VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
21. janvārī, 2020
Lasīšanai: 18 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Valsts pārvalde
16
16

Labu valdību nejūt!

LV portālam: IVETA REINHOLDE

Iveta Reinholde: “Jo precīzāki ir izstrādātie normatīvie akti, jo vieglāk tos piemērot – iedzīvotāji mazāk jūt neērtības, kas saistītas ar to, ka nav pārdomātas normatīvo aktu detaļas. Bet, lai patiešām labu valdību nejustu, gribētos redzēt lietderīgu un pamatotu valsts budžeta līdzekļu izlietošanu.”

FOTO: Edijs Pālens, Leta

“Sagaidām uzlabojumus straujāk, nekā tas iespējams, un tā nepamanām labās pārmaiņas, kaut ikdienā tās baudām,” sarunā par valdības pirmo darba gadu, pašvaldību reformu un kopēja labuma kaldināšanu saka LU asociētā profesore, Sociālo zinātņu fakultātes politikas nodaļas vadītāja IVETA REINHOLDE.   

īsumā
  • Lai patiešām labu valdību nejustu, gribētos redzēt lietderīgu un pamatotu valsts budžeta līdzekļu izlietošanu.
  • Jau sen esam iegājuši valsts pārvaldes modernizācijas fāzē, to pat īsti nemanot.
  • Laikmets, kad viss mazais bija skaists, ir pagājis. Pašvaldību apvienošana ir tendence visā Eiropā. Šķiet, ka galvenais strīda ābols ir tas, ka VARAM gana spītīgi pieturas pie sava redzējuma.
  • Sabiedrība zināmā mērā no Saeimas sagaida, lai tā būtu skaļa, pat pompoza. Ja tā nav, cilvēkiem šķiet, ka viņi neredz likumdevēju strādājam.
  • Pievienojāmies Eiropas Savienībai, kuras labklājības valsts modeli nodrošina solidaritāte, taču tiecamies uz ASV paraugu, kurā katrs pats ir savas labklājības kalējs.

Šonedēļ, 23. janvārī, aprit gads, kopš izveidota Krišjāņa Kariņa valdība. Kā vērtējama tās darbība?

Vidusmēra latvietim droši vien gribētos spilgtus notikumus, kādi arī ir bijuši – administratīvi teritoriālā reforma un budžeta pieņemšana, kuru pavadīja atsevišķu nozaru neapmierinātība ar tām paredzēto atalgojumu. Taču kopumā izpildvara ir darījusi to, kas tai jādara, – normatīvie akti ir gatavoti, budžets ir pieņemts, ministrijas ir strādājušas.

Bet cik efektīvs, jūsuprāt, kopumā bijis valdības darbs? Piemēram, bijušais Saeimas deputāts Ilmārs Latkovskis norāda: “No partiju “andeles” taisītas valdības nevar sagaidīt efektīvu darbu, kas orientēts uz valsts interešu redzējumu kopumā.”

Es pieturētos pie skatījuma – labu valdību nejūt! Jo precīzāki ir izstrādātie normatīvie akti, jo vieglāk tos piemērot – iedzīvotāji mazāk jūt neērtības, kas saistītas ar to, ka nav pārdomātas normatīvo aktu detaļas. Bet, lai patiešām labu valdību nejustu, gribētos redzēt lietderīgu un pamatotu valsts budžeta līdzekļu izlietošanu. Šajā jomā gan ir mājasdarbi darāmi. Valsts kontrole regulāri norāda uz situācijām, kurās nodalīt valsts naudas maku no privātā un tikpat rūpīgi rīkoties ar valsts naudu kā savējo, bet tas nav izdevies.

Kariņa veidotās valdības galvenās prioritātes – finanšu sistēmas sakārtošana, tiesiskuma stiprināšana, OIK atcelšana un demogrāfiskās situācijas uzlabošana. Kā sekmējusies to īstenošana?

Pēc informācijas, kas cirkulē publiskajā telpā, ar finanšu sektora un “Moneyval” jautājumiem valdība strādā, taču, neesot finansiste, nevaru par to pietiekami kompetenti spriest.

Attiecībā uz tiesiskuma stiprināšanu jāraugās, pēc kā to vērtēt. Ja vērtē uzticēšanos tiesām, to, vai cilvēks var aizstāvēt savas tiesības un panākt taisnīgumu, situācija ir uzlabojusies, taču joprojām ilgs ir lietu izskatīšanas laiks, kas var būt mērāms pat gados. Klientu apmierinātība ar tiesām 2018. gadā bijusi 3,16 punkti piecu ballu skalā – tāds stabils trijnieks. Salīdzinājumam var minēt, ka Valsts ieņēmumu dienestam šis rādītājs bijis 3,84, savukārt Lauku atbalsta dienestam – 4,29. Tie abi pēdējos gados krietni uzlabojuši komunikāciju ar klientiem.

