skārušas, tādēļ krīzes pārvarēšanai ne institūcijas, ne sabiedrība kopumā nevarēja izmantot vēsturisko pieredzi. Šādās krīzes situācijās ir nepieciešams tiešāks normu un to imantojuma skaidrojums, neatstājot vietu plašām interpretācijām, un jāmeklē iespējas atvieglot normu izmantošanu.
Normu ievērošanas uzraudzīšana, tai skaitā pamudinājumi un atgādinājumi, ir efektīvāki, ja tos veic cilvēki ar attiecīgām pilnvarām (policisti, apsargi, veikalu personāls) vai cilvēki ar augstāku organizācijas vai sociālo hierarhiju (vadītāji, līderi). Būtisks secinājums ir arī tas, ka visgrūtāk ievērot ierobežojumus ir tuvu, labi pazīstamu cilvēku vidū – grūti atteikties no rokasspiediena, uzaicinājuma uz viesībām vai pretoties vēlmei tās rīkot.
Tiesību normas
Covid-19 pandēmija radīja bezprecedenta fenomenu Eiropas Savienības un arī Latvijas nesenajā vēsturē – indivīda intereses un tiesības tika uzskatāmi vairāk pakārtotas sabiedrības kopējām interesēm un labumam. Tas ir jautājums ne tikai juridiskajā ietvarā, bet arī par eiropeiskajām vērtībām kopumā un iespējamu indivīda un kolektīvo interešu balansa pārskatīšanu nākotnē jeb jaunu sabiedrisko līgumu.
Šībrīža Eiropas tiesiskais regulējums izrādījies bremzējošs faktors kontekstā ar digitālajām inovācijām, kas tiek lietotas, lai atbalstītu centienus novērst Covid-19 izplatību. Valstīm, kurās mazāk respektē personas datu aizsardzību, dažādu tehnoloģisku risinājumu ieviešana ir salīdzinoši vienkāršāka. Kopumā var paredzēt, ka jau tuvā nākotnē globālā privātuma jēdziens kā tāds arī iegūs jaunu ietvaru.
Ilgtermiņa stratēģija
Latvijā stratēģiskā politiskās vadības līmenī nepieciešama mērķtiecīga pāreja uz ilgtermiņa domāšanas kultūru. Pēc Latvijas kļūšanas par ES un NATO dalībvalsti ilgtermiņa stratēģijas kontekstā ir iestājies zināms atslābums, kas negatīvi ietekmē valsts attīstību. Kritiski nepieciešama mērķtiecīga valsts ilgtermiņa stratēģijas un stratēģiskās komunikācijas integrācija.
Skaidri stratēģiskie mērķi, kurus zina un kuriem tic gan augstāka politiskā vadība, gan arī sabiedrība kopumā, ļautu pārvarēt kārdinājumu ilgtermiņa izaugsmi un labklājību iemainīt pret īstermiņa ieguvumiem. No valsts pārvaldības viedokļa liels izaicinājums būs līdzšinējās vērtību sistēmas saglabāšana, īstenojot nākotnes stratēģiju. Izšķirīgi svarīga šajā situācijā būs valsts stratēģiskā komunikācija – tas, kāds rīcību kopums tiks īstenots un kādā vērtību sistēmā tas tiks pamatots.
Stratēģiskā komunikācija
Stratēģiskā komunikācija ir lēmumu, rīcību, to interpretāciju un mērķtiecīgu komunikācijas iniciatīvu kopums, kas vērsts uz ilgtermiņa mērķu sasniegšanu. Stratēģiskās komunikācijas pieejas ļauj labāk pārvarēt izaicinājumus, kas ir saistīti ar krīzēm un to radītajiem mainīgiem apstākļiem. Ilgtermiņa perspektīva un kopīgi mērķi, kuriem sabiedrība tic (ir noticējusi), spēj mobilizēt sabiedrību, motivē to būt vairāk solidārai, vienotai un rada priekšnoteikumus aktīvākai līdzdalībai. Skaidri ilgtermiņa mērķi (stratēģija) lēmumu pieņēmējiem ļauj pieņemt izsvērtākus lēmumus, tos izskaidrot sabiedrībai un vieglāk panākt nepieciešamās rīcības maiņas, un krīzes situāciju izmantot kā papildus iespēju stratēģisku mērķu sasniegšanai.
Valdības un institūciju komunikācijas efektivitāte
Efektīvas valdības un institūciju komunikācijas priekšnoteikums gan krīzēs, gan ikdienas darbā ir pieeja komunikācijai kā vadības funkcijai. Tas nozīmē, ka komunikācija sākas jau ar pieņemtajiem lēmumiem. Šobrīd Latvijas valsts pārvaldē dominē pieeja komunikācijai kā atbalsta funkcijai – komunikācijas speciālisti darbojas kā starpnieki starp lēmumu pieņēmējiem un sabiedrību, un šo speciālistu pamata uzdevums ir novadīt pieņemtos lēmumus līdz sabiedrībai atbilstoši vienvirziena komunikācijas principiem, ko raksturo “no augšas uz leju” pieeja.
Neraugoties uz to, pandēmijas pirmajā vilnī īstenoto valdības un institūciju komunikāciju var vērtēt kā sekmīgu, jo sabiedrība informāciju vērtēja kā pietiekamu, saprotamu un mudinošu ievērot piesardzības pasākumus. Tomēr šis bija tikai šķietams “veiksmes stāsts”, kura pamatā bija iesaistīto komunikatoru profesionāla pieredze un entuziasms, nevis apzināti veidota sistēmiska pieeja krīzes komunikācijas vadībai. Pandēmijas otrajā vilnī, situācijai sarežģoties, līdzšinējā pieeja vairs nebija efektīva un komunikācijas mērķi vairs netika sasniegti, ko apliecina gan sabiedrības noskaņojums, gan arī straujais inficēto un mirušo skaita pieaugums.
Viens no efektīvākajiem risinājumiem cīņā pret Covid-19 dezinformāciju un cita veida naidīgām aktivitātēm ir savu vēstījumu formulēšana un aktīva izplatīšana, kas samazina dezinformācijas īpatsvaru kopējā informācijas plūsmā. Covid-19 pandēmija parādīja, ka krīzes situācijā komunikācija ar iedzīvotājiem ir jāveido viņu dzimtajā valodā. Korektas informācijas trūkums dzimtajā valodā ir arī viens no faktoriem, kas palielina atvērtību dezinformācijai.
***
Plašāk par pētījumu, kas tapa valsts pētījumu programmā "Dzīve ar COVID-19: Novērtējums par koronavīrusa izraisītās krīzes pārvarēšanu Latvijā un priekšlikumi sabiedrības noturībai nākotnē" piektajā darba pakā "Stratēģiskā komunikācija un pārvaldība: COVID-19 un nākotnes krīžu pārvarēšanas modelēšana" autoru kolektīva esejā "Krīzes laika komunikācija: sabiedrība un pārvaldība".
