Brīvība vieno, nevis šķeļ

Nesen apritēja pirmais gads, kopš ieņemat Pasaules Brīvo latviešu organizācijas priekšsēdes amatu. Kāds jums ir bijis šis gads?

2018. gads vispār bija notikumiem bagāts, arī šis gads tāds būs. Ne tikai lielo politisko pārmaiņu dēļ, bet saistībā ar valsts simtgades pasākumiem, kas lielā skaitā notika gan Latvijā, gan daudzās pasaules valstīs. Pasākumi, manuprāt, bija pārdomāti un kvalitatīvi, lai nebūtu tikai tāda sanākšana kopā. 

Noprotu, ka arī šis gads būs spraigs. Kas ir paredzēts?

Saistībā ar simtgadi gribētu izcelt, manuprāt, brīnišķīgu Latvijas mūziķu un aktieru kopprojektu ar Sidnejas latviešu teātri, kas šovasar viesosies Latvijā un uzstāsies vismaz 12 vietās visos reģionos jūlijā un augustā. Daudzviet notiks vērienīgi Baltijas ceļa atceres pasākumi, jo aprit 30 gadi kopš šī vēsturiskā notikuma. Piemēram, Jaunzēlandē pirmoreiz vērienīga akcija tiek organizēta kopā ar lietuviešiem un igauņiem.

Turpinām veicināt arī ekonomisko sadarbību. Tūlīt, 2. maijā, dienu pirms Amerikas latviešu apvienības kongresa, Denverā notiks Spotlight Latvia konference, kurā pulcēsies uzņēmēji no Amerikas un Latvijas. Jūnijā liels pasākums gaidāms Dublinā, Īrijā, kur notiks Eiropas latviešu kultūras svētki. Šogad notiks pat divi “2x2” jauniešu saieti. Pirmais tieši pirms XV Dziesmu un deju svētkiem Toronto, Kanādā, uz kuriem sabrauks tautieši no visas pasaules. Otrs saiets notiks augustā tepat Latvijā, Latgalē. Septembra beigās gaidāma Lielā pasaules latviešu kultūras konference Cēsīs, kur atrodas viena no mūsu bagātībām – Pasaules latviešu mākslas centrs. Oktobra sākumā ir plānota PBLA ikgadējā valdes sēde, bet novembrī – Ekonomikas un inovācijas forums, kas arī šogad notiks Valmierā. Savukārt pašā gada nogalē notiks 36. Austrālijas Latviešu jaunatnes dienas, kas būs veltītas Latvijas simtgadei.

Ekonomikas un inovācijas forumu rīkojat Valmierā jau otro reizi. Kāpēc šāda izvēle?

Jā, gribam parādīt, ka Latvija nav tikai Rīga, turklāt Valmiera ir ļoti darbīga pilsēta. Mums ir izveidojusies sadarbība ar Valmieras Attīstības aģentūru un Amerikas Tirdzniecības kameru, taču šoreiz aktīvi piedalīsies arī biedrība “Ar pasaules pieredzi Latvijā” un “Red Jackets”, kas foruma ietvaros pasniegs balvu gada izcilākajam Latvijas uzņēmējam.

Šogad forums plānots atšķirīgs, kā globāla latviešu domnīca, kurā aplūkosim dziļāk, kādas pārmaiņas ir nepieciešamas, piemēram, izglītības sistēmā un valsts komunikācijā ar cilvēkiem Latvijā un ārpus tās.

Pie šādas koncepcijas nonācām, jo sapratām, ka, runājot par investīciju piesaisti, gadu no gada atduramies pret vienām un tām pašām problēmām – korupciju, nodokļu sistēmu un nepārskatāmību lēmumu pieņemšanā. Tāpat jāsaprot, ka uzņēmējiem grūtāk stāstīt par sevi un valsti, kuru viņi pārstāv, ja nav vienota valsts zīmola, kopīga pasaules redzējuma. Dalību ir apstiprinājis arī Latvijas premjerministrs Krišjānis Kariņš, esam uzrunājuši ministrus, kurus aicināsim būt daļai no diskusijas, nevis galvenajiem runu nolasītājiem.

Otrajā dienā piedāvāsim piezemēti praktiskas meistarklases par to, kā ieiet pasaules tirgū, – līdz tādiem sīkumiem kā: kas jāvelk mugurā, kā jāuzvedas, ko no tevis sagaida.

Vai jums ir zināmi kādi pozitīvi sadarbības piemēri, kas izveidojušies pēc Ekonomikas un inovācijas foruma vai tamlīdzīga pasākuma?

Parasti uzņēmēji aiziet, nodibina kontaktus, bet par to, kas notiek tālāk, lielākoties neuzzinām. Taču šis tas nonāk arī līdz mums. Piemēram, viens Austrālijas latvietis jau kādu laiku eksportē no Latvijas uz Austrāliju saliekamās mājas. Viņš ir ļoti apmierināts ar to kvalitāti, ražotāju elastību. Domājot par attīstību, viņš, esot Valmierā, uzsāka sadarbības sarunas ar vienu mēbeļu ražotāju. Nesen saņēmu ziņu no latvieša, kas aktīvi piedalījies vairākos forumos, ka šogad izmēģina savas produkcijas pārdošanu Amerikā. Nekas jau nenotiek vienā dienā, taču šādā forumā ir iespēja izveidot noderīgus kontaktus. Piemēram, kāds Latvijas uzņēmums, piedaloties Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras izstādē, atrada sev darbinieku. Taču visbiežāk uzņēmēji ar saviem veiksmes stāstiem nelielās. Es gan neticu veiksmei, viss tiek panākts ar ieguldītu darbu un pūlēm. 

Kāpēc šoreiz izlēmāt mainīt formātu, rīkot domnīcas?

Mēs jau varam runāt, ka vajadzīgas investīcijas, ieviest ārvalstu pieredzi utt., bet, kamēr netiek domāts, kā atrisināt problēmas pašos pamatos, sanāks tikai tāda plāksteru līmēšana uz vātīm. Tad mēs atkal un atkal atgriežamies pie viena un tā paša: kāpēc kaut kas nav iespējams, kāpēc kaut ko nevaram. Šis ir ļoti piemērots laiks, tādēļ ka valdības attieksme ir ļoti mainījusies. Par daudzām problēmām ir iespējams runāt daudz atklātāk.  Ir jūtams, ka varbūt beidzot arī valdība ir nonākusi pie atziņas, ka jāķeras klāt pamatiem. Vienlaikus jāapzinās – ja pārmaiņas nāk no augšas, iedzīvotāji nejutīsies iesaistīti. Tāpēc arī uzskatām, ka šī ir laba iespēja sanākt kopā uzņēmējiem, latviešiem, kas dzīvo ārzemēs un Latvijā, valdības pārstāvjiem. Nekas tāds iepriekš nav bijis.

Kādi, jūsuprāt, ir šo pārmaiņu iemesli?

Domāju, ka zināmā mērā pārmaiņas notiek pašā sabiedrībā. Sabiedrība Latvijā ir nonākusi līdz zināmam lūzuma punktam un vairs nav ar mieru samierināties. Tas nenozīmē, ka agrāk nekas negāja uz priekšu, neattīstījās. Taču dziļākas pārmaiņas nebija notikušas, godīgi sakot, kopš neatkarības atgūšanas. Tēlaini izsakoties, daudz kas jauns tika pielikts klāt, piebūvēts, bet pamatos nekas netika mainīts. Domāju, tas notika tāpēc, ka nevar tā vienkārši paķert no ārzemēm kaut kādu “labo praksi” un ieviest bez pieredzes un spējas to saprast. Saprotu, ka 30 gadi tomēr ir samērā īss laika posms, lai sagaidītu tik fundamentālas izmaiņas.

Bet mums ir tautieši ārzemēs, kuri var palīdzēt.

Jā, bet auditorijai ir arī jābūt gatavai šo informāciju uzņemt, lai nenotiek tā, ka mēs esam tie gudrie, jums ir jādara tā! Tas nekad nedarbojas! Tāpēc jau gribam veicināt sadarbību starp latviešiem. Tautieši, kas dzīvo ārzemēs, nāk ar savu pienesumu, Latvijā dzīvojošie ar savu, bet kopīgiem mērķiem.

Tāpēc man ne pārāk patīk vārds “diaspora”. Tas neveicina sajūtu, ka visi esam viena tauta. Vienalga, kur mēs būtu, mūs vieno latvietība un piederība Latvijai. Vai šobrīd vairs nepieciešams tā šķirot – diaspora, latvieši tur, latvieši šeit? Mēs taču visi dodam pienesumu Latvijai. Mēs esam viens otram vajadzīgi. PBLA darbs ir savest kopā, veicināt sadarbību.

Līdz ar to es nedomāju, ka var mākslīgi kaut ko uzspiest. Vislabāk, ja par sevi runā darbi. Nevis runas, skaidrojumi un pamācības, bet sadarbība. Taču, ja tu kaut ko dari un no sirds, tu neprasi, kas par to būs. Tā ir pārliecība, ka sadarbojoties mēs varam izdarīt vairāk.

Dažkārt tas, ko saņem pretī, nav īpaši patīkami. Ar to domāju nesen medijos publicēto kritisko viedokli Kurp tad ved pašreizējā PBLA politika?, kas aicina uz pārmaiņām arī pašu PBLA. Piemēram, tajā uzsvērts, ka pat organizācijas nosaukums ir vēsturiski novecojis un vārdu “brīvie latvieši” saglabāšana mūsdienu situācijā ir nesaprotama. Ko jums pašai tie nozīmē?

Kad vairāk nekā pirms 65 gadiem tika dibināta PBLA, Latvija bija okupēta un mērķis bija vienot latviešus, kuri dzīvoja zemēs, kas bija brīvas no padomju okupācijas. Kad Latvija atguva neatkarību, tika runāts arī par to, vai nevajadzētu mainīt organizācijas nosaukumu. Šis ir jautājums, kas tiek aktualizēts valdes sēdē katru gadu. Tomēr, ja raugās dziļāk, šim vārdam ir spēcīgs vēstījums – brīvs cilvēks. Jā, Latvija tagad ir neatkarīga. Arī Latvijas cilvēki ir brīvi. Brīvība ir visas tautas kopīga vērtība. Protams, tas simbolizē arī brīvību no partiju ideoloģijas, interesēm. Katram ir savi uzskati, ticība u. tml., bet mums ir brīvība izvēlēties. Mēs visi esam brīvi sadarboties savā starpā un paust viedokļus. Arī šī minētā publikācija savā ziņā to apliecina.

Šajā viedoklī arī uzsvērts, ka būtu nepieciešams svaigs skats nākotnē, vairāk atbilstošs mūsdienu situācijai. Pirms gada intervijā LV portālam “Diaspora ir iespējas, kas jāizmanto plašāk” teicāt, ka arī jūsu mērķis ir panākt vienotu un laikmetīgu skatījumu uz kopīgiem mērķiem, meklēt jaunas idejas, saglabājot vecās vērtības. Kā veicas šajā ziņā?

Mūsu vērtību skala arī mūsdienu pasaulē paliek nemainīga – latviskā izglītība un tās pieejamība, kultūra, drošība un sadarbība ar Latviju, kas ietver visu pārējo – ekonomiku, filantropiju, pieredzes apmaiņu utt.  Šīs vērtības mums ir svētas, un tās tik vienkārši nemetīsim projām tikai tāpēc, ka kādam tas nešķiet moderni. Ir dabiski, ka atšķiras izpratne, kas katram ir svarīgs, taču praksē ir pierādījies, ka latvietība, kultūra un izglītība ir tas, ko ārzemēs dzīvojošie latvieši, ja vēlas uzturēt saikni, meklē vispirms.

Nav šaubu, vienmēr ir jāskatās, kā apkārtēja vide mainās. Tāpēc, pirmkārt, pastiprinātā veidā veicinām ekonomisko sadarbību, ko PBLA agrākos gados nedarīja. Otrkārt, uzsveram, ka jāveicina sadarbība un savstarpēja sapratne ar Latviju. Vai tā būtu ekonomikas konference, kultūras forums vai Diasporas likums, – tam visam jātop ciešā sadarbībā ar Latviju un vietējiem iedzīvotājiem, lai nebūtu tā, ka katrs esam par sevi, izvirzot savas intereses priekšplānā. PBLA tiecas veidot arvien stiprāku, ciešāku sazobi, lai kopā attīstītu tādu Latviju, kādu mēs visi vēlētos redzēt, ar ko lepoties, – neatkarīgi no tā, kurā pasaules malā dzīvojam.

PBLA ļoti uzsver Latvijas drošību. Iespējams, daudziem ārzemēs dzīvojošajiem tas būtu papildus jāskaidro.

Mēs paliekam pie tā, ka iestāšanās par Latvijas drošību un tās lobēšana mūsu mītnes zemēs ir nepieciešama un ļoti svarīga. Vienmēr būt modriem un turēt roku uz pulsa neatkarīgi no tā, vai dzīvojam Eiropā, Amerikā vai Kanādā, ārzemēs dzīvojošo latviešu organizācijas var daudz darīt, lai vietējām valdībām atgādinātu par sevi un Latvijas drošības situāciju. Kaut vai reaģēt uz naidīgām un nepatiesām publikācijām par notikumiem Latvijā un Baltijā kopumā. Jā, protams, Latvija ir brīva un neatkarīga valsts. Vienlaikus mēs ļoti labi zinām, cik brīvība ir trausla. To nevar pieņemt kā kaut ko pašsaprotamu. Pat ja ikdienā šķiet, ka nekas nedraud, viss pēkšņi vienā mirklī var mainīties.

Domstarpības pastāvēja arī vecajā trimdā pirms neatkarības atjaunošanas. Piemēram, par tādiem jautājumiem, vai būtu jāveido sakari ar Latvijā palikušajiem, jāizmanto provokatīvas metodes, tā pievēršot preses uzmanību, u. c. Cik vienotas ir latviešu diasporas organizācijas šodien?

Protams, no atšķirīgiem viedokļiem nemaz nav iespējams izvairīties. To pastiprina apstākļu dažādība, kuru dēļ cilvēki savulaik ir aizbraukuši. Daudziem ir svarīga Latvijas neatkarība, citus vairāk uztrauc sociālie jautājumi. Tas nav nedz slikti, nedz labi, bet parāda, cik dažādi esam.  Tā kā dzīvojam laikos, kad cilvēki var brīvi pārvietoties, braukt uz citām valstīm, izglītoties un gūt pieredzi, mūsu vēlme ir panākt, ka Latvija ir atvērta visiem cilvēkiem, kuri vēlas atgriezties, bet galvenokārt svarīgi ir kopā strādāt, lai Latvija plauktu un attīstītos tā, ka cilvēkiem vairs nebūtu tik lielas vēlmes šo zemi atstāt pavisam.

Pirms gada bijāt piesardzīga, runājot par Diasporas likumu. Kā vērtējat rezultātu?

Ir labi, ka likums ir pieņemts. Par vairākām vietām bija viedokļu atšķirības, bet tas apliecina, ka cilvēki aktīvi iesaistās un domā līdzi. Šobrīd noslēgumam tuvojas Diasporas konsultatīvās padomes izveides process, kurā visi, gan valsts institūcijas, gan nevalstiskās organizācijas, ir piestrādājuši, lai tās darbs būtu jēgpilns un visi varētu iesaistīties. Tāpēc esam lūguši, lai tiktu nodrošināta iespēja piedalīties arī neklātienē, attālināti.

Pirms gada teicāt, ka negribētu, ka likums izceļ diasporu kā kaut ko ļoti īpašu, kam kaut kas pienākas papildus. Izlasot šo likumu, nerodas sajūta, ka tas būtu izdevies. Piemēram, ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamā pensijas minimuma jautājumā, kas ārvalstīs nopelnītajām pensijām tiks noteikts atbilstoši attiecīgās valsts nodokļu sistēmai, kur neapliekamais minimums var būt ievērojami augstāks. Kāds ir jūsu viedoklis?

PBLA bija cits viedoklis šajā jautājumā, un tas ir pausts gan sēžu protokolos, gan Saeimas komisijai nosūtītajā vēstulē. Mūsuprāt, vienmēr vispirms ir jāatbild uz jautājumu – kā tas ietekmēs Latvijas iedzīvotājus? Kā mēs to spēsim viņiem izskaidrot? Rūpēm par Latvijas iedzīvotāju interesēm ir jābūt priekšplānā. Pensiju likumi katrā valstī ir tik dažādi, tāpat ar nodokli neapliekamais minimums. Ir atsevišķas valstis, ar kurām jau pašā neatkarības atjaunošanas sākuma posmā Latvija ir slēgusi starpvalstu līgumus, ietverot jautājumu par pensijām, un šie līgumi tobrīd bija stratēģiski svarīgi mūsu valstij.

Patlaban  būtu  jādara viss, lai celtu Latvijas iedzīvotāju dzīves līmeni un  lai neveidotos tik milzīga ienākumu starpība.

Beigu beigās lēmumu pieņem politiķi. Jāatceras, ka Diasporas likuma pieņemšanas laiks bija priekšvēlēšanu brīdis, kad bija kārdinājums iegūt papildu balsis no vēlētājiem ārvalstīs. Izrādījās gan, ka to balsu nemaz nebija tik daudz.

Dažkārt pati sev uzdodu jautājumu – ja diaspora ir daļa no Latvijas un latviešu tautas, kāpēc ir nepieciešams speciāls Diasporas likums? Gadu desmitiem esam strādājuši bez likuma. Neesmu pārliecināta, ka tieši likums būs tas, kas mūs vienos. Tas vēlreiz apliecina to, ka mūsu tautu vienojošais faktors ir latviešu valoda, kultūra, piederība Latvijai un mūsu tautai.

Tāpēc vēlos uzsvērt divas, manuprāt, ļoti būtiskas lietas.  Pirmkārt, bez tiesībām ir arī pienākumi. Mēs, kas dzīvojam ārpus Latvijas, esam sava veida  Latvijas vēstneši pasaulē. Tā ir gan privilēģija, gan liela atbildība un pienākums, jo pēc katra satiktā tautieša ārzemēs taču lielā mērā spriedīs par visu mūsu tautu un valsti.  Otrkārt, PBLA darbību vienmēr ir vadījusi doma – ko mēs, latvieši, kuri dzīvo ārpus Latvijas, varam dot Latvijai, nevis gaidīt, ko valsts var dot mums.