Iepriekšējā rakstā, runājot par sabiedrisko mediju tradīciju Eiropā, apskatīju šo īpašo, tikai Eiropai raksturīgo elektronisko mediju formu un pamatoju, kāpēc sabiedrisko pasūtījumu – apkalpot sabiedrības garīgās vajadzības – var veikt tikai sabiedriskie mediji reāla mediju plurālisma apstākļos, apstājoties pie jautājuma, vai šo mediju plurālismu Latvijā spēsim nodrošināt, ja Latvijas Televīzija (LTV) un Latvijas Radio (LR) apvienosies.
Ierosinājums par sabiedrisko mediju apvienošanu vienā parādās regulāri kā paisums un bēgums Normandijas piekrastē. Šī gada februārī portāls “LSM” ziņoja, ka deputāti drīzumā varētu atgriezties pie diskusijas par LTV un LR apvienošanu. Blakus jau vecajam un nodrillētajam argumentam par valsts līdzekļu ietaupīšanu, par kuru runāju raksta sākumā minētajā materiālā, ir citēts mediju ekspertes viedoklis, ka tādā veidā tikšot izveidots viens spēcīgs sabiedriskais medijs.
Man kā cilvēkam, kurš savu jaunību pavadījis PSRS – valstī ar “vienu spēcīgu mediju”, no šādiem paziņojumiem tirpas iet caur kauliem. Pat toreiz bez “Ostankino” mums bija LPSR Televīzija un Radio, turklāt – katrs atsevišķi. Nerunājot par to, ka bez “Pravdas” bija arī “Izvestije”, “Sovetskaja molodež” un dažādi citi izdevumi. Iznāca pat “Literatūra un Māksla”. Tiesa, viedokļu plurālismu “darbaļaužu paradīzē” šie dažādie izdevumi nenodrošināja, tomēr tie, kuri piedzīvoja Atmodu, atcerēsies, cik liela nozīme toreiz bija faktam, ka visi mediji nebija koncentrēti “vienā spēcīgā” medijā.
Pētījumi par mediju koncentrācijas ietekmi uz demokrātiju
Varbūt laiki mainījušies un tagad mediju zinātnē sācis valdīt uzskats par “vienu spēcīgu sabiedrisko mediju”, ja jau mediju eksperte tā apgalvo? Meklēju internetā, ko par šo jautājumu raksta pasaules mediju zinātnieki man pieejamās – angļu un vācu – valodās. Šādu dīvainu teoriju man atrast neizdevās, toties uzzināju, ka ārzemju eksperti un mediju profesionāļi nopietni pievēršas jautājumam, kā saglabāt mediju plurālismu, nepieļaujot monopolu mediju jomā.
Piemēram, slavenais armēņu izcelsmes amerikāņu žurnālists, mediju kritiķis, komentētājs un Berklija Universitātes profesors, Pulicera balvas ieguvējs Bens Bagdikjans (Ben Haig Bagdikian) savā jau 1983. gadā iznākušajā grāmatā “Mediju monopols” brīdina no briesmām, kuras rada mediju koncentrācija. Grāmata ir rakstīta laikā, kad Amerikā sākās avīžu, žurnālu, grāmatu izdevniecību un elektronisko mediju īpašnieku skaita samazināšanās un mediju koncentrēšanās dažu īpašnieku rokās. Tagad šī grāmata jau ir kļuvusi par standarta literatūru studentiem.
Savukārt Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas vietnē var iepazīties ar Johana fon Donanī (Johannes von Dohnanyi) pētījumu “Mediju koncentrācijas ietekme uz profesionālo žurnālistiku”. Autors secina, ka šādai koncentrācijai ir gan politisks iespaids uz sabiedrību, gan negatīvs iespaids uz žurnālistu profesionalitāti. “Bez brīvas un neatkarīgas preses demokrātija nomirs. Nopietnu profesionālu žurnālistiku aizvietot nevar nekas.”
Tematam par mediju koncentrācijas nevēlamajām sekām ir veltītas neskaitāmas grāmatas, piemēram, vairāku autoru kopdarbs “Mediju koncentrācijas sekas sabiedrībā”. Par to, kā mediju koncentrācija samazina viedokļu daudzveidību, runā arī dažādas organizācijas, piemēram, “Žurnālisti bez robežām”. Neturpināšu šo materiālu uzskaiti. Ja ir interese, katrs pats pavisam viegli interneta meklētājos atradīs materiālus par mediju monopolizācijas un koncentrācijas negatīvajiem aspektiem. Secināju, ka viedokli par viena spēcīga medija izveidošanas priekšrocībām mediju teorijā un praksē var atrast apmēram tikpat bieži kā viedokli par plakano zemi astrofiziķu vidū.
Kā saglabāt mediju daudzveidību?
Šādi jautājumi pasaulē tiek risināti valsts līmenī. Eiropas valstīs tam ir izveidotas dažādas struktūras un organizācijas. Piemēram, Vācijā ir izveidota Komisija mediju koncentrācijas uzraudzībai (KEK), kuras uzdevums ir nodrošināt ar likumu garantēto viedokļu plurālisma ievērošanu privātajos televīzijas kanālos. KEK lēmumi raidītājiem ir obligāti. Komisija izskata jaunu raidītāju izveidošanas pieteikumus, izmaiņas jau agrāk izveidoto kanālu darbībā vai to īpašnieku sastāvā, izvērtējot, vai šīs izmaiņas neapdraudēs viedokļu dažādību. Reizi trijos gados KEK izdod “Mediju koncentrācijas ziņojumu”, kurā izvērtē attīstību un informē par pasākumiem viedokļu plurālisma nodrošināšanā privātajos raidītājos. 2018. gadā šis ziņojums iznāca jau sesto reizi.
Mediju uzraudzības, viedokļu plurālisma nodrošināšanai un citu svarīgu, ar elektroniskajiem medijiem saistītu jautājumu risināšanai vācieši ir izveidojuši juridisko bāzi – Apraides nolīgumu. Līdzīgas iestādes vai organizācijas ir arī citās Eiropas valstīs, piemēram, Zviedrijā. Valstis rūpējas, lai nezustu preses brīvība un viedokļu dažādība medijos.
Latvijas Televīzijas un Radio apvienošanas bīstamība
Visiem sabiedrības slāņiem ir vajadzīgi mediji, kas pauž viņiem svarīgu informāciju: bērniem, jauniešiem, sirmgalvjiem, vecākiem u. c. Tāpat ir nepieciešami mediji, kuri pauž dažādu grupu uzskatus, – kreisajiem, liberāļiem, kristīgajiem vai konservatīvajiem tuvie izdevumi atšķirīgi traktēs vienus un tos pašus notikumus Latvijā un ārzemēs.
“(..) demokrātiskā valstī, tādā kā Latvija, ir jānodrošina mediju telpas daudzveidīgums. (..) Sabiedriskā televīzija un radio kā divi mediji realizē šo plurālisma prasību, nodrošinot divu radošo kolektīvu pienesumu Latvijas informatīvajai un kultūras telpai. Ja šos uzņēmumus apvienos, pastiprināsies monopolizācijas un koncentrācijas efekts, kuru veicināja, piemēram, kļūdainais lēmums atļaut sapludināt LNT un TV3. Tas bija ļoti nopietns mediju monopolizācijas un koncentrācijas procesa veicinātājs un kā tāds ir kardinālā pretrunā demokrātiskas valsts mediju attīstības loģikai,” vērtē profesore Sandra Veinberga, komunikācijas zinātnes eksperte un starptautiski pazīstama mediju zinātniece.
Tātad, savienojot redakcijas, tiks atņemts atšķirīgais redzējums mūsu skatītājiem un radioklausītājiem. Orķestris būs kļuvis par vienu instrumentu grupu nabadzīgāks – nebūs vairs stīdzinieku, spēlēs pūtēji ar bungām vieni paši.
Turklāt elektronisko mediju apvienošanai ir vēl viens bīstams aspekts – viens sabiedriskais medijs būs vēl vairāk neaizsargāts pret politisko spiedienu nekā divi. Ir saprotama politisko spēku vēlēšanās noteikt dienas kārtību sabiedriskajā medijā, bet nevajadzētu aizmirst, ka Latvijā Saeimu pārvēlē ik pēc četriem gadiem. Var gadīties, ka spēku samērs nākamajā vai aiznākamajā parlamentā būs pavisam citāds. Ja līdz tam partijas veiksmīgi būs pakļāvušas sev vienīgo sabiedrisko mediju, tad, mainoties spēku samēram, panākt attiecīgo interešu un uzskatu slavināšanu tajā nebūs grūti. Mūsdienās nav vairs nekādas vajadzības ieņemt pastu un dzelzceļa staciju. Pietiek ar “vienīgo un spēcīgo” mediju vien.
