VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Andis Kudors
Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors
24. oktobrī, 2018
Lasīšanai: 16 minūtes
RUBRIKA: Komentārs
TĒMA: Ārlietas
1
12
1
12

Maskavas patriarhāts pret Ukrainu

Pareizticības drošībošana ir vērtējama kā demokrātijas attīstību kavējoša, kā arī kā konfliktu augsni vairojoša. Maskavas patriarhāta draudžu locekļi šajā situācijā pārvēršas par Kremļa politikas ķīlniekiem.

FOTO: Valery Sharifulin, TASS

Krievijas propagandas mediju runas vīri un sievas oktobrī daudz laika un pūļu ir veltījuši izteikti negatīvu vēstījumu paušanai saistībā ar Konstantinopoles patriarhāta lēmumu atzīt Ukrainas Pareizticīgās baznīcas neatkarību un turpināt procedūru autokefālā statusa piešķiršanai. Kāpēc gan reliģiskā, gan politiskā Maskava reaģē tik asi? Atbildes ir jāmeklē, skatoties uz šo konfliktu plašākā kontekstā.

īsumā
  • Krievu pareizticīgā baznīca palīdz oficiālajai Krievijai reģionālās dominances centienos, sniedzot idejisko pamatojumu kaimiņvalstu kontrolei.
  • Pareizticības drošībošana Krievijā ir jāskata gan iekšpolitikas, gan ārpolitikas mērķu kontekstā.
  • Garīgums (lasi – pareizticība!) kā drošības jomas elements tika izcelts jau 2009. gada Krievijas Nacionālajā drošības stratēģijā. 2014. gada notikumi Ukrainā parādīja, ka šajā jomā Maskavas patriarhāta vadība ir labs Kremļa sabiedrotais.
  • Konsekvence prasītu, lai Kirils uzrunātu savai konfesijai piederīgo Putinu, aicinot viņu neuzbrukt pareizticīgajiem brāļiem un pārtraukt agresiju. Nekas tāds, protams, nesekoja.
  • Vai kāds ir pārsteigts, ka Ukrainas Pareizticīgā baznīca vēlas atbrīvoties no pakļautības Maskavai? Drīzāk jau būtu jābrīnās, ja šāda reakcija nesekotu.
  • Ja Maskavas patriarhāts sarauj saites ar Konstantinopoles patriarhāta vadību ukraiņu brīvas izvēles dēļ, tad šķeltnieki drīzāk ir paši Maskavas patriarhāta pārstāvji, kuri izmisīgi vēlas kontrolēt ukraiņu prātus un sirdis.

Kremļa kontrolētajos televīzijas kanālos aktīvi apšauba ne tikai minētā lēmuma pareizību, bet arī Konstantinopoles baznīcas galvas – patriarha Bartolomeja kā “pirmā starp līdzīgajiem” – statusu pareizticīgajā pasaulē.

Maskavas patriarhāta vadība oktobrī steidza uz Minsku, lai pēc Krievu pareizticīgās baznīcas (KPB) sinodes sēdes paziņotu, ka turpmāka eiharistiskā kopība ar Konstantinopoli nav iespējama. KPB Ārējo sakaru nodaļas vadītājs metropolīts Ilarions norādīja, ka abu baznīcu garīdznieki vairs nevarēs kalpot kopā, netiks pieļauts arī, ka vienas baznīcas ticīgie saņem otras baznīcas svēto vakarēdienu. Savukārt Vladimira Putina preses pārstāvis Dmitrijs Peskovs paziņoja, ka vajadzības gadījumā Krievija aizstāvēs pareizticīgo intereses, kā jau tā visur aizstāvot krievu un krievvalodīgo intereses. Kāpēc gan reliģiskā, gan politiskā Maskava reaģē tik asi? Atbildes ir jāmeklē, skatoties uz šo konfliktu plašākā kontekstā.

Ar autonomiju nepietika

Konstantinopoles patriarhāta sinode 2018. gada 11. oktobrī atcēla 1686. gada lēmumu, ar kuru Kijevas metropolija tika nodota Maskavai. KPB pārstāvis metropolīts Ilarions, reaģējot uz šiem lēmumiem, norādīja, ka baznīca, kas atzīst šķeltniekus, pati kļūst par šķeltnieci. Ukrainā darbojas Maskavas patriarhāta Ukrainas Pareizticīgā baznīca, Kijevas patriarhāta Ukrainas Pareizticīgā baznīca un Ukrainas Autokefālā pareizticīgā baznīca. Maskava pēdējās divas organizācijas uzskata par atkritējiem. Vēl pastāv Ukrainas Grieķu-katoļu baznīca, kas atzīst Romas pāvesta autoritāti, bet īsteno pareizticīgo liturģiju. Šo baznīcu Maskavas patriarhāts arī skata negatīvi – kā katoļu prozelītisma piemēru.

Domstarpības starp Ukrainas pareizticīgajiem un Maskavas patriarhātu sākās nevis tagad, bet 1990. gadā, kad ukraiņi vērsās pie patriarha Aleksija II ar lūgumu pēc autokefālā statusa. Šāds statuss netika dots, tā vietā piešķīra ierobežotu autonomiju. 1991. gadā Ukrainas Pareizticīgās baznīcas (toreiz vēl Maskavas patriarhāts) bīskapi balsoja par autokefālu statusu, un metropolīts Filarets ar šo ziņu 1992. gadā devās uz KPB. Pēdējā brīdī lielākā daļa ukraiņu bīskapu atsauca savu balsi, un Maskavas patriarhāta vadība aicināja Filaretu atkāpties no amata. Filarets nepakļāvās Maskavas aicinājumam nolikt pilnvaras, tā vietā viņš 1992. gada vasarā izveidoja no Maskavas neatkarīgu Ukrainas Pareizticīgo baznīcu – Kijevas patriarhātu. Daļa Ukrainas pareizticīgo sekoja Filaretam, daļa palika uzticīga Maskavas patriarhātam.

KPB statūtos ir teikts, ka Maskavas patriarhāta “jurisdikcija tiek attiecināta uz pareizticīgajām personām, kuras dzīvo Krievu pareizticīgās baznīcas kanoniskajā teritorijā: Krievijā, Ukrainā, Baltkrievijā, Moldovā, Azerbaidžānā, Kazahstānā, Kirgizstānā, Latvijā, Lietuvā, Tadžikistānā, Turkmenistānā, Uzbekistānā, Igaunijā, kā arī uz citās valstīs dzīvojošajiem pareizticīgajiem, kuri ir brīvprātīgi pievienojušies Maskavas patriarhātam”.1 KPB ir sevišķi jūtīga kanonisko teritoriju jautājumos, asi reaģējot uz citu kristīgo baznīcu un konfesiju prozelītismu “viņu” teritorijā. Oficiālais KPB pārstāvis metropolīts Ilarions, runājot par Konstantinopoles patriarhāta lēmumu atzīt Kijevas patriarhāta neatkarību, saka, ka “Konstantinapole iebruka (vtorglasj – krievu val.) Krievu pareizticīgās baznīcas kanoniskajā teritorijā”.2

KPB paternāliskā attieksme pret citu tautu reliģisko izvēli nekādi neiet kopā ar reliģijas brīvības principiem. Te pilnībā sakrīt KPB un Kremļa intereses: oficiālajai Krievijai KPB noraidošā attieksme pret Rietumu ietekmi ir ļoti izdevīga. Uzreiz pēc krāsainajām revolūcijām Krievijas kaimiņvalstīs Maskavā tika lemts par ārpolitikas mērķu idejiska pamatojuma formulēšanu un popularizēšanu. “Likuma varas, cilvēktiesību un demokrātijas” ideju kultivēšana nedeva Kremlim nekādas dividendes iekšpolitikā un priekšrocības ārpolitikā. Arī ASV ierastā atsaukšanās uz “nacionālajām interesēm” nelikās normatīvi pievilcīga. 

“Īpašais Krievijas ceļš” (suverēnā demokrātija), “krievu pasaule”, “tradicionālās vērtības” un “pareizticīgā civilizācija” bija tie jēdzieni, kuriem bija jāsašuj plīstošā NVS un jāleģitimē Krievijas dominances nostiprināšana reģionālā līmenī. Par galvenajiem upuriem šādai politikai krita kaimiņvalstis. Ja jūs nevēlaties būt par mūsu “mīlošās – pareizticīgās ģimenes” locekļiem, tad mēs piespiedīsim jūs par tādiem būt.

Lai gan Maskavas patriarhātam ir svarīga visa kanoniskā teritorija, tomēr Baznīca visvairāk akcentē savu ieinteresētību tieši vēsturiskajās tā sauktajās Svētās Krievzemes teritorijās, kuras nosacīti iekļauj mūsdienu Krieviju, Baltkrieviju un Ukrainu. 2011. gadā Kirils norādīja, ka “garīgi vēsturiskajā un reliģiski kulturālajā izpratnē mēs visi [..], neskatoties uz mūs sadalošajām zemju robežām, esam vienotas garīgās tēvzemes – Svētās Krievzemes – pilsoņi”.3 Vēl viena idejiska konstrukcija, kurā vienkopus savijas gan KPB, gan Krievijas tautiešu politikas īstenotāju intereses Ukrainā, ir “krievu pasaules” koncepcija, kura nogājusi attīstības ceļu no kultūras popularizēšanas līdz kara pamatošanai.

“Krievu pasaule” – no maigās varas līdz jus ad bellum4

2014. gada rudenī patriarhs Kirils televīzijas raidījumā “Priestera vārds” norādīja, ka “krievu pasaule” – tā ir atsevišķa civilizācija, pie kuras pieder cilvēki, kuri šodien apzīmē sevi ar atšķirīgiem vārdiem – krievi, ukraiņi un baltkrievi. Jau labu laiku pirms Kirila teiktā viens no vairākiem “krievu pasaules” ideju formulētājiem Krievijas rakstnieks un kultūras eksperts Andrejs Stoļarovs rakstā “Russkij mir” 2002. gadā norādīja, ka nauda un cilvēki aizplūst no Krievijas, tomēr viņš aicināja nepretoties šādam procesam. Pēc A. Stoļarova domām, mākslīga juridiska vai administratīva cilvēku un kapitāla noturēšana vienā valstī varētu novest pie sacelšanās un vēl lielākas bēgšanas.5 Tā vietā viņš ieteica izmantot radušos situāciju par labu Krievijai, ar krievu diasporu palīdzību konstruēt pārnacionālu veidojumu, kura robežas būtu nevis ģeogrāfiskas, bet kultūras noteiktas, proti “krievu pasauli”.

Ja sākotnēji “krievu pasaules” idejas bija atbilstošas maigās varas pieejai, tad 2014. gadā tās ieguva jaunu pielietojuma dimensiju, ko diezgan precīzi ataino A. Stoļarova jau agrāk paustais: “Lielu, savstarpēji saistītu krievu apvienību atrašanās “dziļā rietumvalstu aizmugurē” ļaus ne tikai izveidot superkultūru savstarpēju apmaiņu [..], bet arī būtiski samazinās Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) spiedienu uz Krievijas ģeopolitisko telpu.”6

Putins gāja vēl tālāk. Uzrunājot Krievijas Federālo sapulci un citu valsts institūciju amatpersonas, 2014. gada 18. martā (tikko pēc Krimas aneksijas) Krievijas prezidents teica, ka viņš cerot, ka “Vācijas pilsoņi arī atbalstīs “krievu pasaules” un vēsturiskās Krievijas vienotības atjaunošanas centienus”.7 Starptautiskās tiesības neatzīst kultūras un etniskās telpas vienotību kā pamatojumu kaimiņu valsts zemes sagrābšanai. Līdzīgi Eiropā ir rīkojies Hitlers, pamatojot teritorijas atņemšanu Čehoslovākijai.

V. Putins, kurš nupat bija īstenojis agresijas aktu pret Ukrainas teritoriālo vienotību, 18. marta runā turpināja: “Es vēršos arī pie Ukrainas tautas. Patiesi vēlos, lai jūs saprastu mūs: mēs nekādā gadījumā nevēlamies nodarīt jums kaitējumu, aizskart jūsu nacionālās jūtas. Mēs vienmēr esam cienījuši Ukrainas valsts teritoriālo vienotību, atšķirībā, starp citu, no tiem, kuri ziedoja Ukrainas vienotību savu politisko ambīciju vārdā.”8 Lūk, Krievijas prezidenta cinisma paraugstunda!

Drošībotā9 pareizticība un kara sakralizācija

Valdaja kluba konferencē 2018. gada 18. oktobrī V. Putins kodolkara iespējamības kontekstā teica: “Agresoram ir jāzina, ka atmaksa ir neizbēgama, ka viņš tiks iznīcināts. Bet mēs, agresijas upuri, mēs kā mocekļi nokļūsim paradīzē, bet viņi vienkārši nosprāgs, tāpēc ka pat nepaspēs nožēlot grēkus.”10 Krievijas prezidents izmanto reliģiskus jēdzienus: “mocekļi”, “paradīze”, “grēku nožēla”. Turklāt tiek nodalīti “labie” ticīgie – Krievijas iedzīvotāji – no “sliktajiem” – tiem, kuri uzbruks ar kodolieročiem Krievijai. Šis ir kārtējais piemērs pareizticības drošībošanai Krievijā, proti, garīgums tiek saistīts ar nacionālās drošības tematiku. Garīgums (lasi – pareizticība!) kā drošības jomas elements tika izcelts jau 2009. gada Krievijas Nacionālajā drošības stratēģijā, kur sadaļā “Kultūra” tiek runāts par nepieciešamajiem aizsardzības soļiem. 2014. gada notikumi Ukrainā parādīja, ka šajā jomā Maskavas patriarhāta vadība ir labs Kremļa sabiedrotais.

No vienas puses, KPB komunikācija Krimas anektēšanas un karadarbības Ukrainas austrumos laikā atbilda ierastajai starptautiskajai reliģijas jeb ticības diplomātijas praksei, kur konfesiju pārstāvji aicina uz mieru. No otras puses, aicinājums nekarot tika adresēts Ukrainas pusei, jo Krievijas karaspēks tika atainots kā miera misiju pildošs.

Neilgi pēc Krimas aneksijas 2014. gada pavasarī patriarhs Kirils sludināšanas laikā runāja par Krievijas teritorijas pieaugumu, kas ļāva tai izaugt no nelielās Maskavas kņazistes līdz lielai valstij “no okeāna līdz okeānam”.11 Kirils skaidroja, ka vēsturiski jaunu teritoriju apgūšana bija veiksmīga, jo esot notikusi nevis mantkārīgos nolūkos, bet kā garīguma izpausme. Patriarhs izteica arī cerību, ka “brālis nekaros pret brāli”.12

Konsekvence prasītu, lai Kirils uzrunātu savai konfesijai piederīgo V. Putinu, aicinot viņu neuzbrukt pareizticīgajiem brāļiem un pārtraukt agresiju. Nekas tāds, protams, nesekoja, izdabāšana caram turpinājās, līdzīgi kā savulaik izdabāšana Staļina režīmam. KPB ir sava iekšējā opozīcija. Pareizticīgais diakons Andrejs Kurajevs, analizējot minēto Kirila sludināšanu, norādīja, ka, lai gan KPB vadītājs tieši nepiemin Krimu, tomēr slavina Krievijas vēsturisko teritoriālo izplešanos, kas, pēc diakona Kurajeva domām, liecina, ka Kirils šo jautājumu sasaista ar mūsdienu notikumiem. A. Kurajevs ar ironiju rakstīja par Kirila vēstījumu: “Mēs lūgsim par to, lai brālis nekaro ar brāli, kurš pulcina zemes zem Maskavas valdnieka labās rokas.”13 Diakons savā blogā 2014. gada 8. decembrī norādīja, ka kara sakralizācija noved pie noteiktām sekām, pretinieki tiek demonizēti un pieskaitīti absolūtajam ļaunumam, līdz ar to eskalējot agresiju.14 Diemžēl arī Ukrainas prezidents Petro Porošenko nesenā runā par Krievijas pusi izteicās kā par dēmoniem.

Tiešā veidā Maskavas patriarhāts uz karu neaicināja, tomēr arī nenostājās skaidri pret Krievijas agresiju. KPB nodaļas attiecībām ar sabiedrību vadītājs Vsevolods Čaplins 2014. gada 1. martā teica, ka viņš liek lielas cerības uz to, ka Krievijas karavīru misija aizstāvēt šo cilvēku brīvību, savdabīgumu un dzīvību nesastapsies ar cietsirdīgu pretošanos, kas novedīs pie masveida sadursmēm.15 Šie baznīcas oficiālā pārstāvja vārdi liecina, ka KPB aicināja Ukrainas pusi nepretoties Krimas okupācijai. Šāda nostāja precīzi atbilst oficiālās Krievijas mērķiem Krimas teritorijas okupācijā un sekojošā anektēšanā, proti, šim procesam bija jānotiek ātri, bez Krievijas karavīru bojāejas un ukraiņu pretestības.

Tā sauktais Krimas referendums no starptautiskās sabiedrības puses netika uzskatīts par leģitīmu, jo notika ārvalstu karaspēka klātbūtnē un tika rīkots neatbilstoši Ukrainas konstitūcijai. V. Čaplins 2014. gada augustā norādīja, ka “pats svarīgākais, lai visi iesaistītie dalībnieki apstādinātu asinsizliešanu [..]. Jā, no teoloģiskās perspektīvas abām pusēm ir pietiekams pamats, lai uzskatītu savu pozīciju par pareizu, tāpat kā pareizticīgās tautas Otrā pasaules kara laikā karoja viena ar otru”.16 No minētā redzams, ka KPB tā laika oficiālais pārstāvis V. Čaplins saredz teoloģisku pamatojumu ne tikai Ukrainas pusei aizstāvēties, bet Krievijas pusei uzbrukt. Vai viņš paustu līdzīgu nostāju, ja kāds mūsdienās uzbruktu Krievijai?

Ar varu mīļš nekļūsi

Vai kāds ir pārsteigts, ka Ukrainas Pareizticīgā baznīca vēlas atbrīvoties no pakļautības Maskavai? Drīzāk jau būtu jābrīnās, ja šāda reakcija nesekotu, ņemot vērā Krievijas agresiju pret Ukrainu un Krievijas pārstāvju augstprātīgo un brīžam nicīgo attieksmi pret “mazajiem brāļiem” ukraiņiem. KPB palīdz oficiālajai Krievijai reģionālās dominances centienos, sniedzot idejisko pamatojumu kaimiņvalstu kontrolei. Pareizticības drošībošana Krievijā ir jāskata gan iekšpolitikas, gan ārpolitikas mērķu kontekstā. Minētais process Krievijā ierobežo demokrātiskās brīvības – vārda, sirdsapziņas un reliģijas brīvību. V. Putins ir izmantojis Maskavas patriarhāta popularizēto “krievu pasaules” koncepciju agresijas pret Ukrainu pamatošanai. Diemžēl pareizticība šajā gadījumā tiek izmantota nevis miera, bet agresijas vairošanai. Pareizticības drošībošana ir vērtējama kā demokrātijas attīstību kavējoša, kā arī kā konfliktu augsni vairojoša. Maskavas patriarhāta draudžu locekļi šajā situācijā pārvēršas par Kremļa politikas ķīlniekiem.

Vladimirs Putins ir vairākkārt norādījis, ka ukraiņi un krievi esot viena un tā pati tauta. Vai tāpēc būtu jākaro ar ukraiņiem? Tas būtu tas pats, kas nostāties brālim pret brāli ar ieroci rokās tādēļ, ka tas pamet mājas un dodas uz citurieni laimes meklējumos. Ukrainas pareizticīgajiem ir tiesības izvēlēties, kāds ir viņu baznīcas statuss, kas ir un kas nav tās sabiedrotie. Ne Kremļa saimniekam, ne KF Ārlietu ministrijai, ne citām laicīgām un reliģiskām organizācijām Krievijā par to nav nekādas teikšanas. Ja Maskavas patriarhāts sarauj saites ar Konstantinopoles patriarhāta vadību ukraiņu brīvas izvēles dēļ, tad šķeltnieki drīzāk ir paši Maskavas patriarhāta pārstāvji, kuri izmisīgi vēlas kontrolēt ukraiņu prātus un sirdis.

1 Устав Русской Православной Церкви.

2 Intervija ar metropolītu Ilarionu. 14.09.2018.

3 Послание Патриарха Московского и всея Руси Кирилла архипастырям, пастырям, монашествующим и всем верным чадам Русской Православной Церкви по случаю государственного празднования Дня Крещения Руси. 24 июля 2011 г.

4 Kritēriju kopums, kas definē taisnīgu karu.

5 Андрей Столяров. Русский мир.  

6 Turpat.

7 Обращение Президента Российской Федерации. 18 марта 2014, г. Москва, Кремль.

8 Turpat.

9 No darbības vārda to securitise – drošībot.

10 Путин: мы как мученики попадем в рай, а они просто сдохнут, 18 октября 2018, Ru.Delfi.

11 Андрей Кураев. Патриарх Кирилл о присоединении Крыма к России.

12 Turpat.

13 Turpat.

14 Андрей Кураев. Патриарх Кирилл о присоединении Крыма к России.

15 Протоиерей Всеволод Чаплин рассматривает миссию России на Украине как миротворческую. 01 марта 2014 года.

16 Особое мнение. Эхо Москвы, 14 августа 2014.

Labs saturs
12
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU