Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Alsungas pagasta biedrība “Suitu novads” kopā ar Gudenieku pagasta biedrību “Suitu novada atdzimšana” piketā pie Ministru kabineta 2007. gadā, aizstāvot suitu tiesības saglabāt savu vēlētu pašvaldību arī pēc 2009. gada novadu reformas.
FOTO: Evija Trifanova, LETA
Iecerētā administratīvi teritoriālā reforma (ATR) paredz Latvijā veidot jaunas pašvaldības. Vai kopienas, kas koncentrējušās noteiktās pašvaldībās, varēs turpināt stiprināt savu kultūrvēsturisko identitāti?
Piesakot reformu, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) savā ziņojumā uzskaitījusi pašvaldībām normatīvajos aktos noteiktos uzdevumus. Likums “Par pašvaldībām” paredz, ka pašvaldības rūpējas “par kultūru un sekmē tradicionālo kultūras vērtību saglabāšanu”. Ministrija atgādina, ka pašvaldībām ir likumā noteikts pienākums sekmēt vietējo kultūras vērtību saglabāšanu, tāpēc tām būs visas iespējas uzturēt savu identitāti – un iegūt arī jaunu identitāti kā jaunās, apvienotās pašvaldības daļai. Tajā pašā laikā tiek solīts, ka kultūrvēsturiskā piederība līdz ar reformu un teritorijas maiņu netiks mainīta un iedzīvotāji varēs turpināt uzturēt savu identitāti tāpat kā līdz šim. Atsevišķu kultūrvides kopienu pārstāvjus gan māc šaubas, vai tas būs iespējams.
Kurzemē savu kultūrtelpu nodalījuši suiti un lībieši. Suitiem 2009. gadā vienā pašvaldībā neizdevās apvienoties, toties izdevās iekļūt UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Šobrīd par suitu kultūrtelpu tiek runāts Alsungas novada un divu Kuldīgas un Ventspils novadu pagastu robežās. Alsungā vērtē, ka suitu kultūras mantojumu pēdējos gados šeit izdevies saglabāt un tieši šeit izveidojies centrs, pulcējas kopiena, kas to sekmē. ATR gaitā Alsungas novadu paredzēts pievienot Kuldīgas novadam. “Māc bažas, ka uz ekonomisku apsvērumu pamata tiks samazināts naudas apjoms, kas nonāks tieši šajā teritorijā. Līdzko nav skolas vai kultūras iestādes un iedzīvotājiem jādodas uz citu vietu pēc pakalpojumiem, zūd resursi, ar ko šo kultūru kopt,” viedokli pauž Alsungas novada domes priekšsēdētāja Daiga Kalniņa. Arī biedrības “Suitu kultūras mantojums” valdes loceklis Juris Lipsnis uzsver, ka pēdējo desmit gadu laikā paveiktais izdevies, pateicoties iespējai pulcēties ap vienu centru, Alsungu. Tas, viņaprāt, veicinājis vienotas suitu kopienas nostiprināšanu – pat par spīti tam, ka iedzīvotāju skaits samazinās.
Cita izpratne par kultūrtelpu ir lībiešu jeb līvu kultūras mantojuma kopējiem. Vēsturiski blīvāk lībieši apdzīvojuši Ziemeļkurzemi. “Cenšamies savu kultūrtelpu saglabāt, tiekoties un organizējot pasākumus, nevis fiziski dzīvojot vienā teritorijā,” skaidro Līvu savienības vadītāja Ieva Ernštreite. “Uzskatām, ka lībiešu kultūra skar plašu Latvijas teritoriju. Mūsu aktīvisti dzīvo gan Rīgā, gan Limbažos, gan Ikšķilē, gan citur Latvijā.” Šai nevalstiskajai organizācijai ciešāka sadarbība izveidojusies ar Dundagas novadu un Ventspils novadu, kuri lībiešu kultūras saglabāšanu kā mērķi iekļāvuši arī dažādos attīstības plānošanas dokumentos. Pērn lībiešu kultūrtelpa iekļauta Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, bet Rīgā Latvijas Universitātes paspārnē dibināts Lībiešu institūts. Tas ļauj biedrībai strādāt divos virzienos – pētīt, kopt kultūru to mantinieku lokā, kā arī stāstīt par to tālāk visai sabiedrībai Latvijā.
Kamēr lībiešu kultūrtelpa balstās senās līvu cilts vēstures izzināšanā, tikmēr citur Latvijā tiek atgādināts par baltu cilti, kas līdzās kuršiem, zemgaļiem un latgaļiem veidojusi latviešu tautu, bet palikusi bez sava Satversmē izdalīta kultūrvēsturiskā novada. Sava novada renesansi iniciē sēļi. “Sēlijai nav skaidri izteiktu robežu,” atzīst Daugavpils Universitātes profesors, vēsturnieks Henrihs Soms. “Liela seno sēļu teritorija mūsdienās atrodas Lietuvā. Agrākā Ilūkstes apriņķa austrumu gals Daugavas kreisajā krastā (Kaplava) nav raksturīgs sēļu novads, nenoteikta ir arī Sēlijas un Zemgales robeža. Vienīgais izņēmums ir dabiskā robežas ar Latgali pa Daugavu.”
