Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Zane Bitere, LETA
Cik pašvaldību, tik risinājumu. Apstiprinājumu šī apgalvojuma patiesumam var gūt arī valstī izsludinātās ārkārtējās situācijas laikā, sekojot līdzi tam, kā ar Covid-19 pandēmiju sadzīvo 119 Latvijas pilsētu un novadu pašvaldības. Vietvaru vienotība gan atklājas citā aspektā – jautājumā par to, kas un kāpēc tomēr būtu jāveic centralizēti jeb kur novelkamas pašvaldību autonomijas robežas krīzes pārvarēšanā.
Epidēmija ir bioloģiskā katastrofa – šāda definīcija atrodama Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likumā. Epidēmijas apkarošanai paredzēto pasākumu īstenošanā jāiesaistās gan valsts, gan pašvaldību institūcijām. Protams, nav precīzu instrukciju, kā to darīt, bet likumā gan ir noteikti uzdevumi, kas būtu jāveic pašvaldību institūcijām. Sniegt informāciju, nodrošināt finansējumu un katastrofas pārvarēšanā iesaistītajām personām piemērotus darba un sadzīves apstākļus – šo uzdevumu izpilde neviļus arī Covid-19 krīzes laikā kļuvusi par strīda objektu atbildības dalīšanā starp pašvaldībām un valsts pārvaldi.
Viens no pašvaldību uzdevumiem ir pienākums sniegt informāciju par pašvaldības domes un pašvaldības institūciju rīcībā esošajiem resursiem, kas izmantojami katastrofas pārvaldīšanai. Tikmēr pašas pašvaldības ir uztraukušās par pretējo – valdības un valsts iestāžu komunikācijā ir acīmredzami trūkumi. Krīzes vadībai ir jābūt operatīvākai. Problēmas atklājās jau pirmajās dienās pēc ārkārtas situācijas izsludināšanas. Tikai pēc Saeimas deputātu, proti, Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas, ierosinājuma Krīzes vadības padomē tika iekļauti arī pašvaldību pārstāvji.
Kopš šī zaļā signāla saņemšanas ir aktivizējusies Latvijas Pašvaldību savienība (LPS), kas ne tikai pārstāv pašvaldību intereses, bet arī nodrošina informāciju. Tomēr ar to nav bijis pietiekami, lai novērstu neapmierinātību pašvaldībās.
“Pašreiz atbildība ir sadalīta starp ministrijām, kuras radušas rīkoties tikai savas kompetences robežās. Izveidojas paradoksāla situācija – līdzko kaut kas nav ministriju kompetencē, atbildība automātiski “pārveļas” uz pašvaldību,” problēmu ieskicē LPS padomnieks Aino Salmiņš. Kā piemēru viņš min marta beigās piedzīvoto apjukumu – kurš un kā apkopos datus, cik un kādi individuālie aizsardzības līdzekļi nepieciešami pašvaldībām. Sākumā informācija sūtīta Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai (VARAM), pēcāk paziņots, ka to apkopos Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD). Kamēr ministrijas dalīja pienākumus, pašvaldības gaidīja.
Lai pašvaldībās pārprasto vai neizprasto izskaidrotu paši nozaru ministri, LPS rīko videokonferences. “Tagad ir sociālo dienestu laiks. Tāpat kā mēs valsts līmenī spējām atrast papildu līdzekļus mediķiem, pašvaldībām jāatrod papildu finansējums sociālajam darbam,” tā LPS rīkotajā konferencē 27. martā izteicies finanšu ministrs Jānis Reirs. Nodrošināt finansējumu civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas jomā noteikto uzdevumu izpildei – tas arī ir likumā noteiktais pašvaldību pienākums.
Vairākas pašvaldības uz ministra teikto arī reaģējušas, uzdodot sociālajiem dienestiem izsniegt krīzes pabalstus, taču tendenci palielināt finansējumu sociālo dienestu darba kapacitātei LPS nav novērojis, apstiprina A. Salmiņš. Viņš norāda – lai parūpētos par sociālo un citu pašvaldības iestāžu darbinieku drošību, LPS Slimību profilakses un kontroles centram (SPKC) ir lūgusi vairāk datu par infekcijas pārnēsātajiem. Savukārt SPKC atteicies pašvaldībām sniegt detalizētāku informāciju, atsaucoties uz Vispārīgo datu aizsardzības regulu.
LPS saviem biedriem mierinoši atgādina – pašvaldības iedzīvotāju interesēs var brīvprātīgi realizēt savas iniciatīvas ikvienā jautājumā, ja tas nav Saeimas, Ministru kabineta, ministriju, citu valsts pārvaldes iestāžu, tiesas vai citu pašvaldību kompetencē un ja šāda darbība nav aizliegta ar likumu. Taču realitātē jau iepriekš aprakstītais piemērs par personu datu aizsardzību nebūt nav vienīgais robežojums.
Covid-19 izplatības dēļ jau veikti grozījumi likumos ar mērķi paplašināt pašvaldību tiesības, piemēram, pieprasīt dīkstāves pabalstus pašvaldības struktūru darbiniekiem. Taču izmantot sev piešķirtās tiesības nav grūti, sarežģītāk ir pildīt pienākumus. Piemēram, Bauskas novadā “ieslodzītajiem” 18 bulgāriem izmitināšanas vietu atrada pašvaldības vadītājs.
No Infektoloģijas slimnīcas uz mājām Carnikavas novadā Covid-19 pacientu atgādāja radinieki. “Mēs [pašvaldība] varētu atvest, bet, kad Infektoloģijas centrā lūdzu izsniegt divus vienreizlietojamos aizsargtērpus pašvaldības policijas darbiniekiem, saņēmu atteikumu, jo tos nevarot norakstīt. Tādēļ arī nevarējām nogādāt pacientu mājās,” komentē Carnikavas novada domes priekšsēdētāja Daiga Mieriņa.
41 no 74 LPS aptaujātajām pašvaldībām apstiprinājusi, ka varētu atgādāt līdz mājām ar Covid-19 saslimušos, kuri deklarēti novada teritorijā, taču tikai ar nosacījumu, ja tiks nodrošināti nepieciešamie aizsarglīdzekļi.
Jāatzīmē gan, ka tagad VUGD ir izstrādājis rīcības algoritma projektu par pagaidu izmitināšanu ārzemniekiem, kuriem konstatēts Covid-19 vai kuriem ir saslimšanas simptomi, un sadarbībā ar pašvaldībām apzinātas potenciālās izmitināšanas vietas.
Latvijas pašvaldību rīcība atšķiras, jo atšķiras to iespējas. LPS vērtējumā tieši mazās pašvaldības bijušas operatīvākas, reaģējot uz krīzi. Tikmēr 22. aprīļa LTV raidījumā “Tieša runa” Valmieras domes priekšsēdētājs Jānis Baiks aprakstīja problēmu, kā sašķeltība daudzo mazo administratīvo vienību vidū kavē vienotu reakciju uz krīzi pašvaldībās.
Patiesībā jau šobrīd pastāv instrumenti, kas paredz vienotu pašvaldību darbību. Piemēram, papildinot minēto Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likumu, 2017. gadā pieņemti Ministru kabineta noteikumi Nr. 582 “Noteikumi par pašvaldību sadarbības teritorijas civilās aizsardzības komisijām”. Tajos noteikts, ka 119 Latvijas pašvaldībām jāsadarbojas 36 civilās aizsardzības komisijās (CAK). “Šajā gadījumā daudzi ministrijas ierēdņi priecātos, ja Latvijā būtu tikai viena pašvaldība. Kāpēc? Atbildīgajām iestādēm ir jānodrošina sava pārstāvniecība visās 36 komisijās,” atzīmē A. Salmiņš.
Pēc viņa domām, komisijām ir maza – tikai koordinējoša – loma, tās nepieņem lēmumus, vien apkopo un nodod informāciju. “Tāpēc ir divi varianti: vai nu vadām [krīzi] centralizēti un neprasām neko no pašvaldībām, vai arī, ja gribam sadarboties, sākam domāt par civilās aizsardzības kompetences palielināšanu,” LPS viedokli pauž A. Salmiņš. Piemēram, lielāka kompetence ļautu civilās komitejas vadītājam (lielākās pašvaldības priekšsēdētājs) pieņemt lēmumu, ņemot vērā SPKC, VUGD u. c. dienestu informāciju.
CAK darbu koordinē VUGD dienesta struktūra – Civilās aizsardzības pārvalde. Tā pauž pretēju viedokli: “CAK ir vadošā loma pašvaldībās Covid-19 pandēmijas radīto problēmu risināšanā.”
Izstrādāti arī uzdevumi:
Tātad – analizē, organizē un koordinē. Civilās aizsardzības pārvalde norāda, ka CAK krīzē būtu jābūt lēmējiem, bet pašvaldības vadībai – izpildītājiem. “Tikai pašvaldības institūcija un tās vadītājs var pilnvērtīgi izvērtēt savus resursus civilo risinājumu īstenošanai konkrētā pašvaldībā,” norāda iestāde.
Tikmēr VARAM informē, ka tā savas kompetences robežās ir sniegusi informāciju, kā pašvaldībām organizēt darbu. Jautājumos, kas ir ārpus ministrijas kompetences, VARAM norādījusi, kur šādu informāciju var saņemt. Pašlaik ministrijas prioritāte ir arī projekti, kas vērsti uz krīzes seku mazināšanu – uzņēmējdarbības attīstīšanu reģionos un jaunu darbavietu radīšanu. Tāpat ministrijas atbildība esot regulēt, cik tiesiski un caurskatāmi tiek organizētas domju sēdes. Taču, kā spilgti parādījusi arī ārkārtas situācija valstī, pašvaldību darbs neaprobežojas tikai ar domes sēžu organizēšanu.
