VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Inese Helmane
LV portāls
07. jūlijā, 2016
Lasīšanai: 26 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Valsts pārvalde
3
6
3
6

Dace Gaile: depozīts atturētu vismaz no pilnmēness sūdzībām un šantāžas spēlītēm

LV portālam: DACE GAILE, Iepirkumu uzraudzības biroja vadītāja

Iepirkumu uzraudzības biroja vadītāja Dace Gaile: “Es atbalstītu saprātīgu visiem vienādu neatmaksājamu nodevu, kas IUB un pasūtītājus atbrīvotu vismaz no pilnmēness sūdzībām un šantāžas spēlītēm – iesniedzu, atsaucu.”

FOTO: Lita Krone, LETA

Jaunais Publisko iepirkumu likumprojekts, kuru rudens sesijā sāks skatīt Saeimā, noteiks daudzas izmaiņas – paredzēta gan jauna inovācijas partnerības procedūra, gan īpaši noteikumi, organizējot zaļo publisko iepirkumu. Līdz 10 000 eiro ir paaugstināts slieksnis, līdz kuram nepiemēro iepirkuma procedūru piegādes un pakalpojumu līgumiem, intervijā skaidro Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) vadītāja DACE GAILE. Par divām lietām – depozīta regulējumu un iepirkuma līguma grozījumu apmēru – vienošanās valdības līmenī nav panākta. Savukārt IUB vadītāja atbalsta “visiem vienādu neatmaksājamu nodevas piemērošanu, kas IUB un pasūtītājus atbrīvotu vismaz no pilnmēness sūdzībām un no šantāžas spēlītēm – iesniedzu, atsaucu”.
īsumā
  • 2015. gadā Latvijā publisko iepirkumu rezultātā noslēgto iepirkuma līgumu kopējā summa bija 1,86 miljardi eiro.
  • Iepirkuma procedūru paredzēts nepiemērot piegādes un pakalpojumu līgumiem līdz 10 000 eiro (bija 4000 eiro) un būvdarbu līgumiem līdz 20 000 eiro (bija 14 000 eiro).
  • Likumprojektā ir iekļauts saimnieciskā izdevīguma kritērijs, bet ar atrunu – pie precīzām tehniskām specifikācijām pasūtītājs ir tiesīgs izvēlēties zemākās cenas piedāvājumu.
  • Likumprojekts paredz, ka depozīts jāmaksā būs tikai tiem, kas iepriekš sūdzējušies IUB un kuru sūdzības ir atzītas par nepamatotām.
  • Nepamatotu sūdzību skaits ir kļuvis lielāks un nedaudz pārsniedz 50%.
  • KNAB priekšlikums ir noteikt, ka līguma grozījumi kopumā nedrīkst pārsniegt 50% no sākotnējās līguma vērtības.

Cik nozīmīgi ir publiskie iepirkumi, kāds ir to apjoms gadā?

2015. gadā publisko iepirkumu rezultātā noslēgto iepirkuma līgumu kopējā summa bija 1,86 miljardi eiro, 2014. gadā  – 1,85 miljardi, 2013. gadā – 2,08 miljardi, 2012. gadā – 1,9 miljardi eiro. No tā, cik daudz budžeta līdzekļu tiek novirzīts investīcijām, ārpakalpojumu iegādei, iestāžu vajadzību apmierināšanai pēc precēm un pakalpojumiem, ir atkarīgs, cik daudz naudas tiek tērēts iepirkumos.

Tā ir nopietna summa.

Jā, kopumā Eiropas Savienībā (ES) publiskajos iepirkumos tiek izlietoti apmēram 18% no kopējā iekšzemes kopprodukta. Tādēļ ar iepirkumu palīdzību var realizēt noteiktus daudzus politiskos mērķus, piemēram, attīstīt inovācijas, veicināt videi draudzīgu pakalpojumu un preču attīstību utt. Tāpēc Eiropas Savienībā šai jomai pievērsta tik liela uzmanība, tostarp izveidots tik apjomīgs tiesiskais regulējums.

Valdība jūnija beigās atbalstīja jaunā Publisko iepirkumu likuma projektu, kas izstrādāts, lai pārņemtu ES direktīvas normas. Esat teikusi, ka jaunajā direktīvā par 80% saglabāts līdzšinējais regulējums, taču 20% no normām ir kas pavisam jauns.

Protams, precīzi jaunā samēru pret veco likumprojektā izmērīt nevar. Joprojām pamatā saglabājas galvenās procedūras – esam pieraduši pie atklāta un slēgta konkursa, metu konkursa vai konkursa dialoga – tas viss likumā saglabāsies. Lai kā mums nepatiktu, ka miljonu līgumi jāpiešķir, stingri ievērojot konkursa noteikumus, no kuriem nedrīkst atkāpties konkursa laikā pat par labu lētākam piedāvājumam, tomēr nekas labāks par konkursu godīgas sāncensības nodrošināšanai vēl nav izdomāts! Joprojām saglabāsies arī nosacījumi, kādā veidā izvirza gan piegādātāju izslēgšanas, gan kvalifikācijas noteikumus, nosaka tehniskās prasības, ir mainījušās tikai nianses. Nav tā, ka [ar jauno likumu] ieraudzīsim pilnīgi jaunu iepirkumu sistēmu. Līdz šim uzkrātā pieredze noderēs arī turpmāk.

Kādas būtiskākās izmaiņas ietilpst šajos 20 procentos?

Jauna ir inovācijas partnerības procedūra, kuras apgūšanai vajadzēs daudz radošas pieejas, līdzīgi kā ar konkursa dialoga procedūru, kura pagaidām Latvijas pasūtītāju vidū nav īpaši populāra. Arī ES tā nav no visbiežāk izmantotajām iepirkuma procedūrām. Jaunā direktīva paredz vēl vienu, pietiekami sarežģītu procedūru - kā kopā ar privāto sektoru sasniegt inovatīvus mērķus.

Ir mainījusies pieeja tā sauktajiem sociālajiem un citiem īpašajiem pakalpojumiem (izglītības, veselības aprūpes, sociālo pakalpojumu jomā), ko līdz šim pazinām kā tā sauktos "B" daļas pakalpojumus (pakalpojumi, kas uzskaitīti Publisko iepirkumu likuma 2. pielikuma "B" daļā). Šiem pakalpojumiem vienmēr bijis paredzēts atvieglots iepirkumu režīms. Jaunā direktīva paredz izmaiņas gan šajā pakalpojumu uzskaitījumā (direktīvas pielikumā), gan līgumcenu sliekšņos, no kādiem  ir piemērojami nosacījumi attiecībā uz iepirkumu veikšanu – 750 000 eiro. Līdz šim Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) tīmekļa vietnē un ES "Oficiālajā Vēstnesī" par šiem iepirkumiem jāpublicē tikai paziņojums par iepirkuma rezultātiem, bet par iepirkuma uzsākšanu informācija tiek ievietota tikai paša pasūtītāja mājaslapā. Jaunā kārtība paredzēs, ka, sasniedzot minēto līgumcenas vērtību, paziņojums būs jāpublicē oficiālajās tīmekļa vietnēs gan par iepirkuma sākšanu, gan tā rezultātiem.

Jaunajā ES direktīvā daudz lielāka uzmanība ir pievērsta centralizētajiem iepirkumiem. Ir uzsvērts, ka centralizētam iepirkumam var tikt veidota centralizēto iepirkumu institūcija kā speciāla struktūra un var tikt veikti neregulāri kopīgi iepirkumi. Piemēram, Valsts reģionālās attīstības aģentūra (VRAA) nodrošina elektronisko iepirkumu sistēmas darbību – funkciju, kas iestādei deleģēta ar MK noteikumiem, un VRAA šajā gadījumā ir centralizēto iepirkumu institūcija. Savukārt, ja divas pašvaldības vienojas par vienu kopīgu iepirkumu, tas ir neregulārs kopīgs iepirkums, un direktīva nosaka kārtību, kā šāds iepirkums veicams.

Likumprojektā akcentēts arī zaļais publiskais iepirkums.

Jā, visi jautājumi, kas saistīti ar zaļo publisko iepirkumu, ir ieskaitāmi tiesiskā regulējuma inovatīvajā daļā - šāda regulējuma iepriekš likumā nebija. Likumprojektā tas ir atsevišķs pants, kurš paredz, ka tiks izstrādāti MK noteikumi par zaļā publiskā iepirkuma organizēšanu un izmantojamajiem kritērijiem. Jācer, ka tas iedos vērā ņemamu stimulu zaļā publiskā iepirkuma attīstībai Latvijā.

Likumprojektā akcentēti ir sociālie aspekti. Visiem pasūtītājiem un arī IUB būs nopietni jādomā par to praktisko izmantošanu – gan vērtēšanas kritērijos, gan nosakot, vai piedāvājums nav nepamatoti lēts, gan pieņemot lēmumu par piegādātāja izslēgšanu no iepirkuma.

Direktīvā uzsvērta koplīgumu nozīme, par ko patlaban interesējas arī būvniecības nozare. Proti, tiek runāts par nozares ģenerālvienošanos par minimālajām algām profesiju grupās, lai mazinātu iespēju iepirkumos konkurēt ar nereāli zemām algām.

Jaunajā direktīvā pirmo reizi iekļauta norma par interešu konfliktu, kas var veidoties gan attiecībās starp pasūtītāju un tirgus dalībniekiem, gan kādam no tirgus dalībniekiem iesaistoties iepirkuma sagatavošanā. Var izrādīties, ka iepirkumā piedalās pretendents, kas ir sagatavojis attiecīgā iepirkuma tehnisko specifikāciju.  Tad iepirkuma komisijai jāgūst pārliecība, vai šim pretendentam neveidojas kādas priekšrocības iepirkumā. Ja interešu konfliktu un konkurences ierobežojumus nevarēs novērst ar citiem, ne tik drastiskiem paņēmieniem, tad tas būs viens no izslēgšanas iemesliem, kāpēc pretendents nevarēs piedalīties iepirkumā tālāk.

Papildināts ir regulējums par likuma piemērošanu gadījumiem, kad līgumi tiek slēgti starp vairākiem pasūtītājiem, tostarp regulējums attiecībā uz tā sauktajiem in-house jeb iekšējiem darījumiem (t.i., gadījumi, kad pasūtītājs slēdz līgumu ar paša kontrolētu struktūru, attiecībā uz kuru izpildās visi likuma nosacījumi – tiek uzskatīts, ka līgumu pasūtītājs pilda paša spēkiem).

Viena no zaļo publisko iepirkumu problēmām ir tā, ka piegādātāji kvalitatīva produkta vietā piegādā lētāku un ne tik labu importa preci, bet pasūtītājam nav ne zināšanu, ne kapacitātes krāpšanos pārbaudīt.

Ja pretendents piedalās iepirkumā un apliecina, ka piegādās, piemēram, bioloģiskos dārzeņus vai piena produktus, tad uz piena produkta vēl varam ieraudzīt atbilstošu marķējumu, bet kā to pārbaudīt gurķim, kāpostam vai burkānam? Diemžēl pasūtītājam ir risks, ka piegādātājs atvedīs vienā kastē gan labos, gan ne tik labos dārzeņus. Šis ir jautājums par kontroli – no kurienes dārzeņus saņem piegādātājs, vai tiešām tam ir noslēgts līgums ar bioloģisko saimniecību un, galvenais, vai tas tiešām saņem dārzeņus no šīs saimniecības?

Pārtikas un veterinārais dienests izlases kārtībā varētu veikt iepirkumu prasību izpildes kontroli.

Jā, cik man zināms, tas tiek darīts.

Iepirkuma procedūru paredzēts nepiemērot piegādes un pakalpojumu līgumiem līdz 10 000 eiro (bija 4000 eiro) un būvdarbu līgumiem līdz 20 000 eiro (bija 14 000 eiro). Kāpēc?

Šeit varētu citēt valdības sēdē izskanējušo komentāru, ka 4000 eiro ir skaitlis, par kuru pat nevar noslēgt uzņēmuma līgumu par 350 eiro mēnesī. Tā ir ļoti maza līgumsumma. Piemēram, rīkodams iepirkumu par pakalpojumu, kura līgumcena nedaudz pārsniedz 4000 eiro, pasūtītājs var iegūt piedāvājumu par 3900 vai 4100 eiro, bet iepirkuma procedūra, kurā jāveic pietiekami daudz administratīvā darba, būs izmaksājusi vairāk par ietaupītajiem pārsimts eiro.

Tāpēc visās ES dalībvalstīs pieņem kaut kādus saprātīgus lēmumus, kurā vietā novilkt šo robežu, kad pasūtītājs ir tiesīgs nerīkot smagnējās procedūras. Turklāt jebkuram valsts un pašvaldību iestādes vadītājam ir saistoši tiesību akti, kas liek rīkoties ar budžetu lietderīgi un nodrošināt izdevumu izsekojamību un pamatotību, tāpēc arī mazākiem iepirkumiem noteikta īpaša cenu aptauju kārtība. Pārkāpumu risks jāmazina ar izlases kontrolēm, kurās pasūtītājs pierāda, kā ir apzināts tirgus piedāvājums un novērsts nelietderīgu tēriņu risks.

Publisko iepirkumu jomā līgumcenu robežvērtības vienmēr būs asu diskusiju jautājums – lai vai kurā vietā mēs novilktu šo robežu, kāda no iesaistītajām pusēm vienmēr būs neapmierināta.

Skatījos informāciju par dažādu ES valstu praksi - līgumcenu summas, no kurām rīko iepirkuma procedūras, bija ļoti atšķirīgas. Vairākās bija robeža – 10 000 eiro.

10 000 eiro ir izplatīts kompromisa slieksnis, kas ir pietiekami zems, bet vienlaikus neizslēdz no likuma piemērošanas jomas būtiska apmēra darījumus.

Vai IUB ir priekšstats, cik daudz līgumu tiek noslēgti līdz 4000 eiro?

Iepirkumi līdz 4000 eiro "neiet" caur  IUB publikāciju vadības sistēmu, mums nav zināms, cik daudz šajā diapazonā ir iepirkuma epizožu (atsevišķu pirkumu). Tiesa, varam redzēt, cik kopumā ir iztērētā nauda.

Jaunā ES direktīva, saskaņā ar kuru tapušas iecerētās izmaiņas, liek uzsvaru uz saimnieciski izdevīgāko piedāvājumu. Arī uzņēmēji jau gadiem zemākās cenas uzvaru iepirkumos ir uzsvēruši kā augsni negodīgai konkurencei. Nesen skatījos kādu iepirkuma sludinājumu, tur bija norādīts – uzvarēs piedāvājums ar zemāko cenu.

Mēs visi gribam taupīgi tērēt budžetu. Vai gribam, lai tiktu izvirzīts kritērijs "augstākā cena"? Protams, nē, un vēlme iegūt izdevīgāko cenu ir tikai loģiska. Es gribētu izteikt pārmetumu arī medijiem. Ja kādā konkursā uzvarējis dārgākais piedāvājums, nereti šo iepirkumu "piesauks" kā aizdomīgu visos medijos pēc kārtas, un nez kāpēc neviens nepieminēs, ka piedāvājums atzīts par saimnieciski visizdevīgāko tā kvalitatīvu kritēriju dēļ.

Bet attiecībā uz saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu – tā arī ir mūžsena tēma. Piekrītu, nav jākoncentrējas uz zemāko cenu, varam no tās atteikties - neesam tik bagāti, lai pirktu lētas preces, kā tirgū teica dullā Paulīne [personāžs latviešu filmā "Tās dullās Paulīnes dēļ" – red.]. Tikai jautājums – kas būs kritēriji, ko mēs vērtēsim?

Varbūt izstrādāt kādu formulu?

Ar formulu nekas nebūs līdzēts. Piemēram, cenai tāda jau ir – zemākā cena dalīta ar piedāvāto, pareizināta ar maksimālo skaitlisko vērtējumu un dabūjam precīzu proporcionālu vērtējumu tā, ka prieks skatīties. Tā varam vērtēt piegādes termiņu, garantijas termiņu. Kādi vēl ir citi kritēriji, kurus objektīvi varam izvērtēt? Mēs taču negribam, lai pasūtītāji nodarbojas ar dažādu abstraktu literārās vērtības noteikšanu, ar subjektīvu punktu piešķiršanu, ko nevar ne pierādīt, ne pārbaudīt! Problēma atduras pret to, ka katrā nozarē ir jāatrod šie objektīvi vērtējamie kritēriji. Pagaidām ir ļoti maz šo nozaru priekšlikumu. Nereti arī nozares iekšienē uzņēmumiem ir atšķirīgs viedoklis, vai vajag vai nevajag pieļaut zemākās cenas vērtēšanu. Pat būvniecības nozarē ir ne mazums uzņēmumu, kuri uzskata: labāk nodrošiniet kvalitatīvus projektus, precīzus darbu un apjomu sarakstus un nebūs ne vainas zemākajai cenai! Tiks iedots precīzs cipars, cik tas maksā, un pēc tā arī strādās.

Piemēram, ko būvniecības iepirkumos pasūtītāji tradicionāli ir vērtējuši? Garantijas termiņu, defektu novēršanas laiku un līguma izpildes termiņus. Diemžēl, ja pasūtītājs nenosaka pieļaujamās robežas šiem kritērijiem, tad iegūst absurdus piedāvājumus. Kaut vai garantijas termiņš – tam ir jābūt reālam, vislabāk - nodrošinātiem. Esmu redzējusi iepirkumu, kurā garantija piedāvāta 109 gadi. Vai tas ir normāli? Kādu izdevīgumu ieguvis pasūtītājs, iedodot maksimālo punktu skaitu par termiņu, ko viņš nekad dzīvē nepieredzēs?

Tik garš termiņš laikam nemaz nav reāls.

Tāpat līguma izpildes termiņš. Ja plānotais līguma izpildes termiņš ir 18 mēneši, bet pretendents saka – izpildīs sešos mēnešos, vai pasūtītājam jāuzticas tādam piedāvājumam? Diemžēl pasūtītājs ne vienmēr spēj pierādīt, ka pretendents sešos mēnešos to nevar izdarīt, turklāt nolikumā pat nav paredzēts to vērtēt, ir tikai noteikts – kas piedāvā īsāku termiņu, tam vairāk punktu.

Man nācies dzirdēt pasūtītāja žēlošanos par projektēšanas iepirkumu, kurā pretendents iesniedzis piedāvājumu izstrādāt un saskaņot ar pasūtītāju tehnisko projektu vienas dienas laikā. Un vēl pieteicis pasūtītājam: gribu redzēt, kā tu mani noraidīsi! Tā kā jebkuru, pat visvienkāršāko kritēriju ir jāprot ielikt iepirkuma nolikumā, pārdomājot visus iespējamos gadījumus. Pasūtītājam tas ne vienmēr izdodas arī tādēļ, ka tas labticīgi domā, ka kritērijs ir normāls, piemēram, ekspluatācijas izmaksas. Kas vainas? Pasūtītājs nespēja paredzēt visas manipulācijas, kā pretendents to izmantos.

Jaunajās ES direktīvās daudz runāts par aprites cikla izmaksu izmantošanu. Piemēram, tās jau šobrīd izmantojam automašīnu iepirkumos – Ministru kabineta noteikumi nosaka vienotu metodoloģiju, kā izmešus, oglekļa dioksīda līmeni, degvielas patēriņu pārrēķināt naudā. Tas ir vienīgais ceļš, kā izmērīt saimniecisko izdevīgumu no aprites cikla izmaksām - naudā vai kādā skaitliskā ekvivalentā pārrēķināmi rādītāji, kurus var pārbaudīt, pierādīt un novērtēt. Tikai tad, kad visām iepirkumu jomām būs izstrādāti objektīvi vērtēšanas kritēriji, būs pamats runāt par tikai zemākās cenas kā vērtēšanas kritērija izskaušanu. Pretējā gadījumā iegūsim nebeidzamas pārsūdzības. Lai gan arī tad joprojām būs tādi iepirkumi (piemēram, vienkāršas standarta preces), kuros piedāvājumu izvēle tikai pēc cenas vai izmaksām būs uzskatāma par izdevīgākā piedāvājuma izvēli.

Bet saimnieciskā izdevīguma princips taču ir iekļauts jaunajā likumprojektā! Arī valdības ēnu ekonomikas plānā 2016.–2020. gadam kā pirmais punkts ir noteikts: pilnveidot Publisko iepirkumu likumu attiecībā uz kritērijiem saimnieciskā izdevīguma vērtēšanā.

Jā, likumprojektā ir iekļauts saimnieciskā izdevīguma kritērijs, bet ar atrunu – pie precīzām tehniskām specifikācijām pasūtītājs ir tiesīgs izvēlēties zemākās cenas piedāvājumu. Manuprāt, ir pārspīlēta uztraukšanās par to, ka nav skaidrs, kas ir precīza tehniskā specifikācija, jo jau likumprojektā nodalīta tehniskā specifikācija kā precīzs tehniskais apraksts un tehniskā specifikācija kā funkcionāls vai darbības apraksts.

Bija priekšlikumi tikai piegādes līgumiem izmantot zemākās cenas principu, bet, piemēram, būvdarbu līgumiem – nē. Tomēr, kā jau minēju, likumprojekts nenosaka nevienu no iepirkumu līguma veidiem, kam būtu aizliegts piemērot zemākās cenas izvēli. Būvniecības nozares organizācijas šobrīd gatavojot priekšlikumus saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma izvēlei. Savu viedokli izteikuši auto tirgotāji, arhitekti, informācijas tehnoloģiju nozare, tomēr pagaidām konkrētu priekšlikumu ir maz.

Nesen presē bija aprakstīts Aizsardzības ministrijas iepirkums, kad Zemessardzes vajadzībām iepirktas sapieru lāpstiņas par 3,10 eiro gabalā no Ķīnas, kas izrādījušās pagalam neizturīgas - jau pirmajās mācībās teju puse no tām saplīsusi. Pēc tam nopirktas "Fiskars" lāpstiņas, kuru cena ir 35 eiro gabalā.

Pasakiet, kur šajā gadījumā ir vainīgs Publisko iepirkumu likums? Likumā ir definīcija – nepamatoti zema cena, skaidri noteikts, kas ir tehniskās specifikācijas un kvalitātes līmenis. Likums paredz paraugu pārbaudi. Ja tiem, kas pirka, bija nojausma, kas ir sapieru lāpstiņas, viņi varēja pieprasīt paraugus un doties ar tām rakt tranšejas, lai pārbaudītu, vai tās vispār var iedurt zemē. Kāpēc tas netika izdarīts? Ja ministrijas darbinieki kādreiz dzīvē bija redzējuši kvalitatīvas sapieru lāpstiņas, viņi tiešām ticēja, ka tās maksā trīs eiro? Un pēc tam no šāda piemēra tiek izdarīti secinājumi par Publisko iepirkumu likuma nepilnībām. Lai gan patiesībā mums traucē pašu nezināšana un nedomāšana, nevis Publisko iepirkumu likums. Bet tas ir veids, kā pasniegt, ka stulbs ir likums, nevis likuma piemērotājs.

3,10 eiro un 35 eiro – "Fiskars" ir kvalitatīvs un dārgs zīmols. Šķiet, ka šajā iepirkumā krīt no vienas galējības otrā.

Iespējams, ka bez "Fiskara" bija arī citu firmu kvalitatīvi izstrādājumi, kvalitatīvas preces nav lētas. Bet uzsveru vēlreiz - bija iespēja pieprasīt paraugus pārbaudīt, īpaši pārbaudīt preces, kuru cena šķita nereāli lēta (vismaz tā vajadzēja šķist).

Valdībā netikta panākta vienošanās par iesniegumu depozīta regulējumu. Tātad, iesniedzot sūdzību, būs jāmaksā?

Publisko iepirkumu likumā savulaik bija šāds regulējums, bet Satversmes tiesa lēma, ka tas nav atbilstošs Satversmei. Viens no argumentiem – par administratīvo procesu iestādē privātpersonai nav jāmaksā. Satversmes tiesai bija arī citi argumenti, kāpēc depozīta noteikšanai nav pamata, tāpēc tas tika atcelts. Tagad pie šī jautājuma atgriežas.

Depozīta jautājums publisko iepirkumu dienaskārtībā atgriežas ik pa laikam visu IUB pastāvēšanas 15 gadu laikā. Arī šajā jautājumā vienmēr būs nesamierināmi pretēji viedokļi. Pasūtītāju viedoklis būs - lai taču viņi [komersanti] maksā, mazāk sūdzēsies, bet uzņēmēju – kāpēc tiek aizskartas mūsu likumīgās tiesības izteikt pretenzijas par pārkāpumiem iepirkumos?

Kā tad būs ar depozītu?

Nezinu, to lems Saeima. Bija priekšlikumi noteikt kaut ko līdzīgu nodevai – maksā visi, kas iesniedz iesniegumu, un maksājums netiek atgriezts. Likumprojekts paredz, ka jāmaksā būs tikai tiem, kas iepriekš sūdzējušies IUB un kuru sūdzības ir atzītas par nepamatotām.

Vienas darbdienas laikā, kas IUB ir dota, lai izlemtu, vai sūdzību pieņemt izskatīšanai pēc būtības, no visiem iesniegumiem apmēram 20% nepieņemam vispār – nav ievēroti pārsūdzēšanas termiņi, nav juridiska pamatojuma utt. Joprojām uzņēmēji nelasa likumu un iesniedz sūdzības par tā sauktajiem "mazajiem iepirkumiem" (iepirkumi Publisko iepirkumu likuma 8.panta kārtībā), par kuriem IUB sūdzības neskata.

Vēl 20% sūdzību tiek noraidītas pēc tam, kad pasūtītāji ir snieguši paskaidrojumus un secināms, ka to izskatīšanai nav pamata, vai arī tās tiek atsauktas. Rezultātā IUB no gadā iesniegtajām apmēram 900 sūdzībām izskata tikai ap 60%.

Tiesa gan, nepamatotu sūdzību skaits ir kļuvis lielāks un nedaudz pārsniedz 50%.

Kā ir citās Eiropas Savienības valstīs, vai depozītu sistēma ir ieviesta?

Ir dažādi. Ir valstis, kur iesniegumus izskata tiesu institūcijas un ir tiesu nodevas. Ir arī valstis, kur iepirkumu sūdzības par maksu izskata iestādēs. Tas ir atkarīgs no konkrētās valsts tiesību sistēmas.

Bet kā jūs uzskatāt – nepamatotu iesniegumu rakstītājiem būtu jāmaksā? Kādam būtu jābūt depozīta apmēram?

Es atbalstītu saprātīgu, visiem vienādu neatmaksājamu nodevu, kas IUB un pasūtītājus atbrīvotu vismaz no pilnmēness sūdzībām un no šantāžas spēlītēm – iesniedzu, atsaucu.

Likumprojektā ir paredzēts, ka, apstrīdot būvdarbu iepirkumu, depozīta apmērs būs 3400 eiro, bet pakalpojumiem un piegādēm – 840 eiro. Tiesa gan, tiek izteiktas bažas, ka šādas nelielas summas rūdītus sūdzētājus neatturēs.

Otra lieta, par ko valdībā nepanāca vienošanos, ir par noslēgtu iepirkuma līgumu grozījumu apmēru. Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) piedāvā noteikt, ka grozījumu apmērs nedrīkst pārsniegt 50% no līguma summas.

Jaunā ES direktīva nosaka gadījumus, kad, pārskatot līguma noteikumus, līguma summu var grozīt līdz 50% apmērā, turklāt katrā pārskatīšanas reizē. Tas vairākām institūcijām, tostarp KNAB, radīja bažas par iespējamu nesamērīgu grozījumu iespējām. Tiesa, ir paredzēts, ka katru reizi par šādiem grozījumiem ir jāpublicē paziņojums ES "Oficiālajā Vēstnesī" un arī IUB mājaslapā. Tomēr tā ir ļoti liela iespēja noslēgto līgumu apjomus vairākkārtīgi palielināt. Cik man zināms, KNAB priekšlikums ir noteikt, ka līguma grozījumi kopumā nedrīkst pārsniegt 50% no sākotnējās līguma vērtības, piemēram, pirmie grozījumi par 20%, otrreiz par 20%, tātad trešo reizi  tie nedrīkst būt lielāki par 10% no sākotnējās līgumcenas.

Arī es sliecos piekrist KNAB viedoklim, taču jāvērtē, vai varam atkāpties no direktīvā noteiktā.

Parasti jau droši vien iepirkumu palielina par 50 procentiem, nevis samazina.

Jā, tā ir pārsvarā gadījumu. Lai gan samazināšanā arī pasūtītājs nav tik brīvs, jo tomēr ir jāvērtē, vai iepirkuma līguma grozījumi nav būtiski. Līguma grozījumi ir būtiski tad, ja to rezultātā izveidojas situācija: ja tie būtu bijuši zināmi iepirkuma izsludināšanas brīdī, tad varētu piedalīties citi pretendenti, iesniegt citus piedāvājumus, varētu būt cits uzvarētājs.

Cik bieži groza iepirkuma nolikumus?

Grozījumu ir ļoti daudz. Pasūtītāji steidzas, ir pavirši, sagatavo nekvalitatīvus nolikumus, galvenais ir iepirkumu "izgrūst". Tad ierauga, ka nolikums ir ar kļūdām, pretrunām, pretendenti izsaka iebildumus, uzskata, ka prasības ir nesamērīgas. Un tad sākas iepirkumu nolikumu labošana.

Kad Publisko iepirkumu likumprojekts varētu stāties spēkā?

Tikko tas ir akceptēts valdībā, vēl tas ir jāvērtē Saeimai. Un pēc tā pieņemšanas vajadzīgi MK noteikumi. IUB nav likumprojekta virzītājs, tāpēc varu izteikt tikai aptuvenu prognozi - likums varētu stāties spēkā gada beigās.

Likumprojekta anotācijā teikts, ka iepirkumi varētu kļūt ātrāki, jo saruks termiņi.

Šādas izmaiņas šobrīd neredzam likumprojektā, to paredzēts atspoguļot MK noteikumos. ES jaunā direktīva paredz īsākus procedūru termiņus. Patlaban likumā ir noteikts paātrināts slēgts konkurss un paātrināta sarunu procedūra (10 dienas pieteikuma un 10 dienas piedāvājuma iesniegšanai), bet nav iespējams tā saīsināt atklātu konkursu. Jaunā ES direktīva šo iespēju paredz – paātrināts atklāts konkurss ar 15 dienām piedāvājumu iesniegšanai pat lielajiem ES direktīvu līmeņa iepirkuma sliekšņiem, kas ir ļoti ātri. Arī citu procedūru termiņi noteikti īsāki, salīdzinot ar iepriekšējo procedūru regulējumu. Bet gribu "atvēsināt" pasūtītājus: tas nenozīmē, ka var noteikt šo visīsāko termiņu, nedomājot, vai tajā vispār ir iespējams reāli sagatavot pieteikumus vai piedāvājumus.

Vai šādi paātrināti, atklāti konkursi vispār ir vajadzīgi?

Ir precedenti, kad tas ir vajadzīgs, un tas arī ļauj samazināt gadījumus, kad tiek izmantota ārkārtas sarunu procedūra, kad pasūtītājs tieši runā ar vienu vai dažiem zināmiem piegādātājiem, piemēram, iepērkot pasākumus plūdu draudu mazināšanai.

Virkne grozījumu Publisko iepirkumu likumā jau stājās spēkā 20. maijā. Piemēram, nodokļu parādu tagad pārbauda piedāvājuma iesniegšanas brīdī, nevis iepirkuma izsludināšanas dienā, kā bija iepriekš.

Jauno Publisko iepirkumu likumu vajadzēja pieņemt līdz 18. aprīlim. Tā kā tas netika izdarīts, bija nepieciešams ātrāk izdarīt atsevišķus grozījumus, lai neveidotos situācija, ka ES direktīvā pretendentam ir labāki nosacījumi, bet Latvijas likumdošanā normas ir nelabvēlīgākas. Izmaiņas notika arī sociālo pakalpojumu sarakstā (piemēram, tūrisma pakalpojumiem atvieglots iepirkumu režīms vairs nav paredzēts). Pasūtītājs nedrīkst izvirzīt prasības par minimālo apgrozījumu, kas būtu vairāk nekā divreiz paredzamā līgumcena (Latvijā izveidojusies prakse pieļāva līdz trim reizēm, turklāt, salīdzinot ar piedāvāto līgumcenu).

Izslēgšanas noteikumi paredzēja, ka, ja personai, uz kuras spējām pretendents balstās savas kvalifikācijas pierādīšanai, ir nodokļu parāds, tad pretendents ir izslēdzams no pretendentu saraksta. Jaunā ES direktīva paredz, ka viens no komersantiem var tikt nomainīts. Tas ir uzņēmējiem daudz labvēlīgāks režīms.

Iepirkumi Latvijā nereti ir augsne korupcijai.

Lieli iepirkumi vienmēr izraisa milzīgu interesi, tirgus Latvijā ir mazs, un konkurence ir ļoti augsta. Piemēram, kavēšanās ar ES fondu naudas apguvi bija piebremzējusies, un būvniecībā konkurence uz jebkuru iepirkumu ir milzīga. Tas pats ir IT jomā – tieši publiskajā sektorā tiek attīstīti lieli informāciju sistēmu projekti.

Ne IUB, ne Valsts kontrole, ne KNAB katram iepirkumam aiz muguras stāvēt nevar, tādēļ arī pārsūdzību sistēma lielā mērā nodrošina nozaru iekšējo kontroli un sniedz signālus par riskiem.

Labs saturs
6
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU