VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
02. februārī, 2021
Lasīšanai: 16 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Politika
15
15

Pandēmija un nākotnes krīzes. Izdzīvos, kas sadarbosies

LV portālam: AGNESE DĀVIDSONE, Vidzemes Augstskolas asociētā profesore

Agnese Dāvidsone: “Viens no kritiskiem secinājumiem – varas pārstāvju komunikācija nebija vienota. Pēc valdības sēdēm izskanēja pat pretēji vēstījumi: premjerministrs pasaka kaut ko vienu, bet kāds ministrs – kaut ko citu. Tas ir jautājums par vienotību visaugstākajā lēmumu pieņemšanas līmenī, kurā vispirms vajadzētu pārvarēt personiskās politiskās ambīcijas un saliedēties kopīgai krīzes pārvarēšanai. Tas pats par sevi ir mobilizējošs vēstījums sabiedrībai.

FOTO: Vidzemes Augstskola

Nezinām, kādi būs nākamie pārbaudījumi, ko mums sagādās globalizētā pasaule. Sadarbība un komunikācija tajā ir viens no stūrakmeņiem, lai veiksmīgi pielāgotos un izdzīvotu, norāda Vidzemes Augstskolas asociētā profesore un pētniece AGNESE DĀVIDSONE, atklājot secinājumus pēc nule veiktā pētījuma* par stratēģisko komunikāciju un pārvaldību Covid-19 un nākotnes krīžu pārvarēšanā.

īsumā
  • Nenotika pāreja no krīzes komunikācijas uz ilgtermiņa uzvedības maiņas komunikāciju. Visos līmeņos liedzāmies pieņemt, ka ar šo vīrusu būs jāsadzīvo ilgāk par dažiem mēnešiem.          
  • Ilgstoši esam konstatējuši faktu: komunikāciju valsts institūcijās uzskata par tādu kā atbalsta funkciju.
  • Mūsdienīgai stratēģiskajai komunikācijai vajadzētu būt daļai no vadības, pārvaldības funkcijas. Proti, komunikācijas speciālistiem vajadzētu būt klāt jau lēmumu pieņemšanas brīdī, būt daļai no šī procesa.
  • Krīzes seku mazināšanas jomā joprojām ir daudz visai pretrunīgas informācijas.
  • Cilvēkos ir iesakņojusies doma, ka ar visām dzīves grūtībām vienmēr jātiek galā pašiem un palīdzības lūgšana ir vājuma izrādīšana.         
  • Plānotajai vakcinēšanās popularizēšanas kampaņai neder kāds viens vēstījums, jo ir jāuzrunā dažādas sabiedrības grupas ar atšķirīgu pieredzes, izglītotības un informētības līmeni.

Krīzes parāda gan stiprās, gan arī vājās vietas, sagatavotību neordinārām situācijām. Ko par indivīdu, sabiedrības un valdības gatavību krīzei kopumā liecina pētījums?

Valdība 2019. gada beigās teica, ka mūs gaida brīnišķīgs gads, valstij ir tik daudz naudas. No situācijas, kad likās, ka lietas iet uz augšu, ļoti lielam skaitam cilvēku ļoti strauji bija jāpārslēdzas uz situāciju, kas pilnībā mainīja ierasto dzīvi. Neraugoties uz to, ka šāda mēroga krīzi neviens neatceramies piedzīvojuši, pirmajā pandēmijas vilnī gan sabiedrība, gan valdība spēja ātri un veiksmīgi mobilizēties. Un tad pienāca 2020. gada rudens, kad ieraudzījām – lietas ir daudz sliktākā stāvoklī.

Kādi tam ir iemesli?

Nevar atrast kādu vienu ļaunuma sakni, kāpēc sāka iet tik slikti. Iemesli ir vairāki. Vasara pagāja tādā ārkārtīgi pozitīvā, relaksētā noskaņojumā, ka esam krīzi pārvarējuši un rudenī varēsim atsāk dzīvot kā iepriekš. Netika ņemti vērā signāli no citām valstīm, kurās otrais pandēmijas vilnis jau sākās. Varēja skaidri nojaust: ja neslēdzam robežas un nenorobežojamies no apkārtējās pasaules, sagaidīsim tieši to pašu.

Negribētos teikt, ka vasara tika pilnīgi izniekota, bet tam vajadzēja būt laikam, lai sagatavotos paredzamam otrajam vilnim. Taču, iestājoties jau zināmam pandēmijas nogurumam, negribējās iespringt uz gatavošanos, pieņemt un pielāgoties jauniem ierobežojumiem. Daudzi bija dzīvojuši, cerot, ka tūlīt atgriezīsimies ierastajos normālajos apstākļos, bet izrādījās, ka vīruss nekur nav pazudis, ka joprojām nav darba un ienākumi izsīkuši. Redzams, ka problēma kļuvusi nopietnāka, un pieaugušas bailes. Nenotika arī pāreja no krīzes komunikācijas uz ilgtermiņa uzvedības maiņas komunikāciju. Visos līmeņos liedzāmies pieņemt, ka ar šo vīrusu būs jāsadzīvo ilgāk par dažiem mēnešiem.          

Pētnieku grupa vērtējusi pārvaldību Covid-19 krīzes laikā, kā arī ar valsts ilgtermiņa stratēģiju un stratēģisko komunikāciju saistītos faktorus. Kādi ir secinājumi un ieteikumi?

Tā īsti par stratēģisko komunikāciju valsts pārvaldē kopumā grūti runāt. Jau ilgstoši esam konstatējuši faktu: komunikāciju valsts institūcijās uzskata par tādu kā atbalsta funkciju – tajā kaut ko dara un kaut ko sagaida no komunikācijas personāla, dominē izpratne, kas ļoti lielā mērā joprojām sakņojas tādā vienkāršotā preses sekretāra modelī. Respektīvi, kad tiek pieņemti lēmumi augstākajā līmenī, komunikācijas speciālisti par to paziņo. Stratēģiskajai komunikācijai mūsdienīgā izpratnē vajadzētu būt daļai no vadības, pārvaldības funkcijas. Proti, komunikācijas speciālistiem vajadzētu būt klāt jau lēmumu pieņemšanas brīdī, būt daļai no šī procesa, kas, arī pienākot krīzei, jau darbotos kā labi funkcionējošs mehānisms, nevis būtu jāveido no jauna.

Vai to iespējams īstenot pašreizējos institucionālajos ietvaros? Kādi ir risinājumi?

Te drīzāk ir nepieciešama domāšanas veida maiņa, tas, kā vispār raugāmies uz komunikāciju, kura nav tikai kāda apkalpojošā funkcija lēmumu pieņēmējiem, lai pastāstītu iedzīvotājiem par to, kas ir nolemts, bet daļa no lēmumu pieņemšanas kā tādas. 

Runājot par pandēmijas pirmo periodu, tas, ko šie komunikācijas cilvēki izdarīja, nostrādāja ļoti veiksmīgi. Taču intervijās atklājās: tas bijis iespējams, pateicoties viņu entuziasmam, profesionalitātei un ieguldītajam milzu darbam, arī strādājot virsstundas.  

Krīzes seku mazināšanas jomā joprojām ir daudz visai pretrunīgas informācijas, ir grūti saprast, kādu valsts atbalstu kādas sabiedrības grupas var saņemt. Daudziem nav skaidrs, kas ir ar slimības lapām vecākiem, kuri ar bērniem palikuši mājās, kur un kā ir jāpiesakās pabalstu saņemšanai. Komunikācija šajā jomā joprojām ir diezgan nepilnīga.

