Pirms diviem mēnešiem piedzīvojām Latvijas Neatkarīgās televīzijas emocionālās atvadas no skatītājiem, pirms pāris nedēļām uzzinājām, ka “Neatkarīgo Rīta Avīzi” vairs nevarēs lasīt drukātā formā. Abu tradīcijām bagāto mediju vadītāji pieņēma skaudro lēmumu – reformēties. Tikmēr reģionos, kas šobrīd ierauti administratīvi teritoriālajā reformā, turpinām dzīvot 90. gados tapušajās vietējo mediju telpās.
Vismaz viens laikraksts tiek izdots gandrīz katrā bijušā rajona teritorijā. Kā tas izdevies? Aizvien biežāk atsakoties no kvalitatīvas žurnālistikas principiem un veidojot saturu, kas nemaz tik acīmredzami neatšķiras no nīsto pašvaldību vai vietējo politiķu finansēto “mediju” radītā.
“Sabiedrības sargsuns” nostājas pašvaldību pusē
Viens no galvenajiem medija – vienalga, nacionālā vai reģionālā – uzdevumiem ir pildīt “sabiedrības sargsuņa” funkciju. Uzskatu, ka tāpēc vietējo preses izdevumu, elektronisko plašsaziņas līdzekļu un interneta ziņu portālu atbildība ir uzraudzīt un analizēt to, kas notiek vietējās pašvaldībās. Taču realitātē Latvijas reģionu mediji visai reti profesionāli atspoguļo vietējai lēmējvarai, izpildvarai un tiesu varai neērtus notikumus, nepiedāvājot lasītājiem mazpilsētās un laukos kvalitatīvu žurnālistiku.
“Iecavas novadā plāno svinīgi apsveikt jaundzimušos” (“Bauskas Dzīve”, 18.10.2019.), “Uzsākta Valkas un Valgas kopīgā centra izveide” (“Ziemeļlatvija”, 20.12.2019.), “Jaunlaicene bez kultūras nama nepaliks” (“Alūksnes un Madlienas Ziņas”, 20.12.2019.) – šādu ziņu un aprakstu virsrakstos ietērptais vēstījums, protams, ir informējošs, bet vienlaikus pašvaldībām komplimentējošs.
“Vietējā Latgales Avīzē” tas tiek darīts jau nākamajā līmenī – novadu ziņas gandrīz pilnībā ir pašvaldību sagatavoto preses relīžu pārpublicējumi. Reģionālie žurnālisti reti uzdod neērtus jautājumus, lai noskaidrotu, piemēram, cik pašvaldībās paveiktais ir izmaksājis, nemeklē ekspertu viedokļus, lai vērtētu padarīto. Tā vietā tiek atkārtoti nacionālo mediju radītie naratīvi – visiecienītākie ir tie, kas atgādina, ka “valdība un Saeima ir pie visa vainojama”, bet pašvaldību atbildība tajos netiek analizēta.
Vēl jāatzīmē – kamēr mazpilsētu vai lauku novadu laikraksti izvairās atspoguļot vai analizēt vietējās sociālās vai ekonomiskās problēmas un politiskos procesus, lielākajās Latvijas pilsētās tomēr ir mediji, kas to dara. Taču, ak vai, kādā kvalitātē! Īstais vaininieks gan ir nevis žurnālistu nekompetence, bet gan mediju vadītāju mērķi – atbalstīt konkrētu vietējo politiķi vai tā pārstāvēto politisko spēku. Spilgts piemērs tam ir “LRT+” Daugavpilī un tā saturu pārpublicējošais ziņu portāls www.grani.lv. Piedalīties televīzijas intervijās un diskusijās pastāvīgi tiek aicināti “Latgales partijas” un “Attīstībai/Par!” politiķi, visbiežāk – Jānis Lāčplēsis un Mārtiņš Bondars. Andreju Elksniņu vai Rihardu Eigimu tajās neredzēt.
Uztvert to kā normu – tas nav ne profesionāla žurnālista, ne kopumā izglītotas sabiedrības cienīgi. Uzskatu, ka vairākums otras lielākās Latvijas pilsētas iedzīvotāju dzīvo informatīvajā telpā, kurā vairs nav neviena vietējā vai reģionālā medija, kas profesionāli, bez cenzūras valsts valodā informētu par aktualitātēm, analizētu norises un konfrontētu politiķus ar neērtiem jautājumiem.
Par medijpratības trūkumu visbiežāk runā, tikai domājot par jauniešiem. Trīs gadus strādājot reģionālajā laikrakstā, es ne reizi vien pašvaldībās esmu dzirdējusi, ka to vadītāji savas domes sabiedrisko attiecību speciālistus visā nopietnībā uzskata par “medijiem”. Izdot “savu avīzi” jeb informatīvo izdevumu kļuvis par pašvaldību sabiedrisko attiecību speciālistu galveno uzdevumu. Tikmēr to primārais uzdevums – rūpēties par veiksmīgu komunikāciju ar žurnālistiem – paliek otrajā plānā. Nelīdz arī tas, ka vietvaras deputātus sodījis Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (piemēram, par izdevumu izdošanu krievu valodā), vai Konkurences padomes aizrādījumi.
No vietējiem uz reģionālajiem
Iemesli minētajām problēmām ir dažādi. Protams, daļa no tiem arī objektīvi. Reģionos ir mazāks reklāmas tirgus, tāpēc trūkst līdzekļu, ar ko finansēt kvalitatīvu žurnālistiku. Taču galvenais un nenovēršamais iemesls – iedzīvotāju skaits reģionos ir ievērojami krities. Bet vai tāpat ir ar vietējo mediju skaitu?
Divi piemēri. Iedzīvotāju skaits bijušā Ludzas rajona robežās kopš gadsimtu mijas samazinājies par gandrīz trešdaļu. Šobrīd Ludzas, Zilupes, Ciblas un Kārsavas novados dzīvo gandrīz 24 tūkstoši iedzīvotāju. Par šīs teritorijas laikrakstu sevi dēvē “Ludzas Zeme”. Šī izdevuma tirāža ir 4000 eksemplāru. Lai šāda tirāža atmaksātos, avīzes numurs jānopērk vai jāabonē katram sestajam iedzīvotājam. Pavisam citā Latvijas pusē Talsu novada iedzīvotājus, kurā, pēc Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas paredzētā scenārija, nākamgad ietilps arī Rojas, Mērsraga un Dundagas novadi, informē “Talsu Vēstis”. Arī šis laikraksts iznāk divas reizes nedēļā, tam gan tirāža ir nedaudz mazāka (3200 un 3600 eksemplāru). Tas liecina, ka vadītāji “Talsu Vēstīs” savās prognozēs gan ir pieticīgāki nekā “Ludzas Zemes” vadītāji. Lai izpirktu 3600 numura eksemplārus, to vajadzētu iegādāties apmēram katram desmitajam jaunā Talsu novada iedzīvotājam.
Sabiedriskās aptaujas liecina, ka iedzīvotāju interese par drukāto presi samazinās. Godīgiem preses izdevējiem šīs aptaujas pat nav nepieciešamas – abonētāju skaits rūk. Līdz ar to arī šo mediju uzņēmumu ienākumi. Nākas ekonomēt, un šādos apstākļos kvalitatīvas žurnālistikas radīšana kļūst vēl neiespējamāka. Tas nenozīmē, ka pastāv tikai viens risinājums – likvidēties. Galu galā, uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt tos reģionālos medijus, kas pēdējās desmitgades laikā būtu pārtraukuši savu darbību.
Administratīvi teritoriālās reformas kontekstā aktualizējusies diskusija par to, kas ir reģions un novads un vai tieši šādā līmenī nebūtu jādomā biežāk, stimulējot attīstību. Vai šādā mērogā nevarētu strādāt arī mediji: nevis vietējā, bet gan reģionālajā? Mazākā vai lielākā mērā reģionālajā līmenī jau strādā atsevišķi elektronisko plašsaziņas līdzekļu pārstāvji: “Kurzemes Radio”, “Vidzemes televīzija”, pagājušogad vienotā medijā Latgalē apvienojās “Dautkom” un “Latgales reģionālā televīzija”. Tikai nosaukuma dēļ tādi laikraksti kā “Kurzemnieks” vai “Kurzemes Vārds” varētu uzrunāt visa Kurzemes reģiona iedzīvotājus kā savu potenciālo auditoriju, bet tā nenotiek. Lai gan minēto Kurzemes laikrakstu piedāvātais saturs ir manāmi kvalitatīvāks nekā citu vietējo mediju radītais, arī tie saskaras ar lasītāju skaita sarukumu ierobežotajā teritorijā, kurā viņi izvēlējušies strādāt. Turklāt vienošanās par to, kurās teritorijās strādās katrs medijs, manuprāt, uzskatāma par “žurnālistu karteļiem” un ir klaji nosodāma.
Kas palīdz uzturēt šo vietējo mediju telpas? Valsts. 2019. gadā Kultūras ministrija atvēlēja nepilnus 400 tūkstošus eiro valsts reģionālo un vietējo mediju atbalsta programmai. NEPLP katru gadu Latgales komerciālo radio un televīzijas atbalstam piešķir 71 000 eiro. Savukārt 250 000 eiro šogad NEPLP konkursu kārtā piešķīra vietējā satura raidījumu veidošanai radio un televīzijās.
Arī tagad valsts lielākie mediji Ministru kabinetam prasa atbalstu sakarā ar Coron-19 izraisīto kritumu reklāmas tirgū. Savu pīrāga gabalu droši vien pieprasīs arī vietējie mediji.
Nenoliedzu, ka vietējiem medijiem ir būtiska loma iedzīvotāju informēšanā šajā ārkārtējā situācijā, taču arī tas ir jāveic apzinīgi un rūpīgi. Reģiona žurnālistiem un mediju īpašniekiem būs jāpierāda, ka tie ieņem pietiekami nozīmīgu lomu informatīvajā telpā, lai novērstu liekas panikas vai viltus ziņu izplatīšanos vietējā kopienā.
Taču, pirms piešķirt nīkuļojošiem medijiem kārtējo izdzīvošanas devu, būtu vērtīgi pašķirstīt vietējās avīzes un ieslēgt reģionālo radio vai televīziju, lai izvērtētu, kādā kvalitātē tie strādā.
Šī publikācija atspoguļo tikai tās autora viedokli. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
