Par kādu ASV vēlētāju motivāciju liecina Baidena paredzamā uzvara pār Trampu? Vai var teikt, ka Trampu gāzis kovids, kas bijis izšķirošs?
Patlaban Baidena uzvara pār Trampu izskatās ļoti spēcīga. Viņš ne tikai atguva 2016. gadā zaudētos Viskonsīnas, Pensilvānijas un Mičiganas štatus, bet, visdrīzākais, uzvarēs arī ierasti republikāņu Arizonas un Džordžijas štatos. Patlaban pēc kopējā balsu skaita Baidens ir priekšā Trampam par aptuveni pieciem miljoniem balsu, kas arī ir otrs lielākais pārsvars vēlēšanās pēdējos 20 gados. Turklāt neviens prezidenta kandidāts līdz šim nekad nav saņēmis virs 76 miljoniem balsu. ASV sabiedrības un štatu spēcīgs vairākums ir pateicis skaidru nē Trampam, kurš patlaban atsakās atzīt vēlēšanu rezultātus un grauj ASV demokrātijas pamatus.
Trampam kā esošajam prezidentam bija priekšrocība – tikai retos gadījumos pie varas esošais prezidents ir zaudējis vēlēšanās. Tramps arī nekautrējās izmantot valsts resursus savā vēlēšanu kampaņā, piemēram, uzdrukājot savu vārdu uz Covid-19 ekonomiskā atbalsta čekiem, ko saņēma ap 70 miljoniem amerikāņu. Tomēr pie sakāves Tramps lielā mērā var vainot tikai pats sevi.
Viņš izvēlējās neatzīt Covid-19 par nopietnu slimību, kas noveda pie vairāk nekā 230 tūkstošu amerikāņu nāves. Tramps ne tikai ļāva pandēmijai nekontrolēti izplatīties sabiedrībā, viņš arī atkārtoti kritizēja mediķus un štatus, kuri aicināja ieviest un ieviesa Covid-19 ierobežošanas pasākumus, aicināja cilvēkus protestēt pret Covid-19 ierobežojumiem un izplatīja dažādas muļķības un sazvērestības par šo slimību. ASV prezidenta Trampa meli un dezinformācija par Covid-19 ir atradusi dzirdīgas ausis pārējā pasaulē un arī Latvijā, kur pāris vietējie dīvaiņi, atsaucoties arī uz ASV prezidentu, noliedz pandēmijas nopietnumu.
Arizonu, ļoti iespējams, Tramps zaudēja tikai tādēļ, ka gadiem kritizēja šī štata varoni, bijušo Vjetnamas kara gūstekni un karaflotes pilotu, tagad jau mirušo senatoru Džonu Makkeinu. Piemēram, Tramps, kurš pats izvairījās no dienesta, Makkeinu apsaukāja par “zaudētāju,” kurš “nav kara varonis.” Loģiski, ka tā rezultātā daudzi republikāņu vēlētāji nespēj atdod savu balsi Trampam.
Turklāt vēlēšanu kampaņas laikā Tramps nemēģināja uzrunāt plašāku sabiedrību. Tā vietā, lai ieņemtu centrisku pozīciju un mēģinātu uzrunāt neizlēmušos vēlētājus, viņš turpināja lamāt savus politiskos konkurentus un medijus. Atteicās nosodīt neonacistus ASV, izplatīja dažādas sazvērestības, demonizēja demokrātus un dažādos veidos centās palielināt šķelšanos ASV sabiedrībā.
Bieži norādīts, ka šajās vēlēšanās balsojums bijis nevis par Trampu vai Baidenu, bet pret vai par Trampu. Tātad – kā vērtēt Baidena mandāta stiprību? Kāds ir viņa politiskais potenciāls, izredzes uz tik plašu atbalstu Kongresā un sabiedrībā, lai efektīvi īstenotu savu politiku un vienotu ASV sabiedrību?
Tramps un daļa republikāņu jau cenšas apšaubīt un mazināt Baidena spēcīgo uzvaru vēlēšanās, bez pierādījumiem izplatot sazvērestības un melus, ka vēlēšanas esot nozagtas, ka notikusi plaša krāpniecība balsu skaitīšanā un tamlīdzīgi. Šādiem grandioziem apgalvojumiem nepieciešami spēcīgi pierādījumi, bet ne Tramps, ne republikāņi tādus nav devuši. Tā ir apzināta politiskā stratēģija ar mērķi vājināt un diskreditēt oponentu savu atbalstītāju acīs, lai nākamos četrus gadus varētu teikt, ka Baidens nav leģitīms prezidents. Varbūt šāda stratēģija palīdzēs Republikāņu partijai gūt zināmu atbalstu, bet vienlaikus Trampa meli par vēlēšanu nozagšanu grauj ASV demokrātiju un tēlu pasaulē, kā arī dod lodes Putina un Sji Dzjiņpina propagandai.
Par Kongresu vēl grūti komentēt, jo vēl nav skaidrs Senāta sastāvs. Ļoti iespējams, ka Senāts paliks republikāņu rokās un tas ierobežos Baidena spēju īstenot savu iekšpolitikas kursu. ASV sabiedrība un politiskā elite kļūst arvien sašķeltāka, un pēdējās desmitgadēs arvien retāk abu partiju pārstāvji spēj vienoties Kongresā. Tomēr daudzos ārpolitikas jautājumos Baidens ir daudz tuvāks tradicionālajiem republikāņiem nekā Donalds Tramps, kura ārpolitikas uzskati bija atšķirīgi no jebkura ASV prezidenta kopš Otrā pasaules kara beigām. Tādēļ, ļoti iespējams, ka Baidena ārpolitikas kurss gūs atbalstu arī Kongresā.
Pēdējos gados arī nereti ticis norādīts uz NATO un ES bloku politiskās sadrumstalotības riskiem. Nesaskaņām un pretrunām dalībvalstu vidū, fokusēšanos uz nacionālajām interesēm, kolektīvās atbīdot perifērijā. Cik lielas cerības šajā ziņā ir pamats likt uz ASV konsolidējošo potenciālu Baidena prezidentūras laikā?
NATO blokā gudra ASV vadība ir bijusi panākumu atslēga. Īsta līderība, nevis Trampa autoritārā un primitīvā – dari, ko es tev lieku – pieeja diplomātijai. Trampa pieeja – pavēlēt, piedraudēt, kritizēt – varbūt vēl strādā uzņēmumā, kur visi darbinieki baidās tikt atlaisti un mēģina izpatikt odiozajam priekšniekam. Attiecībās ar Eiropas lielvalstu līderiem šāda pieeja un Trampa tirdzniecības kari tikai radīja plaisu transatlantiskajās attiecībās un pretdarbību ASV ārpolitikai. Piemēram, Eiropa, kas cieši sadarbojās ar Obamas administrāciju, ieviešot sankcijas pret Irānu, krasi nepiekrita Trampa jaunajām sankcijām.
Baidena pieeja būs pilnīgi pretēja. Baidens ārpolitiku un diplomātiju īstenos sadarbībā ar ASV partneriem un caur starptautiskajām organizācijām, meklējot kopīgas intereses un kopsaucējus ar partneriem. ASV vēl arvien ir militāri visspēcīgākā pasaules valsts, bet ir daudzi starptautiskās dienaskārtības jautājumi, kur tikai ar militāru spēku, bez sabiedroto un partneru atbalsta ASV neko daudz nevar panākt. Darbojoties kopā ar partneriem, ASV palielina savu spēku un ietekmi starptautiskajā arēnā. Cīnoties viens un ar visiem, pat ar tuvākajiem sabiedrotajiem, Tramps izšķieda ASV spēkus un resursus. Šis ir viens no iemesliem, kādēļ Tramps nesasniedza daudzus no saviem ārpolitikas mērķiem. Ziemeļkoreja turpina darbu pie kodolprogrammas, solītā vienošanās ar Irānu nav panākta, tirdzniecības karš ar Ķīnu nekādus dižos panākumus nav nesis un tā tālāk.
Cik aktīvi Baidens turpinās Trampa pieeju, uzstājot uz to, lai visi NATO partneri nodrošina 2% no IKP aizsardzībai?
Visi ASV prezidenti kopš NATO izveidošanas ir uzstājuši, ka Eiropas NATO valstīm jātērē vairāk aizsardzības izdevumos, un Baidens turpinās to uzstāt. Turklāt ne jau Tramps panāca to, ka NATO partneri sāk palielināt aizsardzības izdevumus, bet Krievijas agresija Ukrainā un Baraks Obama. Pēc Krievijas-Ukrainas kara jau 2014. gada NATO samitā visas NATO dalībvalstis apņēmās palielināt savus aizsardzības tēriņus līdz 2% no IKP līdz 2024. gadam. Pirms vēl Tramps kļuva par prezidentu, NATO valstis bija jau sākušas palielināt aizsardzības budžetus. Šis ir viens no daudziem Baraka Obamas prezidentūras sasniegumiem, līdzīgi kā labie ekonomikas rādītāji, ko Tramps mantoja no Obamas un kurus nepatiesi mēģina attēlot kā savus panākumus.
Baidenam priekšā ir komandas veidošana. Redzamākā figūra tajā ir Kamala Harisa. Ko patlaban var spriest par viņu kā nākamo viceprezidenti?
No Latvijas perspektīvas visvairāk mūs interesē aizsardzības un ārlietu ministri. Nacionālās drošības padomes vadītājs, kā arī cilvēki, kas strādās konkrēti ar mūsu reģionu šajās iestādēs. Parasti šajos amatos ieceltie cilvēki ir teikuši runas, rakstījuši akadēmiskas publikācijas un grāmatas, no kurām var lieliski redzēt, cik labi viņi pazīst un izprot mūsu reģionu, kā arī prognozēt, kādu ārpolitiku viņi rekomendēs prezidentam.
Kamala Harisa ir dinamiska, spēcīga un moderna līdere. To ļoti labi varēja redzēt viceprezidentu debatēs ar Maiku Pensu, kurš blakus viņas enerģijai un smiekliem izskatījās stīvs un vecmodīgs. Harisa – imigrantu no Jamaikas un Indijas meita – simbolizē liberālo Ameriku. Vienlīdzības un iespēju zemi, kur ikvienam, nevis tikai baltajiem vīriešiem ir iespēja īstenot savus mērķus un sapņus, tai skaitā ieņemt visaugstākos valsts amatus. Tas ir ļoti spēcīgs vēstījums, kurš uzrunā daudzus demokrātu vēlētājus, bet vienlaikus šķiet nepieņemams daudziem republikāņiem.
Harisa jau tiek minēta kā potenciālā nākamā ASV prezidente. Kā šis aspekts varētu ietekmēt Baidena prezidentūru? Kā zināms, viņš ir teicis, ka uz otru termiņu nekandidēs.
Viceprezidenta amats ir laba platforma, lai kļūtu par prezidentu, jo tā nodrošina atpazīstamību sabiedrībā. Baidens ir jau piektais viceprezidents, kurš pēc tam uzvarējis vēlēšanās. Parasti viceprezidentam tiek deleģēti konkrēti jautājumi, ar kuriem viņš strādā. Piemēram, Baidens aktīvi iesaistījās Baraka Obamas attiecību “restartā” ar Krieviju, teica runu arī Nacionālajā bibliotēkā Rīgā 2016. gadā un līdz ar to labi izprot mūsu reģionu un tagad skatās uz Krieviju bez ilūzijām. Mēs vēl nezinām, kādu lomu Harisa spēlēs Baidena administrācijā, bet ļoti iespējams, tā būs aktīva iekšpolitikā, lai būtu labāk pamanāma ASV vēlētājiem.
Kādas redzat Trampa vai viņa ģimenes locekļu iespējas atgriezties Savienoto Valstu politikā? Cik liels varētu būt Trampa vai viņa ģimenes locekļu iespaids Republikāņu partijā?
Republikāņi lielā mērā pēdējos gados ir kļuvuši par Trampa kabatas partiju, kas arvien retāk saka Trampam nē un aizstāv pat vistrakākās lietas, ko Tramps ir teicis vai darījis pēdējos gados. Piemēram, tikai daži republikāņi ir apsveikuši Baidenu ar uzvaru. Daudzi piekrīt Trampa dezinformācijai par vēlēšanu nozagšanu vai klusē.
Tramps pats ir izteicies, ka vēlas izveidot dinastiju. Viņš deva savas ģimenes locekļiem, kuriem nav nekādu zināšanu iekšpolitikā vai ārpolitikā, svarīgus amatus Baltajā namā un bīdīja viņus izteikties medijos. Pats Tramps arī nekur nepazudīs. Viņš tvītos, komentēs politiku republikāņu medijos un ir atkārtoti izteicies par sava medija radīšanu. Ir ļoti iespējams, ka Tramps pats vai viņa bērni kandidēs uz Republikāņu partijas nomināciju 2024. gadā.
Var teikt, ka nākamajos četros gados mēs redzēsim cīņu par Republikāņu partijas dvēseli. Ļoti iespējams, ka tā kļūs tikai vēl trampiskāka – neizies uz sadarbību ar demokrātiem un arvien vairāk skatīsies uz politiku kā cīņu starp labo un ļauno; būs gatava paturēt varu jebkādiem līdzekļiem; rūpēsies tikai par sabiedrības daļas, galvenokārt balto un bagāto, interesēm. Vai arī Republikāņu partija atgriezīsies pie kāda tradicionāla, vērtībās balstīta līdera kā republikāņu iepriekšējais prezidenta amata kandidāts, tagad jau mūžībā aizgājušais senators Džons Makkeins. Patlaban vairāk ticams izskatās pirmais variants. Republikāņu partijas attīstība nedemokrātisko Polijas “Likums un taisnīgums” un Orbāna Fidesz partiju virzienā ir pamats nopietnām bažām par ASV demokrātijas nākotni.
