Kā nācies, ka gan jūsu profesija, gan visa darba dzīve ir saistīta ar mežu?
Manam vectēvam piederēja neliels meža stūrītis, kuru pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados nocirta un pārveidoja par lauksaimniecības zemi. Ar meža apsaimniekošanu iepazinos agri, ejot tēvam un tēvabrālim līdz uz mežu. Viņi daudzus gadus strādāja mežrūpniecības saimniecībā dažādos amatos. Mežs, tā attīstība dažādos augšanas posmos ieinteresēja, un pēc Cēsu 1. vidusskolas specializētās fizikas un matemātikas klases pabeigšanas nolēmu doties mācīties uz LLA Mežsaimniecības fakultāti (pēc tā laika laikraksta "Padomju Jaunatne" aptaujas rezultātiem – pasaulē labāko fakultāti). Savu izvēli man nekad nav nācies nožēlot.
Mežs Latvijā aizņem 2 965 118 ha. Salīdzinot ar 1923. gadu, kad mežainums Latvijā bija 23%, līdz mūsdienām tas ir dubultojies un sasniedzis 50,2%. Kādas pārdomas raisa šie fakti?
Ja šo jautājumu skatām vienkāršoti, tad man kā mežsaimniekam būtu ar to jālepojas, diemžēl tā tas nav. Mūsu galvenā bagātība un izmantojamais resurss ir zeme. Zem meža ir zeme. Tātad zeme ir maksimāli jāizmanto mūsu ekonomikas stiprināšanai un no katra hektāra jāgūst labums. Ar labumu es saprotu ne tikai koksnes ieguvi, bet arī meža ekoloģiskās vērtības. Pēdējos gados mums būtiski palielinās pieaugušu un pāraugušu apšu un baltalkšņu audžu īpatsvars, bet pēc šīs koksnes tautsaimniecībā ir ļoti mazs pieprasījums. Loģiski būtu, ja meža īpašnieki to atjaunotu ar rūpniecībā pieprasītām sugām – priedi, egli, bērzu. Diemžēl izcirtumi privātajos mežos pārsvarā tiek apmežoti ar apsēm un baltalkšņiem. Tā turpinot, mēs no efektīvas meža apsaimniekošanas ātri pāriesim uz stagnējošu mežsaimniecību. Tikai pateicoties labai valsts un pašvaldību mežu apsaimniekošanai, kopējā situācija vēl joprojām ir apmierinoša. Taču tas notiek tikai aptuveni pusē no minētās meža platības.
Par nopelniem tautsaimniecības attīstībā, nozīmīgo ieguldījumu meža nozares attīstībā jūs 2016. gadā esat iecelts par Atzinības krusta komandieri. Kas, jūsuprāt, ir pats nozīmīgākais, ko esat paveicis?
Man ir bijusi iespēja strādāt interesantā laika periodā – laikā, kad visa tautsaimniecība pārgāja no plānveida ekonomikas uz tirgus ekonomiku. Man ir laimējies strādāt kopā ar cilvēkiem, kuri ir gatavi pārmaiņām un īstenot tās, strādāt racionālāk un efektīvāk. Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu otrajā pusē, kad vadīju Alūksnes mežrūpniecības saimniecību, pirmie valstī pārgājām uz tirgus attiecībām meža apsaimniekošanā, un bija rezultāts: dažu gadu laikā būtiski uzlabojām ražošanas rādītājus. Cilvēkiem radās pārliecība, ka, labāk strādājot, ir iespējams vairāk nopelnīt, redzēt paveiktā rezultātu.
Deviņdesmito gadu sākumā, kad mežrūpniecības saimniecība laiku lokos bija pārtapusi par Alūksnes virsmežniecību, kuru tolaik es vadīju, tā pirmā valstī organizēja cirsmu un medījamo dzīvnieku licenču izsoles. Sākot darbu Valsts meža dienesta ģenerāldirektora amatā, ļoti stipri nācās izjust pēckrīzes sekas, un, lai tā brīža finansiālajā situācijā spētu izpildīt dienestam uzdotās funkcijas, bija nepieciešams veikt strukturālās reformas. Pateicoties mūsu darbinieku izpratnei un atbalstam, kopā mums to izdevās izdarīt. Mēs esam viena no tām retajām iestādēm, kas ne tikai samazināja darbinieku skaitu, bet arī izmainīja struktūru un lēmumu pieņemšanas procesu, bet veicamie uzdevumi un funkcijas jau nemainījās.
Vai ir kādi notikumi, personības, kas jūs ir iedvesmojušas, visvairāk ietekmējušas jūsu dzīvi?
Vienmēr esmu mācījies no cilvēkiem, ar kuriem nācies kopā dzīvot un strādāt. Iemīlēt mežu un saprast procesus mežā man iemācīja tēvs – Jānis Krēsliņš, kurš visu dzīvi veltījis Alūksnes puses mežu apsaimniekošanai, strādājot Alūksnes mežrūpniecības saimniecībā dažādos amatos – no mežsarga līdz inženierim. Korektumu, attieksmi pret cilvēkiem, disciplīnu mācījos no LLA Mežsaimniecības fakultātes ilggadējā dekāna Alfona Grīnfelda. Sākot darba gaitas, man gan paraugs, gan lielas autoritātes bija mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrs Leons Vītols un Jēkabpils mežrūpniecības saimniecības direktors Jānis Peilāns. Man ir nācies strādāt kopā ar daudziem zinošiem un gudriem cilvēkiem, cenšos no katra paņemt sev noderīgo.
Ko mežs jums ir devis, ko mācījis?
Mežā nekas nenotiek ātri, mūsu padarīto, arī pieļautās kļūdas, varēs redzēt pēc desmitgadēm. Mežs māca mūs būt pacietīgiem un spējīgiem patstāvīgi pieņemt lēmumus.
Attīstoties tehnoloģijām, tiek prognozēts, ka daudzas profesijas nākotnē izzudīs. Vai arī mežzini varētu aizstāt ar kādu gudru robotu?
Visas tehnoloģijas balstās uz vienkāršākiem vai sarežģītākiem algoritmiem, cilvēkam aprakstot noteiktus procesus. Dažādas programmas var palīdzēt cilvēkam prognozēt mežaudžu attīstības gaitu, bet nekas mežā nespēs aizstāt mežu zinošu mežkopi.
Lielas kaislības pēdējā laikā uzvirmojušas saistībā ar medībām, pret kurām sabiedrībā ir dažāda attieksme. Jūs medniekus esat aizstāvējis, pats arī esat mednieks. Vai tomēr ir kādas lietas, kuras medībās vajadzētu novērst vai uzlabot?
Nav tādas lietas šajā pasaulē, kuru nevarētu padarīt labāku, un medību saimniecībā ir daudz uzlabojamā. Pašlaik es varētu akcentēt divas lietas. Medniekiem nepieciešams vairāk strādāt pie medību tradīciju ieviešanas, medību trofeju saglabāšanas un parādīšanas lielākai sabiedrības daļai, lai sabiedrība pareizi saprastu medību nozīmi. Otra lieta – nav iespējams veidot nopietnu medību saimniecību nelielā medību iecirknī, ļoti gribētos, lai mednieki apvienotos un veidotu lielas, pēc vienotiem principiem apsaimniekotas medību platības.
Par medībām varētu runāt ļoti daudz, jo tas ir ļoti sarežģīts un ļoti interesants process.
Tagad populārs ir uzskats, ka svarīga ir mūžizglītība, iespējams, pusmūžā gluži jaunas profesijas apguve. Ja vajadzētu apgūt jaunu profesiju, kura tā būtu?
Jau vidusskolu beidzot, man bija liela interese par sabiedrības attīstību, procesiem, kas to regulē, likumsakarībām politiskajos procesos. Ja būtu laiks un iespējas, tad labprāt papildinātu savas zināšanas socioloģijā un sabiedriskajās attiecībās. Zināmā mērā procesus sabiedrībā un mežā var salīdzināt, jo gan vienā, gan otrā darbojas līdzīgas likumsakarības un konkurence.
Savulaik esat bijis Alūksnes novada deputāts. Vai bijusi vēlme no jauna līdzdarboties politikā?
Nekad nesaki nekad, bet tuvākajā laikā to neplānoju, jo mans pašreizējais darbs aizņem visu manu laiku.
Izpētot sociālos tīklus, nākas secināt, ka neesat nevienā no tiem. Kāpēc?
Sociālie tīkli ir ātras un paviršas informācijas avots. Neuzskatu, ka man vajadzētu komunicēt šajā vidē. Arī pēdējā laika notikumi (lūšu mammas nomedīšana) pierāda, ka īsos, nepārbaudāmos tekstos viegli sacelt vētru ūdensglāzē, bet pēc tam grūti to atspēkot. Tas nenozīmē, ka tad, ja man būtu nepieciešamība, es šīs tehnoloģijas neizmantotu.
Kam priekšroku dodat brīvajā laikā?
Ceļošanai, medībām un kalnu slēpošanai.
Vai ir kāda vieta uz pasaules, kur gribētu aizbraukt un apskatīt?
Diezgan daudz esmu ceļojis un arī daudz redzējis, bet vienmēr gribas ieraudzīt kaut ko jaunu. Labprāt apskatītu Latīņamerikas lietus mežus. Neesmu bijis arī Austrālijā, kas manā skatījumā ir ļoti interesants kontinents.
Kāds ir jūsu dzīves moto?
Pirms sākt kādu nopietnāku darbu, vienmēr sev pajautāju: Ja ne es, tad kas? Ja ne tagad, tad kad?