Brīvprātīgo palīdzības kustība “Paliec mājās”, kuras nosaukums tagad papildināts ar “Viegli palīdzēt”, ko iekļāvām pētījumā, atklājās kā viena no pilsoniskas rīcības idejām šādā situācijā. Sabiedrības locekļi pašorganizējas, lai sniegtu atbalstu tiem, kuriem jāpiegādā pārtika uz mājām vai jāpalīdz izprast birokrātisko kārtību, kādā var pieteikties, lai saņemtu valsts atbalstu, ja gadījies palikt bez iztikas līdzekļiem.

Pētījums liecina: kustība “Paliec mājās”, kuras aktīvisti piegādāja pārtiku uz mājām veciem ļaudīm un cilvēkiem ar veselības problēmām, no sākuma piedzīvoja entuziasma uzplūdu periodu, bet pēc tam – izsīkumu. 2020. gada rudenī tika sasniegts zemākais punkts kustības attīstībā, un tas notika laikā, kad Latviju piemeklēja otrais krīzes “vilnis”. Kā izskaidrojama šāda dinamika?

Iemesli ir vairāki. Daudziem iestājies pandēmijas nogurums. Sākoties vasarai, kustības piedāvātā palīdzība nebija vairs tik pieprasīta, daudzi bija atraduši alternatīvus veidus, kā to saņemt, piemēram, iesaistot pašvaldību. Cilvēki arvien vairāk sāka izmantot iespēju nepieciešamo pasūtīt internetā. Daļa aktīvistu cilvēkiem, kurus ilgāku laiku bija atbalstījuši, sāka sniegt atbalstu individuāli, bez saiknes ar kustību. “Paliec mājās” organizatori bija konstatējuši, ka cilvēkiem, kuri līdz šim ar dzīvi ir veiksmīgi tikuši galā, psiholoģiski ir ļoti grūti lūgt palīdzību. Viņi joprojām mēģina tikt galā ar saviem spēkiem un palīdzību īsti nemaz nemeklē. Cilvēkos ir iesakņojusies doma, ka ar visām dzīves grūtībām vienmēr jātiek galā pašiem un palīdzības lūgšana ir vājuma izrādīšana.         

Noskaidrojām, ka daļa cilvēku, kas pavasarī iesaistījās palīdzības kustībā, tajā bija atraduši veidu, kā palīdzēt pašiem sev, aizpildot savu dzīvi, rodot tai jaunu jēgu. Daudzi teica: ir krīze, bet es esmu starp tiem, kas ir veseli, un varu palīdzēt tiem, kam neklājas tik labi, – senioriem. Cilvēki ļoti nevēlas asociēt sevi ar palīdzības saņēmējiem.

Kāda, raugoties nākotnē, ir šādu neinstitucionālu brīvprātīgo kustību potenciālā nozīme krīzes situāciju pārvarēšanā?

Pienākot krīzei, institūcijas, kuras darbojas sociālajā jomā, nebija gaidījušas, ka ir vairākas sabiedrības grupas, kam vajadzīga palīdzība. Seniori, cilvēki ar veselības problēmām – tos jau zinājām, bet pēkšņi izrādījās, ka palīdzība ir nepieciešama arī ģimenēm ar maziem bērniem, ģimenēm ar vairākiem bērniem, kuru vecāki strādā no mājām, palīdz bērniem mācībās. Šādas pilsoniskas kustības, kas veidojas tieši krīzes laikā, spēj ļoti veiksmīgi iesaistīties, aizpildot robus, kurus savas darbības jomās nespēja sasniegt valsts un pašvaldību institūcijas. Latvijā ilgstoši darbojas brīvprātīgie, kurus var aktivizēt un kuri ir labi apmācīti, ar kuriem strādā tādas organizācijas kā Sarkanais Krusts, Latvijas Samariešu apvienība un citas.

Ir priekšstats, ka ikviens rūpējas tikai par savu labumu, taču šī krīze parādīja, ka tā nav. Mēs kā sabiedrība esam atsaucīga un līdzjūtīga, gatavi darboties arī citu labā. Pētnieki visā pasaulē ir konstatējuši, ka motivācija iesaistīties pilsoniskās atbalsta kustībās izaug no tā, ka cilvēki ir ar mieru pieslēgties uz brīdi kādai sabiedriski nozīmīgai aktivitātei, ja tas viņiem liekas būtiski un vienlaikus “nesapin rokas” un neaizņem pārāk daudz laika. Tātad – var piedalīties, ja tas nerada lielus sarežģījumus, piemēram, aktivizējoties ar mobilo lietotni, bet iztiekot bez birokrātiskiem apgrūtinājumiem: veidlapu aizpildīšanas, reģistrēšanās iestādē, ilgstoša izvērtēšanas perioda iziešanas. Vairāki cilvēki pētījuma intervijās teica, ka iesaistījušies, jo varējuši to izdarīt pa ceļam uz darbu.

Kustībā “Paliec mājās” iesaistījās daudz cilvēku, kuru pamatvaloda ir krievu. Tātad šādas pilsoniskās aktivitātes spēj darboties arī kā ļoti veiksmīgs sabiedrības saliedēšanas instruments.

Cik liela nozīme pilsonisko atbalsta kustību aktivitātē ir līdzdalības mērķim un arī mērogam? 

Vietām interese iesaistīties un palīdzēt ir bijusi lielāka nekā pieprasījums pēc palīdzības. Mobilizējot pārāk lielas palīdzības sniedzēju grupas, var rasties situācijas, kad šie cilvēki pat nesaņem nekādu uzdevumu, tā mazinot viņu brīvprātīgo motivāciju. Viens no mūsu priekšlikumiem – tādas palīdzības grupas kā “Paliec mājās” ir ļoti piemēroti organizēt nelielās kopienās, pašvaldību, apdzīvotu vietu līmenī, kurā labi redzams, cik lielā mērogā un kāda palīdzības sniegšana ir nepieciešama. Nacionālā līmenī tas būtu daudz sarežģītāk. 

Valdība gatavojas veikt kampaņu, lai popularizētu vakcināciju pret Covid-19. Uz ko – kādu vēstījumu, principiem –, jūsuprāt, tai vajadzētu būt balstītai? 

Nederēs viens vēstījums visiem. Cilvēku motivācija kaut ko darīt vai nedarīt ļoti atšķiras. Šajā informatīvajā vidē esam ārkārtīgi fragmentēti, ir ļoti dažāds informācijas un izpratnes līmenis. Daudz ko nosaka cilvēka personīgā saskarsme, pieredze saistībā ar pandēmiju, kas var būt ļoti atšķirīga. Nepieciešama ļoti daudzveidīga pieeja un vēstījumi, lai sasniegtu cilvēkus, katru viņa personīgajā izpratnes un zināšanu līmenī.

Cik lielā mērā cilvēki pandēmijas apkarošanu, ieskaitot vakcinēšanos, uztver kā kolektīvu mērķi, kura sasniegšanai ir vērts mobilizēties, līdzīgi kā, piemēram, 1991. gada janvāra barikādēs cīņā par valsts neatkarību, un cik lielā mērā – tikai kā individuālu rīcību, lai nesaslimtu pats? Un kura no šīm attieksmēm, ja to kultivētu, varētu būt rezultatīvāka pandēmijas apkarošanai?

Domāju, ka ir jāvēršas dažādos virzienos, nevar iet ar tikai kāda viena vēstījuma karogu pa priekšu. Kādu daļu noteikti uzrunā sabiedrības kopējo interešu aizsardzība, atbildība nepadraudēt sevi un citus. Kādai daļai, iespējams, tas ir ļoti triviāli – jo ātrāk es sapotēšos, jo ātrāk varēšu aizbraukt kādā ārzemju ceļojumā.

Mūsu pētījuma intervijās bija cilvēki, kuri teica: es arī esmu mūsu valsts, kurai svarīga mana rīcība un mana piedalīšanās, lai mums visiem kopā būtu labāk. Savukārt citiem bija svarīgi, lai viņu personīgā ikdiena beidzot normalizējas. Daudziem svarīgākā ir ģimene, tās senioru drošība, tik daudz nedomājot par plašāku sabiedrības loku.

Kādi faktori kopumā nosaka sabiedrības lojalitāti valdības pretkrīzes pasākumiem?

Nozīmīgs faktors ir uzticēšanās valdībai, valsts pārvaldei, politiķiem, kura, kā labi zināms, kopumā ir zema jau ilgstoši, un šo problēmu krīzes situācijā nevar ātri atrisināt. No mūsu pētījuma rezultātiem kā negatīvs secinājums izriet fakts, ka valdībā un arī Saeimā politiķi krīzi centās izmantot personīgās reputācijas veidošanai. Viens no kritiskiem secinājumiem – varas pārstāvju komunikācija nebija vienota. Pēc valdības sēdēm izskanēja pat pretēji vēstījumi: premjerministrs pasaka kaut ko vienu, bet kāds ministrs – kaut ko citu. Tas ir jautājums par vienotību visaugstākajā lēmumu pieņemšanas līmenī, kurā vispirms vajadzētu pārvarēt personiskās politiskās ambīcijas un saliedēties kopīgai krīzes pārvarēšanai. Tas pats par sevi ir mobilizējošs vēstījums sabiedrībai.

Pandēmija radījusi bezprecedenta fenomenu Eiropas Savienības un arī Latvijas nesenajā vēsturē – indivīda intereses un tiesības tika pakārtotas sabiedrības kopējām interesēm un labumam. Tas ir ne tikai juridisks jautājums, bet arī jautājums par eiropeiskajām vērtībām kopumā un iespējamu indivīda un kolektīvo interešu balansa pārskatīšanu nākotnē jeb jaunu sabiedrisko līgumu, raksta jūsu kolēģis Gatis Krūmiņš. Kolektīvo interešu dominēšana pār individuālajām, kā zināms, raksturo Austrumu kultūras un valstis, no kurām vairākas zināmas kā diktatūras vai autokrātiski režīmi. Cik tālu, jūsuprāt, varam iet šajā ziņā, nenonākot pretrunā ar demokrātijas pamatprincipiem?

Es neteiktu, ka eiropeiskās vērtības ir orientētas tikai uz indivīdu. Skandināvija, Ziemeļvalstis, pie kurām Latviju vēlamies pieskaitīt, ļoti raugās uz savu sabiedrību kolektīvajām interesēm. Vienmēr ir jāmeklē līdzsvars starp individuālo un kolektīvo, saprotot, ka šādās krīzes situācijās kolektīvās vērtības saprotami izvirzās priekšplānā.

Indivīda un kolektīvo vērtību balanss nav un nevar būt nemainīgs. Dzīvojam pasaulē, kurā nevar cerēt uz desmitiem gadu ilgu vienmērīgu pozitīvu attīstību. Šodienas pasaulē dominē nepārtraukta pielāgošanās strauji mainīgajai situācijai. Šādā vidē, kur nepieciešama nepārtraukta diskusija, komunikācija kļūst arvien nozīmīgāka, saprotot, ka pārvaldes un sabiedrības saziņai jānotiek nevis formāli, bet gan meklējot risinājumus kopā. Nezinām, kādi būs nākamie pārbaudījumi, ko mums sagādās globalizētā pasaule. Sadarbība, komunikācija visos līmeņos tajā ir viens no stūrakmeņiem, lai veiksmīgi pielāgotos un izdzīvotu.

* Plašāk par pētījumu, kas tapa valsts pētījumu programmas “Dzīve ar Covid-19: Novērtējums par koronavīrusa izraisītās krīzes pārvarēšanu Latvijā un priekšlikumi sabiedrības noturībai nākotnē” piektajā darba pakā “Stratēģiskā komunikācija un pārvaldība: Covid-19 un nākotnes krīžu pārvarēšanas modelēšana”, var lasīt autoru kolektīva esejā “Krīzes laika komunikācija: sabiedrība un pārvaldība”.

 

Labs saturs
15
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU