Šogad atzīmējam 1991. gada janvāra barikāžu 25.gadskārtu. Kā jūs atceraties barikādes, to lomu vēsturē?
Barikādes ir jānovērtē visa tā laikmeta kontekstā. Tobrīd Padomju Savienībā mainījās sociālekonomiskā formācija – no sociālisma uz kapitālismu. PSRS tautas deputātu piektajā kongresā, kas notika uzreiz pēc 1991.gada augusta puča, tagadējais Kazahstānas prezidents Nursultans Nazarbajevs pateica frāzi, kas ļoti nepatika ortodoksālajiem komunistiem, bet atbalstīja mūsu, baltiešu, pārliecību un rīcību. Toreizējais Kazahijas Kompartijas CK pirmais sekretārs secināja to, ko pirms viņa vēl neviens tik augsta ranga valstsvīrs nebija iedrošinājies teikt no kongresa tribīnes: "Ļeņinam bija simtprocentīga taisnība, kad viņš rakstīja – uzvarēs tā sociāli ekonomiskā iekārta, kurā būs augstāks darba ražīgums. Tagad jāsecina - mēs zaudējām."
Jā, patiešām – sociālisms zaudēja. Padomju Savienībā brieda tik milzīgas pretrunas, ka jāsecina – šī sistēma tik un tā būtu sabrukusi - ar barikādēm vai bez tām. Kaut kam bija jānotiek. Kad PSRS tautas deputātu kongress barikāžu lakā atsāka debates par Padomju Savienības pastāvēšanas jautājumu, šajā dīķī akmentiņu izdevās iemest arī man. Izgāju priekšā un uzdevu ķecerīgu jautājumu: bet vai nevarētu apspriest tādu jautājumu – cik vispār pašreizējā situācijā tas sociālisms mums ir vajadzīgs, visi veikali ir tukši, esam nonākuši uz sēkļa? Ja tāds ir sociālisms, tad kāda gan ir tā jēga? Tad sākās apmēram pusotru stundu ilgs tracis, kurā visi lamājās par sociālismu. Latvijas radio par to vēlāk ziņoja: Andrejs Cīrulis uz pusotru stundu dezorganizējis AP darbu, uzspiežot diskusiju par sociālisma jēgu.
Reaģējot uz asiņainajiem notikumiem Viļņā, Maskavā steidzamības kārtībā bija ieradušies daudzi PSRS tautas deputāti no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Toreiz ļoti dedzīgu un argumentētu runu teica Latvijas deputāts Andrejs Dandzbergs, publiski kauninādams Gorbačovu: kā jūs, demokrāts un Nobela miera prēmijas laureāts, nezināt, kādas izmaiņas notikušas jūsu paša sāktās pārbūves gaitā? Vai jūs nezināt, ka viena politiskā spēka vietā jau ir daudzpartiju sistēma un tautai ir tiesības pašai izvēlēties, kurai no tām dot priekšroku, un par to pret tautu nevar tikt pielietots militārs spēks?
Tajā pašā dienā PSRS Augstākā padome pieņēma lēmumu par komisijas izveidošanu A.Deņisova vadībā, kas brauca uz Rīgu noskaidrot situāciju un sagatavoja ziņojumu. Moldāvu rakstnieks Jons Druce, kas bija komisijas sastāvā un kas ir liels latviešu draugs, toreiz atklātā tekstā vaicāja Baltijas kara apgabala komandierim Fjodoram Kuzminam par to, vai barikādes Rīgā ir liels traucēklis militāristiem. Uz to ģenerālpulkvedis atbildēja, ka pašas barikādes nav grūti pārvarams šķērslis, bet ļoti traucē tie cilvēki – barikāžu aizstāvji.
Kāds bija minētā ziņojuma iespaids?
Visa tālākā notikumu gaita, kuras rezultātā, iespējams, izdevās izvairīties no plašākas asinsizliešanas. Svarīgākais bija tas, ka barikāžu laikā sabiedrība bija pilnībā apjēgusi, ka tikai valsts neatkarība, nevis sevi izsmēlušās padomju sistēmas pārbūve un reanimēšana ir risinājums.
Te svarīgi atzīmēt, ka mēs, PSRS tautas deputāti no Latvijas, apvienojoties ar Igaunijas un Lietuvas kolēģiem un pateicoties krievu demokrātiem, panācām, ka 1989.gada 24.decembrī PSRS tautas deputātu otrajā kongresā Maskavā anulēja Molotova-Ribentropa paktu un tā slepenos pielikumus kopš to spēkā stāšanās brīža. Tas bija ārkārtīgi svarīgi, jo deva mums juridisku pamatu ceļam uz brīvību. Un šeit būtu interesanti atzīmēt kādu momentu PSRS tautas deputātu otrajā kongresā 1989.gada decembrī. Tas bija pāris dienas pirms tam, kad kongress Molotova–Ribentropa paktu un tā slepenos protokolus atzina par spēkā neesošiem jau kopš parakstīšanas brīža.
Sēde, kurā tika apspriests Molotova-Ribentropa pakts, bija interesanta ar kādu zīmīgu detaļu: sēdes vadītājs Mihails Gorbačovs ik pēc divām trim stundām lasīja ziņojumus no Rumānijas, kur tai laikā notika trakas lietas. Tauta, kas vārda pilnā nozīmē tika spīdzināta un mocīta ar prettiesisku režīmu, vairs neizturēja. Pēc nežēlīgas demonstrācijas apšaušanas Timišoarā visā valstī uzliesmoja neapturami nemieri. Mītiņā, kur, kā parasti, sākumā visi saukuši "Slava, slava!", kompartijas līdera Nikolaje Čaušesku runas laikā, tauta pēkšņi sacēlusies, diktators dabūja bēgt, tika notverts un nošauts. Kad Gorbačovs to paziņoja, puse kongresa zāles sāka aplaudēt. Un šai brīdī Gorbačovs, kurš gan laikam to nebija gaidījis, apklusa, ilgi jo ilgi skatījās tai zālē un bija redzams, ka viņš ilgi, ilgi domāja… laikam jau kaut ko bija sapratis.
Baltijas deputātu proporcija PSRS Augstākajā padomē bija vien daži procenti. Kā jums izdevās pārliecināt kolēģus atbalstīt savas iniciatīvas?
PSRS tautas deputātus vēlēšanas 1989.gada martā bija pirmās demokrātiskās vēlēšanas Latvijā kopš 4.Saeimas vēlēšanām 1931.gadā. Savukārt PSRS demokrātiskas vēlēšanas nebija bijušas vispār. Baltiešu prasme stāstīt par to, kādai jābūt demokrātiskai valstij, guva vispārējas simpātijas. Baltiešos ieklausījās, un krievu demokrāti mūs atbalstīja.
Lielā mērā arī tāpēc mums, Baltijas deputātiem, izdevās Maskavā tik daudz izdarīt. Mēs cīnījāmies par tīru lietu, un mums nebija nekā slēpjama. Par PSRS tautas deputātiem Latvijā ievēlēja cienījamākos, gudrākos, visracionālāk domājošos inteliģences pārstāvjus, kam vēlētāji uzticējās. Par deputātiem kļuva Jānis Peters, Raimonds Pauls, Džemma Skulme, Dainis Īvāns, Ilmārs Bišers, Juris Bojārs, Anatolijs Gorbunovs, Marina Kosteņecka, Vilens Tolpežņikovs un daudzi citi, kuri bija inteliģences prāti.
Antras Cilinskas filmā "Provokācijas anatomija" omonietis Sergejs Kuzmins atklāja, ka Rīgā vēl pirms barikādēm viss bija sagatavots lielam slaktiņam, kura laikā tiktu ieņemtas demokrātiski ievēlētās institūcijas, Preses nams un televīzija, notiktu izrēķināšanās ar žurnālistiem, Latvijas Tautas frontes pārstāvjiem un republikas vadību. Kāpēc tas nenotika? Kas lika Maskavai tobrīd atkāpties?
Varu pastāstīt diezgan daudz. To, ka Rīgā tiek gatavots militārs apvērsums, no drošiem avotiem bija uzzinājis PSRS tautas deputāts, pazīstamais laikraksta "Ļiteraturnaja gazeta" žurnālists Jurijs Ščekočihins. Viņš Kremlī meklēja Latvijas deputātus, bet nevienu nesastapa. Toties satika "Latvijas Jaunatnes" žurnālistu Juri Laksovu, kurš tolaik bija noformēts kā mans deputāta palīgs un kuram līdz ar to bija iespēja rosīties pa Kremli. Laksovs šo informāciju tūlīt pa tālruni nodeva "Latvijas Jaunatnes" redaktora vietniekam Aivaram Pastalniekam. Viņš savukārt no redakcijas piezvanīja Latvijas PSR Valsts drošības komitejas priekšsēdētājam Edmundam Johansonam un palūdza komentāru par to, ka Rīgā ir bijusi VDK grupa no Maskavas un šeit tiek gatavots militārs apvērsums. Johansons atbildēja, ka viņam nekas par to nav zināms. Mūsējie uzreiz – blaukš, visu avīzē iekšā. 1990.gada 22.decembrī tika publicēts raksts "Fakts un komentārs".
Pēc Viļņas notikumiem naktī no 14. uz 15.janvāri Eiropā dislocētā raidstacija "Brīvība" vairākkārt pārraidīja interviju ar Ščekočihinu, kurš jau detalizētāk stāstīja par apvērsuma nodomu. Ščekočihins secināja, ka mūsu laikraksta 22.decembra publikācija šo militārā apvērsuma mēģinājumu izjaukusi.
Anatolijs Gorbunovs un Ivars Godmanis 1991.gada 12.janvārī Maskavā tikās ar Mihailu Gorbačovu, kurš solīja nepielietot bruņotu spēku. Tai pašā laikā jau naktī uz 13.janvāri Lietuvā tika sarīkots slaktiņš. Kā to izskaidrot? Vai Gorbačovs blefoja?
Es nezinu. Varu tikai teikt, ka Latvijas pārstāvji, risinot sarunas Maskavā, darīja visu, lai asinsizliešanas šeit nebūtu. Var atzīmēt, ka tikai gadu iepriekš – 1990.gadā – Gorbačovs bija Lietuvā un neticēja savām ausīm, uzzinot, ka Lietuva grib izstāties no PSRS. Viņš brauca un aptaujāja cilvēkus: jūs taču tā nedomājat, ka vēlaties būt brīvi? Tie atbildēja – gribam gan. Uz to Gorbačovs jautājis: kas jums ko tādu samācījis? Tas tikai apliecina, cik vāji šis cilvēks aptvēra to, kas tobrīd patiesībā notika Padomju Savienībā. Taču jāteic – lietuvieši nojauta, ka kaut kas tāds ir gaidāms, un nojausma bija, kāpēc tas tā varētu notikt.
20.janvārī OMON un nezināma kaujas grupa uzbrūk Iekšlietu ministrijā. Kas varēja būt šī uzbrukuma nenoskaidrotie rīkotāji un izpildītāji? Boriss Pugo noliedz, ka devis rīkojumu OMON uzbrukumam Iekšlietu ministrijai.
Par to tagad ir dažādas versijas. Eksperta viedokli jums nespēšu sniegt. Varu tikai pastāstīt, ka šo uzbrukumu tobrīd redzēju pats savām acīm, atrodoties Mākslas akadēmijas ēkā. Nekavējoties zvanīju gan uz Radio, gan uz Televīziju, gan PSRS Augstāko padomi Maskavā. Sazvanīju arī toreizējo Latvijas sūtni ASV Ojāru Kalniņu Vašingtonā, lai tur ceļ trauksmi, bet viņš pa telefonu man atbildēja, ka ASV vairākas televīzijas stacijas translē tiešraidi no Rīgas. Izrādās, ka to bija noorganizējusi kāda skandināvu žurnāliste no viesnīcas "Rīdzene", noliekot pārvietojamo televīzijas kameru uz palodzes, bet pati no lodēm slēpjoties aiz sienas. Visticamāk, uzzinot, ka šī apšaude tiek rādīta tiešraidē visā pasaulē, omonieši sāka aprimties.
Kas, jūsuprāt, notiktu, ja barikādes Rīgā nebūtu sasauktas?
Es nezinu, kas būtu noticis, bet dzīves pa vecam noteikti arī vairs nebūtu. Barikādes bija superģeniāla ideja. Visu cieņu arī Dainim Īvānam, Romualdam Ražukam, Odisejam Kostandam un citiem, kuri tobrīd apliecināja valstisku domāšanu un spēja uzņemties grandiozu atbildību. Taču nekas nebūtu izdevies bez milzīgās tautas atsaucības. Barikādes bija tautas gribas augstākā manifestācija.
Vēl viena Rīgas barikāžu vēsturiskā misija – 1991.gada augusta puča laikā Maskavā pie Baltā nama bija uzceltas barikādes pēc Rīgas parauga. Un visi mums toreiz teica: "Paldies baltiešiem! Jūs mūs esat iemācījuši."
Vai jums toreiz pie Mākslas akadēmijas, gan barikāžu laikā kopumā bail nebija?
Nē, nebija. Lai gan kā liela laikraksta redaktors tolaik es riskēju katru dienu. Starp citu, es joprojām esmu izbrīnīts par tautas tā laika milzīgo drosmi, vienotību un bezbailību. Daudzi ir apliecinājuši, ka viņiem nav bijis bail. Man liekas, ka tā bija Dieva noteikta misija.
Barikāžu dalībnieka piemiņas zīmes ir saņēmuši vairāk nekā 30 tūkstoši cilvēku. Tagad daudziem rodas asociācijas ar ''Iļjiča baļķi''. Vai un kā tiek kontrolēta piemiņas zīmju izsniegšana. Vai arī jums ir šāds iespaids?
Pirmkārt, es gribētu lūgt žurnālistus turpmāk atturēties no jēdziena ''Iļjiča baļķis'' lietošanas barikāžu sakarā. Man liekas, ka internetā šo jēdzienu ievazājuši tā sauktie "Kremļa troļļi", lai ņirgātos par to, kas Latvijai un latviešiem ir svēts. Un barikādes manā un vēl daudzu uztverē ir svēta lieta. Zinu daudzus cilvēkus, piemēram, koru dalībniekus, kuri dziedāja barikādēs, bet viņi šīs medaļas nav saņēmuši. Nebija neviena, kas uzraksta iesniegumu, bet viņi paši kautrējās. Tagad Barikāžu dalībnieka piemiņas zīmju izsniegšana jau ir noslēgta, bet tiks izsniegti Atzinības raksti.
Kas ir barikāžu laika vēl neatklātās lappuses?
Uz to man ir grūti atbildēt. Vēl notiek aktīva šī laikposma pētniecība, ko veic Tālavs Jundzis un citi pētnieki. Daudzas neatklātas lappuses attiecas uz lēmumu pieņemšanu Maskavā, par kuriem patlaban ziņas ir faktiski nepieejamas. Par daudziem pētījumiem mēs vienkārši vēl nezinām, jo no vienas puses tiem nav pietiekamas publicitātes, bet no otras puses – nav arī sabiedrības intereses par tiem uzzināt, jo daudzi ir aizņemti ar savām ikdienas rūpēm, izdzīvošanas nodrošināšanu. Tomēr, man šķiet, ka lielum lielākā daļa, zinot, kāda bija dzīve padomju laikā, diezin vai vēlētos tajā atgriezties.
Tagad jāatzīst, ka nepietiekami ticis novērtēts tas, ko vēl līdz neatkarības proklamēšanai bija paveikusi iepriekšējā Augstākā padome. Mēs zinām 4.maija deklarāciju, bet aizmirstam par 1989.gada 28.jūlija Latvijas PSR AP Deklarāciju par Latvijas valsts suverenitāti un 1990.gada 15.februāra Deklarāciju par Latvijas valstisko neatkarību. Vai jūs to varat iedomāties, ka deklarācijas par suverenitāti baltiešu iespaidā tika pieņemtas itin visās PSRS republikās – Turkmēniju un Tadžikiju ieskaitot.
Vēl nebija nodibināta Latvijas Tautas fronte, kad Latvijā sarkanbaltsarkanajam karogam jau bija oficiāls statuss. Tāpat iepriekšējā Augstākā padome bija pieņēmusi lēmumu, ar kuru latviešu valoda tika atzīta par valsts valodu. Abu šo jautājumu aktualizēšana likumdošanas līmenī ir laikraksta "Padomju Jaunatne" nopelns. Par nacionālo simboliku tika savākti 123 tūkstoši parakstu, latviešu valodai kā valsts valodai – 345 tūkstoši parakstu.
Vai attaisnojat tos, kuri, vīlušies neatkarīgās Latvijas realitātēs, saka, ka 1991.gada janvārī ir bijuši uz barikādēm, bet tagad to vairs nedarītu?
Jā, viņus var saprast un viņiem bieži vien ir taisnība, jo daudz kas pēc neatkarības atjaunošanas ir izdarīts aplami. Tas, ka tagad esam neatkarīgi, ir ārkārtīgi svarīgi. Par tiem, kas par Latviju internetā raksta negatīvus komentārus, domāju, ka tā ir, kā saka, medicīniska problēma. Ja paskatās attēlu galerijas sociālajos tīklos, redzams, ka dažam labam no tiem, kas peļ Latviju, derētu pavaicāt – ko tu lamājies? Tu taču esi bijis tik daudzos ārzemju ceļojumos, tev ir mašīna, tu esi labi ģērbies, redzams, ka tev nekā patiesībā netrūkst. Tagad jebkurš, ja vien viņam nav krimināla sodāmība, principā var kļūt kaut vai par premjerministru.
Atšķirībā no padomju laika, viss ir jūsu rokās – iegūstiet izglītību, attīstiet karjeru, iestājieties politiskajā partijā. Ja jums nepatīk esošās partijas, veidojiet jaunu. Ja jūs apšaubāt vēlēšanu rezultātus, ejiet par vēlēšanu novērotāju un redzēsiet, ka nav nekādu iespēju šajā procesā krāpties. Demokrātija darbojas.
Visu Atmodu raksturo liela Latvijas iedzīvotāju pilsoniskā aktivitāte, politiskā ieinteresētība valsts liktenī. Taču jau visai drīz tā apsīka, iedzīvotāju īpatsvars, kas iesaistījušies politiskajās partijās, ir vismazākais ES. Kā piedalīšanās kļuva par nepiedalīšanos?
Iespējams, problēma ir iekodēta mūsu mentalitātē. Piemēram, lietuvieši, saskaroties ar padomju realitātēm un kompartijas vadošo lomu, stājās kompartijā, lai būtu noteicēji savā zemē. Latvieši – gluži pretēji. Acīmredzot tā ir kāda latviešu īpatnība.
Es domāju, ka pēc kāda laika Latvijā atgriezīsies arī daudzi patlaban prom aizbraukušie. Svešumā tomēr cilvēks lielākoties līdz galam labi nejūtas. Ņemsim Jaunsudrabiņa vārdus: "Atrauts no dzimtenes, tu esi pamesls zem svešu tautu kājām." Man vispār liekas, ka latviešiem jādzīvo Latvijā, igauņiem – Igaunijā, krieviem – Krievijā utt. Ja cilvēki sekotu šim principam, viņiem klātos daudz labāk un viņi arī nevarētu izdarīt tik daudz slikta vietā, kur viņi dzīvo.
Cik lielā mērā esam izvērtējuši Atmodas laiku kopumā?
Man liekas, ka pie tā vēl neesam tikuši. Katrs uz šo vēstures posmu raugās no sava skatupunkta. Varat tagad aiziet uz Latvijas Tautas frontes muzeju, un jūs tur neredzēsiet gandrīz neko, kas vēsta par to, kas noticis pirms 1990.gada 4.maija. Par Neatkarības deklarāciju nobalsojusī Augstākā padome, tās deputāti dzīvoja ar apziņu, ka tikai viņi ir tie, kas panāca neatkarību. Taču pēc tam vēl bija 1991.gada janvāra barikādes un faktiski neatkarības atjaunošana notika līdz ar puča izgāšanos 1991.gada 21.augustā vai pat tikai 6.septembrī, kad PSRS Valsts padome pieņēma lēmumu par Latvijas Republikas neatkarības atzīšanu. Tikai pēc tam bija iespējama PSRS karaspēka izvešana un reāla neatkarības atjaunošana.
Domāju, ka pietiekami nav novērtēta arī žurnālistu loma atmodā. Žurnālisti ir galvenie, kas nosaka notikumu gaitu - kā raksta avīzes, tā viss notiek. Maskavā puča likteni lielā mērā izšķīra operators, kurš tuvplānā nofilmēja pučistu līdera Janajeva drebošās rokas apvērsuma pirmās dienas rītā. Daudziem kļuva skaidrs – tur nekas nesanāks.
Kāpēc vispār pastāv šīs nesenās vēstures apzināšanas problēmas? Varu atbildēt: uz Olimpa ir maz vietas.
Jūsu vadībā tapusi Barikadopēdija. Cik lielā mērā ir izdevies sasniegt sākotnējo mērķi par interneta enciklopēdiju, kurā katram pieejama korekta un plaša informācija par Atmodas laika notikumiem?
Runājot par Trešās atmodas vēsturi, vēl ir pārāk daudz neskaidrību. Ir labi materiāli, bet ir arī tādi, kur tīšām vai netīšām ir visādas puspatiesības. Mēs bijām pārāk tuvu notikumiem, un tie vēl nebija pārskatāmi. Ir ļoti daudz tendenciozu vēstījumu un būtiski faktu sagrozījumi. Ir cilvēki, par kuriem raksta, un daudzi, kuru nopelni tiek noklusēti. Arī par barikādēm katrs runā kaut ko citu. Tieši šī iemesla dēļ es 2011.gadā nācu klajā ar Barikadopēdijas ideju.
To atklājāt jau pēc gada - 2012.gadā…
Jā, un izdarīts ir tiešām daudz. Barikadopēdijā ir vairāk nekā pieci tūkstoši rakstu, atmiņu, grāmatu, ierakstu. Ir plaša hronoloģija, un visi būtiskākie Trešās atmodas būtiskākie notikumi ir atspoguļoti. Mazliet skumji, ka ne Saeima, ne Ministru kabinets, ne Kultūras ministrija mūs neatbalsta ar atbilstošu finansējumu. Varēja, bet neiedeva - šajā periodā gan Latvijas Tautas frontes, gan "Baltijas ceļa" jubilejām no valsts nauda tika dota. Šķiet, vismaz miljons bija atvēlēts šīm vajadzībām. Tur ir kaut kādi zemteksti, kas ar laiku nāks gaismā, bet īpaši tos tagad nepētīsim.
Bet es esmu ļoti pateicīgs daudziem cilvēkiem, kas palīdzējuši. Patlaban Barikadopēdija turas uz tādu entuziastu pleciem kā visiem zināmais Ilmārs Poikāns, Latvijas lielākais Vikipēdijas zinātājs Edgars Lecis, interneta portālu Delfi, Apollo un TVNET izveidotājs Eduards Cauna. Barikadopēdijas dizainu veidojis Jānis Rožukalns, laika skalu – Kristaps Kukurs. Milzīgi daudz palīdzēja labdari no Latvijas Nacionālās bibliotēkas – Emīls Klotiņš, Uldis Zariņš, Artūrs Žogla un citi. Viss tiek darīts ļoti ierobežotu līdzekļu ietvaros, bez maksas un idejas vārdā.
Jūsu vārds pēdējos gados tiek pieminēts galvenokārt saistībā ar Barikadopēdiju. Ar ko vēl jūs patlaban nodarbojaties?
Esmu pensionārs. Mazliet līdzdarbojos Latvijas okupācijas izpētes biedrībā, kas pēta, kāda bija okupācijas būtība, un arī izdod grāmatas. Es tās pārlasu pirms nodošanas tipogrāfijā, skatos, vai kaut kas nav salaists dēlī. Daudz lasu, darbojos Juglas bibliotēkas lasītāju klubiņā, eju baznīcā, veidoju draudzes mājaslapu. Laikrakstam "Līgatnes Novada Ziņas" rakstu atmiņas par vēsturi "Mana mīļā Līgatne". Nupat aizsūtīju šīs publikāciju sērijas 18. turpinājumu. Nupat piedzīvoju arī negaidītu patīkamu pārsteigumu – līgatnieši mani ievēlējuši par "Līgatnes novada gada cilvēku 2015".
Kad būšu pabeidzis rakstu sēriju "Mana mīļā Līgatne," laikam ķeršos rakstīt "Mana mīļā Latvija" – stāstījumu par Atmodas laiku. Manas atmiņas varētu būt interesantas, jo esmu Trešās atmodas procesos jau no paša sākuma – kopš 1986.gada 15.septembra, kad Jūrmalā notika PSRS un ASV sabiedrības pārstāvju tikšanās jeb tā dēvētā Čatokvas konference, līdz pat 1991.gada 6.septembrim, kad PSRS Valsts padome atzina Latvijas Republikas valstisko neatkarību.
Runājot par nākotni, mani visvairāk baida tas, kas varētu notikt Krievijā, krītot naftas cenām. Viņu ekonomisti raksta, ka šādā situācijā valsts varot izturēt vēl tikai vienu gadu. Ar ko tas beigsies, nav iespējams prognozēt.
Mums ir ļoti laimējies, ka mūsu Tautas frontes priekšsēdētājs bija tāds cilvēks kā Dainis Īvāns. Varam būt lepni, ka neviens asins piliens nav uz Latvijas neatkarības cīnītāju, uz Latvijas Tautas frontes rokām. Viss, ko darījām, tika izdarīts tikai ar garaspēku. Tā bija mūsu priekšrocība. Bija tāds anekdotisks gadījums. Radošo savienību plēnumā 1988.gada jūnijā kāda runātāja vārdos izskanēja frāze – mūsu rīcībā ir garaspēks. Un Boriss Pugo, LKP CK pirmais sekretārs, kas latviešu valodu ne visai labi pārzināja, uzreiz salēcās un satraukti pārvaicāja: ko tur teica? Karaspēks?
