Jūsu vadītais institūts jau vairākus gadus sadarbojas ar Latvijas Valsts probācijas dienestu mediācijas un taisnīguma atjaunošanas jautājumos. Kādi esam šajā jomā?
Manuprāt, līdzīgi kā Kanādā un citās pasaules valstīs, taisnīguma atjaunošanā tiek rasti dažādi jauni veidi, kā papildināt līdzšinējo ieviesto praksi. Novēroju, ka Latvijā taisnīguma atjaunošana tiek īstenota ar Valsts probācijas dienesta starpniecību, kas, šķiet, ir ļoti spēcīga prakse, kura papildina valsts soda un kontroles mehānismus.
Pēdējos gados Latvijā ir pieaugusi nepilngadīgo noziedzība. Kādā virzienā mums būtu jālūkojas, lai to mazinātu?
Balstoties uz to, ko līdz šim esmu novērojusi Latvijā, uzskatu, ka te joprojām pastāv pārāk daudz valsts sistēmā bāzētu procesu. Lielākoties valsts ir tā, kas pieņem lēmumus par to, ko šādās problēmsituācijās darīt. Lai gan Kanādā ir līdzīgi, jo esam liela valsts, tomēr šo jautājumu risināšanā vairāk līdzdarbojas sabiedrība.
Mums ir mediācija, taisnīguma atjaunošana, samierināšana kā valsts nodrošinātas funkcijas, bet ir arī aptuveni 50 dažādu nevalstisko organizāciju, kas kopā ar valsti risina šādas problēmas. Risinājumi tiek rasti mazāk centralizētā veidā. Tik daudz neiesaistās valsts, vairāk darbojas mazās kopienas un sabiedrība. Tas sniedz kopienai vairāk varas, spējas lemt un palīdzēt. Tiklīdz mēs ļaujam visu darīt valstij, mēs paļaujamies, ka tā atrisinās visas mūsu problēmas, pati sabiedrība neuzņemas līdzatbildību par apkārt notiekošo.
Kā praksē sabiedrība uzņemas līdzatbildību taisnīguma atjaunošanā?
Ja mēs novērojam “sliktu uzvedību” – likuma pārkāpumus, neadekvātu rīcību –, kam var sekot pārkāpumi, tad parasti izsaucam policiju. Mēs to dēvējam par “911 problem” (policijas problēma) – piezvani policijai, un tā problēmu atrisinās. Taču taisnīguma atjaunošanai ir jābūt sabiedrības veidotam un vadītam pasākumam. Arī sabiedrība ir atbildīga par to, kādā kopienā mēs dzīvojam un vēlamies dzīvot. Atbildība paplašinās – no valsts uz mani un maniem kaimiņiem, tevi, apkārtējiem iedzīvotājiem. Ja gaidīsim, ka visu atbildību un darbību uzņemsies valsts, netiks mainīta noziedzīga uzvedība un attieksme pret noziedzīgiem nodarījumiem.
Vairāk policijas, vairāk tiesu, vairāk cietumu neatrisinās problēmas, ja vien pati sabiedrība neuzņemsies atbildību un neiesaistīsies šo problēmu risināšanā. Taisnīguma atjaunošana nozīmē uzņemties atbildību nedaudz citā izpratnē – ne tikai mums ir atbildība pret valsti, un ne tikai valstij ir atbildība pret mums, bet arī kopienām ir atbildība pret saviem cilvēkiem. Un ir ļoti būtiski, lai arī indivīdi, kas ļaunumu nodara, uzņemas atbildību. Tāpēc ir nepieciešams veidot pamatīgu attiecību tīklu, lai realizētu taisnīguma atjaunošanu.
Kas jāņem vērā, veidojot šādu attiecību tīklu?
Problēmu un konfliktu risināšanas metodes būtu jāsāk izmantot jau skolu sistēmā. Tā bērniem jau agrā vecumā rodas piederības sajūta un izpratne, ka problēmas var risināt ar citām metodēm.
Reizēm arī skolās tiek izmantoti tie paši mehānismi, kurus lieto valsts, lai tiktu galā ar problemātisku cilvēku uzvedību. Ja jaunietis klasē uzvedas necienīgi, pārkāpj noteikumus, skolotāja viņu parasti nosūta pie direktora – hierarhijā augstākās personas. Un bieži vien skolu iekšējos noteikumos par konkrētu uzvedību ir noteikti piemērojamie sodi. Tas ir tāds pats modelis kā valsts līmenī. Diemžēl tādā veidā problemātiskie jaunieši no skolas vides tiek izstumti un viņi bieži nonāk kriminālajā pasaulē. Jaunietis iemācās, ka viņš te neiederas, ka ir cilvēki, kas par noteiktām darbībām jāizstumj. Pārējie skolēni redz šo modeli un arī pieņem to kā paraugu tam, kas jādara, ja kāds neuzvedas atbilstoši normām.
Skatoties arī no nodokļu maksātāju viedokļa, daudz praktiskāk un lētāk ir sākt risināt uzvedības problēmas ātrāk (skolās), nevis vēlāk censties novērst sekas, kas izmaksās daudz dārgāk un būs sarežģītāk.
Ar to vēlējos teikt, ka mēs mācām bērnus, skolotājus un vecākus, lai ikviens būtu izglītots un iekļauts, jo tikai tā mēs varm kļūt par labiem pilsoņiem, labu sabiedrību.
Bieži vien vecāki ir vismazāk gatavi iesaistīties procesā, jo viņi uzskata, ka risināt jauniešu uzvedības problēmas ir skolas “darbs”. Bet arvien vairāk nākas secināt, ka skolēni, iemācoties konceptu “taisnīguma atjaunošana” un saprotot tā vērtību, savā rīcības modelī vēlāk iesaista arī vecākus.
Kā mudināt sabiedrību iesaistīties, uzņemties atbildību?
Mēs audzinām pasīvo vērotāju paaudzi, bet tas taču nav tas, ko mēs vēlamies! Mēs vēlamies, lai cilvēki pārstāvētu paši sevi, savu kopienu un arī savu līdzgaitnieku uzvedību. Saprotot to, ka taisnīguma atjaunošana ir ļoti būtiska tieši skolu līmenī, mēs īpaši attīstījām procesus, kas nodrošina iederēšanās sajūtu. Apsēsties visiem kopā klasē un pārrunāt notikušo, skolotājam vai profesionālim vadot diskusiju, noskaidrojot iemeslus un radot sajūtu, ka visi iederas, visi ir atbildīgi par notiekošo un visiem kopā ir jārisina problēmas. Šādi mūsu bērni kļūst sociāli un emocionāli inteliģenti, attīsta piederības sajūtu un uzņemas atbildību ne tikai pret sevi, bet arī pret savu kopienu, apkārtni, līdzcilvēkiem.
Krimināltiesību sistēma atdala iemeslu no emocijām un fokusējas tikai uz faktiem. Taisnīguma atjaunošana atrod iemeslā arī emocijas. Mēs vēlamies, lai arī sistēma būtu sociāli un emocionāli inteliģenta. To cenšamies ieviest skolās, lai audzinātu labāku jauno paaudzi un radītu piederības kultūru. Būtībā tas nozīmē – tā vietā, lai cilvēku un problēmu atraidītu kā sev nepiederīgu, mēs to apspriežam un aktīvi meklējam risinājumu.
Vai šāds koncepts nerada iespaidu, ka slikta uzvedība netiks sodīta?
Redziet, sods pēc definīcijas ir sāpju nodarīšana. Sanāk tā – mēs nodarām pāri cilvēkiem, kuri nodarījuši pāri citiem cilvēkiem, lai viņi vairs tā nedarītu. Kad par to padomā, tas nav loģiski. Sods, iespējams, attur no sliktas rīcības īstermiņā, jo tam nāk klāt koncepts par bailēm – bailes no konkrētas uzvedības, darbībām, iespējamiem sodiem kā sekām. Tiesību sistēma uzskaita visas lietas, no kā baidīties, līdz ar to mums ir negatīvas sankcijas par negatīvām darbībām. Sods ir šo darbību sekas, taču tas veido tikai baiļu ciklu.
Taisnīguma atjaunošanas koncepts rada cerību. Ar to mēs mēģinām salauzt baiļu ciklu, esot godīgi cits pret citu un sakot, ko patiesībā domājam un jūtam. Pēc nodarītā jāpiedzīvo nevis sods, bet gan pavisam citas sajūtas un emocijas, kuras būtu daudz nepatīkamākas par vienkāršu sodu. Proti, lai mainītu uzvedību, mums vajag “nomainīt lēcu”, caur kuru skatāmies uz problēmu. Lūkojoties caur krimināltiesību “lēcu”, vienmēr jautājam – kas notika, kurš ir atbildīgs, ko viņš ir pelnījis par to. Taču kaitējoša uzvedība kaitē arī savstarpējām attiecībām, un tās ir tikpat svarīgas. Mums ir noteikumi, kurus nevajadzētu pārkāpt, bet mums ir arī attiecības, kuras nevajadzētu sabojāt.
Taisnīguma atjaunošana uzdod trīs atšķirīgus, vairāk uz cietušo orientētus jautājumus: kuram ir nodarīts pāri? Kādas ir viņa vajadzības? Kā pienākums ir pievērsties šīm vajadzībām?
Izprotot šīs trīs lietas, cilvēks ir daudz mazāk motivēts nodarīt pāri sev un citiem. Un tas nozīmē – mazāk pašnāvību, mazāk vardarbības, mazāk uzbrukumu skolās. Pamatā mēs vēlamies izveidot labu attiecību tīklu, kurā cilvēki uzņemas atbildību par savu uzvedību, izjūt cieņu pret indivīdu un viņa tiesībām un sabiedrībā veido veselīgas attiecības. Ir būtiski to iemācīt mūsu bērniem. Skolas bieži vien fokusējas uz rakstīšanu, lasīšanu, prasmēm, bet mums jāiemāca arī uzņemties atbildību, izjust cieņu un veidot attiecības.
Vai taisnīguma atjaunošanas pieejas izmantošana jau pašā sākumā sliktas uzvedības vai nelielu pārkāpumu gadījumā dod pamatotas cerības, ka ilgtermiņā varēs izvairīties no smagākiem pārkāpumiem?
Ir daudz empīrisko pierādījumu, ka šāda pieeja samazina vardarbību skolās, uzbrukumus, pašnāvības, tāpat samazina indivīdu vēlmi rīkoties noziedzīgi un šādas rīcības smaguma pakāpes. Mēs vēlamies, lai būtu mazāk tādu skolotāju, kas skolēnus sūta pie direktora, uz pēcstundām vai uz laiku izslēdz no skolas par kādiem pārkāpumiem. Pētījumi rāda – klasē risinot dažādu pārkāpumu problēmas, tiek veicināta piederības sajūta, visi ir vairāk iesaistīti, ir lielāka motivācija, veidojas attiecības, attīstās sociālā un emocionālā inteliģence.
Mēs pievēršamies tam, lai uz sajūtām, kas liek justies nepiederīgam skolai un sistēmai – piemēram, kauns, trauma, vainas sajūta –, atbildētu daudz produktīvākā veidā. Lai negatīvās sajūtas netiktu nēsātas līdzi un vēlāk neizpaustos daudz destruktīvākā veidā. Taisnīguma atjaunošana skolās veido attiecību psiholoģiju – tiek pievērsta uzmanība uzvedībai, raksturam, radīta piederības sajūta.
