Publicēts pirms 6 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Darbaspēka tirgus Latvijas lielākajās pilsētās, kur ir salīdzinoši mazāks bezdarbs un augstāks dzīves līmenis, noteicoši pieprasa ne tikai latviešu, bet arī krievu valodas zināšanas. Līdz ar to absolūtais vairākums krieviski nerunājošo Latvijas iedzīvotāju praktiski nevar strādāt ļoti daudzos privātuzņēmumos, kā arī daudzās valsts iestādēs, ja attiecīgajā reģionā krieviski runājošo klientu skaits ir kritiski liels, norādīts Darba likuma grozījumu projekta anotācijā.
FOTO: Freepik
Deputāts Edvīns Šnore, informējot Sociālo un darba lietu komisiju par priekšlikumiem, uzsvēra, ka iesniegto grozījumu mērķis ir novērst lingvistisko diskrimināciju Latvijas darba vidē, kā arī novērst situāciju, ka Latvijas darbiniekiem nepamatoti tiek pieprasītas svešvalodu zināšanas.
"Latvijas darba vidē diemžēl nedarbojas Latvijas Satversmē rakstītais, ka Latvijā ir tikai viena valsts valoda. Realitātē redzam, ka pastāv divvalodība. Pētījumi rāda, ka šī divvalodība ir izteikta arī Latvijas darba vidē," norādīja E. Šnore.
Atsaucoties uz Baltijas Sociālo zinātņu institūta 2015. gada pētījumu, kurā analizēti Latvijas mazākumtautību jautājumi no dažādiem viedokļiem, tostarp – par darba vidi, deputāts pievērsa uzmanību faktam, ka visos reģionos, izņemot vienu (Vidzemi), Latvijas mazākumtautību pārstāvji darbā, arī saziņā ar saviem kolēģiem, tostarp latviešiem, pārsvarā izmanto nevis valsts valodu, bet krievu valodu. Tas negatīvi ietekmē tos, kas nemāk runāt krieviski.
Tie, kas nepārvalda krievu valodu, bieži Latvijā nevar atrast darbu un ir spiesti izbraukt no valsts. Sevišķi tas attiecas uz jauniešiem Latvijā. Tāpēc situācija ir jāmaina, lai Latvija nezaudētu jaunus un spējīgus darbiniekus, grozījumu nepieciešamību pamatoja E. Šnore.
"Latvijas darbaspēka tirgū arvien biežāk vērojama situācija, ka darba ņēmējam bez īpaša pamatojuma tiek pieprasītas noteiktas svešvalodas (visbiežāk krievu valodas) zināšanas, arī gadījumos, kad komersanta darbības specifika nav saistīta tikai ar pakalpojumu sniegšanu ārvalstu klientiem vai sadarbības partneriem," paskaidrots likumprojekta anotācijā. Likumprojekta pieņemšanas gadījumā mazinātos krieviski nerunājošo darba ņēmēju lingvistiskā diskriminācija Latvijas darba tirgū un samazinātos latviešu emigrācija, meklējot darbu Rietumvalstīs. Ilgtermiņā tas pozitīvi iespaidotu arī demogrāfisko situāciju un darbaspēka deficītu Latvijā, kā arī mazinātu Latvijas rusifikācijas tendences.
Iebilst valdības sociālie partneri
Pret grozījumiem Darba likumā iebilst Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK). Organizācijas darba tiesību eksperts Andris Alksnis uzskaitīja vairākus argumentus.
Jau tagad darba devējs darbiniekiem neizvirza tādas prasības, kuras reāli darba pienākumu izpildē nav nepieciešamas. Jo darbinieks ir kvalificētāks un viņam vairāk svešvalodu zināšanu, jo viņš arī objektīvi pieprasa lielāku atalgojumu. Līdz ar to viņš ir konkurētspējīgāks darba tirgū.
LDDK pārstāvis atgādināja, ka 2012. gadā Darba likumā [32. pants] jau tika pieņemtas normas attiecībā uz darba sludinājumiem un noteikts, ka darba devējs nevar darbiniekam prasīt svešvalodu zināšanas, ja tam nav objektīva pamata. Viņaprāt, biznesa darba devēji, kuru mērķis ir gūt peļņu, nevar ignorēt tik lielu etnisko grupu, kāda ir krievvalodīgie Latvijā.
Arī Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) jurists un konsultants darba tiesisko attiecību jautājumos Kaspars Rācenājs vērsa uzmanību uz likumā 2012. gadā nostiprināto regulējumu – aizliegumu darba sludinājumos ietvert prasību par svešvalodu prasmēm.
Savukārt 2015. gadā stājās spēkā grozījumi likuma 40. pantā, kas aizliedz darba devējam darba līgumā noteikt nosacījumus, kas attiecas uz svešvalodu prasmi. Tas nozīmē, ka darba devējam šobrīd nav tiesību pieprasīt svešvalodu, ja tas objektīvi nav saistīts ar darba pienākumu izpildi.
Turklāt 56. pantā ir noteikts, ka darba devējam darba kārtības noteikumos ir tiesības precizēt un prasīt no darbinieka tikai tik daudz, cik tas izriet no darba līguma. Tas nozīmē, ja pašreiz darba līgumā nav paredzēts prasīt konkrētas svešvalodas prasmes, tad darba kārtības noteikumos vai ar rīkojumiem darba devējam nav tiesību apiet Darba likuma 40. pantu un paredzēt noteikumus vai prasmes, kas neizriet no darba līguma. Arī šeit likums ir sakārtots, skaidroja arodbiedrību savienības jurists.
Savukārt par vienu no ierosinātajām normām – noteikt, ka darbiniekam ir tiesības, veicot darba pienākumus, saziņā ar Latvijas pilsoņiem, Latvijas nepilsoņiem vai personām, kuras Latvijā saņēmušas uzturēšanās atļauju, izmantot tikai valsts valodu, – iebildumi ne tikai LDDK un LBAS ekspertiem, bet arī deputātiem bija galvenokārt tāpēc, ka nav saskatāms, kādā veidā to varētu īstenot praksē.
Kas attiecas uz Darba likumā pašreiz noteikto normu piemērošanu, ne ekspertiem, ne deputātiem nebija informācijas, vai šajos jautājumos ir notikušas tiesvedības. Taču arī pašreiz, kā norādīja K. Rācenājs, ja kāds darbinieks uzskata, ka tiek diskriminēts, viņam būtu tiesības vērsties tiesā.
LBAS jurists aicināja komisiju pieturēties pie labās prakses un nevirzīt grozījumus, kamēr par tiem nav notikušas izvērstas diskusijas ar sociālajiem partneriem Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes Darba lietu apakšpadomē.
Vēl viens rosinājums diskusijai – novērst jebkuras svešvalodas spiedienu
Valsts valodas aizstāvībai diskusijas ietvaru rosināja paplašināt deputāte Silvija Šimfa, jo patiesi latviešu valoda, kuru lieto salīdzinoši mazs skaits iedzīvotāju, prasa īpašas rūpes un aizsardzību. Tās galvenais aizsargājošais instruments ir valsts valodas statuss. Taču ar statusu vien ir par maz. Jāseko, kā likuma normas tiek pildītas. Deputāte pauda satraukumu par jebkuras svešvalodas iespējamo spiedienu uz valsts valodu, tostarp par strauji popularitāti ieguvušās angļu valodas. Ja Latvijas jauniešiem ir problēmas ar krievu valodu (kā pauž likuma priekšlikumu iesniedzēji), tad daudzi Latvijas vecākās paaudzes cilvēki savukārt nezina angļu valodu un viņiem rodas tādas pašas problēmas.
"Vajadzētu diskutēt plašāk un skatīties, kāds vispār ir svešvalodu spiediens un kā to varētu mazināt. Ar domu – ja es dzīvoju Latvijā, tad maksimāli gribu visās saskarsmes jomās lietot valsts valodu," norādīja S. Šimfa.
Komisijas priekšsēdētājas biedrs deputāts Einārs Cilinskis norādīja, ka ir dažādi iemesli, kāpēc cilvēki izbrauc no Latvijas, un visus nevar atrisināt ar vienu likumu, bet, neapšaubāmi, viens no tiem attiecas uz daļu jaunās paaudzes, kas skolā nav apguvusi krievu valodu un saskaras ar situāciju, ka darba tirgū to pieprasa visur un daudzviet, kur to nevajadzētu pieprasīt. Angļu valodu viņi ir apguvuši, un Īrijā vai Lielbritānijā ir vienkāršāk dabūt darbu nekā šeit. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc rosināti grozījumi Darba likumā. E. Cilinskis atzina, ka par konkrētiem risinājumiem var diskutēt.
Komisijas deputātu vairākums nobalsoja par lēmumu, ka, turpinot izskatīt iesniegtos grozījumus Darba likumā, jāņem vērā sociālo partneru viedoklis – kā lems Nacionālā trīspusējās sadarbības padome. Atzinums tiks prasīts no Labklājības un Finanšu ministrijas, kā arī Saeimas Juridiskā biroja.
