Viltus ziņas jeb angļu valodā tik bieži minētie “Fake News” Latvijas sociālajos medijos cirkulē un ik dienu gūst nekritiskus sekotājus. Medijpratība jeb spēja izvērtēt un pārbaudīt pieejamo informāciju ir viens no mūsdienu interneta vides pamatprincipiem, tādēļ ir ļoti svarīgi, lai ikviena vecuma interneta lietotāji prastu to pielietot.
Mediju statistika apliecina, ka Latvijas seniori aizvien vairāk apgūst modernās tehnoloģijas un interneta lietošanu. Diemžēl tīmeklī tiek plaši izplatīta dezinformācija. Tā apzīmē nepatiesu, neprecīzu vai maldinošu informāciju, kas izveidota, pasniegta un virzīta ar mērķi tīši izraisīt kaitējumu sabiedrībai vai radīt tās izplatītājam peļņu.
Saprast dezinformācijas mērķi
Pērn Eiropas Parlamenta biroja Latvijā organizētajā diskusijā “Maldināts?! Par senioriem un viltus ziņām: biežākie gadījumi, kā tās atpazīt un neļaut sevi maldināt?” izskanēja, ka dezinformācijas mērķi var iedalīt divās kategorijās: tas ir saistīts ar ekonomiskām vai politiskām interesēm.
Veselīgāk ir jaunumus pieņemt zināšanai, atceroties, ka daudzos gadījumos nevar ar pārliecību apgalvot, vai pieejamā informācija ir patiesība vai meli.
Ar biznesa dezinformāciju saskaramies, piemēram, gadījumos, kad saņemam elektroniskas vēstules par naudas summu atalgojumiem vai laimestiem loterijā ar mērķi izkrāpt naudu no labticīgā lasītāja. Savukārt politiskā dezinformācija, kas pēdējā laikā kļuvusi aizvien populārāka, ir mērķēta uz lasītāja domu un viedokļu mainīšanu. Par aktuālāko piemēru tam kalpo daudzas skandalozās ziņas sociālajos medijos saistībā ar Covid-19 vakcīnām.
Vecākajai paaudzei bieži ir grūti aptvert, ka skandalozi virsraksti, kuri, uz stāsta uzklikšķinot, izrādās nepatiesība, nereti tiek izplatīti ar pavisam konkrētu mērķi – iegūt klikšķi, par vēl vienu sava veida “biznesa” iemeslu, kāpēc viltus ziņas tiek publicētas, atgādināja žurnālists Arnis Krauze. “Interneta lietotājs uz viltus ziņas uzspiež un izlasa rakstu. Saprotot, ka ziņa nav patiesa, lietotājs rakstu aizver, bet viltus informācijas izplatītāja mērķis jau ir sasniegts. Vietnes atvēršana un uzturēšanās tajā pelna naudu viltus ziņu izplatītājiem, kuriem tiek maksāta nauda par vietnē izvietotajām reklāmām. Jo vairāk klikšķu viltus ziņu vietnē, jo vairāk cilvēku ierauga tajās atrodamās reklāmas, un jo vairāk naudas iekrīt dezinformācijas veidotāju kabatā. Šī tendence sastopama arī ar Covid-19 saistītajām ziņām. Ja viltus ziņu izplatītājs lasītājā sēj neizpratni, dusmas vai neuzticību oficiālajiem medijiem, palielinās iespēja, ka lasītājs atgriezīsies pie viltus ziņu izplatītāja.
Tāpēc senioriem kā informācijas avotus ieteicams izvēlēties Latvijā jau ilgstoši zināmus medijus. “Lai gan arī šie portāli mēdz pieļaut kļūdas, tie tomēr ir daudz uzticamāki par it īpaši pēdējā laikā it kā ne no kurienes “uzpeldējušiem” portāliem, kuri mēdz publiskot skandalozus dezinformācijas rakstus,” secina žurnālists A. Krauze.
Kā atpazīt uzticamus avotus
Viltus ziņas labākā atšķiršanas metode ir tās analīze pēc šādiem kritērijiem:
- Ir norādīts informācijas avots un autors, pieejams un nesens informācijas publicēšanas datums.
- Iekļauti dažādi atšķirīgi viedokļi, bez noteikta viedokļa uzspiešanas.
- Ziņas un komentāri ir viegli atšķirami – notikuma atstāstīšana atšķiras no domām par to, un tam jābūt skaidri redzamam publikācijā.
- Labs, pareizs valodas stils. Tieši žurnālista valoda nereti norāda uz žurnālistikas prasmju līmeni.
- Virsraksts atbilst ziņas saturam. Skandalozi virsraksti bieži vien norāda uz ziņu falsifikāciju.
- Teksts, attēli un video kopā veido tematiski atbilstošu un saprotamu vēstījumu.
Ja publicētajai informācijai kāds no šiem kritērijiem iztrūkst, auditorijai ļoti rūpīgi tā ir jāizvērtē, jo šādos gadījumos palielinās iespēja, ka lietotājs tiek pakļauts dezinformācijai. Ja lasot ir radušās aizdomas par ziņas patiesumu, informācija ir jāpārbauda citās vietnēs.
Kā pārbaudīt vizuālo informāciju?
Iepazīstoties ar jaunu informāciju, tās lietotājs nedrīkst ļauties tūlītējām emocijām. Pārlieku satraucošas vai priecīgas ziņas vienmēr būtu jāuzlūko ar skepsi. Der pārbaudīt informācijas pieejamību arī citos avotos un redzēto vai dzirdēto pārrunāt ar kādu uzticamu personu. Ļoti svarīgi ir arī censties izprast informācijas avota motivāciju, konkrēto vēstījumu veidojot. Turklāt informācijas lietotājam sev jāuzdod jautājums – kādas ir manas līdzšinējās zināšanas un pieredze konkrētajā tēmā? Kādi ir mani aizspriedumi? Atbildes palīdzēs izprast savu pozīciju mediju patērēšanā un apzināties savas reakcijas vai aizdomas.
Medijpratības eksperte Agnese Dāvidsone diskusijā iesaka vēl citus aspektus, kurus vērts atcerēties personīgajā cīņā pret dezinformāciju:
- Informācija, kas saņemta no draugiem, ģimenes vai kolēģiem arī ir rūpīgi jāizvērtē, jo viltus ziņas spēj sasniegt jebkuru.
- Dezinformāciju var slēpt arī izklaidējošs saturs.
- Mediji nav realitātes spogulis – tā ir vieta, kurā auditorijai tiek parādīta viena konkrēta realitāte vai skats uz to, kas var būt vai nebūt atšķirīgs no patiesības.
Ekspertu viedokļi par viltus ziņām un to izplatību
Atsaucoties uz 2017. gadā veiktu pētījumu “Latvijas iedzīvotāju medijpratība”, “SKDS” pētījumu centra direktors Arnis Kaktiņš vērsa uzmanību tam, cik ļoti svarīgi ir nepārvērtēt savas viltus ziņu atpazīšanas spējas. Ja cilvēks ir pārliecināts, ka spēj viltus ziņas atpazīt, bet faktiski nepārzina metodes, kā to darīt, izveidojas jauna riska grupa – cilvēki, kas ziņas nepārbauda, bet paļaujas tikai uz savām spējām atpazīt viltus ziņas no to virsrakstiem vai satura. “Rezultātā šie cilvēki notic viltus ziņām, kuras ir rūpīgi izveidotas ar mērķi maldināt pat tos, kas jau zina par viltus ziņu esamību un draudīgumu,” secina A. Kaktiņš. Sociologs arī iesaka daudzas ziņas neiedalīt “patiesībā” vai “nepatiesībā” – “veselīgāk ir jaunumus pieņemt zināšanai, atceroties, ka daudzos gadījumos skaidri nevar zināt, vai pieejamā informācija ir patiesība vai meli”.
Viltus ziņu problēmu pastiprina apstāklis, ka dažkārt, īpaši sociālajos medijos, šokējošu informāciju pasniedz pēc skata ļoti cienījamas personas, diskusijā secina TV24 žurnāliste Velta Puriņa.
Pārsteidzoši, cik viegli cilvēku var apmānīt, tikai uzvelkot baltu ārsta uzsvārci un nofilmējot video uz it kā medicīniskas laboratorijas fona, intervijā LV portālam “Medijpratībai nav galējā punkta” stāsta arī medijpratības eksperte Klinta Ločmele.
Medijpratība – nemitīga sevis pilnveide
Medijpratība nebūt nav iemaņa, kuru var ātri pilnībā apgūt. Mūsdienu informācijas haosā kļūst aizvien grūtāk noteikt, kura informācija ir patiesa un ticama un kura par tādu tiek uzspiesta. Šādā situācijā ziņu patērētāju mērķim jābūt iemācīties, kā atpazīt patiesu informāciju no dezinformācijas, un neuzķerties uz meliem.
Arī vienam no mediju mērķiem jābūt palīdzēt auditorijai izglītoties medijpratībā un izkliedēt haosu. Tikai caur mediju un to patērētāju kopdarbību iespējams apkarot dezinformāciju un viltus ziņu izplatību. EP deputāte Dace Melbārde uzsver, ka cīņā pret dezinformāciju ir jācīnās vairākās frontēs.
Viņa norāda: “Viens no svarīgākajiem faktoriem ir atrodams tajos medijos, kuri viltus ziņas nepublicē – šiem medijiem jācenšas pēc iespējas vairāk publicēt augstas kvalitātes rakstus un informāciju, tādējādi izstumjot viltus ziņas no sabiedrības uzmanības. Ļoti svarīga ir arī medijpratības kustība – ziņu auditorijas, it īpaši riska grupas, ir jāizglīto ziņu prātīgā lasīšanā un apsvēršanā. Turklāt pie komunikācijas ar tautu ir jāpiestrādā arī politiskajiem spēkiem.” Katrs pieņemtais lēmums ir rūpīgi jāizskaidro pēc iespējas ātrāk pēc tā pieņemšanas, lai nedotu vietu un iespēju dezinformācijai pagriezt un pārfrāzēt lēmumus neatbilstošā un dezinformatīvā veidā.
Rīgas Aktīvo senioru alianses (RASA) vadītāja Terezija Mackare visus Latvijas seniorus aicināja: “Būsim modri un nepaļausimies uz dezinformāciju un viltus solījumiem. Būsim gudri, varoši, zinoši!”
Publikācija veidota, balstoties uz Eiropas Parlamenta biroja Latvijā tiešraides diskusiju “Maldināts?! Par senioriem un viltus ziņām: biežākie gadījumi, kā tās atpazīt un neļaut sevi maldināt?”.
