Publicēts pirms 6 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Ieva Čīka, LETA
It kā aizgājušais gads jau nebūtu sagādājis pietiekami daudz negaidītu pārsteigumu, pilnam komplektam pašā vecā gada nogalē Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) atlaida divus Latvijas Televīzijas (LTV) padomes locekļus.
Tas nav viennozīmīgs. Vislabāk to raksturo filoloģiskais kalambūrs “pareizi nepareizais”. Pareizs tas ir tiktāl, ka bija nopietni jāpiedomā pie kvalitātes uzlabojumiem Latvijas Televīzijā. Šis nozīmīgais medijs jau gadu desmitiem ir spiests strādāt neprofesionāļu vadībā. Vadīt sabiedrisko mediju nav tas pats, kas veiksmīgi tirgot veļas pulveri vai ledusskapjus. Televīzijas vadītājam nav jābūt psihologam-motivatoram, tirgzinības profesionālim, sociologam, preses sekretāram vai tamlīdzīgas cienījamas, bet tālu no žurnālistikas esošas profesijas pārstāvim.
Latvijā diemžēl to neizprot, bet Eiropas valstīs tā ir ierasta prakse, ka sabiedriskās televīzijas vadību nodod žurnālista rokās, jo, tikai “zinot drēbi”, cilvēks spēj izprast šī medija iekšējo loģiku un to sekmīgi vadīt. Tāpēc arī, vērtējot LTV kvalitāti, jāatzīst, ka medijs šobrīd strādā zem savām spējām un nesasniedz to līmeni, kurš būtu iespējams. Pretēji Latvijā plaši izplatītam viedoklim – sabiedriskā medija kvalitāti ir iespējams objektīvi vērtēt. Tomēr LTV izvērtējums pārsniedz šī raksta robežas, tam pievērsīšos kādā no nākamajām publikācijām. Šoreiz runa būs par NEPLP.
Diemžēl uz to lielu cerību nav. Tāpēc arī runāju par pareizi nepareizu lēmumu, jo, ņemot vērā NEPLP specifiku, nav īstas pārliecības, ka šo soli padome spērusi rūpēs par LTV kvalitāti. Kāpēc?
NEPLP ir visai dīvains veidojums, netipisks Eiropas valstu, īpaši “veco demokrātiju”, mediju laukam. Profesionāļi jau sen runā, ka šis politizētais iestādījums ir lieka institūcija. Interneta meklētājos var atrast neskaitāmus piemērus, ka par šo problēmu tiek runāts jau kādus gadus divdesmit. Piemēram, 2012. gadā portāls “Tvnet” ir citējis mediju ekspertes Sandras Veinbergas viedokli, ka “Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome ir lieka institūcija, kura patlaban vajadzīgos uzdevumus pilnībā nepilda. Šādai institūcijai jābūt bezkaislīgai, no politikas ietekmēm pilnīgi brīvai, lai netiktu lobētas kāda intereses”.
Šobrīd atrodamies situācijā, kad mūsu vecā “eļektrička” ir izveidojusi negadījumu, kurā, iespējams, visvairāk cietīs tie politiskie spēki, kuriem vēl pirms dažiem gadiem bija visas iespējas sakārtot satiksmi uz mūsu mediju sliedēm.
Tā ir nozīmīga problēma, ka caur NEPLP (kuras visai interesanto sastāvu ieceļ Saeimā pārstāvētās partijas) politiķi var tieši ietekmēt tik nozīmīga sabiedriskā medija kā LTV darbību. Savukārt šī ietekme partijām un tās sponsorējošajiem ekonomiskajiem grupējumiem vai atsevišķām personām ļauj noturēties pie varas. Tas ir viens no veidiem, kā pie mums par naudu pērk vietu varā. Tāpēc nevar izslēgt iespēju, ka izmainītais spēku sastāvs Saeimā tagad caur NEPLP vēlas panākt savu cilvēku nonākšanu atslēgas pozīcijās LTV.
NEPLP jau pēc savas būtības ir greiza institūcija, jo tā vienlaikus ir elektronisko sabiedrisko mediju “saimnieks” un mediju uzraugs visiem elektroniskajiem medijiem. Te no paša sākuma ir izveidots interešu konflikts, jo kā NEPLP, būdama LTV saimniece, var vienlaikus kritizēt, piemēram, TV3? Bet tieši to tā dara.
Atgādināšu vēlreiz, ka nekur Rietumos tādas institūcijas nav. Tādas ir izveidotas tikai dažās bijušā padomju bloka valstīs, lai partijas nezaudētu ietekmi uz sabiedriskajiem medijiem. Tās ir pagātnes ēnas, kuras NEPLP veidolā spiež uz mūsu sabiedrisko televīziju un radio, neļaujot tām attīstīties pēc brīvas un demokrātiskas sabiedrības noteikumiem.
Ja mēs mediju ainavu salīdzinām ar mūsdienīgu sliežu sistēmu, pa kuru brauc dažādi vilcieni – gan moderni ātrvilcieni, pat sastāvi uz magnētiskajiem spilveniem un citādi tehnikas jaunākie sasniegumi –, tad mūsu NEPLP šajā ainavā pārstāv vecās padomju “eļektričkas”. Braukt ar tām var, bet īpaši komfortabli nav un traucē kustību pārējiem. Latvijas valsts jau gadu desmitiem nevar atrast pārmijnieku, kurš varētu pārslēgt sliedes un šo pagātnes atlieku nosūtīt uz muzeju vai vismaz depo.
Atgādināšu, ka mediju speciālisti jau sen runā par to, ka Latvijai ir nepieciešams mediju likums, PR un reklāmas ētikas kodekss. Ir jāparedz mediju tiesībsargs – ombuds ar savu biroju – un jāizveido mediju tiesa ar dažiem tiesnešiem. Parastās tiesas neizprot mediju darbības iekšējo loģiku, tāpēc ir vajadzīga speciāla mediju tiesa. Mediju ombuds un tiesa pakļaujama tikai parlamentam. Likums, ētikas kodekss, ombuds un mediju tiesa rūpētos par situāciju visos ar medijiem saistītajos jautājumos. Frekvenču dalīšanu, ko NEPLP veic šobrīd, varētu nodot Kultūras ministrijas pārraudzībā. Īpaša uzraudzība elektroniskajiem medijiem tad nebūtu vajadzīga un atkristu nepieciešamība uzturēt politizēto NEPLP.
Eksperti norāda, skaidro, mudina un aicina, bet nekas nenotiek – NEPLP stāv kā stāvējusi, kā tādi mežsargi uz kuģa – veiksmīgai kuģošanai lieks atribūts. Kuluāros runā, ka NEPLP atcelšanai esot nepieciešams mainīt likumu, kas esot visai piņķerīga padarīšana un ar ko neviens īsti negribot ņemties. Arī ietekmīgu cilvēku spiedienam tur esot sava nozīme.
Nevar teikt, ka šajā jomā gluži nekas nenotiek, bet apgalvot, ka lieta virzās uz priekšu, arī nav īsta pamata – notiek tāda enerģiska mīņāšanās uz vietas. Vismaz jau gadus 15 šis jautājums laiku pa laikam tiek cilāts. Tiek gatavots jauns likums, kurā sabiedriskais medijs vairs nav NEPLP pārraudzībā. Vienlaicīgi visos šajos priekšlikumos ir paredzēta jauna struktūra, tāds NEPLP-2. Visām šīm darbībām ir viena kopēja īpašība – kustība notiek ļoti lēni, turklāt likumam regulāri parādās jaunas versijas.
Kā man paskaidroja Saeimas preses dienestā, pēdējo reizi Saeima šim jautājumam pieķērās 2017. gada 5. oktobrī, kad 1. lasījumā pieņēma likumprojektu “Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likums”. 13. Saeima 2018. gada 6. decembrī, pamatojoties uz Saeimas kārtības ruļļa 39. pantu, lēma turpināt darbu pie šī likuma projekta. Priekšlikumu iesniegšanas termiņš uz 2. lasījumu ir šā gada 21. janvāris. Par šo likumprojektu sarunu noteikti turpināšu.
Šobrīd atrodamies situācijā, kad mūsu vecā “eļektrička” ir izveidojusi negadījumu, kurā, iespējams, visvairāk cietīs tie politiskie spēki, kuriem vēl pirms dažiem gadiem bija visas iespējas sakārtot satiksmi uz mūsu mediju sliedēm. Tagad atliek vien raizēties, vai nebūs kā tautas parunā: kas par vēlu, tas par skādi – sakārtot mediju likumu, izveidot iepriekš minētās institūcijas pie pašreizējā Saeimas sastāva var izrādīties neiespējamā misija. Savukārt atlaišanas rezultātā LTV kvalitāte nevis uzlabosies, bet gan vieni tālu no žurnālistikas stāvoši cilvēki tiks aizvietoti ar citiem. Tad mēs vismaz četrus gadus varēsim sēdēt kā abi Beketa lugas “Gaidot Godo” varoņi:
Estragons: Ejam prom.
Vladimirs: Nevaram.
Estragons: Kāpēc?
Vladimirs: Gaidām Godo.
Latvijas gadījumā tas nozīmēs, ka turpināsim gaidīt pārmijnieku. Pa to laiku attīstība LTV ritēs savu gaitu, kas nesola neko labu nedz sabiedriskā medija nākotnei, nedz nākamo vēlēšanu rezultātiem, jo vēlētājs ir tik izglītots, cik augstā līmenī ir sabiedriskie mediji. Mūsu gadījumā līdz apmierinošam rezultātam vēl ir tālu.