Pasaules bankas pārvaldības indikators sastāv no sešiem savstarpēji saistītiem rādītājiem, un viens ir likuma varas starptautiskais indekss1. Tad, lūk, 2018. gada Latvijas vērtējums bija 79 no 100, kas liecina, ka Latvija ir starp demokrātiskām un attīstītām valstīm, kuras ciena likuma varu. Tikmēr Igaunijai vērtējums bija 86. Tomēr jānorāda – nav iespējams viena gada laikā panākt tik būtiskus tiesiskuma uzlabojumus, lai tie atspoguļotos starptautiskajos indeksos. 

OIK izskaušana zināmā mērā bijis priekšvēlēšanu lozungs, kuram velkas pakaļ astes arī no iepriekšējām valdībām. Taču šai valdībai attiecībā uz OIK aste ir iespiesta bluķī, jo, atceļot to uzreiz, draud saistību neizpilde un sankcijas, tāpēc ka šis bizness atsaucas uz tiesisko paļāvību. Ir jāsaprot, ka te ātru risinājumu nebūs.

Tas pats sakāms par demogrāfiskās situācijas uzlabošanu, kas ir ilgtermiņa process. 2019. gadā Latvijā bijusi zemākā dzimstība pēdējo desmit gadu laikā. Zemā dzimstība atspoguļo veselu kompleksu faktoru kopumu, ko veido cilvēku paļāvība uz savu drošību, iespējas pēc dzemdību atvaļinājuma iekļauties darba tirgū, bērnudārzu, skolu pieejamība un citi apstākļi. To, ko šī valdība būs izdarījusi šajā jomā, varēsim novērtēt pēc četriem pieciem gadiem.

Valdības deklarācijā solīta moderna pārvaldībareformēsim valsts pārvaldi, lai uzlabotu tās pakalpojumu sniegšanas kvalitāti un samazinātu korupcijas risku. Sekmēsim pilsoniskā dialoga attīstību. Tieksimies pēc augstas kvalitātes e-pārvaldes un veicināsim mūsdienīgu tehnoloģiju attīstību un izmantošanu valsts pārvaldē.

Patiesībā jau sen esam iegājuši valsts pārvaldes modernizācijas fāzē, to pat īsti nemanot. Visas valsts un pašvaldību institūcijas sniedz savus pakalpojumus arī elektroniski.

Jā, aptaujas par iedzīvotāju apmierinātību ar sabiedrisko pakalpojumu kvalitāti it kā neuzrāda to sagaidāmo apmierinātības līmeni, ko Valsts kanceleja gribēja redzēt “Valsts pārvaldes reformu plānā 2020”, bet kopumā ilgtermiņa tendences atspoguļo centienus uzlabot iedzīvotājiem nepieciešamos pakalpojumus, padarīt tos ātrākus, ērtākus, efektīvākus. Piemēram, mēs visi pozitīvi novērtējam CSDD par to, ka mašīnas reģistrācija nekad nav bijusi tik ērta kā šobrīd. Taču tas ir bijis ilgstošas konsekventas darbības rezultāts, nevis viena gada panākums. Sabiedrība kā lielu lēcienu novērtēja pirmos elektroniskos pakalpojumus, iespēju noņemt mašīnu no uzskaites elektroniski. Tagad šī attīstība notiek maziem solīšiem, un bieži vien to nemana. Liekas, ka reformas ir apstājušās, bet patiesībā tā nav.

Viens no valsts pārvaldes uzlabošanas uzdevumiem, kas minēts valdības deklarācijā, ir administratīvi teritoriālā reforma, kura izraisījusi plašus iebildumus. Latvijas Pašvaldību savienība, lai izvērtētu reformas atbilstību Eiropas pašvaldību hartai, pat pieaicinājusi Eiropas Padomes ekspertus, kuru vidū esat arī jūs. Kā raugāties uz reformas gaitu?

Laikmets, kad viss mazais bija skaists, ir pagājis. Pašvaldību apvienošana ir tendence visā Eiropā, sākot ar Islandi un beidzot ar Poliju. Vienīgā valsts, kurā pašvaldību skaits pieaudzis, ir Slovēnija: tur bijuši referendumi un iedzīvotāji vērsušies konstitucionālajā tiesā, izcīnot tiesības veidot atsevišķas pašvaldības.

Pašvaldību apvienošanas tendence ir saistīta ar pilsētu izplešanos, tām aprijot piegulošās aglomerācijas. Klasisks urbanizācijas process. Taču visas Eiropas valstis apzinās elektronisko pakalpojumu sniegtās iespējas, kas ļauj atteikties no mazām administratīvajām vienībām, jo komunikāciju ar pašvaldību cilvēks var veikt attālināti. Zūd tradicionālā izpratne, ka pašvaldībai ir jābūt iedzīvotājiem vistuvākajai varai fiziskā nozīmē. 

LPS gan iebilst nevis pret pašvaldību apvienošanu, bet gan to, kā tas notiek. Proti, tiek pārmests, ka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM), lemjot par apvienošanu, pretēji pašvaldību hartā noteiktajam neuzklausa vietvaru viedokli.

Jā, akūtākā problēma vairs nav apvienošanās, bet tas, kā tā tiek vadīta. Reformas gaitā dominē uzspiestais ministrijas redzējums. Taču pēc Eiropas pašvaldību hartas primārais viedoklis ir pašiem iedzīvotājiem, kopienai. Tātad ir svarīgi, ar ko un kā viņi grib apvienoties.

Galvenais hartas apsvērums ir tāds, ka cilvēkiem, kuri ilgstoši dzīvojuši kādā teritorijā, ir izveidojušies noteikti paradumi, ikdienas mobilitātes tīkls – veikals, skola, bērnudārzs –, kuru mainot jāraugās, kur un kā iedzīvotājiem doties būtu izdevīgāk. Un šķiet, ka galvenais strīda ābols ir tas, ka VARAM gana spītīgi pieturas pie sava redzējuma. Taču tāds ir arī pašvaldībām, no kurām daudzas nevēlas doties negribētā laulībā. Man šķiet, ka labs politisks žests būtu, ja valdība un arī ministrs atkāptos pussolīti atpakaļ un teiktu: labi, taisām nākamo sarunu raundu ar 39 pašvaldību modeli un skatāmies, kuras pašvaldības tam piekrīt, bet kuras un ar kādiem argumentiem iebilst. Protams, šāda diskusija varētu prasīt pusgadu vai gadu, un tad pašvaldību karte varētu izskatīties maķenīt citādi. Šobrīd ir izveidojies zināms strupceļš, un šķiet, ka tiek sagaidīts, ka situāciju kaut kādā mērā palīdzēs atrisināt Eiropas Padomes eksperti, dodot savas rekomendācijas.

Kad sagaidāms ekspertu atzinums? Varbūt jau ir iezīmējušās būtiskākās rekomendācijas?

Gala atzinums būs 10. martā. Domāju, ka rekomendācijas netiks publiskotas ātrāk par šo datumu.

Rīgas domes pārvaldības problēmu kontekstā sākta parakstu vākšana par diviem likumiem, kuri ļautu pagarināt pašvaldības domes pilnvaru termiņu ārkārtas vēlēšanu gadījumā. Vai situācija Rīgā ir tik dramatiska, ka būtu jārīko ārkārtas vēlēšanas, un kā vērtēt pašu ideju par pašvaldību vadības termiņa pagarinājumu?

Izdarot izņēmumu attiecībā uz Rīgu, tam nebūtu īsta attaisnojuma no sistēmiskas perspektīvas. Pat ja kaut kādu iemeslu dēļ kādā pašvaldībā nepieciešamas ārkārtas vēlēšanas, tas nedrīkstētu “nograut” regulāro vēlēšanu ciklu. Proti, ārkārtas vēlēšanas ievēlētajai varai ir jāstrādā līdz regulārajām vēlēšanām, pēc kurām cikls turpinās tā, kā tas ir noteikts patlaban. Pieredze liecina: izdarot izņēmumu pastāvīgajā kārtībā, rodas dažādi sarežģījumi.

