Ja pieņēmums par nozieguma izdarīšanu tiek tiesiski apstiprināts, tam ir pavisam konkrētas tiesiskas sekas, kuras var radīt tikai korekti veikts tiesisks process. Demokrātiskā sabiedrībā viena no šī procesa “zelta stīgām” ir nevainīguma prezumpcija.
Taču ne visi apgalvojumi par personas vainīgumu ir tiesiski un tos ne vienmēr izsaka kompetentas personas – paziņojumu par kādas personas izdarītu noziedzīgu nodarījumu var izteikt kāds plašsaziņas līdzekļa pārstāvis vai, piemēram, “vienkāršs” cilvēks, veicot ierakstu sociālajā tīklā. Tas nav kriminālprocess – tātad šeit nav nevainīguma prezumpcijas? Un nav nekādu prasību, nekādas atbildības? Ja tā, vai mēs esam un varam būt ar to mierā? Tas liek aizdomāties.
Kas patiesībā slēpjas aiz nevainīguma prezumpcijas jēdziena
Nevainīguma prezumpcijā var saskatīt vairākus aspektus, bet šajā publikācijā es vēlētos pakavēties pie nevainīguma prezumpcijas kā attieksmes jautājuma. Profesionāļiem nereti var rasties attieksme, ka aizdomās turētais “ir iespējami vainīgs”. Var šķist, ka tā ir pilnīgi pamatota attieksme no policijas vai prokuratūras puses. Tomēr nevainīguma prezumpcija aicina šādu attieksmi pārvarēt un brīdina par iespējamām briesmām, ko rada vainīguma prezumēšana.
Pirmkārt, nevainīguma prezumpcija nodrošina, ka atbildīgās personas pievērsīs uzmanību arī attaisnojošiem, ne tikai apsūdzošiem pierādījumiem. Otrkārt, izturoties pret aizdomās turētajiem kā pret “iespējami vainīgajiem”, amatpersonām ir vieglāk attaisnot draudīgu vai pat emocionāli vardarbīgu attieksmi, kas savukārt paaugstina nepatiesas atzīšanās gadījumu skaitu un līdz ar to arī nepamatotas notiesāšanas gadījumus.
Šos divus draudus tikpat labi var attiecināt arī uz sfēru ārpus krimināltiesībām, piemēram, uz žurnālistiku. Arī šajā gadījumā žurnālistam, pārsteidzīgi pieņemot, ka persona ir vainīga, ir risks koncentrēties tikai uz apsūdzošas informācijas atlasīšanu, nepamanot kaut ko citu, kā arī būt pārāk uzbrūkošam, morāli sevi attaisnojot ar domu, ka viņš taču atmaskojis vainīgo…
Viens no nevainīguma prezumpcijas uzdevumiem ir arī personas publiskā tēla aizsardzība, kas nenoliedzami var tikt grauta sakarā ar nepamatotiem un priekšlaicīgiem publiskiem paziņojumiem par personas vainīgumu. Mūsdienu situācijā cilvēka sociālā, politiskā, pat personiskā dzīve var tikt iznīcināta ar vienu taustiņa spiedienu, ievietojot paziņojumu sociālajā tīklā. Vai tiešām esam gatavi pieņemt, ka kāda ieraksts #metoo ir par iemeslu tam, lai mēs no ierakstā apsūdzētā cilvēka novērstos, atzītu viņu par profesionāli nederīgu un izolētu no politiskās u. c. dzīves?
Protams, nevainīguma prezumpcija pamatā attiecināma uz kriminālprocesu, ne uz ko citu. Tomēr nevar neaizdomāties par kādā ASV laikrakstā lasīto: “Protams, mums visiem ir savas domas par apsūdzētā vainīgumu vai ne. Bet, kad desmitiem tūkstošu šādu domu sanāk kopā publiskā verdiktā, mēs rīkojamies kā pūlis. Un mums ir tieša iedarbība uz nevainīguma prezumpcijas darbību tiesiskā izpratnē. (..)”1 Jo te nu ir tas sabiedriskais viedoklis, kas, iespējams, nejauši sakrīt ar patiesību, bet varbūt ir veidojies stihiski vai apzināti tiek virzīts. Katrā ziņā šis viedoklis var būtiski ietekmēt tiesas spriešanu.
Šis raksts balstās uz Kristīnes Stradas-Rozenbergas darba “Sabiedriskais viedoklis un tiesas spriešana – savstarpējās ietekmes tiesiski aktuālie aspekti. Nevainīguma prezumpcijas un tiesas atklātuma principu nozīme, evolūcija un problemātika” fragmentiem, kas pilnā apjomā tiks publicēts grāmatā “Tiesas un mediju komunikācija. Sabiedriskā viedokļa un mediju ietekme uz taisnīgu tiesu”, kura top “Latvijas Vēstneša” grāmatu apgādā un plašākai sabiedrībai būs pieejama no š. g. 18. oktobra.
1 O’Neil B. Whatever happened to the presumption of innocence? (apskatīts 2019. gada 24. janvārī).
