Publicēts pirms 8 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Rūdolfs Kalvāns: “Mūsu skolā viss ir kārtībā – algas ir saglabātas līdzšinējā līmenī vai pat paaugstinājušās. Uzskatu, ka man ir izdevies atbilstoši mērķdotācijas apjomam, kas jātarificē mēneša darba samaksās, pedagogu atalgojumu sakārtot gan tiesiski, gan motivējoši.”
FOTO: Renārs Koris
Kad septembra beigās Ministru kabinetā tika iesniegti grozījumi vairākos izglītības jomu regulējošos likumos, man vispārsteidzošākie šķita tieši grozījumi Vispārējās izglītības likumā, kas paredz valsts ģimnāzijas no pašvaldībām nodot Izglītības un zinātnes ministrijas pārvaldībā. Tas tāpēc, ka par citiem priekšlikumiem jau tika diskutēts iepriekš.
Ļoti pareiza intuīcija. Līdzīgi jutās arī virkne pašvaldību, bet īpaši asi to izjuta valsts ģimnāziju vadītāji. Šis ir viens no tiem gadījumiem, kad nozares ministrija kopējā tiesību aktu grozījumu paketē ir ietvērusi šīs konkrētās izmaiņas ar domu, ka tās kopējā masā pazudīs un ātri tiks nodotas izskatīšanai atbildīgajā Saeimas komisijā.
Protams, ka tajā brīdī valsts ģimnāziju vadītāju vidū radās neizpratne, tāpēc uzsākām komunikāciju ar novada priekšsēdētājiem, politisko spēku pārstāvjiem un sociālajiem partneriem. Izrādījās, ka par ieceri daļēji bija informēta tikai Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība, pārējie nē, kas izraisa vēl lielāku neizpratni par ministrijas rīcību. Valsts ģimnāzijas vadītāju komūnā vienojāmies par risinājumu - politiskajam lobijam likumprojekta izskatīšanu apturēt. Tāpēc šobrīd Vispārējās izglītības likuma grozījumi ir atlikti uz nenoteiktu laiku.
Papildus tam oktobra sākumā visi valsts ģimnāziju vadītāji pulcējās Āgenskalna Valsts ģimnāzijā, kā rezultātā radās atklātā vēstule atbildīgajām amatpersonām, kas loģiski argumentē iespējamos riskus, ko var nest iecerētā padotības maiņa. Tāpat uzsvērām, ka šī ir kārtējā reize, kad ministrija nav izskaidrojusi, kāpēc likumprojekts izstrādāts tādā steigā un neviens par to nav bijis informēts.
Kādi tad ir galvenie argumenti pret to, lai valsts ģimnāziju pārņemtu Izglītības un zinātnes ministrija?
Tik nopietnām strukturālām pārmaiņām, kas skar 27 skolas, pašvaldības un to valdījumā esošās ēkas, nepieciešams detalizēts, sākotnējās ietekmes empīrisks novērtējums, līdzīgi kā tas tiek darīts, plānojot struktūrfondu piešķiršanu. Pirms īstenot plānu, ir jāsaprot, kādu rezultātu vēlamies panākt – jāpasūta pētījums, jāpēta pieejamie dati un citu valstu pieredze. Tikai tad var izteikt saturiski pamatotus argumentus par to, kā izmaiņas uzlabos satura, cilvēkresursu, finanšu pārvaldi. Šāda pētījuma nav, taču tādam būtu jābūt.
Ministrijas doma ir tāda – ja šīs skolas būs ministrijas pakļautībā, analogi profesionālās izglītības iestādēm, tad, protams, ietekme būs daudz tiešāka un agresīvāka – gan finanšu apritē, gan iestāžu vadītāju darbā. Proti, ja mēs to kontrolējam, mēs to padarīsim labāku. Taču skaidrs, ka padotības maiņa valsts pārvaldes likuma ietvaros augļus nenesīs.
Mēs esam par pārmaiņām, taču par konstruktīvām pārmaiņām. Nav tā, ka esam gatavi tikai kritizēt, bet gan izteikt reālus priekšlikumus. Šobrīd mēs stipri apšaubām ministrijas kapacitāti pārņemt valsts ģimnāziju pārvaldību. Pat vienas profesionālās skolas reorganizācija sagādā grūtības. Ja ministrija vēlētos pārvaldīt 27 valsts ģimnāzijas, tai savs štats būtu jāpalielina par 30 cilvēkiem.
Vai visas valsts ģimnāzijas ir plānots pārveidot par t.s. ekselences centriem?
13. oktobrī notika Izglītības un zinātnes ministrijas un visu valsts ģimnāziju vadītāju seminārs. Ministrija netīši atzina, ka iespējamais sadarbības maiņas koncepts nav pati veiksmīgākā ideja, taču plāna B nav. No ministrijas ir saprotams, ka par ekselences centriem ir plānots padarīt visas valsts ģimnāzijas, ne tikai sešas, kas sasniedz visaugstākos rezultātus. Taču ir skaidri jāatzīst, ka pilnīgi visas 27 skolas šādu līmeni sasniegt nevarēs. Protams, tiešā tekstā to neviens nesaka – šī skola nav cienīga būt valsts ģimnāzija. Vai to ir kļuvis mazāk, tas, protams, arī neizskanēja. Taču izglītības ministrs savā runā uzsvēra, ka nākotnē visām valsts ģimnāzijām ir jābūt vienlīdz augstā līmenī.
Tur arī ir galvenā problēma. Cilvēki grib skaidru sarunu, atklātību, nevis populismu bez faktiska pamatojuma. Tāpēc mūsu ierosinājums ir nevis grozījumi likumā, bet gan jaunu Ministru kabineta noteikumu izstrāde vai arī grozījumi esošos MK noteikumos par valsts ģimnāziju statusa piešķiršanu1, paaugstinot kritērijus.
Cik valsts ģimnāzijai ir svarīgi būt pašvaldību skolas tīkla sastāvdaļai?
Manuprāt, Siguldas Valsts ģimnāzija ir izcils piemērs tam, kā skola var iekļauties vienotā novada pašvaldības izglītības politikā. Vangaži, Mālpils, Inčukalns – juridiski tās ir citas pašvaldības, taču Siguldas novada pašvaldība ir vienots organisms. Tas īstenojas gan materiālos ieguldījumos, ko pašvaldība veikusi skolu tīklā, gan mārketinga politikā un stabilā politiskā vadībā, kas sadarbojas ar iestāžu vadītājiem.
Siguldas Valsts ģimnāzijas izglītības attīstības stratēģija ir cieši saistīta ar novada izglītības stratēģiju. Ir izveidota efektīva finanšu problēmu risināšanas sistēma, domājot gan par skolēnu piesaisti un jaunu izglītības programmu ieviešanu, kas ir valsts ģimnāzijas trumpis. Tā ir divu orgānu – sirds un aknu – tuvība. Līdzko tas tiks atdalīts, bet novadā atradīsies svešs orgāns, kurā it kā mācīsies siguldieši – tā būs pavisam cita asinsrite. Es domāju, ka tas orgāns nomirs.
Protams, es godīgi pieņemu – ne katrai pašvaldībai, kurā atrodas valsts ģimnāzija, ir šāds veiksmes stāsts. Taču mums nav skaidri ministra Kārļa Šadurska intervijā "Skolas vārdam" paustie izteikumi par to, ka valsts ģimnāzijas bezatbildīgi izmanto budžeta līdzekļus, atskaitot 12. klašu skolēnus vai strādājot ar mazu skolēnu skaitu, vai nepietiekamiem centralizēto eksāmenu rezultātiem, kā dēļ neracionāli izmantots valsts budžeta finansējums.
Šie apgalvojumi liecina par politikas veidotāju tendenci vispārināt. No divām problēmām izcelt, ka šāda problēma pastāv visā valstī. Līdzīgi kā pateikt – man ar kaimiņu nav paveicies, tāpēc visi kaimiņi ir muļķi. Tad ir jārunā konkrēti – kuras ir tās skolas, kurās netiek pareizi komplektētas klases, kurās mānās ar skolēnu skaitu? Ja kauns pateikt acīs, vismaz nevajag vispārināt, ka tādi ir visi. Šādus apgalvojumus ļoti asi uztver arī pašvaldību vadītāji.
Viena no pēdējā laikā aktuālākajām tēmām ir pedagogu atalgojums. Kāda situācija ir Siguldas Valsts ģimnāzijā?
Mums viss ir kārtībā – algas ir saglabātas līdzšinējā līmenī vai pat paaugstinājušās. Uzskatu, ka man ir izdevies atbilstoši mērķdotācijas apjomam, kas jātarificē mēneša darba samaksās, pedagogu atalgojumu sakārtot gan tiesiski, gan motivējoši.
Uzreiz jānorāda, ka man kā direktoram nav saistoša tā nauda, kas mērķdotācijas veidā ienāk novadā, tikai tas, ko pašvaldība konkrēti iedala manis vadītajai skolai.
Piemēram, pašvaldība man mēnesī piešķir 49 tūkstošus eiro. Šis naudas maisiņš man dots, lai es apmaksātu skolotāju, administrācijas un atbalsta personāla algas, ņemot vērā, ka par 30 stundām jāmaksā vismaz 680 eiro.
Tālāk tā ir elementāra spēle lietotājprogrammas "Microsoft Excel" tabulā. Mūsu skolā ir ļoti pārskatāma, skaidra atalgojuma sistēma. Atalgojumu veido trīs likmju grupās, atkarībā no tā, cik punktu skolotājs ieguvis atbilstoši novērtēšanas sistēmai. Pirmā grupa par slodzi saņem 700 eiro, otrā grupa – 750 eiro, bet trešā – 825 eiro. Modelējot algas, tiek ņemts vērā skolēnu un audzināšanas stundu skaits. Arī piemaksas tiek piešķirtas atbilstoši punktiem, piemēram, pirmā grupa piemaksas nesaņem, otrā saņem 75 eiro, bet trešā 200 eiro. Tas viss skolotājiem ir skaidrs, un šī informācija visiem ir pieejama.
Tāpēc varu teikt, ka mūsu skolā modeļa ieviestās izmaiņas nejūt. Protams, ja skolotājam ir mainījies kontaktstundu skaits, tad runāt par nepamatotu algas samazinājumu ir demagoģija. Nu nevar teikt – pirms tam skolotājs kontaktstundās mācīja 23 stundas, bet tagad 20 stundas un viņam ir tiesības saņemt lielāku algu kā tad, kad slodze bija lielāka. Ja pārdevējs vienu mēnesi strādā divas stundas mazāk kā iepriekšējā, viņš taču arī saņems atalgojumu atbilstoši tam, ka nostrādāto stundu skaits ir mazāks. Ja direktoram pagājušā gadā tika piešķirti 45 tūkstoši, bet šogad tie jau ir 46,5 tūkstoši, par ko viņš sūdzas? Sliktāka situācija veidoties nevar.
Jāpiebilst, ka mūsu skolā pedagogu sastāvs nav mainījies. Protams, ja direktors no jaunā mācību gada papildus pieņēmis vēl sešus skolotājus, tas jau ir cits stāsts.
Tie arī ir iemesli, kāpēc ir pedagogi, kas var teikt, ka saņem mazāk. Taču maz tiek runāts par to, kāpēc.
Jā, bet tad nevajadzētu vainot algu modeli. Tā ir demagoģija. Man nepatīk šāda vispārināšana, un jāsaka, ka esmu kritisks un atturīgs, vērtējot citu skolu direktoru kategoriskos izteikumus. Pirms sākt diskusiju par atalgojuma izmaiņām, ir jāatver tabula ar visiem skaitļiem. Pagājušā gada skaitļi ir jāsalīdzina ar šī gada skaitļiem, ņemot vērā trīs mainīgos – cik naudas piešķirts šajā mācību gadā salīdzinājumā ar iepriekšējo, cik skolā strādāja un joprojām strādā skolotāji, kā arī tas, kā salīdzinājumā ar iepriekšējo mācību gadu mainījies skolēnu skaits.
Ir gadījumi, kad pedagogiem rodas šaubas par to, cik taisnīgs ir viņu aprēķinātais atalgojums. IZM iesaka šādus jautājumus risināt ar skolas vadītāju. Vēl pedagogs var zvanīt ministrijai, kas konkrētu skaidrojumu var sniegt tikai pēc tam, kad speciālists atver VIIS2 un pēc skolotāja vārda, uzvārda un skolas nosaukuma pārbauda tur ievadīto informāciju. Taču citos gadījumos pedagogam būtībā jāpaļaujas uz to, ka direktors algu ir aprēķinājis taisnīgi. Tātad skolotājs ir atkarīgs no tā, kā skolas direktors ir interpretējis MK noteikumus, vai skolotājam pienākas piemaksa vai ne. Rezultātā skolotājs jūtas izmisis un neaizsargāts.
Ļoti adekvāts un precīzs piemērs tam, pie kā noved necaurskatāma iestādes vadība. Ņemot vērā, ka man ir daudzpusīga pieredze gan kā akreditācijas komisijas dalībniekam, gan pētniekam – es labi zinu, kā mani kolēģi strādā. Es domāju, ka dažos gadījumos viņi ir pieraduši strādāt daudz vienkāršāk, nekā tas bija t.s. vecajos labajos laikos, dalot naudu ar piemaksām bez liekām sarunām, bez kritērijiem. Kā 90. gados – saņem naudu un priecājies, ka vispār tur strādā.
Taču ir direktori, kas ņem piemēru no manis veidotās aprēķināšanas sistēmas, kurā skolotāji redz katru aprēķināto atalgojuma pozīciju. Jā, var diskutēt, kāpēc par noteikta metodiskā līdzekļa izstrādi piešķirti divi punkti, nevis trīs. Taču šīs diskusijas būs pastāvīgas, un tas nav saistīts ar algu modeli. Informācijai par kontaktstundām un piemaksām – tam visam jābūt skaidri uzliktam uz papīra.
Tātad jaunais modelis nemaz nav tik sarežģīts, kā to raksturo, bet gan drīzāk problēma ir skolas vadītāju nespējā izskaidrot pedagogu algas?
Jaunais algu modelis ir pietiekami liberāls, tai skaitā piemaksu, papildu darbu apmaksas veidā. Modelis ir vienkāršāks nekā bija, daudz brīvāks direktora iespējās materiāli motivēt skolotāju. Piemēram, līdz ar jauno modeli pedagogam var piešķirt prēmiju vai naudas balvu, kas nepārsniedz 120% no viņa algas.
Jāatzīst, ka sistēmu bieži vien samudžina paši direktori. Sapinās savā meistarībā. Taču katram direktoram jārēķinās ar to, ka skolotāji pārzina savas tiesības un ir gatavi par tām cīnīties. Tāpēc pārvaldībai jābūt atklātai. Es dažreiz saviem kolēģiem atgādinu – mēs esam publiskā pārvalde, mēs neesam SIA, kas te vēl vispār būtu slēpjams?
Skaidrs, ka ir prasība pēc plašāka skaidrojuma no ministrijas. Taču jāsaprot, ka IZM kapacitāte ir tāda, kāda ir. Lai kā gribētos, viens cilvēks nevar izbraukāt uz 60 semināriem un rādīt divu stundu garas prezentācijas. Tāpēc pašiem direktoriem ir jāsadarbojas un savstarpēji jādalās ar labajiem piemēriem. Protams, ja direktors ir lepns un uzskata, ka viņam palīdzību nevajag, tad var turpināt braukt savās auzās...
Kā jūs vērtējat grozījumus Izglītības likumā, kas paredz iespēju no darba atbrīvot nelojālus direktorus un pedagogus? No IZM teiktā var noprast, ka tas varētu skart vien reto skolu, kam jau šobrīd ir problēmas ar drošības policiju.
Šis ir politizēts jautājums, kas nebalstās pētījumā. Arī šajā gadījumā dažās skolās atrastie piemēri tiek vispārināti uz visiem. Taču, veidojot normatīvo regulējumu, nevar likumā noteikt, ka tas attiecas vien uz divām skolām.
Siguldā, šajā ļoti izteikti latviskajā novadā un skolā, nav bijušas tādas problēmas, tāpēc es neinteresējos, kas notiek ar šo regulējumu. Kad pieņems, ja vajadzēs, tad darīsim, ko vajadzēs.
Taču kopumā skolām ir diezgan liela autonomija?
Kā uz to skatās. Ja mēs paskatāmies "Eurostat" un OECD datus, tad pēc rādītājiem, kas liecina par izglītības iestāžu autonomiju, mēs esam pa vidu. Kādreizējais izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis savulaik vēlējās panākt lielāku autonomiju, mainot finansējuma piešķiršanu, to nodalot nevis pašvaldībām, bet gan pa tiešo uz skolām. Taču tam pretojās pašvaldības.
Es arī nedomāju, ka lielākā daļa direktoru par iespēju būt finansiāli neatkarīgiem būtu sajūsmā. Kā zināms, ar varu nāk atbildība un katrs lēmums ir jāpaskaidro. Ja šobrīd mūsu grāmatvedība ir centralizēta pašvaldībā, kur notiek arī Valsts kontroles pārbaudes, tad autonomija nozīmētu šādas pārbaudes katrā skolā.
Tā kā vēlme pēc autonomijas drīzāk izpaužas tā – šos jautājumus, piemēram,
saturu, es vēlos lemt pats, taču citus, kas skar finanses un līgumus – labāk nē.
1MK noteikumi Nr. 129 "Ģimnāzijas un valsts ģimnāzijas statusa piešķiršanas un anulēšanas kārtība un kritēriji"
2Valsts izglītības informācijas sistēma