Veicināt ideju par Sēlijas kā atsevišķa Latvijas novada nostiprināšanu, kā arī kultūrvēsturiskās identitātes meklēšanu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas aizsāka akadēmiķis Jānis Stradiņš. “Nav šaubu, ka administratīvi teritoriālais iedalījums jāsaista ne tikai ar saimniecību, pašreizējo realitāti un nākotnes redzējumu, bet arī ar vēsturisko ģeogrāfiju un kultūrvēsturiskajām tradīcijām,” tā 1999. gada 20. maija “Latvijas Vēstneša” numurā rakstīja J. Stradiņš. Pēc viņa iniciatīvas šajās dienās notika 1. Sēlijas kongress. Tā rīkošana reizi divos gados kļuva par tradīciju, pulcējot vēsturniekus, novadpētniekus un citus Sēlijas patriotus no zinātniskās vides, kas ar saviem atklājumiem iepazīstināja vietējos Sēlijas iedzīvotājus. Laikam ritot, kongresa organizācijā aizvien vairāk iesaistījās vietējo pašvaldību pārstāvji, līdz 7. Sēlijas kongresa organizēšanu no Latvijas Zinātņu akadēmijas pārņēma vietvaras.
2012. gadā Sēlijas robežas administratīvi teritoriālo vienību ietvaros skaidrāk iezīmēja septiņi novadi (Jaunjelgavas novads, Neretas novads, Viesītes novads, Salas novads, Jēkabpils novads, Aknīstes novads un Ilūkstes novads), dibinot Sēlijas novadu apvienību. Izvirzot par mērķi Sēlijas kultūrvēsturiskās identitātes saglabāšanu un popularizēšanu, pašvaldības apņēmās sadarboties kopīgu projektu un pasākumu īstenošanā kultūras, izglītības, tūrisma un sporta jomās. Kopīgu sēlisko identitāti veido jaunieši, ik gadu tiekoties nometnē, tiek organizēti vietējie Dziesmu un deju svētki “Sēlija rotā”. 28. septembrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā pirmo reizi noritēs Sēlijas diena. “Tagad tam ir starptautiska pieskaņa, jo pasākumā piedalās arī Lietuvas sēļi,” atzīmē Sēlijas novadu apvienības vadītājs, Neretas novada domes priekšsēdētājs Arvīds Kviesis. Tas sasaucas arī ar J. Stradiņa savulaik atzīmēto – aptuveni ceturtā daļa vēsturiskās Sēlijas ir Lietuvas teritorija.
Taču arī Latvijā Sēlijas pašvaldības jau šobrīd sadala cits administratīvais iedalījums – plānošanas reģioni. Seši no septiņiem apvienības novadiem pieder pie Zemgales plānošanas reģiona, savukārt Ilūkstes novads iekļauts Latgales plānošanas reģionā. Pirms trim gadiem Sēlijas 8. kongresa pieņemtajā rezolūcijā iekļauta apņemšanās aicināt Latvijas Republikas Saeimu un Ministru kabinetu izveidot Sēlijas plānošanas reģionu. “Šis mērķis nav īstenots, taču mēs no tā neesam atteikušies,” uzsver A. Kviesis. Sēlijas novadpētnieku biedrības “Sēļu klubs” valdes locekle Ilma Svilāne atzīst: pēc Sēlijas novadu apvienības izveidošanas bijusi cerība, ka tās spēs izvēlēties centru, ap kuru pulcēties: “Izskatās, ka reformas dēļ būsim vēl sadrumstalotāki. Kultūrvēsturiski tas neko nemaina, bet sadarbības iestrādēm tas var kaitēt.” Viņa vērtē, ka pēdējos divos gados arī Sēlijas kongress zaudējis savu nozīmību, jo to vairs nerīko Latvijas Zinātņu akadēmija, bet gan vietējās pašvaldības.
Ja ministrijā iecerētais piepildīsies, pašreizējā Sēlijas novadu apvienības teritorija pēc 2021. gada iekļausies triju pašvaldību sastāvā (Daugavpils novadā, Jēkabpils novadā un Aizkraukles novadā). Tomēr sēļiem jāatzīst – ministrijas iecerētā ATR paredz veidot pašvaldības ap reģionālās nozīmes attīstības centriem, bet tādu apvienības septiņu novadu teritorijās nav. “Līdz ar to būs jāmeklē citi varianti, kā veicināt Sēlijas novadu sadarbības iespējas. Raugoties uz priekšu, ir skaidrs, ka svarīgākie uzdevumi būs sēļu identitātes attīstīšana un iedibināto tradīciju kopšana,” rezumē A. Kviesis.
Par “depresīvāko” reģionu ekonomiskajā attīstībā Satversmē definēto četru kultūrvēsturisko novadu vidū gan varētu dēvēt Latgali. Vidējā alga šeit ir viszemākā valstī, bezdarba līmenis – augstākais. Taču piederībai pie Latgales plānošanas reģiona ir savi plusi – dažādos rīcības plānos reģionam ik gadu tiek piešķirti papildu finanšu resursi izaugsmei, kopš 2017. gada visa reģiona teritorija ietilpst Latgales Speciālajā ekonomiskajā zonā. Arī kultūrvides saglabāšanai šeit radīti dažādi instrumenti (piemēram, Latgales kultūras programma), darbojas vairākas biedrības šī paša mērķa piepildīšanai. To darbības teritoriju iezīmē Latgales plānošanas reģions.
Četru kultūrvēsturisko novadu robežas iezīmē administratīvi teritoriālās vienības (izveidotas 1924. gadā), kas pastāvēja pirmās Latvijas brīvvalsts laikā. Pie Latgales piederīgas bija četras vienības:
Padomju laikā īstenotā reforma, veidojot rajonus, šo kārtību izjauca – Barkavas, Murmastienas, Varakļānu, Krustpils, Atašienes un Liepnas pagasts (Alūksnes novads) tika pievienots pie vienībām, kuru centrs atrodas Vidzemes vai Zemgales robežās. Baltinavas vidusskolas direktors ģeogrāfs Imants Slišāns vērtē: “Satversme, protams, nav kartogrāfiskais materiāls, bet robežas bija. Iepriekšējās reformas kārtā Varakļāniem un Krustpilij bija iespēja atšķelties. Ja tagad pašvaldības reformēs, atgriežoties rajonu robežās, tas pieļauto kļūdu vēl palielinās, un baidos, ka sekas būs neatgriezeniskas.”
Bet vai pirms septiņdesmit gadiem pastāvējušās robežās joprojām iezīmē latgaliešu kultūrtelpu un atdalīto teritoriju iedzīvotāji arī mūsdienās uzskata sevi par tai piederīgiem? Viens no latgaliešu identitātes stūrakmeņiem ir latviešu valodas paveids – latgaliešu valoda. 2011. gada tautas skaitīšanā Latgales un tā robežapgabalu iedzīvotājiem tika jautāts, vai tie ikdienā lieto latgaliešu valodu. Dati liecina, ka Varakļānu novadā to lieto vairāk nekā divas trešdaļas iedzīvotāju.
Varakļānu novada domes priekšsēdētājs Māris Justs atzīst, ka daudzi novada iedzīvotāji jūtas piederīgi pie latgaliešu kultūridentitātes, arī par spīti ciešajai pašvaldības sadarbībai ar Madonu un piederībai pie Vidzemes plānošanas reģiona. To apliecina gan jau minētais latgaliešu valodas lietojums, gan interese par kultūras pasākumiem Latgalē, Rēzeknē.
Savukārt Krustpils novadā par piederību pie latgaliskās identitātes varot runāt tikai viena novada pagasta – Atašienes – sakarā, spriež Krustpils novada domes priekšsēdētājs Kārlis Pabērzs. Sadrumstalotību veicina arī reliģiskā piederība: Atašienes pagastā vairākums ir katoļi, pārējos novada pagastos dominē luterānisms. “Dziesmu svētkos arī dažādi gadās – daži kolektīvi iet ar Latgali, daži ar Vidzemi, pagājušogad vispār gājām ar Sēliju,” stāsta K. Pabērzs. Pēc pakalpojumiem iedzīvotāji šajā novadā dodas gan uz Jēkabpili, gan Daugavpili, gan Rīgu, bet uz plānošanas reģiona centru Jelgavā arī pašam priekšsēdētājam nemaz tik bieži nav jādodas.
Bažas par kultūrtelpas un kultūrvēsturisko robežu izzušanu gan ir tikai viens no ATR pretinieku argumentiem, un visskaļāk tos pauž mazo pašvaldību pārstāvji, kuru darbs ir apdraudēts. Iecerētā ATR neapmierinātību izraisījusi daudzos, bet tā tiek izpausta dažādi. Alsungas novada deputāti tikšanās reizē ar ministru Juri Pūci Kuldīgā demonstratīvi atstāja zāli, Sēlijas novadu apvienības pārstāvji tikai pāris nedēļu pēc reformas kartes publiskošanas vienojās to neatbalstīt, vairākās minētajās pašvaldībās veiktas iedzīvotāju aptaujas, vākti paraksti. Drīzumā ATR likumprojektam jānonāk valdībā, līdz 1. decembrim – Saeimā. Tur arī atklāsies, cik būtisks faktors ATR īstenošanā tautas pārstāvjiem šķiet kultūrvēsturisko novadu un kultūrtelpu robežas.
