Pērnā gada nogalē LV portāls rakstīja, ka sakarā ar sauso un garo vasaru 2018. gada desmit mēnešos “Nord Pool” biržas elektroenerģijas cena ir pieaugusi par 49%, salīdzinot ar tādu pašu periodu 2017. gadā. Līdz ar to elektroenerģijas tirgus cena 2019. gadā kāps par apmēram 33%. Latvija ar starpsavienojumiem ir integrēta Baltijas un Ziemeļvalstu elektroenerģijas tirgū. Kādas ir elektroenerģijas cenas prognozes šim gadam, vērtējot no šodienas skatpunkta?
Biržā elektrības cena mainās ļoti strauji. Piemēram, šī gada janvārī tā bija par 50% augstāka nekā pirms gada. Biržai ir raksturīgi, ka cenu svārstības ir ļoti lielas.
Straujais elektroenerģijas cenu kāpums notika pērn. Būtisku pieaugumu radīja notikumi pasaulē, tajā skaitā oglekļa dioksīda (CO2) emisiju kvotu cenu kāpums, kas pieauga ļoti strauji – no 5 eiro par tonnu līdz vairāk nekā 20 eiro par tonnu, t.i., vairāk nekā četras reizes. Līdz ar to visi lielie ražotāji Polijā, Igaunijā, kas izmanto ogles, šo pieaugumu iekļāva tarifā. Turklāt Skandināvijā nav pārāk laba hidroloģiskā situācija, ir sauss. Līdz ar to elektroenerģijas biržas cena arī šogad ir augsta.
Vai ir iespējams, ka elektroenerģijas cena klientiem šogad tomēr kritīsies?
Ja mēs to zinātu… Tas ir ļoti spekulatīvs jautājums. Pagaidām gan visi būtiskākie faktori pasaulē, kas nosaka elektroenerģijas cenu, neliecina, ka tā šogad varētu kristies.
Viens no elektrības samazinājuma iemesliem varētu būt, ja pēkšņi pasaulē, Eiropā notiktu ekonomikas piebremzēšanās. Tad parasti arī krītas patēriņš un līdz ar to – elektroenerģijas cena. Bet to nevienam nenovēlam, jo ekonomikas izaugsme visiem ir ļoti vajadzīga.
Otrs faktors – ja Skandināvijā būs daudz ūdens, tas mazinās elektrības cenu. Taču patlaban prognozes par to neliecina.
Trešais faktors ir jau iepriekš nosauktās CO2 emisiju kvotu cenas. Taču te ir jautājums par globālu klimata politiku, vai ir sagaidāms, ka Eiropa virzītos uz mazāku klimata politikas realizāciju. Šķiet, ka nē, jo globālā sasilšana notiek un kaut kas visiem ir jādara. Patlaban Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis sākušas publisko diskusiju par “Enerģētikas plānu 2020–2030”, cik daudz katra valsts izdarīs klimata pārmaiņu sakarā.
Biržā tirgo elektrību turpmākajiem 2–3 gadiem jau šodien par tā saucamo sagaidāmo cenu. Vai tā iepirkt nebūtu lētāk?
Ir juridiskie klienti, kas to ir izdarījuši un pašlaik jūtas ļoti apmierināti. Ir arī mājsaimniecības, kas ir noslēgušas fiksēto līgumu par tā saucamo labo laiku cenu uz maksimālo pieļaujamo termiņu – diviem gadiem.
Mājsaimniecību segmentā “Latvenergo” ir apmēram 95% tirgus daļa. Augot tirgus cenai biržā un slēdzot fiksētos līgumus uz gadu, kādu laiku iegūst fiksētā līguma klients, bet zaudē tas, ka elektrību pērk par biržas cenu. Kāda ir klientu struktūra “Latvenergo” – cik pērk elektrību biržā, cik noslēguši fiksēto līgumu?
