Koronavīrusa pandēmija izrādījusies pateicīga augsne dezinformācijai un dažādām sazvērestības teorijām. Sazvērestības teorijas kā sociāls fenomens, ko pēta arī kulturoloģija, ir vēsturē zināma parādība. Kas ir tās pamatā?
Sazvērestības teorijas ir ļoti senas; tām ir daudz sakņu pagātnē, jau antīkajos laikos. Ir atrodamas kopīgas tendences, kuras atkārtojas, nereti tie ir politiski motīvi. Piemēram, kad Senā Roma mēģināja atgūties no pilsoņu kariem republikas perioda norietā pēc Cēzara nāves, konflikts starp Oktaviānu un viņa pretiniekiem tika noformēts kā sazvērestība, kas nāk no Ēģiptes un ir saistīta ar mēģinājumiem uzspiest Romas antīkajam kultam Austrumu dievus. Oktaviāns izmantoja šo pretstatu starp Rietumiem un Austrumiem, lai iegūtu sev politisko kapitālu.
Viduslaikos eiropieši, būdami kristieši, gadsimtiem ir vajājuši ebrejus, tostarp vainojot viņus mēra izplatībā un apsūdzot aku ūdens saindēšanā. Jauno laiku sazvērestības bieži bijušas saistītas ar brīvmūrnieku kustību 18. un 19. gadsimtā. Tika radīts priekšstats par viņiem kā slepenu grupu, kura darbojas aiz kulisēm, jo daļa brīvmūrnieku bija saistīta ar Franču revolūcijas kustību, apgaismības filozofiju, izpelnoties Eiropas monarhu, tostarp Katrīnas II, nelabvēlību. Krievijas ķeizariene, kura sākotnēji bija ļoti labvēlīga pret masoniem, vēlāk asi vērsās pret viņiem, arī pati rakstot komiskas lugas, kurās izsmēja šo kustību. Taču blakus smiekliem, protams, bija arī vajāšanas.
Sazvērestības teorijas uzplauka arī pēc Napoleona kariem, kad Eiropa nonāca konservatīvā pagriezienā un centās apturēt jebkādas neoficiālas ideoloģijas kustības. Pēc Pirmā pasaules kara Vācijā, Veimāras Republikā, sazvērestībā pret Vācijas armiju tika vainoti sociāldemokrāti, uz kā pamata savu politisko kapitālu veidoja Hitlers.
Kādi apstākļi nosaka sazvērestības teoriju popularitāti un citas dezinformācijas pieņemšanu mūsdienās?
Arī mūsdienās sazvērestības teorijām ir daudz priekšnoteikumu. Pirmkārt, esam kļuvuši totāli globāli – mūsu ikdienu pārplūdina neskaidras, dažādi izprotamas informācijas pārbagātība, kuru parasts cilvēks, kam nav neierobežoti daudz laika, nevar aptvert.
Otrkārt, pasaule ir kļuvusi nedrošāka tāpēc, ka starptautiskās tiesības un diplomātija novājinās, rodas daudz neparedzamu, arogantu un arī psihiski nestabilu politiķu un valdību. ASV ir prezidents, neoliberālisma un populisma kalngals, kas saviem sekotājiem uzbur melnbaltu pasauli, kurā pret viņu kā gaismas avotu tumsas spēki perina dažādas sazvērestības.
Tā ir tāda fantastikas seriālu domāšana, pie kuras, starp citu, mūs ir strauji pieradinājusi izklaides kultūra, kas cilvēkus piesātina ar mītiskiem priekšstatiem par melnbaltu pasauli ar principiāliem dziļiem konfliktiem, kur gandrīz nav ēnu un pustoņu. Tramps šajā ziņā ir šausminošs ļaunuma zieds, kurš tiešām smird. Ar sevi un savu vēlēšanu kampaņu viņš izceļ to primitīvo, ko vēl veicina patēriņa kultūra. Tajā sabiedrības problēmas neanalizē kā ļoti daudzu faktoru kopsummu un valda seriālu domāšana, kur vienmēr beigās jābūt “happy end”. Par to cilvēki atdod savas balsis Polijā, Ungārijā, Latvijā, visur, kur zaudē demokrātija. Katrās vēlēšanās Saeimā uz balta zirga triumfiāli iebrauc kāda partija vai pat vairākas, kuras sola vērsties pret visiem ļaunumiem un ar dažām brīnumainām kustībām visu savest kārtībā. Tie, protams, ir meli, jo sabiedrība, nerisinot pamatjautājumus sociālajā un ekonomiskajā jomā, veselības aprūpē un politikā, nekad nevarēs dzīvot kā, teiksim, dvieļu reklāmā, kurā redzama milzīga, skaista virtuve, laimīga ģimene ar labradoru turpat blakus.
Covid-19 ir pirmā pandēmija vēsturē, kuras laikā tehnoloģijas un mediji tik plaši izmantoti cilvēku informēšanai par sērgu, norāda Pasaules Veselības organizācija. Par spīti tam, populāras kļuvušas dažādas sazvērestības teorijas – sākot ar to, ka pandēmiju apzināti sarīkojuši šīs pasaules varenie, un beidzot ar to, ka tāda vīrusa nemaz nav. Kā izskaidrot šo pretrunu, ja vīrusa izplatību var pamatot ar pilnīgi racionāli saprotamiem argumentiem, kādus sniedz zinātnieki, epidemiologi un statistika?
Varu izteikt tikai savu versiju. Šī ir pirmā šāda totāla epidēmija, kuru pieredzam mūsdienās, tas ir, pēc spāņu gripas, pēc Pirmā pasaules kara. Papildus tam patēriņa kultūra pieradinājusi sabiedrību pie ilūzijas par mūžīgo jaunību un veselību, ko, pretojoties laikam, vienmēr var uzturēt ar dažādiem krēmiem, kapsulām. Pavērojiet – pat apbedīšanas biroju noformējumā tiek izslēgts viss, kas atgādina par nāvi. Tā taču ir pretrunā optimistiski rozīgajai attieksmei, kuru veido patēriņa kultūra visās dzīves jomās. Pandēmija liek saprast, ka tas tā nav, ka slimība un nāve var piemeklēt jebkuru un jebkur. Reakcija uz to ir noliegums un dusmas, kas raisa idejas par to, ka pret cilvēci un konkrēto cilvēku tās epicentrā kāds ir sazvērējies.
Otrkārt, zinātne, 20. gadsimtā nonākot totalitāro režīmu paspārnē, kuri to nereti izmantojuši masu iznīcināšanas ieroču radīšanā, ir zaudējusi daļu no savas reputācijas. Cilvēkiem ir bail no zinātnes, kuru arī vaino dažādās sazvērestībās un ļaunprātībās. Tas arī ir vieglāk, nekā iedziļināties zinātniskos argumentos.
Pandēmijas krīze arī ir izgaismojusi plaisu, kāda pastāv starp elitēm un sabiedrībām. Pasaule, ieskaitot Eiropu, kļūst arvien nabadzīgāka un nedrošāka. Jau gadiem runā par tā saukto prekariātu – jēdzienu, kuru attiecina uz nedrošām sociālajām grupām: jūsu izglītība, jūsu investīcijas vērtspapīros vai nemitīgā sevis pilnveidošanā tagad neko vairs jums negarantē. Ir daudz izglītotu un talantīgu cilvēku, kuri nevar atrast darbu vai ir spiesti strādāt par pārdevējiem un oficiantiem, nevis darbojas savā specialitātē. Eiropas lielpilsētās arvien mazāk cilvēku var atļauties sev kvalitatīvu dzīves telpu. Ir vērojami arvien lielāki sociālie pretstati. Latvijas un Austrumeiropas gadījumā tie ir vēl krasāki. Cilvēki Rīgas ielās izskatās tā, it kā viņiem tūlīt būtu kolektīvā fotosesija, – cenšas tērpties zīmolu drēbēs, mēģinot pierādīt gan sev, gan citiem savu stabilitāti, lai gan patiesībā tādas nav. Elites, sevišķi Austrumeiropā, diezgan radikāli noliedz solidaritāti, pašas kļūstot arvien bagātākas. Priekšstati par elites sazvērestību lielā mērā sakņojas tieši aktuālajā nevienlīdzībā un solidaritātes trūkumā, no kuras, dīvaini, bet ir bail pašiem cietējiem, daudziem no mums, kas pieredz ikdienas eksistences bailes.
Kādi faktori nosaka cilvēku spēju atšķirt patiesu informāciju no nepatiesas?
Kritiskā domāšana, prasme uzdot jautājumus un šaubīties. Uz šo spēju trūkumu patlaban uzskatāmi norāda ASV priekšvēlēšanu kampaņā labi redzamā absolūtā, bērnišķīgā sajūsma par vienu līderi, neko viņam nejautājot, lai gan ir acīmredzams pamats uzdot jautājumus un šaubīties. Trampam stadionos uzgavilē tūkstoši, neredzot milzīgo nāves gadījumu statistiku, ko veido pandēmijas apkarošanas vājums Savienotajās Valstīs.
Eiropas kultūra ir attīstījusies, pateicoties spējai šaubīties, jautāt un kritiskajai refleksijai. Tā nav tikai filozofu privilēģija, bet sabiedrības nepieciešamība – cilvēktiesības 20. gadsimtā attīstījās un nostiprinājās tāpēc, ka sabiedrība jautāja: kāpēc sievietēm nav dotas vēlēšanu tiesības? Tika uzdoti šādi un līdzīgi jautājumi. Mūsdienu Latvijā tāpat nāktos jautāt, kāpēc tiek marginalizētas noteiktas sabiedrības grupas, kāpēc cilvēki ir ārpus tiesiskās drošības, ja nāk no viendzimuma pāra ģimenes. Ir jāuzdod jautājums – kāpēc nav vienlīdzības, kāpēc daļa sabiedrības tiek ilgstoši diskriminēta, izstumta. No neērtiem jautājumiem sākas domāšanas impulsi, un notiek pārmaiņas, kas maina vēsturi un grupu tiesisko stāvokli.
Latvijas Zinātnes padomes pētnieciskā projekta “Latvijas mediju ekoloģija: Ceturtās industriālās revolūcijas izraisīto pārmaiņu analīze” ietvaros pērn apkopotie dati liecina, ka 60% jauniešu vecumā no 16 līdz 24 gadiem informāciju par aktuālajiem notikumiem iegūst no sociālajiem medijiem, nevis no avotiem, kuru saturs veidots ar redakcionālo atbildību. Būdams pasniedzējs augstskolā, droši vien varat spriest par kritiskās domāšanas apguvi vispārējā izglītībā.
Kritiskā domāšana ir arī sarežģīts darbs. Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātē mācām studentus domāt, prast atrast uzticamus avotus, nevis iztikt no influenceru un blogeru vēstījumiem, kuri bieži vien ar tiem manipulē. Savos kursos cenšos dot cilvēkiem iespēju strādāt ar oriģināliem tekstiem un pašiem veidot savu interpretāciju par laikmetu, domātājiem un viņu tekstiem. Un tad kļūst redzams, ka skola diemžēl šīs prasmes nenodrošina pietiekami. Arvien vairāk jūtams akcents uz izklaidi un saistošo, nevis nopietnu darbu ar intelektuāliem tekstiem. Ļoti redzams, ka samazinās rakstisku darbu un lasītā teksta apjoms. Lasīt oriģinālu tekstu ir grūti – tam ir vajadzīgs laiks un intelektuāla piepūle, kam mūsdienu jaunieši bieži nav gatavi.
No otras puses – jauniešus tiešām neapskaužu. Ja parādītos kāds Mefistofelis un piedāvātu man atgriezties jaunībā, es atteiktos, jo negribu nonākt viņu pašreizējā pasaulē, kurā ir ļoti daudz neīstā, mēģinājumu viņus apmānīt, apmuļķot, ļoti daudz spiediena par atbilstību kādām normām. Iepriekšējām studentu paaudzēm bija vairāk nonkonformisma – nepiekrišanas, sacelšanās pret pastāvošajām normām.
Cilvēkam ir jāatgriežas pie grāmatu lasīšanas. Es pat būtu radikālāks, sakot, ka mums vajadzīga kontrreformācija – analogā kultūra, kura nestu neredzamu dārgumu sevī: spēju būt kopā un blakus dzīvai būtnei, līdzcilvēkam viņa trauslumā un varenībā. Jāatgūst spēja sapņot bez datorspēlēm un simulācijām – ar vīzijām par nākotni. Lai ir vairāk jauniešu poētisko un politisko grupu manifestu – nereālu, naivu, ar zīmuli krogā rakstītu manifestu, sapņu par cilvēces tālāko ceļu. Tas pats vecais Kants teicis, ka ir jāsasniedz prāta pilngadība, kas nozīmē arī brīvību no tā, ka savu viedokli kāds cits uzspiež. Mūsdienās tas nozīmētu brīvību no patēriņa spiediena un arī sazvērestības teoriju iespaida, kas apdullina prātu. Jāsāk saprast, ka šajā pasaulē brīvība nepastāv pati par sevi – iepakojama un ātri piegādājama uz mājām seriāla reklāmas pauzē. Brīvība ir apdraudēta, trausla un atkarīga no brīvības domāt.
Pēdējā desmitgadē bieži runā par postpatiesības laikmetu. Vai veidojas sabiedrība, kura uzskata, ka viss ir relatīvs, tostarp patiesība?
Sākot ar antīko filozofiju, redzam, ka patiesība drīzāk ir patiesības meklējumi ar kritisku attieksmi pret pasauli. Viena vienkārša sastingusi patiesība vienmēr būs diktatūra.
Protams, postmodernais laikmets, sākot jau no pagājušā gadsimta 70. gadu beigām, sagatavoja skepsi par to, ka ir iespējama viena pareizā atbilde, toreiz, protams, nedomājot neko ļaunu, bet atzīstot kritiskas distances nepieciešamību pret iepriekšējo politisko režīmu uzstādījumiem gan mākslā, gan politikā, gan sociālajā telpā. Šodienas masu kultūrā šis fenomens ir izvērties pieejā: gribu un izvēlos pats savu taisnību. Tas zināmā veidā ir postmodernisma sapnis, kas pārvērties postmodernisma murgā.
Kāda ir jūsu prognoze par dezinformācijas izplatību turpmāk?
Šajā ziņā esmu pesimistisks – dezinformācijai, bailēm un sazvērestības teorijām ir ļoti liela spēja piesaistīt cilvēku prātus. Domāju, būs daudz saistošu piedāvājumu ātri izskaidrot pasauli un norādīt, “kurš ir vainīgs”. Kā parasti, izrādīsies, ka vainīgi esam nevis mēs, bet gan kādi citi. Tādēļ uzskatu, ka būs ļoti grūti pretoties pieaugošajai lietu vienkāršošanai un zināmā mērā – debilizācijai.
Mums vajadzētu maksimāli atbrīvoties no ksenofobijas un populisma, kuru pamatā ir agresīvais, nevis radošais nacionālisms, ko bieži satur mūsdienu politiskie vēstījumi. Diemžēl Latvijas politiskajai elitei, kas šajā ziņā ir nonākusi tuvu putinismam, ir visai nepilngadīga attieksme pret demokrātiju. Pastāv risks arvien straujāk sašaurināt un samazināt demokrātijas līdzdalības instrumentus par labu pseidodrošībai, kura, protams, ir labāk pārdodama arī vēlēšanās. Šeit, būsim godīgi, pseidopatriotisms un pseidonacionālisms spēlē ļoti būtisku lomu. Primāri vajadzētu rūpēties, lai mums būtu pēc iespējas vairāk pilngadīgu, suverēni un kritiski domājošu pilsoņu, bet ar tādiem tik ātri tikt Saeimā un izveidot jaunu politekonomisku grupējumu, kādas ir politiskās partijas Latvijā, nevar.
Ciešam no 20. gadsimta traumām, un mūs var viegli mobilizēt, ignorējot citu atmiņas un citu traģēdijas. Uzskatu, ka ļoti daudziem krievvalodīgajiem ir jāveic liels darbs ar sevi, lai ieklausītos latviešos un ieraudzītu viņu un citu kopienu 20. gadsimta traģēdijas un traumas. Tas pats ir jādara latviešiem, daudz jāstrādā ar spēju pieņemt citādo un sākt dalīties ar savu kultūrtelpu.
Apkopojot atbildi, esmu drīzāk skeptisks, bet, ja viena svecīte kaut kur tomēr deg un kādā mazā fakultātē, piemēram, filozofos, cilvēki prot lasīt pamattekstus, kritizēt un nepiekrist, tad tas jau ir cerību avots.
