VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Edīte Brikmane
LV portāls
31. oktobrī, 2019
Lasīšanai: 12 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Ārlietas
1
18
1
18

Divi tīģeri un viens kalns. Vai Ķīna apdraud Rietumu demokrātiju?

LV portālam: profesors LI SJINS (Li Xing), Dānijas Ālborgas Universitātes profesors un Starptautisko attiecību attīstības pētījumu centra direktors, “Journal of China and International Relations” galvenais redaktors

FOTO: Agnese Gulbe, LETA

Katrai valstij ir jāmeklē savs attīstības ceļš un nav jāpieturas pie vienas pareizās liberālā kapitālisma formas, uzskata Dānijas Ālborgas Universitātes profesors un Starptautisko attiecību attīstības pētījumu centra direktors Li Sjins (Li Xing). Sarunā ar LV portālu par savstarpēji atkarīgās hegemonijas attīstību un dažādu kapitālisma formu līdzāspastāvēšanu pētnieks stāsta, vai, viņaprāt, Ķīna ir drauds Rietumu demokrātijai.

īsumā
  • Ja palūkosimies uz Ķīnas un ASV attiecībām, kādas tās ir bijušas kopš diplomātisko attiecību nodibināšanas 1979. gadā, tās nekad nav bijušas līdzenas un mierīgas.
  • Ķīna un ASV ir viena otrai vajadzīgas. Nedz viena, nedz otra nevar apgalvot, ka negūst no savstarpējās sadarbības nekādu labumu.
  • Katrai valstij ir jāmeklē savs ceļš un nav akli jāseko vēstures beigu koncepcijai, nav jāpieturas pie vienas liberālā kapitālisma formas. Tas ne tikai ir iespējams, tas jau notiek – valstis attīstās dažādos virzienos.
  • Ķīna reprezentē alternatīvu, bet šai alternatīvai nav jāaizstāj Rietumu demokrātija. Ķīnas veiksmes stāsts nav pārnesams citā vidē.
  • Rietumu kritika mēdz būt ļoti vienpusīga. Reizēm to raksturo dubulto standartu klātesamība. Ar to domāju, ka Rietumi šajā ziņā dažkārt nav konsekventi principiāli pret visām valstīm.

Profesors Sjins ir arī Ālborgas Universitātes akadēmiskā žurnāla “Ķīna un starptautiskās attiecības” galvenais redaktors. Sadarbībā ar Pekinas Starptautisko attiecību universitāti veidotais periodiskais izdevums galvenokārt ir veltīts Ķīnas attīstībai ceļā uz pasaules lielvaras statusu un tās nestajām dziļajām pārmaiņām līdzšinējā varas sadalījumā.

Intervijās iepriekš, piemēram, BRICS[1] politikas centram šī gada pavasarī, profesors ir uzsvēris, ka Ķīna sevi arvien uztver kā jaunattīstības valsti, kura nebūt nejūtas ērti tai piedēvētajā hegemona statusā. Kad Ķīna pirms 40 gadiem uzsāka ekonomiskās reformas, to vadīja vairāk vai mazāk pragmatiski apsvērumi. Pasaules kārtību noteicošā Aukstā kara apstākļos tā brīža Ķīnas līderis Dens Sjaopins (Deng Xiaoping) paziņoja, ka nav nozīmes, vai kaķis ir melns vai balts, kamēr vien tas ķer peles, un izlēma koncentrēties uz ekonomisko attīstību, nevis mesties iepriekš neprognozējamā cīņā par trešās pasaules līdera lomu.

Šā brīža realitāte ir krietni sarežģītāka, jo turpmākā izaugsme ir daudz ciešāk saistīta ar pārējo pasauli. Lai gan Ķīnai ir tehnoloģijas un daudz naudas, tai trūkst resursu un, sperot nākamos soļus, arvien vairāk jārēķinās ar citu valstu interesēm, kas nav gluži ierasta pozīcija Āzijas milzim.

T. s. tirdzniecības karš ar ASV ir viens no piemēriem, kas to apliecina, tāpat kā noslēguma fāzē nonākusī pirmā vienošanās par tirdzniecības līgumu, kas varētu tikt parakstīts līdz gada beigām. Tas paredz atlikt ASV muitas tarifu palielināšanu, kamēr Ķīnas puse apņemas no amerikāņiem iepirkt lauksaimniecības produktus gandrīz 50 miljardu ASV dolāru apmērā, ievērot intelektuālā īpašuma aizsardzības principus, atvērta finanšu tirgu, pārskatīt līdzšinējo valūtas kursa politiku u.c.  Kā oktobra sākumā vēstīja starptautisko attiecību žurnāls “The Diplomat, viens no iemesliem, kas spiež otro pasaules ekonomiku atkāpties no saviem principiem, ir gauži piezemēts – Āfrikas cūku mēris. Ķīna ir lielākā cūkgaļas patērētāja pasaulē, tāpēc prognozes, ka slimība jau šī gada laikā varētu skart līdz 70% Ķīnas cūku audzētavu, spiež valdību pieņemt kompromisus, lai nodrošinātu šī produkta importu. 

Par spīti vēl dažādām citām iekšējām problēmām, Ķīnas ekonomisko izaugsmi Rietumu pasaule vēro ar pieaugošām bažām. Vai Ķīna un Krievija ir nobriedušas sašūpot līdzšinējo pasaules kārtību un, iespējams, pat mainīt vēstures gaitu? Šis jautājums bija viens no galvenajiem diskusiju tematiem drošības un politikas forumā “Rīgas konference 2019”, kas Latvijas galvaspilsētā pulcēja starptautiskās un drošības politikas ekspertus no vairāk nekā 60 pasaules valstīm.

Runājot par Ķīnas attiecībām ar ASV, vairākkārt esat izmantojis salīdzinājumu ar diviem tīģeriem uz viena kalna, kuru tie nevar sadalīt. Kā jūs redzat šo cīņu?

Tas ir sens ķīniešu sakāmvārds – divi tīģeri nevar dalīt vienu kalnu. Tas nozīmē, ka ir tikai viens valdnieks. Tagad esam nonākuši sarežģītā situācijā, kur, no vienas puses, ir šībrīža lielvara ASV, bet, no otras puses, tai strauji pietuvojas cits līdzvērtīgs spēks. Vienlaikus, ja palūkosimies uz Ķīnas un ASV attiecībām, kādas tās ir bijušas kopš diplomātisko attiecību nodibināšanas 1979. gadā, šīs divpusējās attiecības nekad nav bijušas līdzenas un mierīgas. Tās raksturo pastāvīgi kāpumi un kritumi. Redzam, ka ir bijuši periodi, kad attiecībās ir vērojams progress, sadarbība, bet tad ir kārtējais solis atpakaļ, konflikts. Abām pusēm no tā ir jāmācās, un, manuprāt, tās to arī dara. Jā, tagad starp ASV un Ķīnu ir tirdzniecības karš, bet domāju, ka beigu beigās tās tomēr iemācīsies pielāgoties viena otrai.

Bet ja nu tas nenotiks?

Esmu pārliecināts, ka tas notiks, jo tās vairs nespēj viena bez otras pastāvēt. Tām vienai otru vajag.

Vai runājat par savstarpēju atkarību?

Savā ziņā. Kad aplūkojam globālo kārtību, tad redzam, ka izveidojusies savstarpēji atkarīga hegemonija. Pašreizējā lielvara viena pati vairs nespēj nodrošināt efektīvu sabiedrisko labumu, jo arī tai ir vairākas problēmas. Tai ir nepieciešamas investīcijas no ārpuses. Ķīnai ir potenciāls sniegt milzu ieguldījumu. Piemēram, Ķīnas Attīstības bankas iniciatīvas – “Vienas jostas un viena ceļa” (One belt, one road) – programma. Visu šo Ķīnas atbalstīto projektu mērķis nav veidot alternatīvu pašreizējai kārtībai, bet dot papildu ieguldījumu jaunajā pasaules kārtībā. Ķīnieši mēdz teikt: ja gribat būt bagāti, būvējiet ceļus.

Sākumā jūs minējāt, ka divi tīģeri nevar dalīt vienu kalnu, bet tagad sakāt, ka abi ir viens otram vajadzīgi?

Šo sakāmvārdu es izmantoju, lai raksturotu sarežģītu situāciju. Dilemmu. Bet es uzskatu, ka beigu beigās abām pusēm būs jātiek galā ar šo problēmu un kalns būs jādala. Nav citas iespējas, jo tās nespēj viena otru aizstāt. Tās ir viena otrai vajadzīgas. Nedz Ķīna, ne ASV nevar apgalvot, ka negūst no savstarpējās sadarbības nekādu labumu.

Proti, praktiska pieeja, biznesa domāšana.

Arī ekonomikai ir nozīme, bet ir vēl vairāki citi jautājumi. Piemēram, nav iespējams risināt klimata problēmas starptautiskā līmenī, apejot Ķīnu. Tiklīdz tiek runāts par trešo pasaules valstu attīstību Āfrikā, Latīņamerikā, arī tur bez Ķīnas neiztikt.

Savās publikācijās rakstāt, ka jauno pasaules kārtību raksturos ne vien savstarpēji atkarīga hegemonija, bet arī atšķirīgas kapitālisma izpausmes. Kā jūs to redzat?

Ķīnieši uzskatāmi parāda, ka ir vairāk nekā viens attīstības ceļš. Vai atceraties, pēc Aukstā kara beigām amerikāņu politologs Fukujama nāca klajā ar tēzi par vēstures beigām un to, ka amerikāņu liberālais kapitālisms ir cilvēces attīstības galamērķis, kas svin savu globālu uzvaru? Šodien vairs par to nevar runāt, jo ir redzami vairāki citi veiksmīgi attīstības modeļi. Ķīnai ir viens modelis, ziemeļvalstīm cits u. tml. Domāju, katrai valstij ir jāmeklē savs ceļš un nav akli jāseko šai vēstures beigu koncepcijai, nav jāpieturas pie vienas liberālā kapitālisma formas. Ar to es gribu teikt, ka tas ne tikai ir iespējams, tas jau notiek – valstis attīstās dažādos virzienos.

Vai Ķīnai kā bez piecām minūtēm pasaules lielvarai ir interese kļūt par kaut ko vairāk nekā globālu investoru? Proti, vai tai ir potenciāls kļūt arī par ideoloģisku līderi, kas veicina noteiktas vērtības, pārvaldes formu, kā lielvaras līdz šim tiekušās darīt?

Tas ir interesanti, jo Ķīna ir valsts, kurā valda uzskats, ka tās attīstības veiksmes stāsts un politiskās pārvaldes forma ir unikāla. Politiskā ziņā tā ir vienas partijas sistēma, bet ekonomiski – dinamisks kapitālisms. Ķīnai ir izdevies atrast ceļu, kā to apvienot un veiksmīgi attīstīties. Tas ir tikai Ķīnai raksturīgs modelis, ko nevar pārnest vai atdarināt citās valstīs. Tas vienkārši nav iespējams.

Protams, šim modelim ir daži aspekti, kuri nepatīk ASV. Piemēram, valsts varas loma, plānveida ekonomika. Ķīnā ir svarīga politiskā konsekvence un valsts spēja iestāties pret interešu grupu spiedienu. Taču jāteic, ka tas nav raksturīgi tikai Ķīnas modelim vien, bet Austrumāzijai vispār. Dienvidkoreja, Japāna – šo valstu valdības ir gana spēcīgas, lai nepakļautos interešu grupu ietekmei. Tikmēr ASV dažādas interešu grupas var ietekmēt valsts politiku. Neskatoties uz to, Ķīnas politiskā sistēma ir ārkārtīgi spējīga pielāgoties. Jā, Ķīnā nav daudzpartiju demokrātijas, bet nenovērtējiet Ķīnas spēju pielāgoties pārmaiņām pārāk zemu. Turklāt arī Rietumu, piemēram, globālā tirgus pētījumu uzņēmuma “Ipsos”, dati liecina, ka vairākums Ķīnas iedzīvotāju ir pārliecināti par to, ka valsts ir uz pareizajām sliedēm.

Vai Ķīna ir drauds Rietumu demokrātijai?

Rietumiem ir pēdējais laiks saprast un pieņemt, ka Ķīna reprezentē alternatīvu, bet šai alternatīvai nav jāaizstāj Rietumu demokrātija. Kā jau teicu, Ķīnas veiksmes stāsts nav pārnesams citā vidē. Rietumos ir dominējusi šī vēstures beigu apziņa, ka visa pasaule dodas vienā virzienā, bet Ķīna tic un rāda, ka ir alternatīvs ceļš. Attīstība ir atkarīga no individuāliem katras valsts apstākļiem, un katrai valstij ir jāmeklē sev piemērotākais virziens. Ķīna ir atradusi savai mentalitātei piemērotāko, un Rietumiem, īpaši ASV, tas ir jāatzīst.

Vai, jūsuprāt, Ķīna varētu nākotnē mainīties un darīt vairāk, lai ieviestu un atbalstītu tādas Rietumos pašsaprotamas vērtības kā cilvēktiesības? Vai Ķīna varētu atkāpties no nelokāmās nostājas Taivānas, Tibetas un citos jautājumos?

Tie ir ļoti pretrunīgi jautājumi – cilvēktiesības, Taivāna, musulmaņu kopienas valsts Ziemeļos, Honkonga. Es pats dzīvoju Rietumos, Dānijā, tāpēc saprotu Rietumu normas un tās kritiku attiecībā uz Ķīnas politiku. Bet vienlaikus tā mēdz būt ļoti vienpusīga kritika. Reizēm to raksturo dubulto standartu klātesamība. Ar to domāju, ka šajā ziņā Rietumi dažkārt nav konsekventi principiāli pret visām valstīm. Teiksim, Honkongas protestos cilvēki valkā sejas maskas, kas nebūtu pieļaujams šeit, arī Vācijā tas ir aizliegts. Un tad mēs redzam, ka notiek Spānijā, Barselonā. 

Rietumnieka domāšanā cilvēktiesības ir cieši saistītas ar politisko un pilsonisko aspektu, bet, ja paraugāmies uz ekonomiskajām tiesībām, Ķīnai ir izdevies izglābt vairākus miljonus cilvēku no nabadzības. Ekonomiskās tiesības arī ir cilvēktiesību daļa, neviens to nevar noliegt. Tomēr es piekrītu, ka pastāv cilvēktiesību ierobežojumi politiskā ziņā un Ķīnai būtu jāatrod veids, kā situāciju uzlabot. 

Saruna noritēja drošības un politikas foruma “Rīgas konference 2019” laikā.

1 Piecu lielāko jaunietekmes tirgus valstu savienība – Brazīlija (B); Krievija (R); Indija (I); Ķīna (C); Dienvidāfrika (S). 

Labs saturs
18
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU