Diaspora nekad nav bijusi dažāda. Kā jūs raksturotu latviešu diasporu 21. gadsimtā?
Diaspora, patiesi, ir ļoti dažāda, jo tie ir arī latvieši, kas dzīvo ārzemēs jau no 19. gadsimta beigām, kad notika izceļošana uz Brazīliju, vai aizbrauca projām revolucionāru ideju vadīti 20. gadsimta sākumā. Protams, lielākais aizbraukšanas vilnis bija saistīts ar Otro pasaules karu, kā rezultātā izveidojās stiprās trimdas latviešu kopienas. Tolaik cilvēki aizbrauca spiestu apstākļu dēļ. Tā nebija brīva izvēle. Līdz ar to latviešu kopiena izveidojās savādāka nekā mūsdienās, kad ir gan t.s. ekonomiskie bēgļi, gan tādi cilvēki, kuri izmanto iespējas studēt, dzīvot, strādāt ārpus Latvijas. Ja agrāk, padomju gados, tādas iespējas nebija, tad šodien dzīvojam atvērtā, mobilā pasaulē, un no tā nevajag baidīties, it īpaši ja tā ir iespēja iegūt jaunas zināšanas, pieredzi, ko var pārnest uz Latviju. Katrai diasporas grupai ir atšķirīga vēsture, citi aizbraukšanas iemesli, citas vērtības un prasības.
Pasaules Brīvo latviešu apvienībai tas varētu būt sarežģīts uzdevums – samērot ārvalstīs dzīvojošo latviešu dažādās intereses un vajadzības. Kas ir vienojošais faktors?
Jā, tas ir lielākais izaicinājums. Ir lietas, kas mūs visus tur kopā – latviskā izglītība un tās pieejamība ārzemēs. Tāpat latviešu kultūra – iespēja līdzdarboties dažādās mākslas nozarēs, piemēram, dziedāšana korī, dejošana deju kopās. Tie ir lielie vienojošie faktori, kas mums ir svarīgi. Manuprāt, lielākajai daļai ir būtiski ik pa laikam aizbraukt uz Latviju, būt Latvijā. Vecajai trimdai un tās pēctečiem Latvija ir kā iespēju zeme, kaut kas neapgūts, interesants, ko gribas piedzīvot. Savukārt tiem, kas ir aizbraukuši nesen, Latvijā ir draugi, ģimenes. Saikne ar latvisko un Latviju ir tas, kas mūs visus vieno.
Kādas ir jūsu prioritātes, pārņemot PBLA vadību?
Jāsāk ar to, ka PBLA vērtības nemainās. Arī turpmāk prioritāte ir Latvijas drošība – iestāšanās par Latvijas drošību un tās lobēšana mūsu mītņu zemēs. Otrs, kas jāmin, ‒ latviskās izglītības pieejamība ārpus Latvijas, proti, latviešu skolas, nometnes. Tad arī latviešu kultūras pieejamība un latviešu mūziķu un mākslinieku apmaiņas braucieni. Svarīga ir sadarbība ar Latviju visdažādākajās formās, sākot ar valdību un beidzot ar dažādām organizācijām un indivīdiem. Piemēram, PBLA spēcīgi atbalsta Vītola fondu, kas stipendiju veidā palīdz maznodrošinātiem jauniešiem studēt Latvijas augstskolās.
Viena lieta, kur aktīvi darbojamies un kas ir vienlīdz svarīga gan mums, gan Latvijas valdībai, ir remigrācija. Ko un kā praktiski darīt, lai cilvēkiem būtu vēlme atgriezties un dzīvot Latvijā, tai skaitā arī tiem, kas nekad Latvijā nav dzīvojuši? Par šiem jautājumiem daudz tiek runāts arī Diasporas likumprojekta ietvaros. Svarīgi, lai remigrācijas politika būtu saturīga, nevis tukši, deklaratīvi vārdi.
"Tā ir viena no lielākajām problēmām, ka nav informācijas, tā ir izkliedēta dažādās vietās un grūti atrodama. Savukārt, ja informācija ir atrodama, tā ir uzrakstīta sarežģītā, ierēdnieciskā valodā, ka pat nereti paši rakstītāji to nesaprot."
Lai gan ir bijuši dažādi, ne pārāk sekmīgi mēģinājumi, cilvēki tomēr atgriežas un pārceļas uz Latviju. Mēs redzam daudzus labos atgriešanās stāstus. Darbojamies arī šajā virzienā, atbalstot biedrību "Ar pasaules pieredzi Latvijā", domājam, ko varam darīt kopā. Remigrācija ir jaunākais darbības virziens, kam PBLA pievērsusi ļoti lielu uzmanību.
Kas attiecas uz nākotnes vīziju, PBLA ir organizācija, kas apvieno sešas dalīborganizācijas no visām pasaules malām. Manuprāt, ir jāpanāk vienots un laikmetīgs skatījums uz kopīgiem mērķiem, tāpēc esam sākuši darbu, lai meklētu jaunas idejas, saglabājot vecās vērtības. Taču jāpatur prātā, ka uz Latviju jāraugās pasaules kontekstā. Šobrīd pasaulē notiek visa veida migrācija uz visām pusēm. Mēs neesam vienīgie, kuriem ir problēmas ar cilvēku kustību un nodarbinātību. Tāpēc jāspēj rast mūsdienīgus risinājumus, lai cilvēki izvēlētos dzīvot Latvijā.
Kā vienu no saviem galvenajiem mērķiem esat izvirzījusi diasporas sadarbības ar Latvijas valdību veicināšanu. Kā vērtējat līdzšinējo sadarbību?
PBLA kontekstā varu runāt par pēdējiem diviem trim gadiem. Mums ir izcili laba sadarbība, sapratne un, manuprāt, arī savstarpēja uzticēšanās ar lielāko sadarbības partneri – Ārlietu ministriju, tāpat ar Kultūras ministriju, Izglītības un zinātnes ministriju, Ekonomikas ministriju. Mums ir iespējas tikties ar Ministru prezidentu un Valsts prezidentu, būt uzklausītiem un savstarpēji pārrunāt, piemēram, tādas globālas lietas kā drošība. Ārkārtīgi lielu darbu šajā jomā ir veikusi un joprojām veic Amerikas Latviešu apvienība, kas vienmēr uztur modrību un tur pirkstu uz pulsa, jo īpaši brīžos, kad mainās [ASV] prezidenti, sekojot līdzi politiskajām niansēm, un strādā, lai Latvija nepazustu no vispārējā radara. Ne tikai Latvija, bet Baltija, jo Amerikā ir ļoti laba sadarbība visām Baltijas valstu kopienām. Šajās dienās to pašu var teikt par Kanādu. Latvijā ir Kanādas NATO bruņotie spēki, un mūsu PBLA dalīborganizācija Kanādā ir ļoti aktivizējusies.
Jūs minējāt vairākas ministrijas un valdības institūcijas, ar kurām sadarbojaties. Tas apliecina bieži dzirdētu viedokli, ka valdības diasporas politika ir sadrumstalota, nav kopīgas pieejas un tas, iespējams, ir viens no iemesliem, kāpēc tā nav bijusi veiksmīga.
Tas, ko sakāt, ir tiesa. Skatoties plašāk, varētu teikt, ka Latvijā vispār pietrūkst tādas pārskatāmības pār lietām, informācijas aprite, viegla pieeja informācijai. Ļoti pietrūkst koordinētas darbības, nav īsti skaidrs, kas par ko un kādā veidā atbild. Ir atsevišķas ministrijas, katrai sava kompetences joma. Līdz šim nav bijusi viena atsevišķa atbildīgā institūcija, kas būtu atbildīga par savstarpējo sadarbi diasporas jomā. Trūkst caurspīdīguma. Tāpēc ir cerība, ka, strādājot pie Diasporas likumprojekta, šai problēmai varētu meklēt risinājumu.
Diasporas un migrācijas pētījumu centra pētījumos parādās viedokļi, ka valsts pārvaldes līmenī trūkst izpratnes par diasporas vajadzībām, ko pastiprina biežā kadru mainība, nav institucionālās atmiņas un pēctecības.
Iespējams. Taču es neteiktu, ka tā ir lielākā problēma, drīzāk tas, ka katru gadu tiek prasīta viena un tā pati informācija. Piemēram, ārpus Latvijas ir daudz latviešu skolu. Šo skolu vajadzības īpaši nemainās. Lai saņemtu valsts atbalstu, tām katru gadu ir jāraksta projekts par vienām un tām pašām vajadzībām, kas tiek pasniegta kā jaunā politiskā iniciatīva. Tas ir nelietderīgi, laikietilpīgi, visiem, tai skaitā ierēdņiem, ir jāaizpilda papīri, jāraksta tā pati informācija, lai apstiprinātu, ka tas ir vajadzīgs. Ja latvisko izglītību finansētu no valsts pamatbudžeta, tas ļoti palīdzētu situāciju uzlabot. Tas ir viens no jautājumiem, ko varētu risināt ar Diasporas likumu.
Bija Reemigrācijas plāns, kas, atklāti sakot, izgāzās. Kāpēc ir nepieciešams juridisks pamats sadarbībai ar diasporu?
Es domāju, Reemigrācijas plāna ideja bija laba, bet, raugoties uz tā laika pieredzi un izpratni, iespējams, tas bija sarežģīti izpildāms. Taču tas nenozīmē, ja vienreiz kaut kas neizdevās, ka nav vērts šo jautājumu skatīties vēlreiz ar jaunu pieredzi un zināšanām.
Ja viss notiek gludi un visiem ir sapratne, kas ir jādara, ir pieejama informācija, tad likumi nav vajadzīgi. Acīmredzot ir dažādi klupšanas akmeņi, neizpratne, nespēja vienoties. Tāpēc ir jāpieņem likums, lai šīs problēmas risinātu. Taču šādam Diasporas likumam patiesa jēga būs tikai tad, ja tajā būs ietverti praktiski risinājumi, lai tas nebūtu tikai ķeksīša pēc. Bet ir pārāk agri par to runāt. Manuprāt, liels pluss šajā gadījumā ir tas, ka mēs darba grupā, kurā piedalās dažādas institūcijas, par to ļoti daudz un atklāti runājam.
Kur ir tas pagrieziena punkts attieksmē pret diasporu, par ko runā Diasporas likumprojekta atbalstītāji?
Manuprāt, tā ir vēlme sadarboties konkrētāk, lai piederības sajūta un abpusējs atbalsts nav tikai vārdi, bet ir paredzētas likumā noteiktas darbības. Ir grūti atbildēt, vai cilvēki tāpēc vairāk kaut ko darīs. Arī bez likuma tiek uzturētas latviešu skolas, organizēti kultūras pasākumi un daudzas citas lietas. Taču likums nostiprinātu vairākas ļoti konkrētas lietas, piemēram, finansējumu valsts budžetā. Tas vairāk ir tāds sadarbības žests, kas pasaka – mēs esam kaut kas viens, mēs gribam sadarboties konkrētā un paredzamā veidā, nākt viens otram pretī. Taču ir vajadzīgs ļoti liels skaidrojošais darbs, lai sabiedrība Latvijā nepārprastu un nedomātu, ka diaspora tiek izcelta kā kaut kāda īpaša grupa, kurai tiks piedāvātas kaut kādas privilēģijas. Tas tā nav! Mērķis ir nostiprināt kopības sajūtu, vienotību, līdzvērtīgas tiesības.
Lasot par jūsu mērķiem kā PBLA priekšsēdei, jūs jau otrajā teikumā uzsverat, ka mēs esam viena tauta, mums jābūt vienlīdzīgiem, un ir svarīgi, lai ar savu darbību un vajadzībām diaspora nediskriminētu Latvijas iedzīvotājus. Ja izvirzāt šo mērķi priekšplānā, vai saskatāt problēmas būt vienotiem?
Tāpēc arī uzsvēru skaidrojošā darba nozīmi. Ja likums tiks pieņemts, Latvijas iedzīvotājiem būs saprotamā, vienkāršā valodā jāskaidro, ko tas nozīmē, kā tas sasaucas ar viņu interesēm, lai nerastos sajūta: "Pag, pag! Jūs te nāksiet noteikt savas tiesības, bet mums jāstāv malā?" Balstoties uz to, ko dažkārt var izlasīt presē, rodas iespaids, ka vietējiem iedzīvotājiem kaut kas rada sajūtas, ka viņi tiek pastumti malā, un tās ir jākliedē.
Iespējams, tas ir saistīts ar diskusiju par papildu atbalsta pasākumiem remigrācijai. Kas, jūsuprāt, nepieciešams remigrācijas veicināšanai?
Šim jautājumam ir divas puses. Tāpat kā šobrīd notiek darbs pie Diasporas likuma, mēs gribētu redzēt, kā Latvijas valdība domātu par to, kā apturēt pašreizējo cilvēku aizplūšanu. Tas ir ārkārtīgi svarīgi. Protams, ir labi braukt, mācīties, iegūt pieredzi, bet ir tikpat vērtīgi un svarīgi, lai šīs kaimiņu zemes neliktos tik vilinošas un būtu vēlēšanās ar jaunajām zināšanām un pieredzi atgriezties Latvijā. Tas nenotiks vienmēr. Cilvēkiem ir izvēle. Tomēr, manuprāt, akcents ir jāliek uz to, kas tiek darīts Latvijas iedzīvotāju labā, lai cilvēki justos tā, ka viņi grib šeit dzīvot. Tas ir atbalsts jaunajām ģimenēm, pieejams bērnudārzs un izglītība, rūpes un patiesa uzmanība tam, kas ir vajadzīgs katram Latvijas iedzīvotājam, nevienu nenošķirot.
Tomēr, kas būtu nepieciešams, lai palīdzētu atgriezties tiem, kuri jau ir aizbraukuši? Piemēram, atbalsta persona, kas palīdzētu izurbties cauri vietējiem likumiem un prasībām?
Ir dažādi iespējamie mehānismi. Manuprāt, nav tālu jāmeklē, jo pasaule ir pilna ar labiem piemēriem. Daudzviet pašvaldībās ir darbinieki, kas ir atbildīgi par cilvēku mobilitāti un palīdz atrast vajadzīgo kontaktinformāciju, pie kā vērsties, ko nepieciešams darīt vienā vai otrā gadījumā. Šāds atbalsts ir noderīgs ne tikai latviešiem, kuri atgriežas, bet arī cittautiešiem, kuri ir izveidojuši ar latviešiem ģimeni vai vienkārši izvēlējušies Latviju kā zemi, kur dzīvot. Arī pārceļoties no vienas Latvijas vietas uz otru, kur ir darbs, šāds atbalsts var padarīt šo procesu daudz vienkāršāku un patīkamāku. Ārzemēs šīs atbalsta personas mēdz saukt par case manager, kas katram konkrētajam cilvēkam palīdz ar praktisku padomu, nepamet sarežģītās situācijās un tādējādi palīdz iekļauties jaunajā vidē. Tas nenozīmē, ka viņi kaut ko dara citu vietā, bet palīdz orientēties informācijas jūklī, kur ir grūti atrast vajadzīgo. Tā ir viena no lielākajām problēmām, ka nav informācijas, tā ir izkliedēta dažādās vietās un grūti atrodama. Savukārt, ja informācija ir atrodama, tā ir uzrakstīta sarežģītā, ierēdnieciskā valodā, ka pat nereti paši rakstītāji to nesaprot.
Vai būtu nepieciešama kāda viena interneta mājaslapa cilvēkiem, kuri atgriežas vai plāno atgriezties Latvijā?
Noteikti! Tas būtu ļoti vērtīgi, ja kaut kur būtu apkopota nepieciešamā informācija vienuviet.
Vai tai būtu jābūt privātai iniciatīvai, kā, piemēram, biedrības "Ar pasaules pieredzi Latvijā" vietne darba meklētājiem YourMove.lv vai valsts portālam, kā tas ir Lietuvā un Igaunijā?
Ir jautājumi, kuros cilvēki vairāk uzticas nevalstiskām organizācijām, citos – valstij. Manuprāt, attiecībā uz informāciju, kas saistās ar pārcelšanos, atgriešanos, tā būtu jānodrošina valstij, vienkāršā un pārskatāmā veidā apvienojot informāciju par visu to, ko nodrošina ministrijas un citas institūcijas. Nekam sarežģītam tam nav jābūt – praktiska informācija, kur vērsties, ko darīt tālāk, vieta, kur var uzdot savus jautājumus. Tas būtu visu iedzīvotāju interesēs.
Mūsu kaimiņvalstis šo informāciju nodrošina arī angļu valodā.
Šai informācijai ir jābūt pieejamai arī labā angļu valodā. Jo diaspora ir ļoti atšķirīga – tā nāk no dažādām pasaules malām, ar dažādu pieredzi, ir vairākas paaudzes, kas nav dzimušas Latvijā. Informācija jāpadara pieejamāka arī tiem cilvēkiem, kuri ir izveidojuši ģimeni ar latviešiem vai vienkārši vēlas pārcelties uz Latviju.
Kāpēc ir tik grūti atrast informāciju?
Latvijā ir raksturīgi domāt: "Es taču zinu! Kā tu vari to nezināt?" Arī Diasporas likuma darba grupas sēdēs tas izpaužas. Mums saka – bet tas taču tiek darīts! Bet kā mēs varam zināt, ka to darāt, ja jūs ar to nedalāties? Piemēram, pēdējā laikā ir pastiprināta interese par latviešu valodu. Tas ir fantastiski! Taču atrast, kā vieglā veidā mācīties latviešu valodu internetā, nevar. Izrādās, Latviešu valodas aģentūras mājaslapā ir informācija par vietni, kuru sauc "Māci un mācies!". Es, dzīvojot ārzemēs, to nekad nevarētu iedomāties.
Pētījumos par remigrāciju uzkrītoši daudz parādās Latvijas sabiedrībai neglaimojošas atziņas par savstarpējo attiecību kultūru, darba kultūru, kas neveicina vēlēšanos atgriezties.
Jā… Šis ir smags jautājums tā iemesla dēļ, ka mēs tik daudz runājam, kas būtu jādara valstij, kurai nav naudas. Bet cik maksā attieksme? Necik! Viena problēma ir informācijas nepieejamība, taču tad, kad mēs izejam uz ielas un saskaramies viens ar otru, itin bieži, atgriežoties Latvijā, ir kultūršoks par vienkāršām lietām. It kā jau varētu teikt, ka tas nav svarīgi, kā pārdevējs sarunājas ar pircēju, taču šādi it kā sīkumi veido mūsu izjūtas, vai ir patīkami būt šajā sabiedrībā, vai gribam šeit būt, vai iederamies.
"Mēs ļoti daudz ko varētu mainīt, atrisinot pāris lietas, kas nav nekas sarežģīts un neko daudz nemaksā. Tā ir vieglas, saprotamas informācijas pieejamība un attieksme. "
Jūs pieķērāties jautājumam, kuru, runājot par atgriešanos, piemin visi – kādas ir cilvēku savstarpējās attiecības? Tā ir ļoti liela atšķirība, vai kāds slimnīcā vai kur citur uzbļauj: "Ko jūs vispār gribat?" vai atbild: "Es jums palīdzēšu saprast." Sabiedrību veidojam mēs paši, un valdība nevar pieņemt likumu – jums būs būt laipniem vienam pret otru! Tā ir lieta, kas patiesībā ir ļoti uzlabojusies, taču joprojām, iebraucot no ārpuses, ir sajūta, ka savstarpējās attiecības sabiedrībā šeit netiek uztvertas kā kaut kas svarīgs. Tam acīmredzot ir nepieciešams laiks.
Mēs ļoti daudz ko varētu mainīt, atrisinot pāris lietas, kas nav nekas sarežģīts un neko daudz nemaksā. Tā ir vieglas, saprotamas informācijas pieejamība un attieksme.
Ir diezgan naivi cerēt, ka lielākā daļa aizbraucēju atgriezīsies, tāpēc iespējams, uz situāciju jāraugās kā uz iespēju, kontaktu tīklu, kas var noderēt arī valsts mērogā, attīstot ekonomiku u.tml.?
Noteikti! Tas ir jādara! Arī vizītēs pie prezidenta esam aicinājuši: "Izmantojiet mūs!" Mēs esam viena tauta, mums ir pazīstami cilvēki visās pasaules pusēs, kuri būtu ļoti priecīgi, ja varētu palīdzēt. Šīs iespējas mums jāizmanto daudz plašāk. Tas nenozīmē, ka vienam otram kaut kas jāmāca vai jāuzspiež, taču zinību un pieredzes pārnese ir kaut kas īpašs. Vienlaikus ir jāsaprot, ka priekšnoteikums šai sadarbībai ir savstarpēja uzticība. Šī sadarbība nevar būt vienpusēja.
PBLA strādā šajā virzienā, un šogad būs ceturtais Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju ikgadējais forums, kas notiks no 28. līdz 29. jūnijam Valmierā. Galvenās foruma tēmas šoreiz izvēlētas – eksporta iespējas uz Ameriku, Āziju un remigrācija. Forumā būs diskusiju paneļi, kontaktbiržas iespējas, Latvijas tautsaimniecības izstāde, izbraukumi uz vietējām ražotnēm. Esam padomājuši par praktisku un daudzveidīgu pieeju. Panelī ar nosaukumu "Izvēlies Latviju!" esam aicinājuši dalīties pieredzē cilvēkus, kuri ir atgriezušies. Nerunāsim par to, kā nav, bet parādīsim to, kas ir! Ar labajiem piemēriem ir jādalās, jo tādu patiesībā ir ļoti daudz. Forumā savedīsim kopā latviešu un ārzemju latviešu uzņēmējus. Šī būs pieredzes apmaiņa ar uzsvaru, ka neviens nav pārāks.
Mēs aicinām uz diasporu skatīties plašāk. Tas ir liels resurss, kas ir jāizmanto. Un cilvēkiem patīk tādā veidā būt izmantotiem – būt noderīgiem saviem tautiešiem un Latvijai.
