Par emigrāciju līdz šim ierasts runāt kā par zaudējumu. Pētījumā Diasporas ieguldījums Latvijā un tā apzināšanas iespējas ir atsauce uz 2016. gadā veiktu aptauju, kurā tikai 43% Latvijas iedzīvotāju piekrita, ka ārzemēs dzīvojošie latvieši varētu dot nozīmīgu ieguldījumu Latvijas attīstībā. Kāpēc, jūsuprāt, tā ir?
Toreiz netika uzdoti papildu jautājumi, kas ļautu izdarīt secinājumus, kāpēc. Iespējams, cilvēki uzskata – ja aizbraucēji pelna un maksā nodokļus citā valstī, kur attiecīgi pērk preces un pakalpojumus, tas ir zaudējums Latvijas tautsaimniecībai. Vienlaikus tas savā ziņā pārsteidz, jo citā, senākā, pētījumā iegūtie dati rāda, ka tikai 13% Latvijas iedzīvotāju nav tuvu radinieku vai draugu ārzemēs. Tātad arī tie, kam kāds tuvinieks dzīvo ārzemēs, šo ieguldījumu neredz, neskatoties uz to, ka, piemēram, 2014. gadā veiktais pētījums par Latvijas emigrantu kopienām liecina, 34% diasporas pārstāvju regulāri un 38% īpašos gadījumos finansiāli atbalsta tuviniekus Latvijā. Protams, ne jau visi aizbraukušie iegulda Latvijā vai dara to tādā veidā, ka tas ir visiem redzams. Piemēram, ja cilvēks ziedo kādai labdarības organizācijai vai draudzei, pārskaita naudu radiniekam, daudzi to, iespējams, neredz kā ieguldījumu.
Mūsu sabiedrībā vispār nav plašāk runāts par to, cik dažāda var būt sadarbība ar ārzemēs mītošajiem tautiešiem un kāds ir diasporas nemateriālais devums Latvijai. Mēs bieži ieciklējamies uz materiāli izmērāmām lietām, kuras, nenoliedzami, ir svarīgas tautsaimniecībai kopumā, bet ne mazāk svarīgas ir nemateriālās vērtības – jaunu zināšanu, pieredzes, prakses, attieksmes pārnese u. c.
Šajā pētījumā ir sniegts ieskats arī citu valstu diasporas politikas pieredzē. Migrācijas procesi notiek visā pasaulē, neesam vienīgie, kuri saskaras ar to radītajām problēmām, tikmēr ir valstis, kas sadarbībā ar izbraukušajiem tautiešiem saskata iespējas.
Jāsaka, ka valstis ir ārkārtīgi dažādās situācijās. Nevar salīdzināt emigrāciju un “smadzeņu aizplūdi” no Āfrikas valstīm ar Indiju un Ķīnu, kur emigrācija arī ir milzīga, bet tiek arī darīts ļoti daudz, lai talantīgākos aizbraucējus ar Rietumos gūtajām zināšanām un pieredzi mudinātu atgriezties.
Indijā un Ķīnā katrā atsevišķi iedzīvotāju skaits pārsniedz miljardu. Neskaties uz to, tās ir vienas no aktīvākajām ieguldītājām diasporas politikā. Kāpēc?
Šīs valstis iegulda diasporas politikā ne tāpēc, ka tām trūktu iedzīvotāju, bet tāpēc, ka vidējais izglītības līmenis nav pietiekams, lai attīstītu ekonomiku ar augstu pievienoto vērtību. Jā, Ķīnā ir daudz cilvēku, taču līdz šim tās ekonomika ir balstījusies uz lēto darbaspēku. Ja Ķīna vēlas attīstīt produktus ar augstu pievienoto vērtību, ar lētu, mazizglītotu darbaspēku tas nav iespējams. Ir nepieciešami cilvēki ar izcilu izglītību un inovatīvu domāšanu. Tāpēc ķīnieši aktīvi iegulda dažādās programmās, lai piesaistītu pasaules augstskolās skolotos tautiešus. Piemēram, viens no veidiem ir nodrošināt mērķstipendijas mācībām pasaules labākajās universitātēs talantīgiem jauniešiem ar nosacījumu, ka viņi atgriezīsies un strādās savā zemē. Šāda pieeja ir daudzās valstīs, kuras domā par savu attīstību.
Manuprāt, tas būtu ārkārtīgi būtiski arī Latvijas kontekstā, jo nevar sagaidīt kaut kādu brīnumainu izrāvienu ekonomikā un tehnoloģijās, ja augstākā izglītība un zinātne ir tik noplicināta.
Bijušais LU rektors Mārcis Auziņš intervijā LV portālam norādīja, ka augstākās izglītības attīstību neveicina arī tas, ka Latvijā nav iespējams ievēlēt profesorus, kuriem nav labu latviešu valodas zināšanu. Pieļauju, tas varētu atturēt diasporas pārstāvjus veidot akadēmisko karjeru Latvijā.
Latvijā vispār ir grūti piesaistīt viesprofesorus uz īsu laiku, bet uz ilgāku posmu – teju neiespējami. Neesam atvērta vide t.s. “smadzeņu cirkulācijai”. Tas kopumā ir attīstību kavējošs faktors, jā.
Arī ģimenes, kuras domā par atgriešanos Latvijā, vērtē, kāda izglītība būs pieejama bērniem. Kā tas izskatās reemigrācijas kontekstā?
Uz šo jautājumu var raudzīties arī no otras puses – izglītība Latvijā salīdzinoši nav nemaz tik slikta. Pēdējā laikā ir parādījusies interesanta tendence, ka diasporas jaunieši izvēlas iegūt otru izglītību Latvijā. Piemēram, Amerikā augstākā izglītība ir ļoti dārga. Ja cilvēks ir tur ieguvis bakalaura grādu, bet secinājis, ka izvēlētā specializācija tomēr nav viņam tuva, Latvijā ir iespēja iegūt otru augstāko izglītību, ko Amerikā nevarētu atļauties. Dzīvē bieži ir tā, ka tikai pēc kāda laika izdodas atrast to jomu, kas ir sirdslieta. Latvijas pilsoņiem tad ir iespēja mācīties šeit to, kas sirdij tuvs, par valsts budžeta līdzekļiem. Veiksmīgi piesaistītie ārvalstu studenti medicīnā un citās jomās liecina, ka šajā jomā ir potenciāls.
Citos pētījumos par emigrācijas kopienām parādās tendence, ka aizbraukušo ģimeņu bērni latviešu valodā vairs nerunā.
Jā, valodas jautājums ir diskusijas vērts. Manuprāt, tas vien, ka vairāk aizbraukušo ģimeņu rūpētos par latviešu valodu un identitāti kā vērtību, būtu nenovērtējams ieguldījums Latvijas nākotnē. Diemžēl redzam arī pētījumos, ka bērni ļoti ātri zaudē valodu, ja vecāki pie tā nepiestrādā. Redzams, ka vecāki ar augstāko izglītību tam pievērš lielāku vērību nekā tie, kuri veic vienkāršus darbus. Taču jāsaprot, ka šie cilvēki parasti ļoti daudz strādā, viņiem nav nedz laika, nedz pietiekami daudz līdzekļu, lai izvadātu bērnus uz latviešu skoliņām. Piemēram, Anglijā tomēr ir diezgan dārga sadzīve. Turklāt daudziem diasporas latviešiem dzīvesvietas tuvumā šādu iespēju nemaz nav.
Kopumā aktivitāte ir ļoti zema. Nesen runāju ar Birmingemas latviešiem. Pilsētas apkaimē dzīvo aptuveni desmit tūkstoši latviešu, bet latviešu skoliņu apmeklē vien 10–15 bērni. Tad ir jautājums: vai rūgtums par to, ka Latvijas valsts nav spējusi parūpēties par saviem iedzīvotājiem, ir iemesls nerūpēties par savu bērnu latvisko identitāti un valodu?
Interesanta šķiet Īrijas pieredze, kas ar aptuveni 6 miljoniem iedzīvotāju ir salīdzinoši maza valsts. Ilgstošā laika posmā Īriju atstājuši apmēram 10 miljoni emigrantu, kuri tagad veido vairāk nekā 70 miljonus lielu diasporu. Vai Latvija varētu ko mācīties no Īrijas diasporas politikas ziņā?
Īrija ilgu laiku bija valsts, no kuras aizbrauc. Tikai pēdējos 20–30 gados tā ir kļuvusi par valsti, kas piesaista emigrantus. Taču, manuprāt, tie miljoni īru izcelsmes cilvēku, kas dzīvo visā pasaulē, ir skaitļi, ar kuriem nevaram sacensties. Ieguvums no t.s. sakņu tūrisma Īrijā vien ir milzīgs. Vienlaikus ir vērts palūkoties uz attieksmi un veidu, kā īri attīsta savu diasporas politiku, piemēram, veicinot jau minēto sakņu tūrismu, piesaistot ziedojumus u. tml. Naudas plūsmas starp diasporu un izcelsmes valsti ir ļoti interesanta tēma. Piemēram, Īrijas valdība atvēl ievērojamus līdzekļus diasporas organizācijām visā pasaulē.
Jā, pētījumā ir minēts, ka kopš 2004. gada Īrijas valdība Emigrantu atbalsta programmai ir atvēlējusi 158 miljonus eiro, tikmēr diaspora filantropijas aktivitātēs ir piesaistījusi vairāk nekā pusmiljardu eiro. Tātad ieguldījums atmaksājas.
Naudas atbalsta plūsma ir abpusēja. Taču te es redzu riskus. Nevar skatīties uz diasporu kā uz donoru. Tas var atgrūst. Arī, palasot Īrijas valdības veidoto mājaslapu diasporai, ir redzams, ka tiek akcentēta īpašā identitāte, kultūra un piederība kā nozīmīgs aspekts diasporas piesaistei. Būtiska ir šī kopības sajūta. Lūk, no tā gan mēs varētu mācīties, kā palīdzēt cilvēkiem, kuru izcelsme kaut vai otrajā, trešajā vai pat ceturtajā paaudzē ir saistīta ar Latviju, saprast, no kurienes viņi nāk. Īrija šajā ziņā izceļas, jo piedāvā iespējas izzināt savas saknes arī attālināti. Tas vairo interesi par šo valsti. Tomēr kopumā, runājot par ārvalstu pieredzi, domāju, ka mums ir jāmeklē pašiem savs modelis, kas būtu piemērots Latvijas situācijai. Tādā ziņā, starp citu, var papētīt tīmekļvietni Global Lithuanian Leaders, kā lietuvieši veido sadarbību ar diasporu valsts attīstībai.
Lai kā negribētos izcelt materiālo pusi, pētījumā uzrādītie dati rāda, ka diasporas naudas pārvedumi uz Latviju, pēc Latvijas Bankas aplēsēm, 2017. gadā sasniedza 818 miljonus eiro. “Eurostat” lēš, ka diasporas pārvedumi veido 4,1% no IKP. Tie ir iespaidīgi skaitļi.
Jāņem vērā, ka tās ir matemātiskas aplēses, jo plaša mēroga apsekojums par naudas plūsmu mājsaimniecību līmenī Latvijas un diasporas līmenī nav veikts. Ikdienā šie pārvedumi ir mazas, bet regulāras summas. Savukārt Latvijas Banka, sagatavojot maksājumu bilances statistiku, izmanto divas pozīcijas. Pirmkārt, tā apkopo datus par Latvijas fizisko personu saņemtajiem pārvedumiem virs 10 tūkstošiem eiro no ārvalstīm, kas nebūt nenozīmē, ka nāk no diasporas. Jāpiebilst, ka tikpat lielas summas iziet no Latvijas iedzīvotāju kontiem uz ārvalstīm. Otrkārt, aptuveni 300 miljonus eiro veido aplēses par naudas pārvedumiem, ko varētu veikt emigrējušie iedzīvotāji, kuri ārvalstīs atrodas ne ilgāk par vienu gadu, pieņemot, ka viņi savai ģimenei pārskaita noteiktu daļu attiecīgajā valstī nopelnītās minimālās algas. Tā ir starptautiski pieņemta metodoloģija, kurai diemžēl ir vērā ņemami trūkumi. Vienlaikus 2014./2015. gadā veiktās emigrantu aptaujas dati par pārskaitījumu biežumu ļauj domāt, ka arī summas kopumā varētu būt nozīmīgas.
Manuprāt, vairāk būtu jārunā ne tikai par naudas pārvedumiem, bet arī to, ka diaspora piedalās Latvijas ekonomikā ļoti dažādos veidos. Piemēram, diasporas pārstāvji regulāri apciemo tuviniekus Latvijā, kas ļauj secināt, ka daļu ieņēmumu tūrisma nozarē veido diasporas pārstāvju braucieni. Tāpat medicīnas tūrisms – lai gan bieži izskan, ka aizbraucēji šeit ārstējas par valsts līdzekļiem, praksē lielākoties tiek izmantoti maksas pakalpojumi. Trešdaļai diasporas pārstāvju Latvijā ir palicis īpašums, kas tiek apsaimniekots un par ko tiek nomaksāts nekustamā īpašuma nodoklis. Arī tie ir ieguldījumi, kas, tiesa, vairāk izpaužas privātā līmenī. Plašākā mērogā būtu vairāk jādomā, kā veicināt sadarbību un pieredzes, kontaktu apmaiņu zinātnē, uzņēmējdarbības un eksporta jomā.
Tā kā esat piedalījusies vairākos pētījumos par diasporu, noteikti esat domājusi, ko, jūsuprāt, varam darīt, lai mudinātu emigrējušos tautiešus atgriezties?
Šobrīd galvenie iemesli, kāpēc cilvēki atgriežas, ir emocionāli. Tomēr arī materiālajiem apstākļiem ir milzīga nozīme. Vienlaikus ļoti būtisks ir atbalsts adaptācijai un integrācijas grūtību pārvarēšanai. Tikai piektā daļa reemigrantu nav sastapusies ar adaptācijas grūtībām pēc atgriešanās Latvijā. Tāpēc, iespējams, būtu jāpaplašina reģionālo reemigrācijas koordinatoru funkcijas, kas ļautu sniegt zināmu atbalstu arī pēc atgriešanās.
Kāda veida papildu atbalsts būtu nepieciešams?
Ir daudz sīku nianšu, kas pat neprasa nekādus papildu līdzekļus, vien mainīt attieksmi un komunikācijas veidu. Kaut vai, ja cilvēks vēršas valsts iestādē pēc konsultācijas, neatbildēt, citējot likuma pantu vai Ministru kabineta noteikumus, nepaskaidrojot cilvēcīgā un saprotamā valodā, kas no tā izriet un kā konkrētajā situācijā rīkoties. Latvijas valsts pārvaldi raksturo baiļu un kontroles kultūra – darbinieki baidās kļūdīties, saņemt rājienu vai zaudēt darbu, ja kaut kas būs neprecīzi interpretēts, tāpēc stingri turas pie likuma burta, lai gan daudzās situācijās būtu iespējams rīkoties elastīgāk, pretimnākošāk, cilvēkiem saprotamāk. Situācija gan pamazām uzlabojas, un, piemēram, Valsts ieņēmumu dienests ir spēris daudz soļu pretī klientam, ko cilvēki patiešām novērtē. Ir jāturpina iet šajā virzienā. Tāpat būtu svarīgi, lai pēc iespējas vairāk formalitāšu varētu nokārtot attālināti, izmantojot e-pakalpojumus. Vēl pārsteidz, ka daudzās iestādēs, pat Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, daļa darbinieku nespēj sniegt konsultācijas angļu valodā. Tautiešiem, kuri apsver domu atgriezties dzimtenē kopā ar savu dzīvesdraugu, kuri nereti nav latviskas izcelsmes, tas zināmā mērā ir lieks papildu šķērslis.
Daudz kas no minētā būtu ieguvums visiem Latvijas iedzīvotājiem. Tā esam atgriezušies pie diasporas nemateriālā ieguldījuma, kam daļēji veltīts arī pētījums. Kā kopdarbība ar diasporu var ietekmēt sabiedrības attīstību kopumā?
Droši vien, ka visi esam dzirdējuši sakām, ka cilvēki citās valstīs ir smaidīgāki un draudzīgāki. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc daudzi, pēc ilgākas prombūtnes atgriežoties Latvijā, piedzīvo kultūršoku, jo nav pieraduši ikdienā redzēt tik daudz īgnu seju un tādu attieksmi. Taču jāatzīmē, ka ir jūtamas pārmaiņas. Cilvēki ceļo, gūst pieredzi citās valstīs un atgriežas, pamazām ietekmējot apkārtējās sabiedrības mikroklimatu un veicinot pozitīvas pārmaiņas arī darba tirgū. Kopumā sabiedrība kļūst prasīgāka gan pret apkārtējo vidi un politiķiem, pašiem iesaistoties pilsoniskās aktivitātēs, gan pieklājīgāka savstarpējās attiecībās, piemēram, ceļu satiksmē.
Apkopojot intervijas ar reemigrantiem, var secināt, cik liela nozīme ir attieksmei un videi darbavietā – darba tiesību ievērošanai, virsstundu apmaksai, cieņai pret privāto dzīvi un laiku. Jārēķinās, ka tiesības brīvi pārvietoties ir privilēģija, kas nozīmē arī – ja cilvēks pēc atgriešanās ilgstoši nespēj adaptēties, atrast darbu, kurā būtu apmierināts ar atalgojumu, attieksmi un izaugsmes iespējām, viņam jebkurā brīdī ir iespēja atkal doties prom. Atkārtotas emigrācijas risks ir ļoti augsts, un ar to ir jāmācās sadzīvot.
Arī Rietumos sadzīvē un darba tirgū agrāk bija krietni hierarhiskākas un diskriminējošas attiecības, kas, attīstoties demokrātijas procesiem, ir laika gaitā mainījušās un kļuvušas vienlīdzīgākas un atvērtākas. Tāpat arī mums, lai neturpinātu zaudēt cilvēkus, ir jāmainās un jāaug līdzi, tikai daudz straujāk. Un, kā jau teicāt, no savstarpējas sadarbības ilgtermiņā ieguvēji esam mēs visi.
