Runājot par medijpratību, vairākums, visticamāk, to asociē ar spēju atšķirt patiesu informāciju no nepatiesas. Taču Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) redzējumā medijpratība un informācijas pratība ietver daudz vairāk kompetenču, tostarp ne tikai spēju meklēt un kritiski izvērtēt informāciju un mediju saturu, bet arī zināšanas par cilvēku tiesībām internetā, izpratni, kā cīnīties ar naida runu, prasmi izmantot mediju un komunikācijas tehnoloģijas tā, lai sargātu demokrātiskās vērtības un veidotu cieņpilnu dialogu.
Vai var vienkāršiem vārdiem izstāstīt, kas ir medijpratība?
Pēdējo piecu gadu laikā, kopš par medijpratību vispār sāka runāt arī Latvijā, izpratne par to, ko tā nozīmē, ir krietni paplašinājusies. 2015. gadā patiešām pārsvarā visi koncentrējās uz viltus ziņām un drošību internetā, piemēram, kā pareizi izveidot drošu paroli un aizsargāt savus datus, savukārt šobrīd medijpratības tematiskais tvērums ir kļuvis tik plašs, ka tiek runāts par to, kā atpazīt stereotipus mediju saturā, kas ir vārda brīvība, kāpēc ir nepieciešami neatkarīgi mediji u. tml. Varam būt priecīgi, ka mūsu mediji var brīvi atainot vēlēšanas un žurnālistus neliek cietumā par valdības kritiku. Taču jāapzinās, ka tas nebūt nav tik pašsaprotami. Tāpēc šobrīd tiek daudz runāts arī par mediju psiholoģiju, par žurnālistikas funkcijām, jo ir svarīgi veidot cilvēkiem izpratni par to, kas ir žurnālistika un ar ko tā atšķiras no influencera darbībām sociālajos portālos.
Līdz ar to, jā, medijpratība nav tikai viltus ziņu atpazīšana. Medijpratīgs cilvēks prot daudz plašākā mērogā orientēties mediju vidē, izprot, kā darbojas mediji, un spēj atpazīt arī mediju vidē parādījušos jaunus fenomenus, piemēram, dziļviltojumus.
Medijpratībai tiešām ir ļoti daudz dažādu definīciju. Skaidrs ir viens – šis jēdziena skaidrojums laika gaitā mainās un paplašinās. Protams, ir arī jūsu pieminētais UNESCO lietotais informācijas pratības jēdziens, taču es to vairāk attiecinātu uz plašākiem gadījumiem: informācijas atrašanu, tās legālu izmantošanu, piemēram, autortiesību ievērošanu.
Medijpratība mūsdienu pasaulē nereti tiek pielīdzināta tādām absolūti nepieciešamām pamatzināšanām kā lasītprasme, saskaitīšana un atņemšana, kas bērniem tiek mācīta no mazotnes. Vai tam piekrītat?
Jā, tam varu piekrist, bet pieņemu, ka varbūt manu skatījumu ietekmē tas, ka esmu šajā tēmā ļoti iedziļinājusies. Vēl ir jāņem vērā, ka pieci gadi, kopš arī Latvijā tiek runāts par medijpratību, ir ļoti īss laiks un daļai sabiedrības arvien ir grūti to apzināties.
Arī Skandināvijas valstīs, piemēram, Zviedrijā vai Somijā, kur par medijpratības tematiem runā jau vairākas desmitgades, joprojām ir aktivitātes visām paaudžu grupām, jo mediji attīstās tik strauji, ka ir nepieciešams visu laiku savas zināšanas atjaunot. Līdz ar to nav tāda viena galējā punkta, kuru sasniedzot var teikt – viss, tagad esmu medijpratīgs uz mūžu.
Manuprāt, medijpratība ir viena no mūsdienu pilsoņu pamatprasmēm, jo tā ir saistīta ar lēmumu pieņemšanu. Gan ikdienā, vērtējot, kurai reklāmai noticēt un kādu preci iegādāties, gan dodoties vēlēt. Spēt pirms vēlēšanām kritiski izvērtēt politiķu komunikāciju un vēstījumu. Varētu teikt, ka tā ir prasme apsaimniekot informāciju, nevis nonākt tās varā. Nevis pakļauties informācijai, bet gan kļūt par tās saimnieku.
Ir viedoklis, ka informācija jau ir nomainījusi zeltu un naftu pasaules dārgāko lietu topā. Ir jāsāk to apzināties un mācīties izvērtēt informāciju, kas pie mums nonāk, kā arī pašiem atbildīgi izturēties pret tās radīšanu – piemēram, nepiesārņot sociālo mediju jaunumu sarakstu ar pārsūtītām viltus ziņām, tādā veidā vairojot klikšķus skaļiem virsrakstiem un pastarpināti vairojot peļņu viltus ziņu lapu īpašniekiem vai popularitāti konspirācijas teoriju autoriem, to sākotnējiem izplatītājiem.
Kā to izstāstīt, teiksim, pusmūža cilvēkam, kurš ir pieradis uzticēties rakstītajam vārdam?
Medijpratība ir prasme, kas attīstāma pamazām. Nevar sagaidīt, ka pēc viena vai diviem gadiem sabiedrībā būs lielas izmaiņas. Joprojām ir daļa sabiedrības, kuru neesam sasnieguši ar medijpratības aktivitātēm. Pagājušā gada rudenī tika veikts Latvijas Zinātnes padomes pētījuma projekts, ko īstenoja Latvijas Universitāte: “Latvijas mediju ekoloģija: ceturtās industriālās revolūcijas izraisīto pārmaiņu analīze”. Tā ietvaros veicām reprezentatīvu aptauju, kas atklāja, ka 11% respondentu, tāpat kā 2017. gadā, trūkst zināšanu, kā izvērtēt, kura informācija ir uzticama, kura – maldinoša.
Līdz ar to ar šķietami it kā daudzām aktivitātēm visu sabiedrību vienlaikus nav iespējams sasniegt. Turklāt dažādām iedzīvotāju grupām ir atšķirīgas problēmas. Piemēram, Eiropas Parlamenta deputāte Dace Melbārde ir iniciējusi projektu medijpratības veicināšanai “Ceļazīmes mediju lietošanā”, kura mērķauditorija ir seniori, tostarp reģionos. Tajā ar piemēru palīdzību pamazām cenšamies pastāstīt, kas ir slēptā reklāma, kāpēc es redzu tieši tādu reklāmu ziņu portālos, kā darbojas interneta portālu algoritmi, kā atšķirt interneta klikšķu virsrakstu no uzticama medija virsrakstiem. Pamazām, stāstot par pašiem medijpratības pamatiem, jāiet uz priekšu.
Ir svarīgi katrai vecuma vai sabiedrības grupai piedāvāt izglītojošo saturu medijpratībā, ņemot vērā tās mediju lietošanas paradumus un vajadzības. Piemēram, senioriem nestāstu, kas ir jauniešu vidū populārais “Tik Tok”, kādi var būt draudi tur, jo maz ticams, ka viņi tur piereģistrēsies.
Cik liela nozīme medijpratības jautājumiem ir jaunajā izglītības saturā?
Kompetenču pieejā mācību saturā (“Skola 2030”) neatradīsiet šo vārdu. Tur ir prasmes, kas norādītas kā sasniedzamie rezultāti, beidzot 3., 6., 9., 12. klasi, un ir cieši saistītas ar medijpratību, piemēram, prasme izveidot pārdomātu digitālo identitāti, izvērtēt informācijas avotus, salīdzināt informāciju, izprast to, ka mediji ir ceturtā vara, ko nozīmē vārda brīvība, kā mediji var ietekmēt procesus sabiedrībā u. tml. jautājumi, kas saistīti gan ar sociālajām zinībām, gan valodu apguvi u. c. Taču medijpratība nav viena no galvenajām sešām caurviju kompetencēm mācību saturā. Teorētiski visu priekšmetu pedagogiem būtu jāpievēršas tās attīstīšanai, taču jautājums, cik aktīvi tas tiek darīts un cik kvalitatīvi. Lielā mērā tas ir pašu pedagogu ziņā, cik viņi ir entuziasma pilni vispār šai tēmai pievērsties.
Arī Zviedrijā, kas ir viens no labās prakses piemēriem, medijpratība nav atsevišķs priekšmets. Tur ir pieņemts, ka medijpratība attiecas ne tikai uz sociālajām zinībām un audzināšanu, bet uz visām dzīves jomām. Par to var runāt pat ģeogrāfijā, bioloģijā, piemēram, salīdzinot dažādas pasaules izcelšanās teorijas, aicinot bērnus izvērtēt dažādus avotus, izmantotos argumentus u. tml. Viena no autoritātēm medijpratības jomā zviedriete Sofija Malmberga savu karjeru sāka kā bibliotekāre, un, pēc viņas domām, tieši bibliotekārs var palīdzēt pedagogiem iekļaut medijpratību mācību saturā.
Vai izglītots automātiski nozīmē arī medijpratīgs? Brīžiem ir grūti noticēt, ka it kā labi izglītots cilvēks dalās ar pilnīgām muļķībām.
Līdz šim veiktie pētījumi ir uzrādījuši ciešu sakarību starp izglītības līmeni un medijpratības rādītājiem. Taču varu piekrist, ka arī manā paziņu lokā ir cilvēki ar augstāko izglītību, kuri pat ieņem augstus amatus, bet dalās sociālajos portālos ar viltus ziņām vai dažādu testu rezultātiem, piemēram, kura ragana viņi ir – tas tiek noteikts pēc profila foto sociālajā medijā.
Praksē diemžēl varam novērot, ka ne vienmēr augsta kvalifikācija kādā jomā nozīmē arī zināšanas par to, kā darbojas mediji un interneta algoritmi un kā atšķirt uzticamu informāciju. Taču, manuprāt, nav jākaunas no tā, ka nezinām kaut ko un meklējam atbildes. Problēma ir tad, ja, nepārbaudot faktus, cilvēki ar šo informāciju dalās. Pirms pāris gadiem veikts pētījums rāda, ka 58% no saitēm, kas tikušas pārsūtītas sociālajā medijā “Twitter”, pirms tam nemaz nav atvērtas. Cilvēki daudz labprātāk pārsūta informāciju, balstoties tikai uz virsrakstu, nekā to paši izlasa.
Runājot par izglītību, es vienmēr atceros savu vectēvu un viņa stāstīto. Vectēvs strādāja kolhozā par traktoristu. Kad atbrauca rajona laikraksta reportieris vēstīt par “skaisto” dzīvi kolhozā, viņam lika pozēt pie kukurūzas lauka, nevis stāvot kājās, bet gan pietupjoties, lai kukurūza izskatītos brangāka. Lai gan ar neilgu formālo izglītību, bet viņš ļoti labi saprata, kā darbojas propaganda un tiek konstruēta realitāte, pat nezinot šos vārdus. Līdz ar to gribu teikt, ka tas ir saistīts arī ar iekšēju viedumu un izpratni, kam ne vienmēr ir saistība ar akadēmiskiem tituliem.
Kas vainas pieminētajiem tiešsaistes testiņiem? It kā pavisam nevainīgs joks.
Risks ir tajā, ka, aizpildot šāda veida testus, mēs atļaujam attiecīgajai programmai vai lietotnei piekļūt saviem datiem. Piemēram, šādas lietotnes var solīt izpētīt, kurai Holivudas zvaigznei līdzināties vai kā izskatīsieties vecumdienās. Vienīgais, kas jādara, – jāaugšupielādē sava fotogrāfija. Taču nereti tur ir arī ielikts ķeksītis pie nosacījuma, ka piekrītam piekļuvei savam sociālo mediju profilam vai pat visai telefona attēlu krātuvei. Pēc tam nav jābrīnās, ka ir noplūduši dati vai kāds pēkšņi no jūsu profila sāk publicēt kaitniecisku informāciju.
Tā ir vieglprātīga apiešanās ar saviem datiem un datu drošību. Šādi rīkojoties, mēs plaši atveram durvis svešiniekam un nododam attēlus, pat nezinot, kur un kādiem nolūkiem tos vēlāk izmantos. Daļa šo lietotņu, iespējams, ir labdabīgas, taču, piemēram, “Cambridge Analytica” skandāls un daži citi rāda, ka tamlīdzīgos veidos tiek noplūdināti lietotāju personīgie dati, tostarp politiskā mārketinga nolūkos.
Ko par cilvēku mediju lietošanas paradumiem atklāja šī pandēmija? Vai tika novērots kaut kas jauns, negaidīts?
Šajā krīzē ir redzams, ka pieaug potenciālie kairinājumi, kas var izaicināt ikviena medijpratību. Līdz šim dominēja izdomātas viltus ziņas, dažādi Kremļa naratīvi par Latviju, tagad tas viss vērojams pastiprinātā veidā.
Martā ārvalstīs tika veikts pētījums, “Youtube” platformā atlasot 75 visvairāk angļu valodā skatītos video par koronavīrusu un Covid-19. Šie videomateriāli tika analizēti, vērtējot avotu uzticamību, faktu pamatotību, vai tur tiek pausts mediķu, valsts iestāžu pārstāvju viedoklis u. tml. Secinājums bija tāds, ka no šiem video, kas tikuši skatīti miljoniem reižu, katrs ceturtais saturēja maldinošu informāciju. Viskvalitatīvākā un faktos balstītā informācija nāca no valsts iestādēm un profesionāliem mediķiem, taču tie nebija skatītākie video. Tie veidoja tikai 11% no visu video kopskaita un 10% no visiem skatījumiem. Secinājums – milzīgs skaits cilvēku potenciāli bija pakļauti dezinformācijai. Ne velti UNESCO piedāvā jaunu terminu dezinfodēmija, jo šīs maldinošā informācija, kas izplatās sabiedrībā, gan par vīrusa izcelsmi, izplatību vai tā eksistenci, gan ārstēšanas metodēm, var raisīt potenciālu kaitējumu sabiedrības drošībai un veselībai.
Šajā laikā ir izgaismojušās vēl divas lietas, zināmā mērā apstrīdot iepriekšējos medijpratības ieteikumus, piemēram, vienmēr pārliecināties, vai apgalvojumus tiešām pauž jomas eksperts, vai šim cilvēkam ir izglītība šajā nozarē un vai viņš tajā strādā. Taču pandēmijas laikā sociālajos medijos un lietotnē “Whatsapp” piedzīvojām, ka tika izplatīti neskaitāmi video ar ārstu ieteikumiem. Šie ārsti it kā bija no Stenforda Universitātes vai no Krievijas. Personas ārsta virssvārcī stāstīja, kā izvairīties no vīrusa un to ārstēt. Stenforda Universitāte pat izplatīja paziņojumu, ka tai nav nekādas saistības ar šiem it kā Covid-19 profilakses ieteikumiem. Līdz ar to šis laiks licis kļūt vēl piesardzīgākiem, izvērtējot avota uzticamību. Tāpat ir jāvērtē, vai ārsts ir specializējies infektoloģijā vai epidemioloģijā, jo tās ir specifiskas zināšanas, kādas citu specialitāšu mediķiem var nebūt. Mums ir rūpīgi jāizsver, cik lielā mērā un kam var uzticēties.
