Publicēts pirms 5 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Aiga Dambe, LV portāls
Diasporas politikas jautājumi ir aktuāli daudzās valstīs, taču latvieši uz šī fona izceļas. Latvija ir teju vienīgā valsts Eiropā, kas diasporas jautājumu risināšanai ir izstrādājusi speciālu likumu, kas stājās spēkā šī gada 1. janvārī. “Taču tik lielu uzsvaru uz dziedāšanas un dejošanas tradīciju saglabāšanu citur neesmu manījis,” secina Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieks diasporas jautājumos AIVARS GROZA. Viņaprāt, nākotnē šie svaru kausi varētu nosvērties par labu ekonomikas sadarbībai, jo diaspora ir iespējas, kas būtu jāizmanto plašāk.
Marta vidū Rumānijā, Bukarestē, norisinājās Eiropas Savienības diasporas lietu ministru neformālā sanāksme, kurā piedalījāties. Cik aktuāli ir diasporas politikas jautājumi citās dalībvalstīs?
Rumānija ir pirmā ES prezidējošā valsts, kas organizējusi šādu neformālu diasporas ministru tikšanos. Kaut gan Latvijas prezidentūras laikā arī mēs sarīkojām augsta līmeņa ekspertu tikšanos, Rumānija izvēlējās organizēt neformālu diasporas ministru samitu. Iespējams, tāpēc, ka tur ir izveidota atsevišķa Diasporas lietu ministrija. Piedalīties tika aicinātas visas dalībvalstis, kurām šis jautājums ir aktuāls. Bez Latvijas vēl piedalījās Lietuva, Īrija, Itālija, Grieķija, Horvātija, Vācija, Slovēnija un Lielbritānija.
Bet vai var šo aktualitāti salīdzināt, piemēram, ar Latvijas situāciju?
Situācija tomēr atšķiras. Piemēram, Grieķija, Itālija, Īrija, kurām ir vēsturiski izveidojusies ļoti liela diaspora, šo jautājumu uztver nedaudz citādi nekā, piemēram, Slovēnija, Horvātija, Lietuva un Latvija. Tas saistīts ar to, ka mums ir ievērojama t.s. jaunā diaspora, kas radusies pēdējās desmitgadēs pēc lielajām pārmaiņām ģeopolitikā.
Uzdodu šo jautājumu, jo mūsu sabiedrība kopumā cilvēku aizbraukšanu uztver sāpīgi. Zinot, ka citās valstīs aizbraucēji ir skaitāmi pat miljonos, būtu interesanti salīdzināt.
Manuprāt, situācija pēc Otrā pasaules kara varbūt bija pat sāpīgāka. Liela daļa tautas un inteliģences pārstāvju atstāja Latviju, un, kad izveidojās dzelzs aizkars, tikām pilnībā viens no otra nošķirti. Nesaku, ka šobrīd ir pamats optimismam, taču šis moments ir jāizmanto. Tāpēc atgriežamies pie jautājuma par diasporas politiku. Šodien nav dzelzs aizkara, mēs dzīvojam dažādās valstīs, bet esam sasaistīti kopā. Patiesībā latvieši ir viena no mobilākajām pasaules tautām – mēs aizbraucam uz citu valsti strādāt vai mācīties, iegūstam jaunu pieredzi, ceļojam, atbraucam atpakaļ. Tā nav nolemtība, tās ir iespējas! Tā ir mūsdienu realitāte – cilvēki brīvā pasaulē var izvēlēties savu dzīvesvietu. Diasporas politikas uzdevums visiem ir viens – piesaistīt aizbraukušos tautiešus savai valstij, saglabāt saikni.
Kā praktiski izpaužas diasporas politika citās ES dalībvalstīs – kas kopīgs, kas atšķirīgs?
Protams, tādām valstīm kā Itālija, Īrija varbūt iespējas ir finansiāli lielākas nekā mums. Arī diaspora viņiem ir lielāka. Taču metodoloģija pārsvarā ir līdzīga.
Piemēram, Grieķijā ir speciāla programma, kuras ietvaros savai izcelsmes valstij cenšas piesaistīt slavenus, savā nozarē veiksmīgus cilvēkus, zinātniekus, kuri lasa lekcijas labākajās pasaules universitātēs.
Ja runājam par atšķirībām, jāizceļ, ka mēs ļoti lielu vērību pievēršam kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs – vairāk dziedam un dejojam. Citas valstis cenšas veicināt dažādus izglītības projektus, bet mums raksturīgs lielāks atbalsts kultūrai. Šī Dziesmu un deju svētku tradīcijas uzturēšana tādā apjomā ir tas, kas atšķiras un parāda mūsu mentalitāti. Piemēram, šovasar vien ir gaidāmi divi lieli pasākumi – Toronto Dziesmu un deju svētki un Eiropas Latviešu kultūras svētki Dublinā.
Savā ziņā Grieķijas un arī citu valstu piemērs rāda, ka tās vairāk domā par praktisku ieguvumu – veiksmes stāsti, sasniegumi ekonomikā, zinātnē.
Jā. Arī mēs to cenšamies darīt. Ekonomiskā sadarbība ir nākamais solis. Piemēram, šogad novembrī Valmierā notiks Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju forums. Maijā vienlaikus ar Amerikas Latviešu apvienības kongresu Denverā, ASV, notiks Spotlight Latvia konference, kur pulcēsies biznesa pārstāvji no Latvijas un Amerikas, tai skaitā diasporas pārstāvji. Tā ir iespēja Latvijas uzņēmumiem veidot kontaktus ar Amerikas uzņēmumiem līdzīgās biznesa jomās un otrādi. Domāju, ka šis virziens varētu attīstīties. Ja šobrīd lielāks uzsvars ir uz kultūru, tad nākotnē tas varētu vairāk nosvērties ekonomiskās sadarbības virzienā.
Nesen ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs tikās ar diasporas organizāciju pārstāvjiem Londonā. Uz šo pasākumu bija ieradušies arī latviešu studenti, kas mācās Kembridžas Universitātē. Latviešu studenti, kuri mācās ārvalstu augstskolās, sāk apvienoties. Viņu entuziasms, vēlme nepazaudēt saikni, saistīt dzīvi ar Latviju liecina, ka viņi ir Latvijas nākotne.
Pirms trim mēnešiem kļuvāt par speciālo uzdevumu vēstnieku diasporas jautājumos. Kādi ir jūsu galvenie uzdevumi un izaicinājumi, stājoties šajā amatā?
Formāli, protams, galvenais ir uzturēt dialogu ar diasporas organizācijām. Ārlietu ministrija ir diasporas politiku koordinējošā ministrija, tāpēc viens no uzdevumiem ir koordinēt Latvijas valsts iestāžu un institūciju darbības Diasporas likumā noteiktajās atbildības jomās. Vienlaikus, varbūt arī tieši tāpēc, ka tā ir Ārlietu ministrija, svarīgs uzdevums ir apzināt Latvijas intereses diasporas politikas realizācijā.
Bez šīs formālās puses svarīgi ir palīdzēt latviešiem uzturēt saikni ar Latviju. Šo trīs mēnešu laikā esmu apmeklējis latviešus Lielbritānijā, Īrijā, Zviedrijā. Redzot mammas, kuras ved savus bērnus sestdienās uz latviešu skolām, palīdz organizēt šo mācību procesu, nav šaubu, ka tas ir darbs, kuru ir vērts darīt un kas ir jādara, – jāpalīdz nepazaudēt latviskumu.
Dažkārt dzird sakām, ka t.s. vecā trimda, kas izveidojās pēc Otrā pasaules kara, spēja organizēties pati. Tagad ar likumu ir noteikts, ka Latvijas valstij ir jāpalīdz diasporai pašorganizēties. Vai tas ir pareizi?
Dzīvojot aiz dzelzs aizkara, nekādu palīdzību no Latvijas valsts nevarēja saņemt. Tagad situācija ir mainījusies. Nav nekādu ierobežojumu sadarboties, uzturēt saikni. Pirms divām nedēļām Londonā notika Eiropas Latviešu apvienības kopsapulce, kur arī varēja dzirdēt viedokļus, ka nākotnē jaunās diasporas pārstāvjiem būtu jārod iespējas pašfinansēties. Starp citu, arī tā ir neparasta iezīme, kas piemīt latviešu diasporai, – spēja pašorganizēties. Paskatieties, kas notika pēc Otrā pasaules kara, – latviešu kori, Dziesmu un deju svētki, izglītošanās, jau sākot ar bēgļu nometnēm. Tā ir mūsu īpašība un vērtība. Arī jaunajai diasporai jārēķinās, ka Latvijas valsts palīdzēs, bet mūsu maciņš ir tik biezs, cik ir.
Vai arī citās valstīs ir speciāli diasporai veltīti likumi?
Kaut kas mazliet līdzīgs ir Grieķijā, taču tāds speciāls diasporai veltīts likums darbojas tikai Latvijā. Kā jau minēju, diasporas politikas mehānismi ir līdzīgi, taču līdzīga likuma, kāds ir mūsu Diasporas likums, kas tika pieņemts pagājušajā gadā un stājās spēkā 1. janvārī, citur nav.
Vai varam teikt, ka tas pilnvērtīgi darbojas? Kas nepieciešams, lai to iedzīvinātu?
Likumā ir noteikts pārejas periods, kurā jāveic izmaiņas 12 normatīvajos aktos. Patlaban apkopojam informāciju, kas ir padarīts. Politiskās situācijas dēļ šis darbs daļēji aizkavējās. Taču Ārlietu ministrija pilda koordinējošo lomu, tiek veidota Diasporas konsultatīvā padome. Padomes nolikuma projekts ir saskaņots, iesniegts Ministru kabinetā.
Ministrija pildīs šīs padomes sekretariāta funkciju. Tas pilnveidos diasporas politikas koordināciju. Svarīgi piebilst, ka sekretariāta darbs tiks nodrošināts ministrijas budžeta ietvaros. Papildu finansējums nav paredzēts. Līdz ar to var teikt, ka Diasporas likums ir sācis darboties.
Rumānijā diasporas jautājumu risināšanai ir izveidota pat atsevišķa ministrija. Tikmēr Latvijā diasporas politiku savas kompetences ietvaros īsteno 8 ministrijas, Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome, plānošanas reģioni, pašvaldības. Vai ar Diasporas konsultatīvās padomes izveidi būs pietiekami, lai novērstu līdzšinējo sadrumstalotību lēmumu pieņemšanā?
Ministrijas izveide Rumānijā ir bijis politisks lēmums, taču arī situācija šajā valstī ir atšķirīga. Tā ir liela nācija. Tās diasporu veido, ja nemaldos, vairāk nekā miljons rumāņu. Liels skaits koncentrējas Spānijā, Itālijā, t.s. romāņu kultūras valstīs. Jā, mums ir 8 ministrijas, kas savas kompetences ietvaros atbild par diasporas politikas jautājumiem, taču Ārlietu ministrija šo procesu koordinē. Tā kā esam maza valsts ar salīdzinoši mazu diasporu, domāju, ka ar to tiksim galā.
Kādi šobrīd ir aktuālākie Latvijas diasporas politikas jautājumi? Galvenās vajadzības un prioritātes?
Protams, uzturēt saites ar latviešiem ārpusē un izglītība. Nedēļas nogales skolas ir svarīgas. Viens no svarīgākajiem diasporas politikas aspektiem ir remigrācija. Mēs ne vienu nepiespiedīsim braukt atpakaļ, bet tiem tautiešiem un viņu piederīgajiem, kuri vēlēsies atgriezties, ir jāpiedāvā sistēma, kas palīdzētu to izdarīt. Tā ir prioritāte.
Vai “Brexit” ietekmē līdzšinējo diasporas politiku?
Tas tiešā veidā skar mūsu tautiešus, kuri dzīvo Lielbritānijā. Kad ārlietu ministrs viesojās Londonā un tikās ar diasporas pārstāvjiem, 2/3 jautājumu bija saistīti ar “Brexit”. Mēs aicinām Latvijas valstspiederīgos, kuri dzīvo Lielbritānijā, reģistrēties pastāvīgās uzturēšanās statusam (settled status), lai saglabātu sev un saviem ģimenes locekļiem tiesības uzturēties Apvienotajā Karalistē pēc izstāšanās no ES. Kas notiks pēc “Brexit” un jaunajiem aizbraucējiem, kuri vēlēsies tur dzīvot, šobrīd ir lielais nezināmais. Attiecībās ar Apvienoto Karalisti diasporas politikas ietvaros viena no prioritātēm ir mūsu valstspiederīgo interešu aizsardzība, tāpēc esam ieinteresēti, lai šis izstāšanās process notiktu pēc iespējas mazāk sāpīgi.
Kāds finansējums diasporas politikai paredzēts šī gada budžetā?
Kopā varētu būt vairāk nekā 3,4 miljoni eiro, kas tiks novirzīti tieši diasporas politikas iniciatīvu atbalstam. Lielākā daļa finansējuma, gandrīz divi miljoni eiro, tiks novirzīta iniciatīvām, kas vērstas uz latviešu valodas un kultūras tradīciju turpināšanu ārpus Latvijas. Apmēram 500 tūkstoši eiro paredzēti Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai reģionālajiem atbalsta pasākumiem. Finansējums paredzēts arī, lai radītu iespēju ārvalstīs dzīvojošajiem valstspiederīgajiem iespēju reģistrēt papildu dzīvesvietas adresi, veidotu diasporas saturu sabiedriskajos medijos, atbalstītu diasporas medijus un iesaistītu diasporas pārstāvjus Latvijas tautsaimniecības attīstībā u. c.
Kā vērtējat reģionālo remigrācijas koordinatoru projektu?
Esmu pārliecinājies, ka reģionālie remigrācijas koordinatori ir sava darba entuziasti un strādā ar lielu atdevi. Ar dažādām pieejām un metodēm, lielākoties izmantojot sociālos portālus, šiem cilvēkiem ir izdevies nodibināt kontaktus un uzrunāt aizbraukušos. Esmu pārliecināts, ka projekts tiks turpināts un remigrācijas koordinatori būs tā sasaiste starp tiem, kuri apsver iespēju atgriezties, un Latviju. Ir jāparāda, kā šis atgriešanās durvju mehānisms darbojas, un, ja cilvēks vēlas atgriezties, individuāli jāstrādā, lai palīdzētu risināt dzīvokļa, skolas, bērnudārza u. c. jautājumus. Domāju, ka šie koordinatori patiešām dara izcilu darbu.
Vai šī gada laikā, kopš koordinatori sākuši strādāt, ir mainījusies izpratne, kāds atbalsts ir nepieciešams tiem, kuri vēlas atgriezties? Iespējams, diasporas pārstāvjiem prombūtnes laikā ir izveidojušies stereotipi par Latviju un otrādi.
Tieši tāpēc ir svarīgi, ka mūsu tautiešus uzrunā cilvēki, kuri ir iedziļinājušies. Jāsaprot, ka katrs gadījums ir atšķirīgs, ir dažādi reģioni, dažādas problēmas un risinājumi. Vislabāk tos, kuri ir aizbraukuši no Latgales, sapratīs cilvēks, kurš zina, kādas ir problēmas šajā reģionā, ikdienā sadarbojas ar Latgales pašvaldībām. Ārkārtīgi svarīgi ir būt pieejamiem sociālajos tīklos.
Vairākos Latvijas Universitātes Diasporas un migrācijas pētījumu centra pētījumos ir secināts, ka aizbraucējus atgriezties attur arī informācijas trūkums par darba iespējām un pozitīvām pārmaiņām Latvijā. Kā valsts informācijai sasniegt diasporu?
Remigrācijas koordinatori stāsta, ka cilvēki viņiem bieži raksta jautājumus, izmantojot profilus sociālajos tīklos, “WhatsApp” aplikācijā u. tml. Daudzas pārraides televīzijā nav iespējams noskatīties ārvalstīs, tāpēc galvenais uzsvars ir uz informācijas pieejamību internetā. Jāraugās uz portāliem, kuri ir guvuši popularitāti, piemēram, Īrijas un Lielbritānijas latviešu vidū. Ir jāpilnveido valsts iestāžu mājaslapas, lai informācija tajās būtu viegli atrodama. Jāpatur prātā, ka cilvēki informāciju galvenokārt meklē internetā, sociālajos portālos.
Ko darīt, lai uz diasporu raudzītos kā uz atbalstu plašajā pasaulē, nevis zaudējumu?
Tas nav noslēpums, ka trimda vai diaspora, kas veidojās pēc Otrā pasaules kara, bija viens no lielākajiem Latvijas atbalstiem neatkarības atgūšanā. Jaunākā diaspora, protams, radās citādos apstākļos. Daudziem, kuri aizbrauca ekonomiskās krīzes apstākļos, ir citas sajūtas nekā tiem, kuri devās projām pēc kara, pat aizvainojums. Tomēr šodienas apstākļos, domājams, tas ir abpusējs uzdevums – vienam otru nepazaudēt.
