VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Iveta Buiķe
publiciste, speciāli LV portālam
28. februārī, 2019
Lasīšanai: 10 minūtes
RUBRIKA: Viedoklis
TĒMA: Kultūrpolitika
13
13

Sabiedrisko mediju tradīcija Eiropā

FOTO: Freepik

Regulāri kā gripas epidēmija Latvijā laiku pa laikam aktualizējas jautājums par sabiedrisko mediju – Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio – apvienošanu, pamatojot to ar dažādiem, visbiežāk saimnieciskiem, argumentiem. To, ka nav pareizi salīdzināt sabiedriskos medijus ar cepumu ražotni vai zivju konservu cehu, diemžēl nesaprot daudzi cilvēki Latvijā. Viņi vai nu lielu daļu savas dzīves ir pavadījuši valsts mediju vidē, vai arī sabiedrībā, kurā dominē privātie mediji. Sabiedriskie mediji ir īpaša, tikai Eiropai piemītoša elektronisko mediju forma – tādu nepazīst nedz Krievija, nedz ASV, nedz citas valstis ārpus Eiropas.

īsumā
  • Sabiedriskie mediji uzrunā savu publiku kā pilsoņus, bet privātie mediji savu klausītāju un skatītāju uzrunā kā patērētāju.
  • Sabiedriskie mediji pieder visai sabiedrībai kopumā un tiek uzturēti no mūsu nodokļiem, bet privātie mediji finansējumu gūst no reklāmas ieņēmumiem.
  • Lielāku auditoriju visvieglāk sasniegt ar izklaidējošu, viegli uztveramu saturu, kurš neprasa piepūli, domājot un iedziļinoties tajā.
  • Sabiedrībai ir nepieciešama arī pilnvērtīga garīgā barība, kuras sagatavošana ir dārga un sarežģīta, bet vajadzīga.
  • Sabiedrisko pasūtījumu – apkalpot sabiedrības garīgās vajadzības – var veikt tikai sabiedriskie mediji reāla mediju plurālisma apstākļos.
  • Jāpanāk, lai sabiedriskie mediji vairāk veidotu paši savu oriģinālo saturu, mazāk uzmanības veltot citu pasākumu retranslācijām.
  • Izprotot sabiedrisko mediju nozīmi un uzdevumus, skaidrs kļūst iemesls, kāpēc mēs nedrīkstam uz tiem attiecināt uzņēmējdarbības principu.

Pirms runājam par sabiedrisko mediju apvienošanas lietderību un/vai bīstamību, ir vērts iedziļināties un saprast, kas sabiedriskie mediji ir un kāda ir to nozīme Eiropas mediju ainavā. Medijus iedala trijās formās – valsts, sabiedriskie un privātie mediji. Daudzas pasaules valstis pazīst tikai divas formas – valsts un privātos medijus. Miljoniem cilvēku dzīvo valsts kontrolētu mediju telpā. Latvijas sabiedrībai šādi valsts kontrolēti mediji ir labi pazīstami – visu okupācijas laiku mums bija pieejami tikai tādi mediju produkti, kurus par labiem un pareiziem bija atzinusi “partija un valdība”, visi materiāli pirms publicēšanas vai raidīšanas ēterā tika cenzēti. Tā bija visiem zināma procedūra, un Latvijas sabiedrība pilnībā apzinājās, ka PSRS teritorijā patiesa informācija no oficiālajiem izdevumiem nav sagaidāma.

Līdzīgi ir ar lielāko Krievijas mediju produkcijas daļu arī šodien, pat it kā neatkarīgie mediji tomēr ir spiesti rēķināties ar valsts informācijas politiku, ja nevēlas tapt apsūdzēti pretvalstiskā vai pat terorismu atbalstošā darbībā. Tātad valsts mediju būtība ir kalpot vairāk valsts varai un nevis sabiedrības interesēm.

Par laimi, Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas valsts mediju šādā izpratnē vairāk nav – līdzīgi kā pārējās Eiropas Savienības valstīs, arī mums ir tikai sabiedriskie mediji un privātie mediji. Ar ko atšķiras šie mediji? Runājot mediju pētnieces Sandras Veinbergas vārdiem, “sabiedriskie mediji uzrunā savu publiku kā pilsoņus, bet privātie mediji savu klausītāju un skatītāju uzrunā kā patērētāju”. Tas loģiski izriet no šo mediju atšķirīgā finansēšanas principa – sabiedriskie mediji pieder visai sabiedrībai kopumā un tiek uzturēti no mūsu nodokļiem, bet privātie mediji finansējumu gūst no reklāmas ieņēmumiem. Līdz ar to tiem (privātajiem medijiem) ir svarīgi sasniegt pēc iespējas lielāku auditoriju, jo tas palielina ieņēmumus no reklāmas devējiem un attiecīgi vairo šo mediju īpašnieku peļņu.

Kā sasniegt lielāku auditoriju?

Visvieglāk to ir izdarīt ar izklaidējošu, viegli uztveramu saturu, kurš neprasa piepūli, domājot un iedziļinoties tajā.

Ja mēs saprotam, ka medijiem ir trīs funkcijas – informatīvi izglītojošā, audzinošā un izklaidējošā, tad privātie mediji pamatā veic izklaidējošo funkciju. Tas ir vieglāk un lētāk, tāpat kā lētāk un vienkāršāk ir organizēt zaļumballi ar šlāgermūziku, nevis simfoniskās mūzikas koncertu vai operas izrādi. Tomēr, līdzīgi kā cilvēks nevar pārtikt no kūkām un saldējuma vien, arī sabiedrības garīgajai veselībai ir nepieciešama pilnvērtīga garīgā barība. To sagatavot ir dārgi un sarežģīti, bet vajadzīgi – šim uzdevumam līdzekļus piešķir no sabiedrības samaksātajiem nodokļiem. No tiem uztur arī sabiedriskos medijus, kuri pilda sabiedrisko pasūtījumu, sabiedrību informē, izglīto, audzina un arī (daudz mazākā mērā nekā privātie mediji) izklaidē. Ideālā gadījumā sabiedrisko mediju saturu veido attiecīga līmeņa profesionāļi saskaņā ar savu misijas izpratni – brīvi un neatkarīgi no ārējiem spaidiem un norādījumiem.

Tomēr Eiropas sabiedrisko mediju vēsture rāda, ka tik viegli un brīvi sabiedrisko mediju attīstība vis nav notikusi. Kad parādījās radio un vēlāk televīzija, arī Eiropas valstīs sabijās no to ietekmes un meklēja iespēju šos jaunos medijus kontrolēt spēcīgāk nekā pirms tam drukāto presi. Kā skaidro Liepājas Universitātes profesore, komunikācijas zinātņu eksperte S. Veinberga: “Šī kontrole radās preses bailēs no radio tajā brīdī, kad tas parādījās. Tad tika izveidota īpaša likumdošana tieši elektroniskajiem medijiem – sākumā radio un vēlāk arī TV. Tā bija skarbāka nekā presei. Ideja izveidot sabiedrības uzraudzību radio medijam radās baiļu rezultātā. Sabiedriskie mediji sākumā bija tāds kā valsts monopols pār radio un vēlāk TV. Vēsturiski sabiedriskie mediji piedzima Rietumeiropas valstīs gandrīz vienlaicīgi, taču avangardā izvirzījās Lielbritānija ar savu BBC un savu radio likumu. Tad, kad veidojās BBC, televīzija vēl nebija piedzimusi, un nekāda kopīga koncerna sākumā nebija.”

Šīs bailes tikai pastiprinājās, kad pie varas nāca Hitlers un veiksmīgi izmantoja elektroniskos medijus savai propagandai. Tāpēc arī vēl ilgu laiku pēc 2. pasaules kara tika uzskatīts, ka elektroniskajiem medijiem ir nepieciešama īpaša uzraudzība. Bija jāpaiet ilgam laikam, lai šīs bailes izzustu un Eiropas valstis piešķirtu lielāku neatkarību saviem sabiedriskajiem medijiem. Eiropas valstis nav pilnībā atteikušās no struktūrām, kuras radušās 20. gadsimta vidū, bet transformējušas un piemērojušas tās mediju attīstībai.

Kad Latvija atguva neatkarību, tās mediju politikas veidotāji centās pārņemt Rietumeiropas pieredzi, neiedziļinoties tajos vēsturiskajos apstākļos, kuri bija noveduši pie attiecīgajām mediju uzraudzības struktūrām šajās valstīs. Tā arī Latvijā izveidojās elektronisko mediju uzraugs Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome jeb NEPLP. Tā pastāv vēl šodien, cenšoties savienot nesavienojamo – vienlaikus gādājot gan par sabiedrisko mediju attīstību, gan par privāto elektronisko mediju vidi (turklāt ņemot vērā, ka tie savā starpā aizvien vēl dala reklāmas tirgu). Nu ir runa par jaunas, atsevišķas, padomes veidošanu sabiedrisko mediju pārraudzībai, lai gan īstas nepieciešamības mums pēc tādas (pat ja kādreiz būtu bijusi) jau sen vairs nav, kā to skaidroju savā rakstā “Gaidot pārmijnieku”.

Arī šodien sabiedrisko mediju uzraudzības jomā mums nav obligāti jāseko lielo valstu piemēram, norāda mediju eksperte S. Veinberga: “BBC ir lielas, attīstītas valsts medijs ar diezgan komplicētu sistēmu, kurā galvenais “buldozers” ir starptautiskais dienests. Mēs nekādi nevaram sevi salīdzināt ar šo gigantisko koncernu, kas ir tipisks lielas valsts sabiedrisko mediju projekts un nekādi nevar rast adekvātu atspulgu tādā mazā valstī un jaunā, neattīstītā demokrātijā, kāda, piemēram, ir Latvija. Ja vēlamies paskatīties, “kā dara citi”, tad drīzāk jāpievēršas mazajām valstīm un viņu risinājumiem. Tur aina ir ļoti atšķirīga – ir valstis, kurās abi sabiedriskie mediji ir vienā koncernā, piemēram, Somija, un tādas, kurās sabiedriskais radio ir viens uzņēmums un sabiedriskā televīzija – otrs, piemēram, Zviedrija.”

Izprotot sabiedrisko mediju nozīmi un uzdevumus, skaidrs kļūst iemesls, kāpēc mēs nedrīkstam uz tiem attiecināt raksta sākumā pieminēto uzņēmējdarbības principu. Mums ir vajadzīgi sabiedriskie mediji, kuri ražo vērtīgu un sabiedrībai nepieciešamu saturu, nevis izklaidē mūs ar zaļumballes “umpapā” līmeņa saturu. Latvijas sabiedriskajiem medijiem ir jārealizē sabiedriskais pasūtījums – jāpievēršas latviešu valodas un kultūras tēmām, jānodrošina bērnu un jauniešu raidījumi latviešu valodā, jāpievēršas arī citiem jautājumiem, piemēram, oriģināldramaturģijai. Ir jāpanāk, lai sabiedriskie mediji vairāk veidotu paši savu oriģinālo saturu, mazāk uzmanības veltot citu pasākumu retranslācijām.

Svarīgi ir saprast, ka, uzticot mūsu sabiedriskajiem medijiem šo svarīgo uzdevumu, mēs nevaram kā kvalitātes apliecinājumu prasīt no viņiem skaitliski lielu auditoriju. Ar šo kaiti – pievērst lielu uzmanību auditorijas kvantitātei – īpaši sirgst pēcpadomju valstis, kurās atšķirība starp sabiedriskajiem un privātajiem elektroniskajiem medijiem nav tik skaidri saprotama un ir liela vēlme vērtēt šos abus mediju tipus pēc vieniem kritējiem, aizmirstot, ka sabiedrisko pasūtījumu – apkalpot sabiedrības garīgās vajadzības – var veikt tikai sabiedriskie mediji reāla mediju plurālisma apstākļos. Vai tādu Latvijā spēsim nodrošināt, ja Latvijas Televīzija un Latvijas Radio apvienosies, – par šo svarīgo jautājumu sarunu vēl turpināsim.

Labs saturs
13
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU