Viltus ziņas vai dezinformācija?
Pērn Eiropas Parlamenta biroja Latvijā organizētajā diskusijā jauniešiem par viltus ziņu atpazīšanu un medijpratību komunikāciju zinātņu doktore un medijprātības eksperte Klinta Ločmele norādīja, ka pirmais solis viltus ziņu atpazīšanā ir precīzi zināt, kas viltus ziņas īsti ir: “Svarīgi atcerēties, ka ar terminu “viltus ziņas” apzīmē tikai informāciju, kas ir pilnībā safabricēta bez saistības ar realitāti.
Nepareizi ir šo jēdzienu attiecināt uz tādu dezinformāciju kā propaganda, manipulatīvas fakta interpretācijas (zināma fakta apgriešana, izraušana no konteksta izplatītāja mērķiem par labu) vai informāciju par kādas personas teikto, kas nesaskan ar šīs personas viedokli vai ataino personu kritiskā veidā.” Eksperte kā piemēru min bijušo ASV prezidentu Donaldu Trampu, kas visu viņam netīkamo informāciju veikli norakstīja kā viltus ziņas, lai gan faktiski šis termins uz lielu daļu Trampa norādīto piemēru neattiecas.
Bet kā lai sauc to viltus informāciju, kura nav pieskaitāma pie viltus ziņām? K. Ločmele atbild: “Šādos gadījumos ir jāizmanto īpašs jēdziens – dezinformācija. Termins attiecināms uz pārbaudāmi nepatiesu vai maldinošu informāciju, kas ir izveidota un izplatīta, lai maldinātu sabiedrību vai iegūtu ekonomisku labumu, paralēli nodarot sabiedrībai kaitējumu.”
Tātad secināms, ka viltus ziņas ir tikai tāda informācija, kas pilnībā nesaskan ar faktiem, – piemēram, 2018. gadā dažos medijos izplatītā ziņa par Latvijā pēkšņi atrodamajiem nāvējoši indīgajiem kukaiņiem. Savukārt dezinformācijas termins attiecināms uz tādiem gadījumiem, kad informācija, kas kaut nedaudz balstīta uz faktiem, tiek “ietērpta” un pasniegta dezinformatora mērķiem atbilstošā gaismā.
Saprast, kādēļ viltus ziņas un dezinformācija tiek izplatīta
Lielu lomu dezinformācijas un viltus ziņu izplatīšanā spēlē sociālo mediju jeb filtra burbuļi. Īsumā: filtra burbuļi paskaidro to, kāpēc sociālajos medijos dažādiem cilvēkiem pieejama dažāda tipa informācija. Sociālajos medijos redzamā informācija ir balstīta uz algoritmiem – programmas analizē lietotāju skatījumu vēsturi un interneta uzvedības tendences un sniedz lietotājam tādu informāciju, kurai viņi piekrīt, tādējādi nodrošinot, ka lietotājs pavadīs ilgāku laiku sociālo mediju platformā. Tātad, ja sociālo tīklu lietotājs jau iepriekš lasījis dezinformatīvus rakstus vai ja lietotāja pievienoto draugu pulkā atrodami cilvēki, kas dalās ar dezinformāciju, šādus rakstus lietotājs redzēs biežāk.
Klinta Ločmele kā vēl vienu iemeslu dezinformācijas izplatībai min bailes – ja interneta auditorijas dalībniekam iedvestas bailes no Covid-19 vīrusa, šis lietotājs ir vairāk pakļauts riskam noticēt dezinformācijai vai viltus ziņām, ja šīs ziņas piedāvā kādu veidu, kā no bailēm atbrīvoties. Te kā piemērs kalpo pandēmijas sākumā populārais ieteikums: “Elpas aizturēšana uz 10 sekundēm kalpo kā Covid-19 tests”. Meklējot vieglu izeju no bailēm, daudzi interneta lietotāji šādai viltus ziņai var noticēt un “testu” izmantot.
Kā stiprināt medijpratību jauniešiem
Protams, nedrīkst cenzēt vai kā citādi neļaut cilvēkiem izpaust savus viedokļus. Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību. Atbildība drīzāk jāuzņemas informācijas patērētājiem – lasot ziņas tīmeklī, jādomā kritiski un informācija jāizvērtē. Robeža starp viedokli un dezinformāciju slēpjas tajā, vai informācija publicēta ar ļaunu nodomu un vai tā var nodarīt sabiedrībai kaitējumu.
Runājot par jauniešu medijpratību, ļoti svarīgu lomu pilda izglītība. Ločmele aicina skolas un pedagogus iekļaut savos mācību repertuāros medijpratības pamatzināšanas – “jauniešiem jāmāca, kā strādā cilvēka prāts un kāpēc gribas noticēt viltus ziņām un dezinformācijai. Medijpratības izzināšanas process ir laikietilpīgs un pakāpenisks, un tas ir ļoti svarīgs”.
Turklāt komunikācijas zinātņu doktore norāda arī uz jauniešu uzskatu un interešu daudzveidību. Šī daudzveidība jāņem vērā, jauniešus izglītojot viltus ziņu un dezinformācijas atpazīšanā – sociālo mediju saturs veidojas, pamatojoties tieši uz lietotāju interesēm.
Lai gan sociālie mediji ir ļoti daudzveidīgi, medijpratības prasmes noder visur. Prasmes, kas iegūtas, patērējot saturu vienā medijā, ir ļoti viegli pārnesamas uz jaunu platformu. Šis fakts ir īpaši priecējošs tādēļ, ka dezinformācija bieži tiek “iesēta” vienā sociālajā tīklā un pārnesta uz citiem.
Kā pašam kļūt medijpratīgākam
Klinta Ločmele norāda uz pētījumu, kas atklājis, ka 58% no saitēm, kas tikušas pārsūtītas sociālajā medijā “Twitter”, pirms tam nemaz nav atvērtas. Cilvēki daudz labprātāk pārsūta informāciju, balstoties tikai uz virsrakstu, nekā to paši izlasa. No šādas rīcības vēlams izvairīties – sociālajos medijos jebkura cilvēka izplatītais saturs var sasniegt daudzus skatītājus, tādēļ jebkuram ir potenciāls sabiedrību izglītot vai, tieši pretēji, kļūt par nepatiesas informācijas izplatītāju.
Eksperti iesaka vairākus veidus, kā papildināt savas medijpratības spējas. Redzot skandalozu virsrakstu, jāatceras, ka šis virsraksts visdrīzāk radīts tieši ar mērķi iegūt klikšķi. Lasot ziņas un to virsrakstus, jāuzdod sev jautājums – vai mani šobrīd cenšas pārliecināt vai informēt? Spēcīgs dezinformatoru ierocis ir pārliecināšana, un no tās var izvairīties, tikai patērējot informatīvi uzrakstītu, pārbaudāmu informāciju. Šeit jāpiebilst, ka, protams, nav jāpārbauda katra ziņa, kuru redzam savos sociālajos medijos. Drīzāk lasītājiem jānosaka sev mērķis – sasniegt tādu medijpratības līmeni, ka viņi aizdomīgas ziņas spēj atpazīt jau pēc to virsrakstiem un publicētājiem.
Ja lietotājs redz, ka viņa sociālo mediju draugu lokā parādās viltus ziņas vai dezinformācija, ir vēlams censties draudzīgi informēt savus draugus un paziņas par informācijas nepatiesību. Bieži vien dezinformāciju sociālajos tīklos draugi un paziņas neizplata ļaunos nolūkos – maldinātāju ieroči ir ļoti spēcīgi, un tiem, kuri šiem ieročiem nepakļaujas, jāpalīdz arī citiem darīt tāpat.
Diskusijas noslēgumā izskanējušie novēlējumi joprojām aktuāli. Piemēram, žurnālists Ralfs Eilands atgādināja: “Tavas sajūtas nav fakti! Jāuzticas ziņām, kuras ir faktuālas, nevis tām, kuras vairo tavas pašreizējās sajūtas.” Savukārt Klinta Ločmele iesaka lasītājiem jautāt pašiem sev: “Ko es lasu, kāpēc es lasu? Kāpēc šī ziņa tikusi publicēta?”
Publikācija veidota, balstoties uz Eiropas Parlamenta biroja Latvijā rīkoto tiešraides diskusiju jauniešiem.
