VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Andis Kudors
Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors
04. decembrī, 2018
Lasīšanai: 15 minūtes
RUBRIKA: Komentārs
TĒMA: Ārlietas
17
17

Putins pret “nepareizajiem krieviem” pie Kerčas šauruma

FOTO: Sergey Vaganov, EPA

Krievijas agresija pret Ukrainas jūrniekiem Melnajā jūrā atgādina par Krievijas reģionālajām ambīcijām un paternālismu pret Ukrainu. Kremļa maigās varas (drīzāk gan asās varas) iniciatīvas nav nesušas gaidītos augļus Ukrainā, ietekmes instrumentu klāstā paliek tikai brutāls spēks.

īsumā
  • Te nav divu konfliktējošu pušu. Te ir agresors – Krievija, kas nupat īstenojusi kārtējo agresijas aktu pret Ukrainu.
  • Ukraina drīkst pat uzsākt militāru Krimas atbrīvošanas operāciju, jo šāds solis būs traktējams kā aizsardzības karš, tātad – taisnīgs karš starptautisko tiesību izpratnē.
  • Valstī, kura ir pieredzējusi Krievijas hibrīdkara iebrukumu, ir savas metodes, kā nepieļaut jaunu eskalāciju citos apgabalos.
  • Pēc 2014. gadā uzsāktās Krievijas agresijas Ukrainā ir nostiprinājusies pārliecība par labu valsts integrācijai Rietumos.
  • Kremļa propagandisti ir pieļāvuši lielu kļūdu, proti, ignorējuši pašu ukraiņu viedokli par to, kas, pēc viņu pašu domām, ir un kas nav pareizais ceļš.
  • Krievijas agresija pret Ukrainu pakāpeniski, bet skaidri maina arī cilvēku uzskatus ārvalstīs par Krievijas lomu reģionā.

Vladimirs Putins ikgadējā tiešajā mediju komunikācijā ar savas valsts iedzīvotājiem 2015. gadā teica: “Es vispār nenodalu ukraiņus no krieviem. Es uzskatu, ka tā vispār ir viena tauta.”1 Līdzīgu viedokli Krievijas prezidents ir paudis ne vienu reizi vien arī starptautiskas auditorijas priekšā. Ukraiņi ir tie paši krievi, tikai nomaldījušies, kļuvuši “nepareizi”.2 Krievijas propagandisti steidz palīdzēt “nacionālajam līderim” ar skaidrojumu, ka tikai Ukrainas varas elite ir ļauna, kopumā ukraiņi ilgojas pēc draudzības ar Krieviju (lasi – pēc Maskavas vadības!). Nu un vēl tie “banderovieši”, tie arī ir slikti.

V. Putina stāstam par vienu tautu piebalso arī Krievijas Pareizticīgās baznīcas patriarhs Kirils. 2018. gada 31. augustā tiekoties ar Konstantinopoles patriarhāta galvu Bartolomeju, Kirils norādīja, ka “mēs nekad neesam pārstājuši apzināties, ka esam viena valsts un viena tauta. Nav iespējams atšķirt Kijevu no mūsu valsts, jo Kijeva ir mūsu vēstures izejas punkts”.3 Krievijas agresija pret Ukrainas jūrniekiem Melnajā jūrā atgādina par Krievijas reģionālajām ambīcijām un paternālismu pret Ukrainu.

“Mīlestības draudi”

Ja mēs uz brīdi piekristu Krievijas prezidenta un patriarha traktējumam, tad – kas no tā izriet? Uz šo jautājumu atbildi sniedz V. Putins vēl kādā citā 2015. gada pasākumā: “Krievi un ukraiņi – tā ir viena tauta, viens etnoss, katrā ziņā ar savu savdabīgumu, ar savām kultūras īpatnībām, bet ar kopīgu vēsturi, ar kopīgu kultūru, ar kopīgām garīgām saknēm. Un, lai kas arī notiktu, beigās Krievija un Ukraina tā vai citādi ir lemtas kopīgai nākotnei.”4 Krievu valodā tas skan fatāli – obrečeni na sovmestnoje buduščeje. 2018. gada Krievijas agresijas pie Kerčas šauruma kontekstā minētais skan kā draudi vai ļauna nolemtība. Krievijas diplomāti bieži ir norādījuši uz Krievijas tiesībām īstenot neatkarīgu ārpolitiku. Līdz ko runa ir par līdzīgām Ukrainas tiesībām, tā atkal atskan stāsts par vienu tautu, vienu likteni u. tml.

Ukrainā veiktās sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka ukraiņi vienotību ar krieviem neskata kā definējošu faktoru identiskas Krievijas un Ukrainas ārpolitikas veidošanai. Uz jautājumu “Kāds nacionālās drošības garantēšanas veids būtu labākais Ukrainai?” 2017. gadā 39% aptaujāto Ukrainas iedzīvotāju norādīja uz NATO. Pirms pieciem gadiem, 2012. gadā, atbildot uz šo pašu jautājumu, tikai 13% minēja NATO.5 Ja 2008. gadā par labāko drošības garantu 31% Ukrainas iedzīvotāju izvēlējās “pievienošanos Krievijas un citu NVS valstu militārai savienībai”, tad 2017. gadā šādu atbildi izvēlējās tikai 5%.6 Uz aptaujas jautājumu “Pa kādu integrācijas ceļu ir jāiet Ukrainai?” 2012. gadā 30% aptaujāto izvēlējās “pievienoties Muitas savienībai” (Eirāzijas Ekonomiskā savienība), savukārt 2017. gadā šādu viedokli pauda vairs tikai 11% (salīdzinājumam, par pievienošanos Eiropas Savienībai 2017. gadā bija 49%).7 Kā redzams, pēc 2014. gadā uzsāktās Krievijas agresijas pret Ukrainu ir nostiprinājusies pārliecība par labu Ukrainas integrācijai Rietumos.

Sapnis par Maskavu – Trešo Romu

Krievijas agresija pret Ukrainu pakāpeniski, bet skaidri maina arī cilvēku uzskatus ārvalstīs par Krievijas lomu reģionā. Konstantinopoles baznīcas patriarhs Bartolomejs 31. augustā atbildēja Maskavas kolēģim Kirilam: “Ukraiņi nejūtas komfortabli zem Krievijas varas un vēlas būt pilnīgi brīvi reliģijas un politikas līmenī, un tāpēc ir lūguši Baznīcu-Māti palīdzēt viņiem.”8 Grieķu pareizticīgā baznīca šādu palīdzību sniegs – gala lēmums par autokefālā statusa piešķiršanu Ukrainas Pareizticīgajai baznīcai tika pieņemts laikā, kad Krievijas robežapsardzības spēki novembra nogalē vajāja Ukrainas kuģus netālu no Kerčas šauruma. Autokefālo statusu apstiprinošais dokuments – tomoss – tiks pasniegts Ukrainas Pareizticīgajai baznīcai pēc Ukrainas pareizticīgo bīskapu apvienošanās sapulces. Tagad tas ir tikai laika jautājums.

Ukrainas Pareizticīgās baznīcas no Maskavas patriarhāta neatkarīga statusa iegūšana ir sāpīgs trieciens Krievijas Pareizticīgās baznīcas galvas Kirila ambīcijām, kuras tika balstītas uz Maskavas patriarhāta lielā draudžu skaita. Tas ir vairāk nekā sāpīgs trieciens Krievijas varai, kura vairāku gadu laikā skaidroja saviem iedzīvotājiem un citu valstu sabiedrībām, ka garīguma cietoksnis Krievija apvieno “krievu pasaulē” slāvu un pareizticīgās tautas. Fonda “Russkij mir”, līdzīgu institūciju un dāsni finansēto propagandas mediju darbs “krievu pasaules” konstruēšanā izkūp skurstenī. Bez Ukrainas un tās pareizticīgās baznīcas dalības “krievu pasaules” un Aleksandra Dugina kultivētās eirāzisma idejas izskatās nenopietni.

Krievijas maigās varas (drīzāk gan asās varas) iniciatīvas nav nesušas gaidītos augļus Ukrainā, ietekmes instrumentu klāstā paliek tikai brutāls spēks – tā demonstrāciju necenzētas leksikas pavadībā nupat vērojām Kerčas tuvumā. Neizdevās arī pilnā mērā Novorosijas projekts, kurā bija plānots iekļaut ne tikai Luhansku un Doņecku, bet arī Odesu, Dņipro, Harkivu un Mariupoli. Kopš tapa redzams, ka nav izdevies īstenot plānu ukraiņu pretestības dēļ, eirāzisma ideologs un aktīvs Novorosijas ideju kultivētājs A. Dugins pazuda no lielo Krievijas TV kanālu raidījumiem.

Konstantinopoles patriarhāta lēmums ir skaidrs reliģiskās neatkarības ieguvums Ukrainai un politisks ieguvums Ukrainas prezidentam Petro Porošenko, kurš aktīvi iesaistījās šāda lēmuma lobēšanā. Kāpēc P. Porošenko pašam censties aizēnot šo politisko uzvaru ar vienlaicīgu “provokāciju” jūrā, kā to apgalvo Krievijas puse? Un kāpēc Krievijas robežsargi tik viegli uzķērās uz šo “provokāciju”? Ja jau 22. septembrī Krievijas spēki ļāva diviem Ukrainas militārajiem kuģiem iziet pa to pašu maršrutu, tad varēja tagad atkal ļaut un nepalīdzēt P. Porošenko priekšvēlēšanu cīņā.

Ukraiņu jūrnieki pēc 22. septembra reida skaidroja, ka esot bijuši gatavi atvairīt Krievijas spēku uzbrukumu Ukrainas kuģiem, ja tāds būtu noticis. Varbūt tāpēc Krievijas režisori cerēja, ka šoreiz ukraiņi šaus, lai pēc tam viņus būtu vieglāk apsūdzēt uzbrukumā miermīlīgajai Krievijai?

Norādot uz Krievijas robežapsardzības spēku nekonsekvenci, publiciste Jūlija Latiņina uzdod jautājumu: “[..] lūk, Ukrainas kuģi gāja pa Ukrainas jūru no Ukrainas ostas uz Ukrainas ostu. Tas, no Krievijas viedokļa, ir noziegums vai nav?  Ja tas ir noziegums, tad kāpēc 2018. gada 22. septembrī tieši tādā pašā situācijā Krievijas robežsargi šos kuģus izlaida cauri? Kuru par to noņēma no amata? Kuru pazemināja līdz ierindniekam? No kura norāva uzplečus?”9 Ņemot vērā publicistes teikto, varam uzdot jautājumu: varbūt tomēr provocējošā puse bija Krievijas spēki?

Ukraiņu jūrnieki pēc 22. septembra reida skaidroja, ka esot bijuši gatavi atvairīt Krievijas spēku uzbrukumu Ukrainas kuģiem, ja tāds būtu noticis. Varbūt tāpēc Krievijas režisori cerēja, ka šoreiz ukraiņi šaus, lai pēc tam viņus būtu vieglāk apsūdzēt uzbrukumā miermīlīgajai Krievijai?

Vladimirs Putins G20 tikšanās Argentīnā ietvaros, runājot ar žurnālistiem, teica, ka Ukrainā pie varas esot “kara partija”, tāpēc incidenti turpināšoties. Varētu domāt, ka Krievijā pie varas ir miera dūjas, kuras visi provocē, aicina karot Ukrainā, Sīrijā – pret Kremļa saimnieka un miera partijas “Vienotā Krievija” gribu.

Starptautiskā reakcija

Neskatoties uz Krievijas puses vienpusējo Krimas statusa traktējumu (to ir atzinušas tikai Nikaragva un Sudāna), juridiski joprojām ir spēkā 2003. gadā noslēgtais Krievijas–Ukrainas līgums par kuģošanu Azovas jūrā. Tas paredz, ka Azovas jūra ir gan Ukrainas, gan Krievijas iekšzemes jūra. Līgums nosaka arī to, ka abu valstu civilie un militārie kuģi var brīvi kuģot Kerčas jūras šaurumā.10 Vai Oto fon Bismarka izteikums par to, ka neviens līgums ar Krieviju nav tā papīra vērts, uz kura tas ir uzrakstīts, ir attiecināms arī uz mūsdienām?

Pēc tam, kad jau bija zināms, ka D. Tramps atceļ tikšanos ar V. Putinu G20 samitā Argentīnā, ASV aizsardzības sekretārs Džeimss Matiss (James Mattis) norādīja: “Šī ir ļoti kompleksa problēma, jo ir skaidrs, ka Putina kungs mācās lēni. Viņš nesaprot, ka tas, ko viņš dara dzīvē, rada naidīgumu pret viņa tautu.” Dž. Matiss turpināja: “Mums ir darīšana ar kādu, kuram vienkārši nevar uzticēties.”11

Melnās jūras reģions Krievijas agresijas rezultātā kļūst par reģionālu drošības problēmu. Militarizētā Krimas pussala, spriedze Azovas jūrā un Kerčas šaurumā ir nelabvēlīga ne tikai Ukrainai, bet arī Rumānijai, Turcijai un Gruzijai. Tāpēc nav pārsteigums, ka V. Putina izvēle pēc D. Trampa atteikuma tikties G20 pasākuma ietvaros krita uz Turcijas vadītāju Radžipu Erdoganu. Krievija veido agresijas asi no Donbasa līdz Sīrijai. Turcijai ir zelta akcija Bosfora jūras šaurumā, kara laikā Stambulai ir tiesības minēto šaurumu slēgt kuģošanai. Energoresursu un citu preču drošā transportēšanā ir ieinteresētas vairākas Melnās jūras reģiona valstis. Bloķētā Mariupole, Berdjanska un tām pieguļošās teritorijas ir svarīgas Ukrainas ekonomikas attīstībai, kur Azovas jūra ir tirdzniecības maršruts. Kremļa saimniekam tas rūp maz, drīzāk pat – jo sliktāk Kijevai, jo labāk Maskavas reģionālajām ambīcijām. Tas noderēs stāstā par Ukrainu kā neizdevušos valsti.

ASV pārstāve ANO Nikija Heilija (Nikki Haley) nosodīja Krievijas militāro spēku darbības, nosaucot tās par “kārtējo neapdomīgo Krievijas īstenoto eskalāciju”.12 NATO izplatīja paziņojumu, kurā prasīja Krievijai nodrošināt Ukrainas kuģiem brīvu pieeju savām ostām. Paziņojumā teikts, ka “Krievijas militārā spēka lietošanai pret Ukrainas kuģiem un jūrniekiem nav attaisnojuma”.13 NATO arī minētajā paziņojumā atgādināja, ka organizācija Krimas aneksiju uzskata par nelikumīgu aktu.

Daži gan runā par divām konfliktā iesaistītām pusēm, kurām jāatspriego situācija. Te nav divu konfliktējošu pušu. Te ir agresors – Krievija, kas nupat īstenojusi kārtējo agresijas aktu pret Ukrainu. Diskusijās par V. Putina reitingiem un P. Porošenko vēlmi tikt atkārtoti ievēlētam Ukrainas prezidenta amatā 2019. gada pavasarī nevajadzētu aizmirst par starptautiskajās tiesībās balstīto taisnīgā kara – jus ad bellum – principu, kas noteikti ir Ukrainas pusē.

Ukraina drīkst pat uzsākt militāru Krimas atbrīvošanas operāciju, jo šāds solis būs traktējams kā aizsardzības karš, tātad – taisnīgs karš starptautisko tiesību izpratnē. Savukārt Krievijas puse var skaitīt jūras jūdzes no Krimas krasta, cik vēlas, un skaidrot, ka nobijās no ukraiņu nacionālistiem, kuri it kā grasījās uzspridzināt Kerčas tiltu. Kamēr Krima nav atgriezta Ukrainas kontrolē, Krievija ir un paliek agresors, kuram nekavējoties jāatbrīvo arestētie ukraiņu karavīri.

V. Putins nesen uzdeva jautājumu: kāpēc Ukraina neieviesa karastāvokli jau uzreiz pēc Krimas aneksijas? Krievijas prezidents, protams, zina atbildi, tomēr lasītājiem atgādināsim, ka 2013. un 2014. gadā Ukrainā bija kritiska ekonomiskā situācija, kura nebija atrisināma bez ārējas palīdzības. Ieviešot karastāvokli, uz ko Ukrainai bija visas tiesības jau 2014. gadā, nebūtu iespējams saņemt finansiālu palīdzību no Starptautiskā Valūtas fonda.

Viens no argumentiem, ar ko V. Putins pārliecināja 2013. gada nogalē Viktoru Janukoviču neparakstīt Ukrainas–ES asociācijas līgumu Austrumu partnerības samita laikā Viļņā, bija Krievijas solījums piešķirt 15 miljardus ASV dolāru Ukrainas problēmu novēršanai. Pēc V. Janukoviča bēgšanas no Ukrainas Kijevai bija jāmeklē jauni risinājumi. Bet V. Putins, protams, var tēlot Nezinīti, ja tas var palīdzēt kritizēt “Kijevas huntu”. Arī Kijevas lēmums karastāvokļa laikā ierobežot Krievijas pilsoņu vizītes Ukrainā ir saprotams. Valstī, kura ir pieredzējusi Krievijas hibrīdkara iebrukumu, ir savas metodes, kā nepieļaut jaunu eskalāciju citos apgabalos.

Laikmeta zīme

Vienā no klipiem, kur Krievijas robežsardzes spēku virsnieki apspriež Ukrainas kuģa taranēšanu, ir vērojama laikmeta zīme, kas raksturo Krievijas ārpolitiku V. Putina valdīšanas laikā. Viens no ierakstā dzirdamajiem slavē taranēšanas īstenotāju, norādot, ka viss ir bijis iespaidīgi, arī neviltotās emocijas. Taranētājs nav tik lielā sajūsmā par notikušo un saka, ka viņa paša kuģis ir pamatīgi cietis.14 To var attiecināt uz Krievijas ārējām attiecībām, tajās valdošo rupjību (piemēram, ārlietu ministra Sergeja Lavrova izpildījumā) un bravūru (te Krievijas prezidentu var pārspēt tikai Donalds Tramps). Vienlaikus pati Krievija ekonomiski stagnē, modernizācijas un inovāciju ceļš tā arī nav uzsākts. Valsts tēls ir pamatīgi cietis kopš 2014. gada agresijas pret Ukrainu. Taranētāji saņems medaļas, bet kuģis (Krievijas valsts) vienalga kādam būs jāremontē.

Krievijas propagandistu izpratnē ukraiņi ir krievu brāļi (nez kāpēc tikai jaunākie) vai pat tie paši krievi, kuri ir nomaldījušies un par katru cenu jāatgriež uz “pareizā” ceļa, kurš ved uz Maskavu. Te gan cilvēki Kremlī ir pieļāvuši lielu kļūdu, proti, ignorējuši pašu ukraiņu viedokli par to, kas, pēc viņu pašu domām, ir un kas nav pareizais ceļš.

1 Владимир Путин: Я не делаю разницы между украинцами и русскими. RT, Youtube, 16.04.2015 

2 Кремль считает нас "неправильными русскими", поэтому будет "помогать" на выборах, - исследование, Информационное Сопротивление, 30.11.2018.

3 Эксклюзив: Диалог Варфоломея – Кирилла по украинскому вопросу. Orthodoxia, 28.09.2018.

4 Путин: Русские и украинцы - это один народ, Россия и Украина обречены на совместное будущее. Interfax, 19.06.2015.

5 Ukraine: Four yars after Maidan. Ilko Kucheriv Democratic Initiatives Foundation.

6 Turpat.

7 Turpat.

8 Эксклюзив: Диалог Варфоломея – Кирилла по украинскому вопросу. Orthodoxia, 28.09.2018.

9 Юлия Латынина. Код доступа. Эхо Москвы, 01.12.2018.

10 Договор между Российской Федерацией и Украиной о сотрудничестве в использовании Азовского моря и Керченского пролива.

11 Mattis blasts Putin for election meddling, Ukraine row, US pullout of nuke pact. Presstv, 02.12.2018.

12 After Haley condemns Russian escalation, Trump says US doesn't 'like' new tensions with Ukraine 'either way'. ABCNews, 26.11.2018.

13 North Atlantic Council statement on developments near the Sea of Azov. 27.11.2018., https://www.nato.int/cps/en/natohq/news_160859.htm.

14 Video: Kā Krievijas krasta apsardze taranēja Ukrainas velkoni. Delfi, 26.11.2018.

Labs saturs
17
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU