Kultūras mantojums, kultūras izglītība un profesionālā māksla ir tās trīs jomas, kurām šogad paredzēts lielākais finansējums. Salīdzinoši neliela daļa finansējuma atvēlēta citām ministrijas funkcijām – sabiedrības integrācijai, mediju politikai. Tomēr ministre norāda – kultūras nozarē novilkt stingras robežas ir sarežģīti, jo pienesums un ietekme uz sabiedrību ir daudz plašāka un neaprobežojas tikai ar kultūrtelpas kvalitāti. "Kultūras nozare atstāj iespaidu arī uz iekļaujošas sabiedrības veidošanos, īpaši, ja skatāmies uz procesiem, kas notiek tautas mākslā, kas izteikti vērsti uz kopienu veidošanu, reģionālo attīstību, sabiedrības līdzdalību, dodot iespēju būt radošiem, aktīviem, būt pilnvērtīgai daļai no kopienas. Tāpat grūti novilkt robežu, kur sākas un beidzas kultūras ietekme uz izglītību. Mēs noteikti varam runāt arī par ļoti spēcīgu kultūras izglītojošo lomu, jo cilvēks jau neizglītojas tikai formālā ceļā, skolas solā. Savu izglītību un personības izaugsmi turpinām caur kultūras procesiem – mēs ejam uz filmām, lasām grāmatas un ejam uz teātriem, radoši attīstāmies, ejot dziedāt, dejojot, spēlējot kādu mūzikas instrumentu," par kultūras nozīmi sabiedrībā aizrautīgi stāsta Dace Melbārde, uzsverot – kultūra šobrīd ir arī viens no galvenajiem Latvijas valsts tēla veidotājiem.
Apmēram 30% no Kultūras ministrijas budžeta nākamgad piešķirti kultūras mantojuma saglabāšanai un uzturēšanai. Kādas ir galvenās prioritātes šajā jomā? Kultūras pieminekļu, muzeju uzturēšana?
Kultūras mantojums, protams, ir daudz plašāks koncepts, tie nav tikai kultūras pieminekļi. Mantojuma nozarē notiek arī ļoti aktīvs izglītojošais darbs. Piemēram, bibliotēku nozarē – viena funkcija ir bibliogrāfiskā mantojuma uzkrāšana, otra – izglītības. Tāpat ir muzejos – ļoti būtiska lieta ir sabiedrības iesaiste un izglītošana. Nav tā, ka mēs kaut ko glabājam, tikai ievietojot dziļi krājumos un ik pa brīdim noslaukot putekļus. Kultūras mantojums atrodas nemitīgā kustībā un mijiedarbībā ar sabiedrību, dodot iespēju aktīvi piedalīties tā izzināšanā, iedvesmoties, radīt jaunas vērtības. Pie kultūras mantojuma pieder arī nemateriālais kultūras mantojums, kas ir mūsu tradīcijas, mutvārdu kultūra. Lietas, ko mēs aktīvi praktizējam, brīžiem pat nedefinējot, ka tas, ko tagad daru, ir kultūras mantojums. Kad svinam tradicionālos Ziemassvētkus vai Jāņus, piedalāmies Dziesmu svētkos, uzskatām, ka aktīvi radoši darbojamies, esam kopā ar draugiem. Reti kurš tajā brīdī analītiski aizdomājas, ka saglabā un nodod tālāk kultūras mantojuma vērtības. Ja paskatāmies pasaules mērogā, šobrīd visa starptautiskā kultūras mantojuma politika akcentus liek tieši uz pārmantojamību, uz izglītības, sabiedrības līdzdalības iniciatīvām, tāpat ļoti daudz darba notiek pie kultūras mantojuma iesaistes reģionālajā izaugsmē, ekonomiskajos procesos.
Protams, kultūras mantojuma infrastruktūras saglabāšana vienmēr ir dārgs process, jo vieglāk un lētāk mūslaikos ir uzbūvēt kaut ko no jauna. Saglabāt mantojumu – tas prasa lielākus ieguldījumus un arī zināšanas, jo galvenā vērtība te ir autentiskums. Nepieciešamas zināšanas un arī izpētes darbi, lai saprastu, kas ir tās unikālās autentiskās substances, kas īpašā režīmā jārekonstruē, jārenovē, jārestaurē, un kādā veidā tās ir savienojamas ar laikmetīgajām vērtībām. Nav taisnība tiem, kas saka, ka tur jau tikai viss vecišķais, nē, laikmetīgās arhitektūras un dizaina attīstības tendences absolūti akceptē laikmetīgā un mantojuma saspēli. Jautājums ir par kvalitāti, izdomu un gaumi.
Aizvadītā gada nogale vēlreiz parādīja, ka kultūras nozarē vēl aizvien sāpīgs ir atalgojuma jautājums. Nozīmīgs progress panākts ar Radošo personu statusa un profesionālo radošo organizāciju likumu, bet piemēri no muzeju nozares liecina, ka tas ir smags jautājums ne tikai radošajām personām. Vai 2018. gadā plānotas izmaiņas?
2018. gadā mēs kāpinām nozarē atalgojuma budžetu par 4,4 miljoniem. Prioritārā grupa ir tieši mantojuma speciālisti, kas ir gan muzeju, bibliotēku, arhīvu, gan pieminekļu aizsardzības jomā nodarbinātie. Tomēr jāatzīst, ka joprojām šis atalgojums, rēķinot pret vidējo sabiedriskajā sektorā, nav pietiekoši konkurētspējīgs. Mantojuma nozares speciālistiem vajadzētu nodrošināt atalgojumu vismaz vidējās algas līmenī. Savukārt profesionālajā mākslā jāseko līdzi atalgojuma tendencēm reģionālajā tirgū, jo mākslinieki ir ļoti mobili, ir atsevišķi profesionālās mākslas virzieni, kur valoda nav noteicošā, līdz ar to tādas nozares kā vizuālā māksla, mūzika, arī deja faktiski ļoti brīvi var konkurēt starptautiskajā tirgū. No vienas puses, mēs priecājamies, ka mūsu talantīgākie mākslinieki pasaulē ir atpazīti, uzstājas un gūst straujus panākumus, bet, protams, mums ir jāpārliecinās, ka talantīgi, spēcīgi mākslinieki paliek arī mūsu nacionālajās institūcijās, jo tas ietekmē kopējo kultūrtelpas kvalitāti. Mums ir jāmēģina šo atalgojumu tuvināt reģiona līmenim vai vismaz skatīties, kas notiek Lietuvā un Igaunijā. Attiecīgi pie katras iespējas cenšamies kāpināt atalgojumu arī profesionālajā mākslā, tas plānots arī šajā gadā.
Tomēr teikt, ka es esmu apmierināta ar situāciju atalgojuma jomā, būtu pilnīgi nepareizi, un tā joprojām ir kultūras nozares prioritāte, jo konkurētspēja ir nopietns jautājums. Uzskatu, ka šobrīd mums gan valstī, gan pašvaldībās visvairāk jādomā par to, kā nodrošinām, ka pie mums strādā labi speciālisti, kuri neaizplūst prom uz privāto sektoru vai nedodas strādāt ārpus Latvijas. Ja mēs gribam noturēt cilvēkus Latvijā, dzīves kvalitātes nodrošināšana ir būtisks faktors.
Pagājušajā gadā Kultūras ministrija aizsāka mediju atbalsta programmu. Kādi ir pirmie secinājumi?
Pirmajā gadā ieviesām atbalsta programmas ar dažādām pieejām, caur dažādiem partneriem, saprotot, ka jāizmēģina dažādi virzieni un tad jāsaprot, kā mediju tirgus uz to reaģē. Pēc pirmā konkursa izdarījām secinājumus, ko ņēmām vērā, organizējot nākamos. Šobrīd mēs apkopojam visu konkursu rezultātus, bet jau ir pilnīgi skaidrs, ka šāds atbalsta instruments ir nepieciešams. Īpaši izjūtam tā ietekmi reģionos, jo tur situācija bija viskritiskākā. Tāpēc arī atbalstu kopienu medijiem esam definējuši kā ļoti būtisku prioritāti. Tas ir nepieciešams gan valsts un sabiedrības drošībai, gan vietējo kopienu un latviskās kultūrtelpas veidošanai.
Mums bija pārsteigums, ka ļoti maz mediju gribēja strādāt ar tādām tēmām kā medijpratība un viltus ziņu dekonstrukcija. Tas tikai norāda uz to, ka šajā jomā pacietīgi jāturpina veidot konkursus, jo mēs dzīvojam tā saucamajā viltus ziņu laikmetā un ir svarīgi, ka, pirmkārt, paši mediji ar šo problemātiku strādā.
Pēc pirmajiem konkursiem ir pilnīgi skaidrs, ka visi izvēlētie virzieni ir aktuāli un tie jāturpina. Cits jautājums, ka mums ir bijušas vairākas diskusijas ar medijus pārstāvošām organizācijām, kas ir rosinājušas mūs pārdomāt kritērijus, saskaņā ar kuriem iesniegtie projekti tiek vērtēti, aicinot iestrādāt arī sasniegtās auditorijas rādītājus, kas, manuprāt, ir pareizi un ir jāapsver. Jāsaprot arī, kas bijis labākais konkursa operators, jo mēs strādājām ar trīs – Valsts reģionālās attīstības aģentūru, Valsts kultūrkapitāla fondu un Sabiedrības integrācijas fondu. Tāpat jāapsver, vai ir vēl kādi citi varianti, ko mēs neesam pietiekami izvērtējuši.
Ja runājam par aizvadītajā gadā paveikto – kas jūs īpaši priecē? Varbūt ir kas tāds, par ko žēl, ka nav izdevies to īstenot?
Šis gads ir bijis visnotaļ ražīgs no ļoti daudziem skatpunktiem. Esam uzsākuši Latvijas valsts simtgades programmu, un mums bijuši tiešām labi, kvalitatīvi pasākumi ar plašu sabiedrības iesaisti – atklāšanas programma "Apskauj Latviju", kur izvēlējāmies taktiku iet perifērijā, reģionos, sadarbībā ar Iekšlietu ministriju un robežsargiem radīt svētkus cilvēkiem, kuri dzīvo pie Latvijas robežas. Pozitīva rezonanse ir Latvijas valsts simtgadei veltītajām filmām, kas ir devušas jaunus stimulus un likušas gan lēmumu pieņēmējiem, gan pašai industrijai noticēt savām spējām. Lai šīs labās iestrādes neapstātos, nozarei piešķirts papildu budžets 2019. un 2020. gadā. Latvijas valsts simtgades programmas koncepcija ir radīt paliekošas vērtības, lai to realizētu, šobrīd notiek ļoti apjomīgs un pamatīgs darbs. Top filmas, dažādi jaundarbi, Latvijas enciklopēdija, kas ir ļoti fundamentāls projekts.
Tāpat iekustināti lieli infrastruktūras projekti. Es teiktu, ka 2018. gads un tas, ka notiek Latvijas valsts simtgadei veltītie Dziesmu svētki, ir mobilizējis un bijis ļoti labs indikators Dziesmu svētku infrastruktūras sakārtošanai. Abos lielajos objektos šobrīd notiek būvdarbi, kas nekavē termiņus, bet, tieši otrādi, – iet tiem pa priekšu. Nešauboties varam apgalvot, ka tās ir paliekošas vērtības mūsu bērniem un mazbērniem, par ko esmu gandarīta.
Ir, protams, arī tādi infrastruktūras jautājumi, par kuriem man ir skumji, jo vairāki objekti ir iesprūduši Valsts nekustamo īpašumu aģentūras menedžmenta problēmās. Neesam priecīgi, ka Rakstniecības un mūzikas muzeja būve ir iekonservēta un darbs pie tā atjaunosies nākamajā gadā, kaut gan bija jāpabeidz jau šogad. Tāpat mēs nepriecājamies par to, ka Okupācijas muzeja renovācija un rekonstrukcija ir ievērojami ievilkusies. Man gribētos, lai viss notiek saprotamos termiņos, jo jebkura kavēšanās rada izdevumus – būvniecības cenas aug, sākotnējās tāmes vairs nav aktuālas, jāmeklē papildu nauda. Neskatoties uz to, ka Kultūras ministrija nav būvnieks un būvnieku uzraugs, bet gan gala produkta lietotājs, pamatproblēma parasti ir mūsu, jo nevaram iet uz priekšu, plāni mainās. Šīs lietas mūs satrauc un neapmierina. Ļoti gribētu, lai arī valsts īpašumi, kas atrodas centralizētā apsaimniekošanā, tiktu apsaimniekoti, renovēti un rekonstruēti profesionāli, lai kvalitātes latiņa būtu augsta. Uzskatu, ka tur, kur mēs ieguldām valsts budžeta līdzekļus, jārāda paraugs, nevis jāpiekar "nespējas" izkārtne. Šajā ziņā ir pamatota kritika par Tabakas fabrikas ēku renovācijas kvalitāti. Ir nepieciešama diskusija par to, kā "Valsts nekustamie īpašumi" var būt paraugs, kā īstenot ļoti kvalitatīvas renovācijas un rekonstrukcijas, nevis kā iesprūst iepirkumu birokrātiskajos līkločos un nonākt pie žēlabaina rezultāta. Tās ir problēmas, kuras ir jārisina un uz kurām jāskatās kritiski, tādēļ lielas cerības liekam uz "Valsts nekustamo īpašumu" jauno valdi, kas savu darbu uzsāka salīdzinoši nesen.
Ja turpinām simtgades tēmu – publiskajā telpā lielas diskusijas radīja Latgales kongress. Kā vērtējat tā atskaņu?
Latgales kongress lielā mērā parādīja šī laikmeta Latgales sabiedrības noskaņojumu, varētu teikt, arī sašķeltību. Katrā gadījumā – ja atsevišķiem cilvēkiem Latgales kongress nešķita svētki, bet gan vieta, kur izgāzt savu sāpi, mēs nevaram mākslīgi to ierobežot. Uz to jāraugās kā uz reālo situāciju – cilvēki reģionā ir dažādi, viņi dažādi redz Latgales tagadni un nākotni. Tas, kas varbūt nebija pārāk veiksmīgi, – otrā kongresa diena neguva plašu atspoguļojumu, lai gan tajā tika skatītas visdažādākās tēmas – drošības aspekti, ekonomiskās izaugsmes jautājumi. Tie palika otrajā plānā, izvirzot priekšplānā tieši latgaliešu valodas jautājumus. Man šķiet, ka ar to, ka publiskajā telpā neizdevās nodrošināt tematisko līdzsvaru, Latgales sabiedrība savā ziņā zaudē. Nedomāju, ka valodas jautājums ir vienīgais un galvenais, kurš Latgales nākotnes attīstībā būtu jāuzsver, bet, protams, tas nav arī mazsvarīgs. Man šķiet, ka uz valodu jāraugās kā uz nemateriālo kultūras mantojumu, kam var būt daudzveidīgas izpausmes, un tās visas ir vērtība, pelnījušas cieņu un pozitīvu attieksmi.
Arī pēc diskusijām par simtgades finansējumu noteikti var just sabiedrības kopējo noskaņojumu, vērtību izpratni.
Tas, ko esmu pamanījusi, – publiskajā telpā par simtgades finansējumu lielākoties runā cilvēki, kas nav paskatījušies, kur tad īsti līdzekļi tiks ieguldīti. Otra lieta – kādam visu laiku ir izdevīgi pretstatīt mūs Igaunijai un Somijai un stāstīt, ka mūsu valsts budžets ir lielāks nekā tur, kas ir pilnīgas muļķības. Somijas valsts simtgades budžets vienam gadam ir 19 miljoni, Igaunijas trīs gadiem – 24 miljoni eiro, Latvijas – 22,3 miljoni. Latvija bija vienīgā, kas pēc Finanšu ministrijas uzdevuma mēģināja saskaitīt kopā to, ko izmantosim no budžeta, to, ko gatavas ieguldīt pašvaldības, privātais sektors, un to, kur Eiropas fondu finansējumā integrēti simtgades mērķi. Man liekas, ka šeit parādījās tāds lāča pakalpojums, kas rodas no mediju virsrakstiem, kuru mērķis ir šokēt sabiedrību.
No kopējā finansējuma, kas ir 22 miljoni trim gadiem, 40 procentus mēs plānojam ieguldīt iniciatīvā "Latvijas skolas soma", kas ir vērsta uz vairāk nekā 200 tūkstošu Latvijas bērnu iespēju iegūt jaunus izglītības pakalpojumus, pieredzēt Latviju, radoši darboties. Tādējādi, ja paskatās, kur aiziet lielākā daļa Latvijas valsts simtgades finansējuma, – tā ir izglītība, sociālo mērķu sasniegšana, jo, kā to uzrādīja pētījumi, daudzi bērni Latvijā nav bijuši tālāk par savu dzīvesvietu. Laiku pa laikam publiskajā telpā tiekam kritizēti – kāpēc tik daudz norišu? Bet Latvijā ir daudz cilvēku, katram ir sava gaume, savas intereses, sava dzīve. Vienam patīk profesionālā māksla ar inovācijām, citam – tautas māksla, trešajam – sports, ceturtajam – lauku ainavas pieredzēšana un atpūta dabā. Ja mēs gribam katru mērķgrupu iekustināt un panākt, ka simtgade ieiet katrā mājā, mēs nevaram uzrunāt ar šauru piedāvājuma klāstu.
Vēl viena lieta, ko cilvēki Latvijā joprojām nepietiekami izprot un kas rada nepamatotus mītus, ir tas, cik maksā kultūra un par ko mēs maksājam, organizējot lielos pasākumus. Jebkurš liels pasākums, lai tas būtu cilvēkiem ērts, labi dzirdams un redzams, izmaksā tik, cik pakalpojumu tirgus to nosaka. Jo plašāku sabiedrības tvērumu pasākums ietver, jo vairāk mēs samaksājam par tehnoloģijām – apskaņošanu, skatuvi, gaismām, arī apsardzi – visu, kas vērsts uz to, lai cilvēkam būtu droši, ērti, uztverami. Māksla un saturs parasti izdevumos aizņem mazāko daļu. Piemēram, izanalizējot Dziesmu svētku tāmi, kas ir klasisks piemērs, kur visi runā par kaut kādu mākslinieku "uzvārīšanos", mēs redzam, ka mākslai aiziet vien četri procenti, pārējais finansējums aiziet pakalpojumos. Tas nozīmē, ka tā nauda neizkūp nekur gaisā, bet aiziet atpakaļ pie pašiem Latvijas iedzīvotājiem – tiem, kas nodrošina visdažādākos pakalpojumus pasākumu norisēm. Turklāt šeit varam runāt arī par netiešu kultūras ietekmi uz ekonomiku. Tai laikā, kad organizējam kultūras pasākumus, ienākumus gūst uzņēmēji – taksometru kompānijas, kafejnīcas, viesnīcas u. c. Šis finansējums ar pievienoto vērtību atgriežas atpakaļ Latvijas tautsaimniecībā.
Novembra sākumā Valsts kontrole nāca klajā ar paziņojumu, ka nav šķēršļu reorganizēt vai likvidēt vairākas mazās valsts institūcijas, tostarp arī tādas, kuras sniedz būtisku ieguldījumu kultūras nozarē (Latviešu valodas aģentūra, Nacionālais kino centrs, Latvijas Nacionālais kultūras centrs). Kā vērtējat šo paziņojumu?
Šis ir klasisks piemērs, kur kaut kādā mērā Valsts kontrole nonāk pretrunās ar sevi. No vienas puses, ir uzstādījums – būsim maza, elastīga, efektīva pārvalde, bet, ja esi maza, efektīva pārvalde, vienā brīdī kāds atnāk un pasaka, ka tomēr vajag apvienoties ar kaut ko lielu, lai atkal kļūtu par lielu un neefektīvu pārvaldi. Tas, ko es šeit uzkrītoši redzu, – nav vērtēta šo iestāžu resursu attiecība pret produktivitāti un efektivitāti. Nacionālais kultūras centrs, kas ir atzīts par pārāk mazu iestādi, rīko lielos Dziesmu svētkus, atbild par visu kultūrizglītības sistēmu, nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu. Man nav pieņemama šāda efektīvi strādājošu institūciju neadekvāta novērtēšana. Tāpat Nacionālais kino centrs šobrīd administrē visu Latvijas valsts simtgades filmu programmu, plus vēl paralēli ir nacionālā kino un kopprodukcijas ražošanas programmas, un šis apjoms tikai aug, produktivitāte palielinās. Domāju, ka būtu ļoti svarīgi, ka Valsts kontrole sāktu algot cilvēkus, kuriem ir kaut kādas fundamentālas zināšanas par to, kā nozares funkcionē. Nevar spriest par nozari tikai no tā, kā sarakstīti papīri, tāmes un grāmatvedība. Tomēr jāsaprot, kā nozare strādā pēc būtības, un reizēm vērts būtu salīdzināt mūsu darbu ar to, kas notiek citās valstīs.
Tuvākajā laikā plānotas izmaiņas Valsts kultūrkapitāla fonda finansēšanas modelī. Vai varat par tām pastāstīt vairāk?
Kultūrkapitāla fonda modeļa pilnveidošanu paredzēja valdības deklarācija – ka būtu labāk atgriezties pie iepriekšējā fonda modeļa, kāds tas bija definēts, kad to veidoja. Jāsaka, ka tas pilnībā neizdodas, jo nonākam pretrunā ar mūsu nodokļu politiku, bet kompromiss ir panākts līdzīgs tam, kāds ir Lietuvā, – VKKF budžets ir sasaistīts ar noteiktu procentu no azartspēļu nodevas un alkohola un tabakas akcīzes nodokļa. Šobrīd mums ir uzdevums izrēķināt, kāds procentuāli ir pašreizējais budžets, un, Latvijas ekonomikai attīstoties, strādāt pie tā, lai šis procents augtu. Konceptuāli šī pieeja ir atbalstīta, un, lai turpinātu darbu pie modeļa maiņas, mums jāstrādā pie normatīvajiem aktiem. Grozījumus likumā vajadzētu pieņemt vēl šīs Saeimas laikā. Tomēr arī pašam VKKF jāstrādā pie tā, lai skaidrotu, ko nākotnē no šī pieauguma iegūs sabiedrība, kas nāks kā pievienotā vērtība. Viens ir tas, ka būs ieguvums pašreizējām programmām, jo šobrīd mēs salīdzinoši maz varam atbalstīt projektus, kas tiek iesniegti. Bet kas būs jaunās lietas? Piemēram, nepieciešams plašāks atbalsts reģionālajām programmām, kuru budžets nākamajā gadā diezgan būtiski palielināsies. Tāpat fondā būs jauna programma, kas ir vērsta uz populāro kultūru. Ir vēl citas lietas, kas nākotnē VKKF ir jāuzlabo. Domāju, ka noteikti ir vajadzīga fundamentāla programma laikmetīgās mākslas kolekcijas veidošanai valsts paspārnē, tāpat arī citiem muzejiem, lai papildinātu un dažādotu kolekcijas.