Vairāk nekā 80% mājsaimniecību ir noslēguši līgumu par fiksēto cenu, pārējie elektroenerģiju iepērk biržā. Taču pagājušais gads parādīja, ka ne vienmēr biržas cena garantē lētāku risinājumu. Līdz ar to klientu skaits, kas izvēlējās biržas cenu, pērnā gada nogalē piebremzējās.
Biznesa segmentā “Latvenergo” tirgus daļa elektrības tirgū ir aptuveni 50%. Dabasgāzes jomā esam lielākais klients – kopumā patērējam apmēram 40% no visas Latvijā iepirktās gāzes, bet uzņēmumu segmentā mums ir vairāki simti juridisko klientu. Uz dabasgāzes brīvo tirgu vairāk skatāmies kā uz iespēju pašiem iepirkt gāzi pēc konkurējošiem noteikumiem.
Pirms dažiem gadiem rēķināju, ka ar 100 kilovatstundu (kWh) patēriņu mēnesī ieguvums, pērkot elektrību biržā, ir vien nepilni 10 eiro gadā.
Ar mazu patēriņu startēt biržā patiešām nav tik būtiski, jo elektroenerģijas cena no kopējās rēķina summas ir tikai viena trešdaļa. Taču jautājums ir: ko klients vēlas? Ja daudz nedomāt, tad vislabākais ir izlīdzinātais maksājums – vienāda summa katru mēnesi un pārrēķins vienreiz gadā.
Uz biržu ir jēga skatīties tikai tad, ja patēriņš ir vismaz 200–400 kWh mēnesī. Un ir jābūt iemeslam, kāpēc patēriņam sekot līdzi.
Latvija joprojām patērē mazliet vairāk elektroenerģijas, nekā pati saražo, – patēriņš valstī ir ap 7,2 teravatstundām gadā. Vai vajadzētu tiekties uz mērķi pilnībā sevi apgādāt ar elektroenerģiju?
Katru gadu importējam apmēram 25% elektroenerģijas. Taču no nacionālās drošības viedokļa mūsu uzdevums nav izspiest visu importu. Būtu jābūt spējīgiem sevi apgādāt gadījumā, ja elektroenerģiju kaut kādu, piemēram, tehnisku, iemeslu dēļ nevarētu importēt.
Pērn ar kaut ko līdzīgu jau saskārāmies. Lai arī Latvijā bija netipiski karsts laiks un maz ūdens bija gan Latvijā, gan Skandināvijā, turklāt viens no lielajiem kabeļiem, kas savieno Lietuvu un Zviedriju, remonta dēļ bija atslēgts, spējām sevi nodrošināt, jo abas termoelektrostacijas (TEC) strādāja visu vasaru.
Parastā situācijā, ja būtu gana daudz ūdens un darbotos starpsavienojuma kabelis, TEC vasarā būtu strādājušas daudz mazāk.
Pirms kāda laika “Latvenergo” bija nodoms celt vēja ģeneratoru staciju tīklu, argumentējot, ka pēc dažiem gadiem šādas ražošanas iekārtas vairs nebūs tik dārgas un atpelnīsies saprātīgā termiņā. Cik tālu pavirzījies šis projekts?
Nodoms nav atmests. Šāda projekta realizācija nav pat viena gada jautājums. Tas prasa izpēti, atbilstošu projektu izstrādi, vietas atrašanu, pietiekami daudz saskaņojumu. Vēja enerģija noteikti ir tā, kura ir vistuvāk spējai būt rentablai par biržas cenām, tas ir perspektīvs virziens. Pagaidām neviens cits ģenerācijas avots bez subsīdijām nav iespējams.
Ko vēja ģeneratoru staciju tīkls dotu “Latvenergo”?
Tā kā mums noteikts klientu skaits ir jāapgādā ar elektroenerģiju, tam pretī vajag ražošanas jaudas un apjomus, lai nenonāktu tādā situācijā, ka elektroenerģiju tikai pērkam tirgū.
Otrs aspekts – “Latvenergo” ir hidroelektrostacijas, kas ļauj labi sabalansēt diennakts ietvaros to apjomu, kas klientam ir jāpiegādā. Vējš nav pieejams nemainīgi un pastāvīgi – vienu brīdi ir, otru – nav. Līdz ar to papildus ir vajadzīgs avots, kas spēj elastīgi piemēroties.
Jaunākajā Eiropas Savienības (ES) likumdošanā pastiprinātas patērētāju tiesības un iespējas, izmantojot savu teritoriju, pašiem ražot atjaunojamo enerģiju, ļaujot gan patērētāju kooperāciju tirgū, gan elektroenerģijas tiešo tirdzniecību, apejot biržu. Kāds ir “Latvenergo” skatījums uz nākotnes elektroenerģijas ražošanu un tirdzniecību?
Ja skatāmies uz tirgus izveidi, kā vēsturiski tas ir veidojies Skandināvijā – ko ir pārņēmusi arī Baltija, tad jau esam Eiropas tirgus attīstības labāko piemēru grupā. Jaunās direktīvas, kuras pašlaik ES izstrādā par to, kā organizējams tirgus un kādas ir papildu iespējas, Latvijā lielā mērā jau ir pieejamas tagad. Lielu revolūciju no tā negaidītu.
Piemēram, Eiropā pašlaik aktīvi spriež par to, ka katram klientam vajadzētu būt iespējai izvēlēties biržas cenu. Ne Baltijā, ne Skandināvijā tā nekad nav bijusi problēma, to var darīt jau sen.
Otrs piemērs – jebkurš klients var uzlikt savu saules paneli. “Latvenergo” kopumā tādus ir pārdevis 130 klientiem.
Patērētāju kooperācija Latvijas tirgū arī pašlaik nav izslēgta, ir konkursi, kur iepirkumu organizē vairāk nekā vienai juridiskai personai. To pašu teorētiski var darīt arī mājsaimniecības. Vienīgais – Latvijā tirgus ir tik labi attīstījies, ka nevienam nav problēmu iepirkt elektroenerģiju pa tiešo. Līdz ar to kooperācija nav bijusi vajadzīga. Tajā tirgū, kur ir grūti nomainīt tirgotāju vai kur nav pieejami tirgus piedāvājumi, kooperācija ir veids, kā tikt cauri tirdzniecības barjerām. Skandināvijā un Baltijā šādu barjeru nav.
Taču lielākajā daļā Eiropas problēma ir: kas, attīstoties mikroģenerācijai, maksās par tīkla pakalpojumiem, jo tas nav bezmaksas serviss.
Arī tagad tas nav par velti – Latvijā klientiem elektroenerģijas rēķinā ir iekļauts sadales un pārvades tarifs.
Eiropā ļoti daudzās valstīs par sadali un pārvadi maksā, pamatojoties uz kilovatstundu. Ja uzliek ģeneratoru, tad kilovatstundas var nebūt, jo ir laika periods, kad ražošana nenotiek, bet kabeli vajag.
Bet Latvijā tā nav.
Mums tirgus organizācija ir tikusi pussolīti tālāk nekā pārējā Eiropā. Tā ir liela problēma Vācijā. Eiropas bagātie dienvidi, kur ir uzlikti daudzi saules paneļi, nemaksā adekvāti par tīkla pakalpojumiem. To apmaksā ne tik bagātie Ziemeļvācijas iedzīvotāji, kas pārsvarā atrodas dzīvokļos.
Kāda vispār būs nākotnes enerģijas ražošana mājsaimniecībās?
Revolūcija jau daļēji ir redzama – tie būs saules paneļi. Droši vien vējš neiegūs tādu popularitāti. Latvijā ir privātpersonas, entuziasti, kuri ir uzstādījuši arī vēja ģeneratorus.
Ražošana, izmantojot saules paneļus, – tā šobrīd ir apziņa, ka ieguldu savā nākotnē un no vides viedokļa tas neatstāj kaitīgu iespaidu. Atkarībā no jaudas saules paneļu iegāde atmaksājas 10–20 gados.
Pērn “Latvenergo” atteicās no jaudas maksājuma daļas ap 75 miljonu eiro apmērā, kuru kā uzņēmums būtu saņēmis caur obligātās iepirkumu komponentes (OIK) atbalsta mehānismu. Ekonomikas ministrijas iepriekš izstrādātais OIK atcelšanas plāns noteica 2022. gadā pārtraukt elektroenerģijas gala lietotāju maksājumus dabasgāzes koģenerācijas stacijām, izņemot TEC2 kā Latvijas enerģētiskajai neatkarībai un energoapgādes drošībai stratēģiski nozīmīgai stacijai. Eksperti ir daudzkārt iebilduši, ka TEC nepienākas atbalsts kā atjaunojamai enerģijai, ka šāds atbalsts būtu jānodrošina no citiem resursiem. Kāds ir “Latvenergo” viedoklis?
Tagad jau jāgaida 31. marts, līdz kuram pēc Saeimas 10. janvāra lēmuma Ekonomijas ministrijai ir jāizstrādā tiesību akti OIK obligātā iepirkuma komponentes atcelšanai.
Taču īsti negribētu piekrist, ka TEC būtiski atšķiras no atjaunojamās enerģijas, jo no vides viedokļa ir svarīgi samazināt elektroenerģijas ražošanas ietekmi uz vidi, lai pēc iespējas mazāk tiktu izmests CO2.
Saražojot elektrību TEC koģenerācijas režīmā, emitējam piecas reizes mazāk nekā Igaunijas tirgotājs, elektroenerģiju saražojot Narvas stacijās. No šī viedokļa tas ir ļoti efektīvs CO2 mehānisms. Tāpēc ES atbalsts ir divām ražošanas formām – atjaunojamiem resursiem un koģenerācijai (reizē saražo gan siltumu, gan elektrību).
Cita lieta, ka OIK maksājums beigu beigās klientiem ir kļuvis vēsturiski nepieņemami liels. Līdz ar to nav iegūts sociālais akcepts, ka esam gatavi par to maksāt. Dīvaini, ka tie, kuri ražo biogāzi no kukurūzas un dedzina par cenu, kas ir trīs reizes lielāka nekā TEC, stāsta, ka tas ir ekoloģiski labs risinājums un ka mēs esam tā sliktā gāze, bet viņi – labā. Man šķiet, ka kukurūza, kuru sapūdē, lai neefektīvi saražotu elektrību, ir vēl neveiksmīgāks ekoloģiskais risinājums.
Politika gan Latvijā, gan Eiropā kopumā ir tāda, ka jāmēģina atrast visus iespējamos variantus, kā samazināt CO2 emisijas. Taču nav viena labākā risinājuma, tāpēc tiek kombinēti dažādi veidi, lai sasniegtu vides mērķus.
Februārī “Latvenergo” sāks piedāvāt gāzi arī mājsaimniecībām (uzņēmumiem gāze jau tiek tirgota). Lai gan brīvais dabasgāzes tirgus darbojas vairāk nekā pusotru gadu, 99% gadījumu mājsaimniecības nav mainījušas tirgotāju. Tās turpina gāzi iepirkt par regulēto cenu no akciju sabiedrības “Latvijas Gāze”. Kā konkurēsiet ar pašreizējo tirgus līderi?
Mājsaimniecību sektors, kurā ir tikai gāzes plītis, gāzi patērē ļoti maz. Un, saprotams, nav iespējams piedāvāt būtisku cenas ieguvumu. Tas, ko vēlamies piedāvāt: klientam, iespējams, ir ērtāk norēķināties, veicot kopējos maksājumus par gāzi un elektrību. Mūsu interese ir arī par tiem klientiem, kas šo kurināmo izmanto apkurei.
