Noticis tas, kam negribēja ticēt. Apvienotās Karalistes vēlētāji 23.jūnijā ar 51.9% pret 48.1% nobalsojuši par izstāšanos no ES.
Tūlītēja reakcija bija redzama valūtas un vērtspapīru tirgos – mārciņas kurss pret ASV dolāru nokritās viszemākajā līmenī kopš 1985.gada. Kritums sākās jau Tālo Austrumu tirgos, kad pamanīja, ka izstāšanās jeb "Brexit" (no angliskā "british exit" - britu aiziešana) puse sākusi gūt virsroku. Būtisks kritums skāra arī visas Eiropas un pasaules biržas, atspoguļojot neskaidrību par to, ko šis notikums var nozīmēt visai pasaules ekonomikai. Runa jau nav tikai par Lielbritāniju kā pasaules piekto lielāko ekonomiku pēc iekšzemes kopprodukta (IKP), bet par "Brexit" iespējamo destabilizējošo ietekmi uz ES kopumā, kur vēl palikušas 27 valstis.
Uz karstām pēdām pēc britu referenduma rezultātu paziņošanas Francijas labējā spārna Nacionālas frontes vadītāja Marina Lepēna teica, ka šādu nobalsošanu vajadzētu rīkot arī Francijā un citās ES valstīs. Līdzīgas domas izskanēja no Nīderlandes un Zviedrijas labējām partijām. Lepēna, kura teicās mīkstinājusi sava tēva agrāk vadītās partijas nostāju pret cittautiešiem un imigrantiem Francijā, 2012.gada Francijas prezidenta vēlēšanās ieguva trešo vietu ar teju 18% balsīm.
Krīt konservatīvais Kamerons
Tas, cik lielā mērā "Brexit" iedrošinās eiroskeptiķus citās ES valstīs, būs skaidrs tuvākajos mēnešos, taču Lielbritānijas politikai sekas bija nekavējoties. Vispirms konservatīvais premjerministrs Deivids Kamerons jau nākamajā dienā paziņoja, ka atkāpjas no premjera un savas partijas vadītāja amata, taču faktiski tas notiks tikai pēc konservatīvās partijas kongresa rudenī. Viņš lika saprast, ka "stabilitātes interesēs" nogaidīšot līdz rudenim un oficiālās izstāšanās sarunas, iedarbinot ES pamatdokumenta, Lisabonas līguma 50. pantu, vadīs nākamais premjers.
Šāda vilcināšanās sadusmoja ES sākotnējo sešu dibinātājvalstu vadītājus un Eiropas Komisijas (EK) prezidentu Žanu Klodu Junkeru, kuri prasīja, lai Lielbritānija nekavējoties iedarbina 50. pantu.
50. pants paredz izstāšanās procesu līdz pat diviem gadiem vai pat ilgāk. Divos gados ir jāvienojas ar atlikušajām 27 ES valstīm par jaunu attiecību nodibināšanu un veco saišu un saistību pārtraukšanu. Arī iekšpolitiski būs jāmaina virkne likumu, kas atsaucas uz ES normām un direktīvām un vairs Lielbritānijai nebūs saistošas, taču, visticamāk, nemainot to būtību, respektīvi, strādnieku tiesību, vides aizsardzības, patērētāju interešu un citu normu ievērošanu.
Tad vēl atliek jautājums par attiecību modeli – vai Lielbritānija būs vienkārši trešā valsts, pakļauta ES muitas tarifiem un vīzu noteikumiem, vai arī tā saglabās dalību vienotā ES tirgū ar brīvu preču, pakalpojumu un cilvēku kustību? Tas būtu tā saucamais Norvēģijas modelis, bet līdzīgi Norvēģijai prasītu iemaksas ES budžetā, vismaz atsevišķām ES programmām. Tad nu sanāk, ka briti būs sev saglabājuši sava veida ES "nodevu maksātāja" statusu, bet atteikušies no jebkādas līdzteikšanas ES kopējā politikā.
Tas viss vēl britiem priekšā, taču pēc Kamerona demisijas nekavējoties sekoja milzu satricinājumi opozīcijas leiboristu partijā, kura pārsvarā bija atbalstījusi valsts palikšanu ES. Dažs uzskatīja, ka leiboristu ļoti kreisais vadītājs Džeremijs Korbins neesot pietiekami skaidri un kaislīgi aizstāvējis palikšanu ES. Kā zināms, britu politiskās sistēmas opozīcija veido "ēnu Ministru kabinetu" ar attiecīgajiem amatiem, un "ēnu" ārlietu sekretārs Hilarijs Bens uzdrošinājās kritizēt Korbinu par referenduma "nopūdelēšanu". Bens tika momentā, pat naktī padzīts, taču vairums pārējie "ēnu kabineta" locekļi, solidarizējoties ar Benu, paši atkāpās. Līdz ar to leiboristu vadība, tāpat kā valdošie konservatīvie, bija, kā tautā teiktu, "lupatās".
Skotija gatavojas atdalīties
Savukārt izrādās, ka Apvienotajā Karalistē samērā autonomajā Skotijā aptuveni 60% bija nobalsojuši par palikšanu ES. Tas uzreiz no jauna modināja Skotijas neatkarības ideju, un Skotijas tā saucamā pirmā ministre Nikola Stērdžena, kura pārstāv neatkarību atbalstošo Skotu nacionālu partiju, paziņoja, ka prasīs jaunu referendumu par Skotijas neatkarību. Tiesa gan, 2014. gada referendumā neatkarības puse zaudēja: pret bija 55.3%, bet par - 44.7%. Stērdžena cer, ka balsojums "izraut" Skotiju no ES būs sapurinājis iedzīvotājus un pat apgriezis proporcijas ar kājām gaisā. Skoti arī saredz iespēju bloķēt Lielbritānijas izstāšanos no ES ar sava vietējā parlamenta balsojumu. Vai tas viss ir iespējams, neviens nezina, jo nekad nav bijusi šāda politiskā situācija, kas skarbi izceļ Apvienotās Karalistes iekšējās un reģionālās pretrunas.
100 000 latviešu valstspiederīgo
Savukārt Latvijas galvenā rūpe pēc "Brexit" balsojuma ir aptuveni 100 000 valstspiederīgie, kas dzīvo un strādā Lielbritānijā. Daudzi jau ir tur dzinuši saknes, viņiem ir darbs vai bizness, nopirkta māja, bērni iet britu skolās u.tml. Nekas neliecina, ka tiktu gatavoti kādi skarbi soļi pret legāliem ES migrantiem, taču nedrošība var ietekmēt šo Lielbritānijas latviešu izvēli par britu pilsonības pieņemšanu un arī par viņu vairāku tūkstošu balsu nodošanu nākamajās vēlēšanās, ja valdība stingri nepildīs solījumu aizstāvēt viņu intereses pēc "Brexit".
Vienlaikus nav izslēgts, ka palielināsies "mājās braucēju" straume – ne jau tādēļ, ka Latvija beidzot būtu pievilcīga emigrantiem, bet tādēļ, ka bezdarbs un ekonomiskā lejupslīde un ar to saistītās biznesa neveiksmes spiedīs latviešus pamest Lielbritāniju. Tas notiks bez repatriācijas programmas un atvedīs uz Latviju cilvēkus, kas, neskatoties uz jezgu pēc referenduma, būs piedzīvojuši citu politisko un sociālo kultūru nekā Latvijā. Citos vārdos, latvieši no turienes atgriezīsies pieredzē bagātāki un prasīgāki pret valsts politisko kvalitāti.
Kāda liela starptautiska banka jau grasās 1000 darbiniekus no Londonas pārcelt uz Parīzi. Nav skaidrs, kas notiks ar pāris lielām autorūpnīcām, kas uzceltas Lielbritānijā galvenokārt tāpēc, lai ražotu plašajam ES tirgum. Katrā ziņā jaunu investīciju ar mērķi "atrasties tur, kur runā angliski, bet var preci tirgot ES", nebūs, un tas īpaši attiecas uz ASV uzņēmumiem, kuriem nekad nav bijis grūtību sūtīt vadītājus uz ES priekšposteni Londonu.
Lai gan pagājušas tikai dažas dienas kopš liktenīgā referenduma, ir iezīmējušies daži melnie jociņi – briti pēc balsojuma sākuši drudžaini meklēt internetā, ko īsti nozīmē izstāties no ES un kas tas vispār ir? Internetā cirkulē kāds televīzijas video ieraksts – intervija ar britu balsotāju (ar ārzemju izcelsmes senčiem), kura sākusi nožēlot savu balsojumu par izstāšanos. Jau pāri par trīs miljoniem cilvēku bija parakstījušies internetā par jauna referenduma rīkošanu, lai gan parakstīties var jebkurš no jebkuras pasaules malas. Protams, balsis vairs atpakaļ nevar atņemt, otrs referendums diezin vai būs, bet Skotija un arī Ziemeļīrija var izrauties no Apvienotās Karalistes, atstājot tikai "mazo Angliju" un Velsu.