Bet kā vispār izskaidrot to, ka cilvēki ir gatavi noticēt jomā pilnīgi neprofesionālam cilvēkam, nevis, teiksim, mediķiem un zinātniekiem, kas konkrētajā jomā ir ieguvuši izglītību un pieredzi?
Pandēmijas pašā sākumā bija vērojams informācijas vakuums. Visiem bija ļoti maz informācijas par vīrusu, saslimstību, mirstību, ārstēšanās ilgumu. Mediķi arī izvairījās izteikt konkrētus apgalvojumus, jo nebija par tiem pārliecināti. Tikmēr cilvēki, vēloties rast skaidrību, ir gatavi nosliekties ticēt dezinformācijai, jo tā vismaz piedāvā kaut kādu skaidrojumu. Turklāt ļoti vienkāršu, melnbaltu skatījumu, kuru ir daudz vieglāk uztvert.
Nepieciešamību iegūt jebkādu informāciju par neskaidru situāciju parādīja pētījums Lielbritānijā, kas joprojām tiek veikts, proti, ik nedēļu aptaujājot cilvēkus par to, kur viņi iegūst informāciju par Covid-19. Marta beigās, kad tikko bija ieviesta vispārēja izolācija (“lockdown”), 99% respondentu katru dienu vismaz vienu reizi meklēja informāciju par Covid-19. Augustā tie bija 83%, turklāt bija stipri samazinājies to cilvēku īpatsvars, kas informāciju meklēja intensīvi. Martā viena ceturtā daļa aptaujas dalībnieku informāciju par koronavīrusu skatījās pat 20 un vairāk reižu dienā, savukārt augustā vairs tikai viens cilvēks no 20 to darīja tik aktīvi. Tātad, jo vairāk pierodam pie kādas situācijas un medijos ir pieejama informācija, jo mazāka vēlme meklēt atbildes citos avotos, secina šī pētījuma autori. Taču tas ir par medijpratību daudz plašāks jautājums – vēlēšanās noticēt konspirācijas teorijām ir saistīta arī ar psiholoģijas jautājumiem, neuzticēšanos valdības lēmumiem u. c.
LU pētnieces Sigita Struberga un Iveta Reinholde publikācijā LV portālam par Covid-19 “Vai esam veiksmīgākie Eiropā?” raksta, ka šīgada jūlijā veiktās padziļinātās intervijas par to, kā sabiedrība uztvēra ar Covid-19 saistīto krīzi, atklāja – reti kurš aptaujātais ir izstrādājis stratēģiju informācijas pārbaudei. Vai tāda būtu katram nepieciešama, un kā to iemācīties?
Ir vairāki soļi, kuri būtu jāsper, lai pārbaudītu informācijas uzticamību. Piemēram, vispirms jāpārbauda informācijas avots. Jāsalīdzina konkrētā informācija ar citos medijos publicēto. Jāpaskatās, ko par šo jautājumu ziņo oficiālās iestādes.
Diemžēl dezinformācijas gadījumi ir tik dažādi, ka būtu sarežģīti noteikt vienu rīcības algoritmu, kā to pārbaudīt. Cilvēkam ir jābūt diezgan elastīgam, lai viņš pats spētu izvērtēt, kur konkrētajā gadījumā meklēt informāciju. Medijpratība ir drīzāk prasmju kopums un spēja atrast nepieciešamo informāciju atbilstoši katrai situācijai. Tāpēc ir ļoti svarīgi, ka medijpratība tiek stiprināta dažādos līmeņos – gan medijos, gan izglītības sistēmā, gan ģimenē, gan arī neformālajā izglītībā ar NVO starpniecību.
Vai, nemitīgi atgādinot par vajadzību pārbaudīt informāciju, netiek radīts risks, ka izveidojas sabiedrība, kas netic nekam? Tas vestu sava veida nihilisma virzienā.
Tie ir divi grāvji, no kuriem būtu jāizvairās. Viens – nekritiska uzticēšanās visam. Otrs – pozīcija, ka uzticēties nevar nevienam, visi melo. Taču, manuprāt, medijpratīgs cilvēks apzinās, ka ir arī uzticami avoti, kuros meklēt un salīdzināt informāciju. Vismaz šobrīd Latvijā vēl ir mediji, kuros strādā žurnālisti pēc profesionāliem žurnālistikas standartiem. Pat ja ideoloģiskā ziņā tie atšķiras, tomēr vismaz faktu ziņā informācija būs precīza un pārbaudīta žurnālistikas metodēm.
Runājot par šo pandēmijas laiku un paralēli notiekošo Baltkrievijā, manuprāt, spilgti izgaismojās mediju brīvības un vārda brīvības nozīme. Ikdienā redzu, ka daļai studentu tā šķiet tik pašsaprotama kā elpošana, bet tikai pirms 30 un mazliet vairāk gadiem arī pie mums nevarēja brīvi paust domas, kritizēt valdību. Tas ir atgādinājums, ka vārda brīvība nav pašsaprotama, to nekad nevajadzētu aizmirst. Vienlaikus ne visi atceras, ka vārda brīvībai ir robežas, tā nav absolūta un nenozīmē, ka drīkst izplatīt melus vai dezinformāciju, kas nodara kādu kaitējumu.
Kā uzrunāt auditoriju, kura dzīvo savā burbulī un pati izvēlas, kādu informāciju saņemt?
Tas nav vienkāršs jautājums. Īpaši tāpēc, ka arī jaunieši un influenceri, kuriem viņi seko, ir tik atšķirīgi. Pirms diviem gadiem “Samsung Skola nākotnei” sadarbībā ar Kultūras ministriju veica pētījumu, kurā tika aptaujāti vidusskolēni, lai mēģinātu noskaidrot, kādu saturu internetā jaunieši patērē. Atklājās, ka viņu vidū populāri ir tikai daži zināmāki Latvijas influenceri, kuriem kopumā “sekoja” vien neliels procents respondentu. Atbildes parādīja, ka jauniešu intereses ir ārkārtīgi atšķirīgas un viņus uzrunā ļoti dažādi influenceri, kas nāk no Francijas, Krievijas, pat Japānas.
Mēs vairs nevaram runāt par vienu vai diviem informācijas burbuļiem – Latvijas un Krievijas informācijas telpu. Šobrīd to burbuļu ir tūkstošiem. Tādēļ, manuprāt, būtu atbalstāmi ļoti daudzveidīgi projekti, tostarp tādi, kas uzrunātu cilvēkus, kuri nepatērē mediju saturu internetā vai TV, bet, iespējams, trolejbusa pieturā ieraudzīs plakātiņu ar kādu vides reklāmu. Bet tas nav vienkāršs jautājums. Es uzdrošinātos pat apgalvot, ka skaidras atbildes īsti nav nevienam, arī Skandināvijas valstīs. Vienmēr būs kāda grūtāk sasniedzama sabiedrības daļa.
Pirms ASV prezidenta vēlēšanām tiešsaistē notika “Atlantic Council” rīkota žurnālistu diskusija par cīņu pret dezinformāciju, kurā izskanēja doma, ka t. s. “fact checking” (faktu pārbaudīšana) nav panaceja, galvenokārt tāpēc, ka prasa lielus resursus, bet nesasniedz mērķauditoriju. Vai, jūsuprāt, centieni atspēkot viltus ziņas atmaksājas un panāk mērķi?
Es teiktu, ka tos, kuri tic konspirācijas teorijām, ir grūti pārliecināt. Pirms laika BBC bija lielisks sižets, kurā tika atainots, kā ar sazvērestības teoriju piekritēju sarunājas cilvēks, kurš pamazām mēģina ar racionāliem argumentiem un faktiem pārliecināt par pretējo. Parasti centieni pārliecināt par to, ka konspirāciju teoriju piekritējiem nav taisnība, gūst pretēju efektu, jo tiek uztverts kā papildu apliecinājums tam, ka, gluži otrādi, viņiem ir taisnība, bet citi vēlas viņus apklusināt.
Manuprāt, “fact checker” (faktu pārbaudītāju) darbs ir ļoti vērtīgs, jo noder tās sabiedrības daļas informēšanai, kuri ir apjukuši un nav izlēmuši, kurai pusei pieslieties. Tā ir kā saprāta balss tuksnesī. Ja nebūtu šādas iniciatīvas un svārstīgs cilvēks, meklējot internetā informāciju, piemēram, vai ar Covid-19 analīžu kociņu patiešām var traumēt smadzenes, atrastu tikai šo konspirācijas teoriju piekritēju viedokļus, ar laiku tam var arī noticēt, jo citādi diezin vai kāds iedomāsies tāpat vien skaidrot deguna fizioloģisko uzbūvi. Taču risks rodas tad, ja faktu pārbaudītāji ļoti detalizēti pārpublicē dezinformāciju, kuru pēc tam pārbauda. Jo viena no svarīgākajām dezinformācijas mazināšanas taktikām ir izvairīties izplatīt šo maldinošo informāciju, lai to vēl vairāk nepopularizētu.
Interesanti, ka ārvalstīs ir daudz vairāk specializētu faktu pārbaudītāju. Piemēram, ir tāda vietne “Gossip Cop” – baumu policists –, kas pārbauda ziņas par slavenībām. It kā liekas, kas tur liels, ka izplata baumas? Taču ir ļoti pamācoši sekot līdzi tam ceļam, kā tiek pārbaudīta informācija, vai izplatītās ziņas par slavenību atbilst patiesībai. Arī tādā interesantā veidā var apgūt faktu pārbaudes pamatus un redzēt, cik vienkārši top viltus ziņas, kurām ir tik viegli noticēt.
Vai ir iespējams veicināt demokrātisku diskusiju, bloķējot citādi domājošos, piemēram, tviterī? Jautājums radās pēc filmas “Sociālā dilemma” noskatīšanās, kuras noslēgumā izskanēja padoms vienmēr iepazīties ar citiem viedokļiem, lai neiekapsulētos savā komforta burbulī, kas var radīt greizu priekšstatu par notiekošo.
Piekrītu, ka tādā veidā tiek savā ziņā veidots savs informācijas burbulis, kas varētu veicināt priekšstatu, ka vairākumam ir tāds pats viedoklis par kaut kādiem jautājumiem, piemēram, vakcināciju, Covid-19 vai viendzimuma pāru tiesībām. Taču, kā rāda breksita piemērs, tas var būt ļoti maldinoši. Īsu brīdi pēc referenduma Apvienotajā Karalistē uz konferenci Rīgā bija ieradušies britu profesori medijpratībā, kas atklāti stāstīja, ka bija kļuvuši par sava informācijas burbuļa upuriem. Viņi, uzturoties tikai akadēmiskajā vidē, kurā breksitu neviens īsti neatbalstīja, bija pārliecināti, ka tas ir tikai joks un vairākums nobalsos pret. Liels bija viņu pārsteigums otrā rītā atskārst, ka liela daļa sabiedrības domā citādi. Tāpēc arī es cenšos sekot gan liberālu, gan konservatīvu viedokļu paudējiem, lai mēģinātu saprast, kāda ir “vidējā temperatūra”.
Vienlaikus, ja runājam par tviteri, es varu saprast tos, kuri bloķē citu viedokļu paudējus, jo nereti kā pretarguments tiek izmantots personisks apvainojums, nevis fakti. Tas ir jautājums par zemo diskusiju kultūru Latvijā vispār. Tā vietā, lai argumentēti diskutētu un censtos nonākt pie kaut kāda kopsaucēja, nereti tiek pieļautas t. s. loģikas kļūdas, slidenā nogāze, veidotas nepareizas konsekvences – ja notiks A, tad noteikti arī Z –, personiskas pieredzes attiecināšana uz visiem, kā arī ļoti daudz personisku uzbrukumu. Taču arī iekapsulēšanās savā burbulī nesekmē kvalitatīvu diskusijas kultūru, jo var vecināt sabiedrības polarizāciju – ir divi radikāli pretēji viedokļi, kuriem grūti tuvināties. Dažkārt ir interesanti vērot diskusijas, kurās cilvēki ir savstarpēji viens otru bloķējuši un lūdz citus publicēt ekrānšāviņus, lai redzētu, ko tas otrs īsti ir uzrakstījis. Kopumā tas neveicina kvalitatīvu diskusiju, tāpat kā anonīmi profili, no kuriem agresīvi komentēt.
Tas liek domāt, ka medijpratība ir arī prasme, kas svarīga psihiskajai, emocionālajai labklājībai.
Sarunas sākumā jau minēju spēju atpazīt stereotipus mediju saturā – tas, it sevišķi instagrama piedāvātās ideālās dzīves atainojums, ir viens no ļoti būtiskiem jautājumiem, runājot par pusaudžu un jauniešu emocionālo labklājību. Ir ārvalstu pētījumi kas parāda sakarību starp viedtālruņu popularitāti un jauniešu, kuri ir piedzīvojuši trauksmi un depresiju, īpatsvara pieaugumu. Tas ir viens no mediju psiholoģijas jautājumiem, kā uztvert informāciju un tikt galā ar šo spiedienu būt ideālam, atbilst kādiem sociālo mediju standartiem. Otrs, manuprāt, kritiskā domāšana palīdz rast līdzsvaru starp divām galējībām, pašam izvērtēt dažādus viedokļus un veidot savējo.
Vai, jūsuprāt, mūsdienās medijpratīga sabiedrība ir konkurētspējīgāka, līdzīgi kā izglītota sabiedrība pirms gadsimtiem ātrāk pielāgojās zinātnes atklājumiem un spēja tos apgūt un izmantot savas ekonomikas attīstībā?
Es uzdrošinātos apgalvot, ka, jā. Jo mazāk ticam viltus ziņām un dažādām konspirācijām, piemēram, 5G mobilo tehnoloģiju saistībai ar vīrusa izplatību, Kremļa naratīviem par Latviju kā neizdevušos valsti vai tam, ka latvieši ir radījuši Covid-19 un novičoku, jo lielāka ir sabiedrības noturība pret ārējo ietekmi (“resilience”). Sabiedrība, kura neļaujas dažādiem destabilizējošiem no ārpus nākušiem naratīviem, ir spēcīgāka, un tai ir vairāk enerģijas pievērsties reālu problēmu risināšanai – un otrādi.
Vai, jūsuprāt, par šiem jautājumiem ir izpratne politiskā līmenī?
Runājot par izpratni valstiskā līmenī, jautājums tomēr ir par finansējumu. Kad strādāju Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļā, pētījumi, bibliotekāru un skolotāju apmācības, pasākumi jauniešiem tika īstenoti par aptuveni 15 tūkstoši eiro gadā (tā bija lielākā summa, dažus gadus bija uz pusi mazāk). Darbs lielākoties balstījās uz visu iesaistīto entuziasmu, apzinoties – kādam kaut kas šajā jomā ir jādara. Tāpēc, atbildot uz jautājumu par politisko izpratni, jāraugās, kāds finansējums tiek novirzīts šiem jautājumiem. Viena lieta ir skaisti runāt par to, ka jāattīsta medijpratīga sabiedrība, ka tas ir valsts drošības jautājums, ka ir nepieciešams stiprināt sabiedrības noturību pret dezinformāciju, bet otra – reāli piešķirt finansējumu aktivitātēm, pētījumiem.
