Saruna ar Artūru Utinānu notika īsi pirms Tiesībsarga ikgadējās konferences, kas šoreiz bija veltīta tēmai “Kādēļ ir grūti uzticēties valdības viedoklim un lēmumiem krīzes situācijā?”. Šajā konferencē RSU pasniedzējs runāja par to, kāpēc dezinformācija ir tik lipīga.
Katrs otrais Latvijas iedzīvotājs uzskata, ka vīruss, kas izraisa Covid-19, ir mākslīgi radīts laboratorijā. Šis fakts apliecina plašu dezinformācijas izplatību sabiedrībā. Kādēļ dezinformācija ir tik lipīga un nespeciālista viedoklis sociālajos tīklos uzvar zinātniskus argumentus?
To izskaidro noteiktas smadzeņu attīstības īpatnības evolūcijas gaitā, kas ir sekmējušas adaptāciju, nevis zinātnisku domāšanu un patiesības izzināšanu. Ko nozīmē adaptācija? Cilvēki vienmēr ir dzīvojuši sociālās grupās, kuras savā starpā karojušas. Tādējādi cilvēks vairāk tic un uzticas savas etniskās, reliģiskās grupas, sava sociālā slāņa, nevis pretinieka puses pārstāvjiem, kas šodien daudziem ir elite – valdība, politiķi, oligarhi, bagātnieki –, kuri, kā daudzi uzskata, rūpējas tikai par savām interesēm. Šajā ziņā cilvēks nav tik daudz homo sapiens, cik homo ticīgais. Viņš vairāk ticēs tam, ko saka kaimiņu Jānis vai Pēteris, nevis kāds no elites, kura, protams, izsūc tautas asinis, enerģiju un naudu, sevišķi tad, kad runā par tautas interešu aizsargāšanu.
Vēl viena neticības joma ir krāpnieka vai grupas parazīta noteikšana, meklējot savas grupas iekšienē cilvēkus, kas, iespējams, pārējos izmanto savās interesēs, un aiz visa cenšoties saskatīt kāda ļaunos nodomus. Tā tas ir bijis ar raganu dedzināšanu viduslaikos. Starp citu, arī mūsdienās, piemēram, Āfrikā un Polinēzijā, ja kāds ir saslimis, teiksim, ar malāriju, viņš var norādīt ar pirkstu uz kādu citu, kurš viņu it kā ir nobūris, uzlicis ļaunu aci un līdz ar to ir nogalināms.
Tas izskaidro, kāpēc saistībā ar Covid-19 daudzi netic politiskajai elitei. Taču kāpēc netic zinātniekiem, ekspertiem?
Ja ekspertu viedoklis sakrīt ar valdības viedokli, rodas secinājums, ka valdība ekspertus ir uzpirkusi. Turklāt mūsu smadzenes veidotas tā, ka dažkārt vieglāk ir noticēt baumām un konspirācijas teorijām, nevis zinātniskiem argumentiem, kuri var būt visai sarežģīti.
Kā runāt ar cilvēku, kurš tic konspirācijas teorijām un apgalvo, ka Covid-19 neeksistē vai nav bīstams vai ka vakcinācijas slēptais nolūks ir cilvēku čipošana? Vai ir vērts censties pierādīt pretējo?
Visā visumā pierādīt pretējo ir diezgan grūti. Ja kāds tic tikai konspirācijas teorijai par Covid-19 kā mākslīgi radītu vīrusu, šādu cilvēku, kura domāšana citās jomās, iespējams, vēl ir samērā loģiska, var mēģināt ar faktiem pārliecināt par pretējo. Taču, ja līdztekus sazvērestībām par Covid-19 cilvēks tic arī tam, ka 11. septembra terora aktus sarīkoja ASV prezidents Bušs, ka amerikāņi patiesībā nav bijuši uz Mēness, zeme ir plakana un pasauli vada “Komiteja 300”, tad principā šāda cilvēka uzskatus mainīt nav iespējams.
Jāteic, daudzas sazvērestības teorijas nav apstrīdamas, jo par tajās pausto apgalvojumu pareizību nav iespējams pārliecināties. Tāpat kā nav iespējams pierādīt ne to, ka Dievs ir, ne to, ka Dieva nav. Kāds filozofs šajā sakarā bija teicis: jūs nevarat apstrīdēt teoriju, ka ap Saules sistēmu neriņķo tējkanna.
Dezinformācijas izplatība neveicina sabiedrības uzticību valsts pārvaldes darbam cīņā ar Covid-19 un vispār kopumā. Kāda ir bijusi un kādai vajadzētu būt valdības krīzes komunikācijai, raugoties no ārsta psihoterapeita viedokļa? Kā veiksmīgāk skaidrot pieņemtos lēmumus un iespējamos rīcības plānus?
Jāteic, valdība profesionāļiem līdz galam neuzticas. Vēl bez tā, ka jāglābj valsts no pandēmijas, politiķiem ir arī savas specifiskās intereses – nezaudēt politisko reputāciju, domāt jau par nākamajām vēlēšanām. Līdz ar to viņi novirzās no ekspertu rekomendācijām.
Valdības krīzes komunikācijā, iespējams, pietrūcis profesionālas orientēšanās uz noteiktām sabiedrības grupām. Atsevišķai pieejai vajadzētu būt, piemēram, komunikācijā ar latviešiem, krieviem, kristiešiem, vecākiem cilvēkiem, jauniešiem. Atšķiras tas, ar kādiem vēstījumiem katru šo grupu var visefektīvāk uzrunāt, ieinteresēt. Katrai no tām ir savi informācijas kanāli, sociālie burbuļi.
Piedevām valdības rīcībā pietrūcis konsekvences, kā tas, piemēram, nupat notika ar brīvdienās veikalos nopērkamo preču klāsta ierobežojumiem. Arī daži valdības saukļi krīzes ierobežošanas sakarā kļuvuši par tādu kā parodiju.
Ir cilvēki, kas klaji ignorē vispārpieņemtos ierobežojumus. Kāpēc viņi tā dara, kāds ir šādas rīcības izskaidrojums no psihoterapeita viedokļa?
Šie noliedzēji ir vai nu sazvērestības teoriju piekritēji, vai tādi, kas nenoliedz Covid-19, bet uzskata to par “vienkārši gripu”, kuru valdība izmanto, lai kaut kā kontrolētu cilvēkus. Liberālākais noliedzēju novirziens uzskata, ka visa šī jezga ir saistīta ar kādām politiķu biznesa interesēm: masku ražošanu vai vienu veikalu slēgšanu, bet citu – paturēšanu vaļā.
Vienubrīd Saeimā parādījās priekšlikums par Covid-19 ierobežošanas noteikumu pārkāpumiem paredzēt kriminālatbildību. Kā pārkāpējus varētu ietekmēt bargāki sodi?
Uz kādu daļu tas iedarbosies, bet uz kādu – ne. Atsevišķās valstīs novērots, ka, piemēram, sodu palielināšana par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem noved pie to palielināšanās. Cilvēkam rodas iespaids, ka viņš var turpināt noteikumu pārkāpšanu, jo par to jau ir samaksājis. Arī šajā jomā būtu nepieciešami plašāki pētījumi.
Uzskata, ka soda efektivitāte saistāma ar tā neizbēgamību.
To Covid-19 gadījumā būs grūti nodrošināt, jo potenciālo pārkāpēju ir pārāk daudz.
Kādas tendences kopš pandēmijas sākuma sabiedrības noskaņojumā novērojamas?
Pavasarī vairāk bija vērojama trauksme saistībā ar bailēm saslimt pašam, vainas apziņas trauksme par savu tuvinieku inficēšanu, piemēram, medicīnas darbiniekiem.
Arī finansiālā trauksme, kad sākās atlaišana no darba. Bija arī bezrūpība un cerības uz kolektīvo imunitāti.
Tagad vienai daļai trauksme par iespēju saslimt ir pieaugusi daudz vairāk. Vērsusies plašumā ir sazvērestības teoriju piekritēju grupa. Līdz ar to pieaugusi arī sazvērestību trauksme, piemēram, ticot apgalvojumiem, ka Covid-19 ir izdomāts, lai valdība paverdzinātu cilvēkus un ar vakcināciju tos pakļautu čipošanai. Šādas ziņas izplata t. s. harismātisko kristiešu draudžu pārstāvji – ka tuvojas apokalipse un Jēzus Kristus otrā atnākšana –, tā vairojot pasaules gala trauksmi.
Kaut kādā mērā šīs aprindas atbalsta ASV prezidentu Trampu un ir pret viņa pēcteci amatā Baidenu, jo Tramps noliedzis Covid-19, bet Baidens ne, tā topot piederīgs ļaunajiem spēkiem, kas ar Bilu Geitsu iecerējuši paverdzināt pasauli un kopā ar miljardieriem plāno, ka vajadzētu samazināt Zemes iedzīvotāju skaitu, kurš jau esot par lielu.
Šāda uzskatu konfrontācija savukārt vairo konfliktus sabiedrībā. Līdz ar to šajā otrajā pandēmijas posmā izteikti pieaudzis naidīgums starp tiem, kas to uztver nopietni, un tiem, kas to noliedz. To vidū ir tādi, kas izjūt nepatiku pret mediķiem, kuri Covid-19 noliedzējus aicina atnākt uz slimnīcu un pastrādāt ar šīs slimības pacientiem.
Kādas būs krīzes psiholoģiskās sekas?
Sabiedrība būs mainījusies, cilvēkiem būs izveidojušies kādi citi ieradumi un citas noskaņas. Ir jārēķinās arī ar adaptācijas grūtībām dzīvei normālos apstākļos. Ar cilvēku domāšanas izmaiņu paredzēšanu ir līdzīgi kā ar laikapstākļu prognozi – kaut ko puslīdz droši var paredzēt tikai par tuvāko nākotni. Cilvēku, grupu, dažādu subkultūru uzvedības prognozēšana ir sarežģītāka nekā laika prognoze.
Kas varētu saglabāties no pašreizējās distancēšanās kultūras – attālinātās komunikācijas, dzīves bez apkampieniem un rokasspiedieniem –, ko jau dēvē par jauno normalitāti?
Domāju, ka rokasspiediens pavisam nepazudīs. Taču pilnīgi paredzams, ka saglabāsies un nostiprināsies attālināta darba un mācību veidi, sevišķi augstskolās. Iespējams, līdz ar to daudz vairāk saskarsimies ar vientulības izraisītajām problēmām.
Tādām, kādas jau raksturīgas Japānā un citās pārapdzīvotajās attīstītajās valstīs?
Jā, Japānā, piemēram 36% cilvēku, kas vecāki par 30 gadiem, vēl nav bijusi seksuālā pieredze. Ja cilvēki pierod komunicēt internetā, viņiem rodas komunikācijas grūtības reālajā dzīvē. Bieži vien cilvēki, kuri ir iepazinušies un uzturējuši saikni internetā, viļas, sastopoties klātienē, un nespēj uzturēt šādas attiecības. Seko vilšanās un pašķiršanās. Zūd socializēšanās iemaņas. Par to vēl gaidāmi dažādi pētījumi.
Daudzi tagad atrodas piespiedu dīkstāvē. Ko jūs ieteiktu viņiem?
Tā ir iespēja izglītoties un pašizglītoties, nevis sūkt aliņu uz dīvāna. Ir vēl citi ieteikumi, kas der arī bez Covid-19 radītās situācijas: apgūt relaksācijas metodes, meditāciju, apzinātības prakses, nodarboties ar fiziskām aktivitātēm vienatnē vai kopā ar ģimeni. Noteikti vajag izdomāt kādas radošas aktivitātes, kā to daudzi jau darījuši, tās veicot pašiem sev un arī publiski daloties ar citiem. Šis ir labs periods radošai aktivitātei.
Par krīzi mēdz runāt arī kā par iespēju...
Attīstīsies jauni uzņēmējdarbības un izglītošanās veidi skolās un augstskolās ar uzsvaru uz attālinātām mācību metodēm. Iespējas darboties attālināti varētu veicināt cilvēku interesi par dzīvi laukos un, kas zina, to atdzimšanu kādos nebijušos veidos.
Ceru, daudzi sapratīs, ka, dzīvojot mājās, var atrast dažādas nodarbes: tā, kā jau teicu, ir izdevība pašizglītībai, ko sniedz iespēja lasīt un klausīties grāmatas audioformātā, skatīties dažādas lekcijas. To skaits tikai pieaugs. Šie ir tādi krīzes plusi, protams, līdztekus mīnusiem, no kuriem daudzus vēl neapzināmies.
