Pirms foruma “Par cilvēkiem draudzīgu Rīgu” sakāt: Rīga ir vāji pārvaldīta. Kādi tieši ir galvenie pārmetumi?
Pērn, dažas dienas pirms Ziemassvētkiem, laikā, kad vajadzētu pušķot eglīti, pilsētas aktīvisti Rīgas domes telpās pašu aktīvistu organizētā pilsoniskā sabiedriskā apspriešanā runāja par Skanstes, sauktu Kapu, tramvaju. Apkārt virmoja “Rīgas satiksmes” skandāls. Situācija, ka pilsoniskā sabiedrība Rīgā ir izgājusi ārpus tradicionālajiem darbības standartiem, norāda, ka stāvoklis Rīgā ir īpašs. Pilsēta patiesi ir slikti pārvaldīta. Pirmkārt, te ir raksturīga rupja nerēķināšanās ar sabiedrības viedokli. Dialogam par lielu un būtisku projektu apspriešanu jāveidojas jau brīdī, kad šādu projektu ideja rodas, nevis kaut kad vai, kā kapu tramvaja gadījumā, vispār nekad, jo jēga apspriest jau plānošanā esošu projektu ir tieši nekāda. Rīgā labās pārvaldības prakse ir vāja un saites starp galvaspilsētas varu un cilvēkiem kļūst arvien nožēlojamākas. Rīgas vadība pārceļas uz Marsu. Rīgas latviešu bērnudārzos ir pastāvīgs vietu trūkums, kura dēļ cilvēki gaida rindās gadiem vai ir spiesti no savas kabatas maksāt pat vairākus simtus eiro ik mēnesi privātajam bērnudārzam. Un latviešu pirmsskolas nebūt nav tikai latviešu ģimeņu vajadzība. Arī ģimenes ar citu dzimto valodu vēlas šos bērnudārzus. Otrkārt, infrastruktūra – ielu sliktais stāvoklis, haotiska satiksmes plānošana, veloinfrastruktūras trūkums. Treškārt, vide. Pilsētā iestāda nesalīdzināmi mazāk koku, nekā nocērt. Bet cērt aizvien fanātiskāk. Rīga paliek putekļaināka, tajā kļūst grūtāk elpot. Iestādītā un izcirstā attiecība ir viens pret trīspadsmit. Ceturtkārt, attieksme pret kultūrvēsturisko mantojumu, ko uzskatāmi ilustrē nesenā jūgendstila nama iznīcināšana Pārdaugavā. Rīga zaudē savu unikālo Ziemeļeiropas pilsētas seju, vēsturisko valdzinājumu un identitāti. Rīga pamet Eiropu.
Kas ir šo problēmu pamatcēlonis?
Rīga ir vienīgā galvaspilsēta Baltijas valstīs, kurā, pēc oficiāliem datiem, iedzīvotāju skaits nepieaug. Vienīgā. Urbanizācijas rezultātā visur Eiropā vērojama apdzīvotības centrtiece, taču ne Rīgā. Jā, šeit vietā ir jautājums: kas Rīgā ir tik specifisks, ka šī tendence te nepastāv? Kāpēc Rīga netop par uztveramo trauku iekšējai migrācijai no Kurzemes, piemēram, bet par sietu, kur cilvēki izskalojas projām, uz āru, ārpus Latvijas emigrācijā?
Kā var pastāvēt vara, turklāt trīs reizes ievēlēta, kura tik maz rūpējas par saviem iedzīvotājiem? Varas rūpes ir selektīvas – tās apkalpo to iedzīvotāju grupu intereses, kuras nodrošina atkārtotu domes koalīcijas ievēlēšanu. Rīgā ir apkaimes, kuru iedzīvotāju Maslova piramīdas vajadzības pilsētas vadība apmierina vairāk. Un, ja arī neapmierina, kas gadās aizvien biežāk, tad viņiem tiek paskaidrots, ka pie tā vainīga valdība, nevis Rīgas vadība. Jāņem vērā, cik masīvi koalīcijas vēlētājiem domātie mediji unisonā masē viņiem smadzenes.
Pārsvarā “Saskaņas” elektorāta apdzīvotie mikrorajoni...
Jā, un tie arī darbojas pēc savas, atšķirīgas, formulas. Stimuls dabiskai pilsoniskai aktivitātei tur ir zems. Protams, mākslīgi, iebarojot tēmu, aktivitāti var simulēt. Bet ir liela atšķirība, vai pilsoniskā aktivitāte ir tiešām autentiska, radusies vietā, kur tā ir akūti nepieciešama, vai ir implantēta kā politiskā organisma sastāvdaļa. No medijiem zinām, ka “Saskaņa” dāsni finansē it kā nevalstiskas struktūras, kuras darbojas sasaitē ar tās politisko ķermeni. Šādas piebarotas apkaimes arī dzīvo pēc citas paradigmas, dzīvo virtuālā Krievijā, kur jūtas labi. Savukārt citās apkaimēs, kuru iedzīvotāji varu neinteresē un ir tai nevēlami, jo nebalso par viņiem, cilvēki panāk tikai to, ko izdara paši saorganizējoties un ar saviem spēkiem.
Jūsu minētās pārvaldības problēmas ir specifiskas tieši pašreizējai Rīgas domes koalīcijai, vai arī tās pastāvējušas jau iepriekš?
Pilsoniskas aktivitātes savu interešu aizstāvībai pieaugušas pēdējo domes sasaukumu darbības laikā. Pilsonisko spēku konsolidēta rīcība – tieši pēdējā laikā. Tātad ir divas iespējas – vai nu pirms tam pilsoniskā sabiedrība vēl nebija sasniegusi tādu attīstības pakāpi, lai liktu par sevi manīt, vai iepriekšējā Rīgas vadība tomēr uzvedusies piedienīgāk nekā šī. Mans skaidrojums – vecās, sliktās prakses ir gadiem augušas un uzblīdušas varenos apjomos totālas nesodāmības apstākļos, kā arī radušās jaunas sliktās prakses. Mediju un centrālās varas maigi aprasināta ar siltu ūdeni, Rīgas vara darbojās netipiskos siltumnīcas apstākļos līdz pat pērnā gada beigām.
Jaunpieņemtajā Rīgas budžetā pirmoreiz pusmiljons eiro ir atvēlēts iedzīvotāju iesniegto projektu īstenošanai, no kuriem populārākos dome sola arī īstenot. Savukārt attiecībā uz patlaban sabiedriskajai apspriešanai nodoto Rīgas teritorijas plānojumu līdz 2030. gadam solīts, ka viens no tā izstrādes pamatiem būs “sadarbība ar sabiedrību visos līmeņos”. Vai, jūsuprāt, ir pamats skepsei par šo ieceru piepildījumu?
Ir tikai dabiski, ka no naudas, ko mēs atdodam labi finansētajam Rīgas domes aparātam, kaut kas tiek atdots apkaimēm. Tā nav pašvaldības nauda, tā ir mūsu nauda. Tikai atkal jautājums: kas un kam tiks? Vides projektam, ko būtu jāturpina Brasā, mums nāksies veidot pūļa finansējumu jeb, latviski sakot, samest naudu. Kā sapratu no apkaimes biedrības vadītājas, šādam vides projektam naudu mums nedos.
Kas attiecas uz minēto teritorijas plānojumu, vilciens jau ir aizgājis. Manuprāt, šo dokumentu un tā izstrādātāju attieksmi spoži ilustrē fakts, ka plānojuma sabiedriskā apspriešana notika nevis domes sēžu zālē, bet foajē, kur cilvēki bija spiesti stāvēt uz kāpnēm un kāpņu laukuma balkona, nespēdami pat sadzirdēt teikto.
2018. gadā “Rīgas apkaimju alianse” vēlējās deleģēt apkaimju pilsoniskās sabiedrības līderus dažādās domes konsultatīvajās padomēs un darba grupās. Mērķis bija panākt, ka apkaimju iedzīvotāju viedoklis ir vērā ņemams attiecībā uz jebkuras nozīmīgas ieceres īstenošanu pilsētā jau pirmsprojekta stadijā. Pagaidām tas nenotiek. Kopējā domes attieksme pašlaik neliecina par izmaiņām.
Saistībā ar kapu tramvaju realitāte bija groteska. Spiediena ietekmē, ko radīja aktīvistu organizētā alternatīvā pilsoniskā projekta apspriede, Rīgas būvvalde un “Rīgas satiksme” saņēmās un sarīkoja formālu apspriešanu. Tajā aktīvisti argumentēti pierādīja, ka projekts pašreizējā iecerē ir Rīgai acīmredzami kaitīgs no vairākiem aspektiem. Savukārt pašvaldības pārstāvji paziņoja, ka viss jau tāpat ir izlemts un diskusija iespējama vairs tikai par dažām sīkām detaļām. Nākamajā dienā medijos parādījās priecīga un mundra Rīgas domes preses relīze, ka notikusi konsultācija, kurā uzklausīta sabiedrība. Sabiedriskā apspriešana domes uztverē nav dialogs, bet formāla klaunāde, aiz kuras stāv jau izlemtas vienošanās.
Kā kopumā, raugoties no iedzīvotāju skatpunkta, vērtējams Rīgas teritoriālais plānojums līdz 2030. gadam?
Varu pateikt par manu apkaimi, par Brasu. 2016. gada beigās tieši “Lielo kapu draugu” lobija spiediena rezultātā tika grozīts Rīgas vēsturiskā centra likums, kurš skar jautājumus, kas attiecas arī uz Lielo kapu teritoriju. Neskatoties uz to, ka pēc likuma būvniecība tur ir neiespējama, no 2030. gada Rīgas attīstības plāna redzam, ka ir plānota divu ielu pagarinājumu izbūve, kā arī Senču ielas paplašinājums, kas neizbēgami skartu kapus. Vēl vasarā, neraugoties uz likumu, visās pieejamās plānošanas kartēs bija skaidri redzamas ielas. Lielie kapi ir arī pilsētas centra lielākās zaļās plaušas. Arī no šī viedokļa tos aizskart nedrīkst.
Pieredze liecina, ka ir lielas atšķirības starp to, kas publiski izskan no politiķu mutēm, un to, kas tiek reāli darīts. Attiecībā uz minēto ielu izbūvi pie Lielajiem kapiem vicemērs Andris Ameriks televīzijā klāstīja, ka šādu ielu nebūs, taču no plāniem tās nepazuda. Visā šajā Rīgas izpildinstitūciju un politiskās varas baletā publiski runā vienu, bet patiesībā dara citu. Mēs visādos formātos konfrontējām varu ar likuma normu un šiem plāniem. Mūs nesadzirdēja.
Nesadzirdēja arī mediji. Kapu tramvaja sāgā, piemēram, mūsu viedoklim LTV Ziņu dienestā bija un joprojām ir uzlikts totāls informatīvais bloks. Mūs glāba meitenes no LTV “Kultūršoka” – raidījuma ar patiesi pilsonisku garu. Arī drukāto mediju attieksme bijusi ļoti atturīga, taču pēc “Rīgas satiksmes” koruptīvās kanalizācijas cisternas plīsuma pagājušā gada beigās kļuvis drusku labāk.
Ko varat teikt par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) aktivitāti Rīgas problēmu kontekstā?
Valsts centrālās varas uztverē Rīga atrodas uz citas planētas. Tas neattiecas tikai uz VARAM kompetenci. Nav saprotams, kāpēc Izglītības ministrija un Saeima ar likumu nenosaka, ka pašvaldībām Latvijas teritorijā ir obligāts pienākums nodrošināt valsts valodā strādājošas pirmsskolas iestādes, kuru trūkuma dēļ Rīgā latviešu bērnus sūta krievu dārziņos. Ja Rīga būtu Latvijas laukus un mazpilsētas pametošajiem latviešu iedzīvotājiem draudzīgāka pilsēta, tas atturētu daudzus aizbraukt no Latvijas. Šo valstiska mēroga problēmu varētu jūtami mazināt, ja vien centrālajai varai būtu atbilstoša politiskā griba piespiest Rīgas vadību mainīties. Pati tā šajā ziņā neko nedarīs. Ja nacionālā līmeņa koalīcijas politiķi spriež, ka paši rīdzinieki vainojami pie tādas varas, kāda patlaban pilsētā valda, tad viņiem nāktos atbildēt: tieši jūsu bezdarbības dēļ valsti pamet tie vēlētāji, kuri varētu palikt Rīgā un nobalsot pret šo Rīgas vadību. Jūsu likumi un jūsu politika ir padarījusi Rīgu par nedraudzīgu tiem, kas varētu vēlēt citādi. Tieši centrālā vara ir atbildīga par jaunpilsoņu komponenti pilsētā, par termiņuzturēšanās atļaujām, kas pāraug pastāvīgas uzturēšanās atļaujās, bet tās savukārt pāraugs pilsonības pieprasījumos. Tieši Satiksmes ministrija “izlīdzēja” Rīgas domei ar kapu tramvaju, bet Kultūras ministrija veicināja Lielo kapu atdošanu pašvaldībai. Bakstīt ar pirkstu demotivētu cilvēku virzienā ir ciniski. Cilvēki ir jāmotivē. Un motivēt viņus var ar atbalstu.
Patlaban Rīgu kā Latvijas teritoriju noturēt mēģina pilsoniskā sabiedrība, taču nejūtam atbalstu valsts varā.
Esat izteikusies par jaunām pilsoniskās organizēšanās formām, kurās notiek attālināšanās no tradicionālajām reģistrētajām NVO. Kādi ir ieguvumi?
Somijā īpaši pēta jaunā pilsoniskā aktīvisma tendences. Viņi uzskata, ka notiek virzība no juridisku nevalstisko organizāciju formāta uz organizētu pilsonisko kopienu formātu. Rīga tam ir piemērs. Mēs, “Lielo kapu draugi” un “Par kokiem Rīgā”, esam domubiedru grupas, kuras apvieno kopīgas intereses un mērķi, bet kas nav reģistrētas. Šāds formāts piesaista vairāk cilvēku, viņi var brīvi izvēlēties savu iesaistes veidu. Tas ļauj neapgrūtināt sevi ar juridiskām formalitātēm, nav valdes un priekšnieku. Vienlaikus tas prasa organizētību, kura savukārt ļauj attīstīt dažādas prasmes un atraisa cilvēkos patiesu entuziasmu. Pēc līdzīga principa darbojās arī agrīnās Atmodas laika kustības, kuras sākotnēji pastāvēja kā domubiedru grupas, nevis reģistrētas organizācijas. Savukārt reģistrētu biedrību priekšrocība ir vieglāka finansējuma piesaiste, jo tā ir saprotama donora vēlme – saņemt finanšu atskaites. Bet pastāv riski. Ir iespējams šādu biedrību reiderisms, kad politiski ieinteresētas grupas vai cilvēki iefiltrējas organizācijā, pārvēlē valdi, pārņem varu un kļūst lojāli varas institūcijām. Šīs bažas, kas, izrādās, nav bez pamata, ir iemesls, kāpēc “Lielo kapu” draugi nav juridiski reģistrēti.
Esam nācija, kurai kopš 19. gadsimta paticis veidot biedrības un grupas. Tagad savukārt esam spiesti to darīt. Ja politiķi savu darbu nedara, to dara aktīvisti. Šobrīd Rīgā pilsētas aktīvistu zināšanas un kompetences bieži ir lielākas nekā pārvaldes pusei. Spilgts piemērs ir „Pilsēta cilvēkiem”, interneta platforma ar pāri par 15 000 sekotāju un teicamu izpratni par 21. gadsimta pilsētas urbāno plānošanu un attīstību. Pašvaldības darbībā ir ne tikai politiskas un naudas intereses, bet arī daudz nekompetences un nevarības.
Foruma dalībnieki pauduši gatavību Rīgas vadībai iesniegt priekšlikumus. Kādi ir galvenie no tiem?
Priekšlikumus apkopos foruma laikā, un gala dokuments tiks sagatavots trīs četru nedēļu laikā pēc foruma. Domāju, ka priekšlikumi būs ne tikai Rīgas domei, bet arī Saeimai.
“Par kokiem Rīgā” jau ir sagatavojuši pirmo programmu, kur ietverta daudzpusīga koku stādīšanas, zaļās Rīgas atdzimšanas ideja. Nepieciešams izstrādāt ilgtermiņa koncepciju – zaļo teritoriju paplašināšanai ilgtermiņā, nosakot skaidru atbildību par koncepcijas īstenošanu, kā arī īstermiņa un vidēja termiņa plānus. Šobrīd, izcērtot kokus, nav adekvāta kompensējošā mehānisma. Nocērt lielu – iestāda mazu, nocērt daudzus – iestāda dažus. Būtu nepieciešams noteikt prasību viena pieauguša nocirsta koka vietā iestādīt četrus jaunus, un tam ir jābūt normatīvi regulētam.
“Rīgas Apkaimju alianse” savukārt varētu nākt ar priekšlikumiem, kā panākt to, ka iedzīvotāji kļūst par līdzdalīgu pilsētas pārvaldības daļu, nevis tikai par pārvaldes pakalpojumu gala saņēmējiem, turklāt vienmēr it kā neapmierinātiem. Foruma laikā vajadzētu sniegt priekšlikumus, kā Rīgai kļūt par iedzīvotāju reālajām vajadzībām atbilstošu pakalpojumu sniedzēju. Tam, iespējams, būtu nepieciešama pārvaldes decentralizācija, lai katras apkaimes intereses būtu vienlīdzīgi pārstāvētas. “Pilsēta cilvēkiem” vēl nav izlikusi savus priekšlikumus pilsētplānošanai un veloinfrastruktūrai, taču domāju, ka tie varētu būt iespaidīgi. Šīs kustības ieteikumus pirms Rīgas domes vēlēšanām savās programmās bija ietvērušas vairākas partijas.
Mēs, Vēsturiskās Rīgas grupa, forumā runāsim par namīpašnieku motivācijas celšanu vēsturiskās pilsētas sejas saglabāšanā. Pašvaldību politika Eiropas metropolēs ir labs paraugs, kā motivēt vēsturisko namu īpašniekus tos saglabāt, ieviešot nodokļu mazināšanas mehānismus, vienlaikus veidojot striktu sodu sistēmu tiem, kuri kaitē vēsturiskiem objektiem. Runāsim par iespēju būtiskiem kultūrvēstures objektiem, tādiem kā Daugavgrīvas cietoksnis vai Lielie kapi, iegūt dabas un vēstures rezervāta statusu. Te pietuvosimies arī zaļās Rīgas tēmai, jo vēsturiskās ielu alejas, senie dendroloģiskie stādījumi, kādi ir parkos un kapos, arī ir kultūrvēstures daļa.
Jūs runājat par pieaugošu pilsonisko aktivitāti Rīgā, taču protesta kustības Latvijā nespēj pulcēt nedz cik ievērojamu dalībnieku skaitu. Lielas demonstrācijas nenotiek, liekot runāt par protesta kultūras neesamību Latvijā. Kā skaidrot šo pretrunu?
Protesti nav mans aktīvisma žanrs, man noteikti ir cits profils (smejas). Taču teoriju varu izskaidrot. Lai notiktu liela demonstrācija, tai ir jāizaug. Nelieli protesta pasākumi pāraug vidējos, vidējie lielos. Protestantiem ir jāuztrenējas un jādabū āķis lūpā. Līdzīgi kā tas bija Atmodas laikā, kad nelielu grupu īstenotas ziedu nolikšanas pie Brīvības pieminekļa pakāpeniski pārauga masu manifestācijās. Izšķiroša loma šajā protesta gara sildīšanā ir medijiem. Bez tiem protesti nevar notikt. Tikai ar sociālajiem tīkliem Latvijas situācijā nepietiek. Ja kāds vēlas protestus kā Grieķijā, tad jāatceras, ka protestētāju ideju silda mediji, fokusējot sabiedrības uzmanību uz kādu problēmu, sistēmiski pārraidot skaidru vēstījumu, izskaidrojot, kā konkrētā problēma ietekmē jūsu un manu dzīvi. Arī personībām, kuras parādās medijos, ir liela nozīme. Viedokļu līderu selekcija Latvijas medijos ir stipri vienpusīga. Ne kreituses, ne rozenvaldi, ne liepnieki uz protestiem pret Rīgas varu neaicinās. Arī ījabi un kažokas ne. Bet viņu kopējais īpatsvars viedokļos ir nospiedošs.
Latvijas Atmodai bija mediji. Rīgas Atmodai mediju nav. Arī valsts varas atbalsta nav. Šādā situācijā ir divi varianti – izvākties no Rīgas vai iedvesmoties uz varoņdarbiem. Mēs iedvesmojamies.