Līdz kārtējām pašvaldību vēlēšanām palicis ir nedaudz vairāk par gadu, tāpēc, ņemot vērā arī ārkārtas vēlēšanu rīkošanai nepieciešamo laiku, tajās ievēlētajai Rīgas domei būs atlicis pavisam maz, ko strādāt. Tie, kuri domē zinās, ka viņus pilnīgi noteikti atlaiž, vairs neko nedarīs, bet tiem, kuri nāks viņu vietā, būs vajadzīgs laiks, lai iestrādātos, taču tā būs par maz. Turklāt politiskās vadības maiņa pašvaldībā allaž atstāj iespaidu uz administratīvo vadību. Šobrīd lietderīgāk būtu darīt visu, lai panāktu, ka pašreizējā Rīgas dome novērš finanšu un citus pārkāpumus, uz kuriem pietiekami skaidri ir norādījusi Valsts kontrole. 

Tiek vākti paraksti arī referendumam par mazliet vairāk nekā gadu nostrādājušās Saeimas atsaukšanu.

Ir saprotams, ka daļai sabiedrības gribas demokrātijas izpausmes, ko apmierinātu referendums par Saeimas atsaukšanu, taču nesaskatu īsti objektīvu iemeslu, kāpēc tas būtu jādara. Ja kāds grib OIK atcelšanu, arī jaunievēlētā Saeima atnesīs vilšanos, ka solījumi nav piepildījušies. Un nav arī pamata teikt, ka valstī būtu kaut kas dramatiski nobrucis. Gluži pretēji, dzīve Latvijā patiesībā iet uz augšu, par ko liecina ekonomiskie rādītāji. Varbūt gribētos, lai nevienlīdzības plaisa un nabadzība mazinātos ātrāk, bet labklājība kopumā pieaug, lielākā daļa sabiedrība izjūt tās kāpumu. Šķiet, ka daudzi ir aizmirsuši 2008. gada ekonomisko krīzi. 

Ekonomiskā izaugsme Latvijā lielā mērā saistāma arī ar globālajām norisēm. Bet kā vērtējama likumdevēju darba kvalitāte un kādas tendences tajā vērojamas?

Likumdevēja darba kvalitāti vajadzētu vairāk vērtēt nevis pēc tā, cik likumu ir pieņemts, bet gan pēc tā, kādi grozījumi pēc tam sekojuši. Tomēr aptuveni 75% Saeimas pieņemto likumu reāli rodas ministrijās. Par to sabiedrība, šķiet, nav īsti aizdomājusies.

Sabiedrība zināmā mērā no Saeimas sagaida, lai tā būtu skaļa, pat pompoza. Ja tā nav, cilvēkiem šķiet, ka viņi neredz likumdevēju strādājam. Taču patiesībā tas veic savu ikdienas darbu, kurš, ja vien negadās kāds skandalozs, lielu uzmanību izraisošs likumprojekts, no malas nav sevišķi redzams. 

Pieaugot specifisku zināšanu nepieciešamībai deputātu darbā, arvien vairāk palielinās ekspertīzes atbalsta loma parlamentā. Kā strādājis pirms trim gadiem šim nolūkam izveidotais Saeimas Analītiskais dienests? 

Šis dienests tika veidots ar zināmu cerību bagāžu, ka tas sniegs atbalstu likumdevējam, veiks rīcībpolitikas, analītiskus pētījumus. Taču šķiet, ka lielās cerības palikušas nepiepildītas. Analītiskā dienesta darbību publiski faktiski nemana. Tas tā arī nav spējis atrast savu nišu un lomu. Saeimai vēl arvien atliek vairāk paļauties uz ministrijas nozaru ekspertu kapacitāti.

Ko darīt?

Vajadzētu sākt ar Analītiskā dienesta darbības publiskumu – lai ir redzami darba plāni, publiskās un ekspertu diskusijas, pētījumi, piesaistīto ekspertu pētījumi, atskaites par paveikto. Izveidojot dienestu, cerības bija lielas, un būs žēl, ja cerības nepiepildīsies.

Lai panāktu labu pārvaldību, sabiedrībai, kas ir likumdevēju un izpildvaras darba devējs, ir jāspēj to pieprasīt. Kā Latvijas sabiedrība šajā ziņā ir attīstījusies?

Prasme veidot publiskās debates ir augusi. Te ir jāizsaka atzinība platformai www.manabalss.lv. Sākumā, šķiet, reti kurš ticēja, ka tai kaut kas izdosies, taču patlaban šī platforma izveidojusies gana spēcīga. Tā gan akumulē sabiedrības viedokļus, gan veido tos.

Tiešas publiskās debates cilvēku dalība sabiedriskajās apspriešanās un diskusijās Latvijai nav sevišķi raksturīgas, ja vien apspriežamais jautājums neskar ļoti tieši. To labi apliecina protesti pret administratīvi teritoriālās reformas gaitu. Tātad cilvēki tomēr spēj mobilizēties savu interešu aizstāvībai, panākot to respektēšanu. Manuprāt, šī kultūra Latvijā kopumā ir attīstījusies.

Politiķi bieži kā paraugu Latvijai sludinājuši tā dēvēto Ziemeļvalstu modeli. Cik tas ir reāli, ņemot vērā mūsu ekonomisko attīstību, sabiedrības mentalitāti un citus aspektus?

Tas nav nesasniedzams mērķis. Vienlaikus jāapzinās – lai sasniegtu kādu labumu, par to būs arī jāmaksā.

Jāpaaugstina nodokļi?

Ne katrā ziņā. Efektīvākai vajadzētu būt nodokļu ievākšanai, ēnu ekonomikas samazināšanai. Būtu jāpārskata nodokļu sadalījumus, kas var arī nozīmēt, ka noteiktām grupām būs jāmaksā vairāk.

Cik esam gatavi solidaritātei nodokļu jomā un kopumā?

Bieži norādīts, ka pievienojāmies Eiropas Savienībai, kuras labklājības valsts modeli nodrošina solidaritāte, taču šajā ziņā tiecamies uz ASV paraugu, kurā katrs pats ir savas labklājības kalējs. Jautājums ir, vai mūsu politiskie līderi spēj pārliecināt labklājīgo sabiedrības daļu par solidaritātes nepieciešamību. Pamatā šiem nodokļu maksātājiem ir izteikts pieprasījums: es maksāju nodokļus un gribu redzēt, kā mana nauda aiziet manai veselībai, manai māmiņu algai, manam potenciālajam bezdarbnieka pabalstam un manai pensijai. Bieži gribam pēc iespējas mazāk atstāt valsts budžetam, it kā tas būtu kaut kas cits, nevis mūsu kopējais naudas maks. Starp citu, pensiju otrā līmeņa mantošanas piedāvājums mūs atkal virza nevis solidaritātes virzienā, bet gan uz to, ka katrs ir pats savas laimes kalējs, katrs izdzīvo, kā māk.

Atkal nonāksim 19. gadsimta situācijā, kad cilvēku vecumā uztur viņa bērni, nevis valsts pensija?

To patlaban nevar īsti prognozēt, taču valstij jau tagad preventīvi jāmodelē nākotnes pensiju un labklājības scenāriji un jārunā gan par katra indivīda ieguldījumu savā labklājībā, gan par kopējo solidaritāti. Tas nozīmē, ka tikai uz katra individuālo ieguldījumu nevaram paļauties, jo tādā gadījumā tos, kuriem kaut kādu iemeslu dēļ dzīvē gadījušās problēmas, atstumjam malā. Taču viņi ir tikpat vērtīgi sabiedrības locekļi kā visi citi.

Latvijas valsts attīstību mēdz salīdzināt ar Igauniju, no kuras kopumā atpaliekam. Ilgtermiņa mērķis ir bijis ES vidējais līmenis labklājības rādītājos, par kuru ir arī viedoklis, ka to nekad nesasniegsim, jo arī citas valstis attīstībā nestāv uz vietas. Kad un vai to sasniegsim?

Ko nozīmē labklājība? Te saduras ekonomikas dati un cilvēka subjektīvā uztvere. Kā zināms, cilvēks var dzīvot objektīvi labklājīgos apstākļus, taču subjektīvi nejusties labi. Varbūt tā vietā, lai pastāvīgi salīdzinātos ar Igauniju un zūdītos, mums vajadzētu padomāt par to, ko katrs un valsts kopumā varam darīt, lai sasniegtu un apsteigtu Igauniju. Iespējams, tas jānosprauž kā mērķis nākamajam Nacionālās attīstības plānam. Ja reiz ir izveidojies šis mīts par Igauniju kā paraugzemi, varbūt der palūkoties, kas ir viņu veiksmes pamatā, un darīt to pašu Latvijā, vienlaikus meklējot savas unikālās attīstības nišas, ar kurām varam aizsteigties Igaunijai priekšā. 

Vai ilgtermiņa plāniem tik strauji mainīgajā pasaulē vēl ir nozīme? Un kādas šādā situācijā ir plānošanas iespējamās alternatīvas?

Svarīgs ir redzējums, kurp ejam. Lai īstenotu redzējumu, veidojam plānus un esam elastīgi plānu ieviešanā, jo nav iespējams paredzēt visu.

1 https://info.worldbank.org/governance/wgi/

Labs saturs
16
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU