VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
26. novembrī, 2014
Lasīšanai: 24 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Eiropas Savienība
3
6
3
6

Iveta Kažoka: prezidentūra ir nozīmīgāka, nekā domājam

LV portālam: IVETA KAŽOKA, politoloģe

Iveta Kažoka: „Manuprāt, galvenā problēma ir tā, ka Latvijā politiskajā līmenī pietrūkt izpratnes par ES jautājumiem un vēlmes domāt par laiku, kad prezidentūra beigsies. Laiks pēc prezidentūras Latvijai būs nevis brīdis, kad atviegloti nopūsties un nākamajos 14 gados Eiropas līmenī snauduļot, bet gan iespēja ar daudz lielāku jaudu cīnīties par savām interesēm.”

FOTO: Ieva Lūka/ LETA

Latvija nekad nav skaidri definējusi savus stratēģiskos mērķus Eiropas Savienībā, tādēļ, esot uz prezidentūras sliekšņa, nemaz īsti nezinām, kāda ir Latvijas ilgtermiņa politika un intereses Eiropā. Vienlaikus prezidentūra ir iespēja izrauties no šīs absurdās un bīstamās situācijas, secina labas pārvaldības prakses analītiķe no Sabiedriskās politikas centra „Providus”, politoloģe IVETA KAŽOKA. Decembrī nāks klajā viņas veiktais pētījums „Latvijas 10 gadi Eiropas Savienībā: sabiedrības noskaņojums un lēmumu pieņemšana”.

Novērtējot desmit gadus, kopš Latvija iestājusies ES, parasti galvenais jautājums ir: tie nesuši vairāk ieguvumus vai zaudējumus? Tai pašā laikā, lai uz to atbildētu, jāuzdod jautājums – vai Latvijai bijuši pietiekami skaidri mērķi ES?

Manuprāt, mērķu ziņā Latvijā bija absolūta skaidrība līdz brīdim, kad tā pievienojās ES un NATO - galu galā iestāšanās šajās organizācijās tika izvirzīti kā mērķi paši par sevi. Pēc tam iestājās apjukums – gan par Latvijas tālākās attīstības ceļiem, gan par to, ko Latvija vēlas iegūt no ES, gan par pašas Savienības skatījumu uz Latvijai vēlamākajiem attīstības scenārijiem. 

Domājot par Latvijas desmit gadiem Eiropas Savienībā, trūkst atskaites punktu, lai novērtētu, cik sekmīgs bijis integrēšanās process. Tas tādēļ, ka nekad nav ticis nepārprotami definēts, kādu vēlamies redzēt ES un ko darīsim, lai tās tālāka attīstība notiktu atbilstoši Latvijas interesēm. Vērtēšanai varam izmantot tikai tādus netiešus rādītājus kā IKP pieaugums, vispārējais Latvijas iedzīvotāju labklājības pieaugums, kā arī iedzīvotāju un politiķu viedokļus par Latvijas desmit gadiem ES. Vīzijas trūkums par to, kādu Latvija redz nākotnes ES un sevi tajā, joprojām ir Latvijas problēma.

Uz ko šai vīzijai, mērķiem, jūsuprāt, vajadzētu būt orientētiem?

Pirmkārt, politiski vajadzētu vienoties par prioritātēm, ko ES līmenī gribam un varam realizēt, kam veltīsim maksimāli daudz spēkus. Šobrīd Latvija biežāk tikai reaģē uz to, kas ES notiek. Bet tur vienmēr notiek tūkstotis jaunu lietu vienlaikus! Līdz ar to Latvijas reakcija, ņemot vērā mūsu ierobežotos resursus, uz katru no daudzajiem uzdevumiem ir visai virspusēja un kavē fokusēties uz mums stratēģiski piecu, desmit vai divdesmit gadu perspektīvā nozīmīgiem jautājumiem.

Kaut kāda izpratne par Latvijai vēlamo ES attīstību varētu izrietēt no nākamgad gaidāmās prezidentūras ES Padomē, kur Latvija tomēr ir izvirzījusi trīs lielus mērķus: ES konkurētspējas veicināšana, digitālā tirgus attīstība, kā arī Savienības globālās lomas stiprināšana – sak’, kad Eiropa runā, Krievija klausās. Uz šādu mērķu pamata jau var sākt veidot lielāku stratēģiju par to, kādu Latvija vēlētos ES redzēt nākamajos desmit gados ne tikai šajās jomās vien.

Cik lielā mērā šo mērķu definēšanā vajadzētu būt iesaistītai sabiedrībai?

Latvija arī līdz šim dažādu stratēģisku dokumentu izstrādāšanā ir aktīvi iesaistījusi nevalstiskās organizācijas, ekspertus, aktīvistus. Cits jautājums – vai viņu labākās idejas vienmēr ir uzklausītas, un man jāsaka, ka nereti konsultēšanās process nav labi veidots, dažkārt trūkst pats galvenais –  reālas vēlmes kaut ko uzlabot. Izstrādājot Latvijas stratēģiju ES, pašsaprotami būtu piedalīties ne tikai pārvaldes cilvēkiem un politiķiem.

Ar Latvijas interešu plānošanas dokumentiem gan nevajadzētu atkārtot līdzšinējās kļūdas. Proti, pirms dažiem gadiem Ārlietu ministrija izstrādāja informatīvo ziņojumu "Latvijas dalība Eiropas Savienībā – pamatprincipi, mērķis, prioritātes un darbība 2007.-2013", taču tas saturiski vairāk bija par Latvijas teritorijā veicamajiem darbiem, nevis to, kādu Latvija vēlas redzēt ES stratēģisko attīstību. 

Kā, jūsuprāt, vērtējams Latvijas amatpersonu līdzšinējais veikums ES doto iespēju izmantošanā?

Domnīca "Providus" decembra sākumā publiskos pētījumu par to, kā Latvija ir integrējusies ES lēmumu pieņemšanā. Šī pētījuma laikā intervētas daudzas gan Latvijas, gan citu valstu amatpersonas un eksperti ES jautājumos. Viņu vērtējums par Latvijas amatpersonu zināšanām, jāatzīst, ir ļoti pozitīvs. Proti, šīs zināšanas desmit gadu laikā ir ievērojami uzlabojušās. Sākotnēji Latvijas, līdzi kā citu jauno dalībvalstu, amatpersonas pie ES lēmumu pieņemšanas galdiem lielākoties sēdēja klusējot vai labākajā gadījumā pievienojās citu viedoklim, taču šobrīd mūsu pārstāvji vairs nav nogaidošās pozīcijās, bet jau sākotnēji iesaistās lēmumu pieņemšanas procesā, dodas uz Briseli pārliecināt ES amatpersonas par risinājumiem, kuri atbilst Latvijas vajadzībām. Ir atrasti jauni veidi ES lēmumu ietekmēšanā.

Premjerministri nekautrējas iet klāt saviem Eiropas kolēģiem neformālās kuluāru sarunās, organizēt kopīgas brokastis vai vakariņas, lai būtu pārliecināti, ka citu valstu pārstāvji izprot Latvijas vajadzības. Ja par ierēdņiem tendence ir viennozīmīgi ļoti pozitīva, tad par politiķiem diemžēl tādas pārliecības nav. Saeimas deputāti, lūgti novērtēt savas vai savu kolēģu zināšanas ES jautājumos, šādu progresu neredz. Arī tiem ministriem, kuri savā amatā ir nesen, no malas Eiropas Savienības līmeņa jautājumos ielēkt ir ļoti grūti.

Kā Latvijai ir sekmējies savu konkrētu interešu aizstāvībā ES institūcijās?

Latvijai ir daži spilgtāki veiksmes stāsti. Piemēram, tieši Latvija bija iniciators tam, lai 2014.-2020.gada budžeta ietvaros būtu izdevīgāki nosacījumi jauno dalībvalstu lauksaimniekiem. Latvija vēl 2005.–2006.gadā palīdzēja panākt, ka enerģētiskā drošība vispār kļūst par ES dienas kārtības jautājumu. Tā rezultātā patlaban ir apstiprinātas ES līmeņa investīcijas Baltijas valstu enerģētiskās neatkarības nostiprināšanai. Vēl viena simbolistiska un nopietna lieta, ko būtu vērts izcelt, – sabiedriskās organizācijas "Eiropas kustība Latvijā" prezidents Andris Gobiņš, kurš vienlaikus ir Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas pārstāvis, ir cilvēks, kurš radīja ideju, ka nākamais – 2015.gads visas ES mērogā būs attīstības sadarbības gads, un izcīnīja, ka ES par to vienojās. Viņš pierādīja, ka viens cilvēks, ja prasmīgi māk strādāt ar dažādām ES institūcijām, var sasniegt lielu rezultātu. Tātad Latvija ES mērogā ir spējusi panākt gan to, kas nepieciešams lielām sabiedrības grupām, gan spērusi atsevišķus simboliskus soļus. Par tādu uzskatāma arī sekmīga Latvijas vēstures skaidrošana ES.

Jāņem vērā, ka ES mērogā nav īsti pareizi jebko skaidrot tikai ar kādas vienas valsts nopelniem. Galu galā ES mērķtiecīgi ir būvēta tāda, lai izslēgtu vienpersonisku lēmumu pieņemšanu - vienmēr ir vajadzīgas lielas koalīcijas un daudzi kompromisi. Piemēram, stingrāka Eiropas Savienībā strādājošo banku uzraudzība un lielākas garantijas patērētājiem ir visu Eiropas Savienības lēmumu pieņēmēju, tātad arī latviešu, nopelns.  Ir daudz lēmumu, kur Latvija ir pielikusi savu roku, lai ES attīstītos un tās pilsoņiem klātos labāk. Šādus kopīgus lēmumus nevajadzētu novērtēt par zemu.

Kā, jūsuprāt, vērtējamas jaunievēlētās Saeimas un valdības spējas ES lietu kontekstā, sevišķi ņemot vērā gaidāmo prezidentūru ES Padomē? 

Prezidentūrai labi ir sagatavota Latvijas ierēdniecība, kurai jau vairākus gadus bijušas apmācības gan par ES lēmumu pieņemšanu, gan praktiskas nodarbības par sarunu vešanu un organizēšanu.  Galu galā tieši Latvijas ierēdņiem nāksies vadīt vairāk nekā 150 dažādas darba grupas, kur jautājumu loks ir visplašākais – sākot ar tirdzniecību un beidzot ar visniansētākajiem pārtikas drošības standartiem.

Domājams, loģistikas, pasākumu, organizēšanas līmenī viss būs kārtībā. Šobrīd man vislielākās bažas ir tieši par ministriem - gan tiem, kuri līdz šim ir strādājuši, taču nav sevi pierādījuši kā pārliecinoši vadītāji, gan jaunpienācējiem, kuriem vispār nav nekādas pieredzes valdības darbā. Viņiem varētu būt īpaši sarežģīti risināt tādus jautājumus, kur ir nepieciešama politiska līmeņa vīzija, turklāt tāda, kas attiecas ne tikai uz Latviju, bet visu Eiropas Savienību. Prezidentūras laikā mūsu ministriem ES Padomē būs jāvada 27 savu kolēģu darbs, kā arī jādodas uz Eiropas Parlamenta (EP)  komitejām atskaitīties par to, kas notiek viņu pārraudzības jomās. Katram Latvijas ministram būs jābūt gatavam, piemēram, situācijai, kad pēkšņi piezvana kolēģis no Francijas un izsaka priekšlikumu vai vajadzību, kas prasa rast kompromisu ar papildus vēl sešām dalībvalstīm. Turklāt tā, lai kompromisa rezultāti būtu pieņemami arī pārējām dalībvalstīm, Eiropas Komisijai un vēl EP dažādām grupām. Lai sekmīgi tiktu galā ar šādu situāciju, jābūt ievērojamai pieredzei, zināšanām un prasmēm.  Neesmu pārliecināta, vai visiem Latvijas ministriem tādas ir. Taču ļoti ceru, ka ministri tagad izmanto katru minūti, lai nepieciešamās prasmes apgūtu.

Bažas rada arī tas, ka Latvijas valdība atteicās no ieceres kaut vai uz prezidentūras laiku izveidot Eiropas lietu ministra posteni. Šobrīd izskatās, ka šos Eiropas lietu ministra pienākumus dalīs ārlietu ministrs ar savu parlamentāro sekretāri Zandu Kalniņu-Lukaševicu, kura sevi pierādījusi kā lielisku Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētāju. Taču viņa tomēr nav ministrs, un tā var kļūt par problēmu saskarsmē ar ietekmīgajiem EP komiteju vadītājiem, kas ir pieraduši pie tā, ka sarunās ar Padomi to pārstāv ministra ranga amatpersonas. Ir skaidrs, ka mūsu ārlietu ministrs nespēs ierasties uz visām Eiropas Parlamenta sesijām un atbildēt uz visiem deputātu jautājumiem, vienlaikus veicot savus pārējos darba pienākumus. Manuprāt, valdības veidotāji ir rīkojušies tuvredzīgi – pat jau šādā, simboliskā līmenī sabotējot Latvijas prezidentūras nozīmi un ietekmi.

Aktuāls ir arī jautājums par to, kas notiks pēc prezidentūras - ko darīt, lai Eiropas lietās labi apmācītie ierēdņi pēc prezidentūras nezustu valsts pārvaldei?

Jā, tā ir problēma. Pirmkārt, ir jautājums, vai viņiem turpmāk būs interesanti strādāt Latvijas pārvaldē, kur tomēr gan līmenis, gan darba nodrošinājums vidēji ir daudz zemāks, nekā tas, ar kuru viņi būs saskārušies, vadot ES Padomes darba grupu darbu.  Otrkārt, vai Latvija spēs atrast risinājumu, lai noturētu pārvaldē cilvēkus ar prezidentūras laikā iegūtajiem jaunajiem kontaktiem un daudz spēcīgākajām zināšanām ļoti specifiskās jomās, kurās Latvijā līdz šim nav bijuši augsta līmeņa speciālistu? Patlaban gan nemanu, ka šis jautājums Latvijas valdību īpaši satrauktu. 

Kādi varētu būt iespējamie risinājumi?

Izmantot prezidentūras laikā iegūto "kapitālu" – kontaktus, zinošākus cilvēkus, darba organizāciju - daudz jaudīgākai Latvijas interešu aizstāvēšanai ES. Noteikti, ka daļa prezidentūras sagatavošanā un nodrošināšanā iesaistīto cilvēku jau pēc prezidentūras var būt noderīgi gan Latvijas stratēģisko mērķu izstrādē, gan daudz mērķtiecīgākā Latvijas jautājumu virzīšanā ES mērogā. Otra iespēja, kā nesen savā rakstā ieteicis Eiropas lietu eksperts Ivo Rollis, - atrast iespējas šiem cilvēkiem vairāk stažēties ES institūcijās, Latvijas pārstāvniecībā ES un pat citu valstu civildienestos, lai viņu iegūtā kapacitāte nepazūd.

Manuprāt, galvenā problēma ir tā, ka Latvijā politiskajā līmenī pietrūkt izpratnes par ES jautājumiem un vēlmes domāt par laiku, kad prezidentūra beigsies. Laiks pēc prezidentūras Latvijai būs nevis brīdis, kad atviegloti nopūsties un nākamajos 14 gados Eiropas līmenī snauduļot, bet gan iespēja ar daudz lielāku jaudu cīnīties par savām interesēm. Prezidentūras laikā Latvijas ierēdņi uzstāsies kā neitrāli vidutāji starp 27 citu valstu interesēm un nevarēs atklāti cīnīties tieši par Latvijas vajadzībām. Toties pēc tam uz šo uzkrāto zināšanu un kontaktu bāzes dos iespējas daudz labāk izlobēt Latvijas intereses caur dažādām ES institūcijām. Tāpēc Latvijai jautājums par to, kas notiek pēc prezidentūras, manuprāt, ir daudz svarīgāks, nekā tās ietvaros notiekošais. Diemžēl reti kura jaunā dalībvalsts to apzinās – tādēļ formāli novada prezidentūru, taču tas nav pamats labākam darbam nākotnē, līdz ar to prezidentūras vilkme izplēnē. Svarīgi, lai tā nenotiktu arī ar Latviju.

No vienas puses kritizējam pārvaldības efektivitāti Latvijā, no otras - IKP uz vienu iedzīvotāju mūsu valstī, kopš tā iestājusies ES, pieaudzis no 47% līdz 67% attiecībā pret Savienības vidējiem rādītājiem, kas ir otrs labākais rādītājs 12 jauno dalībvalstu vidū. Kā izskaidrot šo paradoksu?

Man pašai Latvijas attīstības rādītāji salīdzinājumā ar citām jaunajām dalībvalstīm pēdējo desmit gadu laikā bija pārsteigums. Arī zinot Latvijas sabiedrības kritisko noskaņojumu pret valsts varu un pārvaldību, biju domājusi, ka esam vieni no pēdējiem, taču skaitļi parādīja, ka attiecībā uz IKP pieaugumu uz vienu iedzīvotāju tiešām esam otri labākie uzreiz aiz Lietuvas. Esam stipri auguši, kamēr tādas valstis Čehija un Slovēnija pēc šī rādītāja ir stagnējušas vai pat piedzīvojušas lejupslīdi.

Varbūt Latvijas izaugsmes radītājs ir izskaidrojams ar zemo starta punktu, iestājoties ES?

Daļēji. Skatoties uz starta punktiem, šķiet, ka dalība ES īpaši par labu nākusi tām valstīm, kurām tas ir bijis zemāks. Taču jāatzīst – nebūt ne visām un ne vienādā apmērā. Piemēram, Bulgārija ir augusi no 35% uz 47%, rēķinot IKP uz vienu iedzīvotāju, kamēr dažas citas valstis, kuras jau bija diezgan augstās pozīcijās, arī turpināja pieaugt, bet lēnāk. Piemēram, Maltai starta punktā bija 80%, un tā pieauga līdz 87%. Domāju, ka daudz kas bija atkarīgs no katras valsts specifiskajiem nosacījumiem. Attiecībā uz Latviju ļoti svarīgs faktors, sevišķi krīzes gados, bija ES struktūrfondu finansējums, ko arī "Providus" pasūtītajā aptaujā iedzīvotāji uzskata par vienu no lielākajiem ieguvumiem no mūsu valsts dalības ES. Man ir grūti iedomāties, kā Latvija būtu pārdzīvojusi krīzi, ja tā nebūtu ES dalībvalsts.

Vienlaikus, jā – mēs esam diezgan kritiski pret varu, tās efektivitāti. Tiesa, tas visvairāk attiecas uz nacionālā līmeņa institūcijām. Bet arī šeit svarīgs konteksts: mūsu attieksme pret parlamentu un valdību daudz neatšķiras no ES vidējiem rādītājiem, reti kuras ES dalībvalsts pilsoņu vairākums uzticas savai valdībai vai parlamentam.

Kāda ir Latvijas iedzīvotāju attieksme pret mūsu valsts dalību ES?

Latvija kopumā ir starp tām valstīm, kuras savu dalību ES vērtē salīdzinoši optimistiski. Šķiet, ka tas ir iepriecinoši, taču kontekstam  jāņem vērā divas būtiskas atrunas. Pirmkārt, Latvijā aptuveni 30% iedzīvotāju ir dziļi eiroskeptiski, sakot, ka no iestāšanās ES nav bijis nekāda labuma, ka zaudējumu bijis vairāk nekā ieguvumu. Otrkārt, neraugoties uz to, ka vairākums Latvijas iedzīvotāju kopumā ir optimistiski pret ES nākotni un arī uzticas ES, viņi ļoti zemu novērtē savas balss un savu pārstāvju ietekmi ES.

Kā izskaidrot arī šo paradoksu, jo vairākums Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka ES nedarbojas viņu interesēs?

Jā, tikai 19% Latvijas iedzīvotāju domā, ka spēj ietekmēt lēmumu pieņemšanu ES un tikai 15% saka, ka ES tiek ņemtas vērā viņu intereses. Tas ir ārkārtīgi maz pat uz citu jauno ES dalībvalstu fona. Pētījumā pieskaros šim paradoksam starp salīdzinoši straujo ekonomikas izaugsmi un eirooptimismu, no vienas puses, un bezspēcības sajūtu, no otras puses, bet vienlaikus man ir tikai hipotēzes tam, kādēļ tāds radies. Man šķiet, ka atslēga ir tajā, kā esam Latvijā pieraduši domāt un runāt par ES. Latvijā Savienību vairāk uztver kā kaut kur Briselē izvietotu krājkasi, no kuras mums pienākas pēc iespējas lielas naudas. Tā kā naudas nekad nebūs pietiekami, tad rodas šī neapmierinātība un bezspēcības sajūta. Domājot par Latvijas interesēm ES, gandrīz vienīgā asociācija ir par to, kā "izsist" lielāku finansējumu. Šis domāšanas veids atšķiras no citām ES dalībvalstīm: Latvijā salīdzinoši maz tiek runāts par lielajiem jautājumiem, kas ir jālemj visas Savienības mērogā, par tās kā globāla spēlētāja lomu, galu galā pat par Latvijas spēju caur ES paplašināt savu ietekmi pasaulē. 

Latvijas cilvēki nejūt, ka viņi līdzās 27 citu valstu pilsoņiem arī ir ES nākotnes autori, ka mums ne tikai "pienākas", bet mums ir arī atbildība par visas Eiropas nākotni. Tieši tādēļ jau reizi piecos gados vēlam Eiropas Parlamentu, tieši tādēļ ministri tik bieži brauc uz Padomes sēdēm, kur lemt visai Eiropai svarīgus jautājumus kopā ar 27 saviem kolēģiem, un tieši tādēļ nākamajā pusgadā būsim Padomē prezidējošā valsts.

Cik lielā mērā Latvijas iedzīvotāji jūtas eiropieši?

Ja Latvijas cilvēkam jautās, vai viņš jūtas kā ES pilsonis, tad atbilde daudz neatšķirsies no citu dalībvalstu pilsoņu atbildēm. Bet sevis kā eiropieša apzināšanās vairāk attiecas uz formālām lietām: mēs jūtamies kā eiropieši tāpēc, ka mums ir ES pase un varam ceļot bez robežām. Taču mēs pagaidām nejūtam atbildību par ES nākotni un neuzskatām, ka Latvijas cilvēki spētu to ietekmēt. Bet tā absolūti nav taisnība! Latvijas cilvēki ir ļoti plaši pārstāvēti dažādās ES institūcijās, galu galā nākamgad mēs būsim prezidējošā valsts ES joprojām svarīgākajā likumdošanas institūcijā – Padomē.

Domāju, ka prezidentūra būs ļoti, ļoti nozīmīga, lai šo nevarības refleksu pārvarētu – lai izrautos no naudas diņģētāja paštēla, kas jau sen neatbilst tam, uz ko ES līmenī esam spējīgi. Tieši Latvijas sabiedrībai varētu būt īpaši svarīgi redzēt savu ārlietu ministru visas ES Padomes vārdā kā līdzīgam ar līdzīgu runājot ar citu pasaules valstu līderiem - varbūt tas ļaus labāk saprast, cik fantastiski plašas ir ES piedāvātās iespējas, lai paplašinātu tik mazas valsts kā Latvija globālo ietekmi.

Jūsu veiktais pētījums atklāj, ka vienīgā joma, kur, vērtējot desmit gadu griezumā, vērojams regress, ir mediji. Kā tas izpaužas? Kāpēc?

Tā nav tikai mediju problēma. Latvijā vispār ir ārkārtīgi maz cilvēku, kuri padziļināti izprot, kā ES funkcionē, kuri ir ES tuvākajos gados risināmie jautājumi, kā notiek to risināšana no sākotnējās stadijas līdz gala lēmumam. Latvijā bija brīdis, kad situācija bija labāka, tas bija īsi pirms iestāšanās ES, kad žurnālistiem, nevalstiskajām un akadēmiskajām aprindām bija daudz dažādu apmācības programmu un iespēju Briselē vērot praksē, kā veidojas ES līmeņa politika, bet pēc tam nāca atslābums, kam sekoja dziļa ekonomiskā krīze, kura pamatīgi novājināja gan medijus, gan citu jomu ES lietu pārzinātājus. Tādēļ Latvijā šobrīd gandrīz nav tādu cilvēku, kuri spētu piedāvāt kvalitatīvu, padziļinātu skatījumu uz ES norisēm tā, lai skatījums vienlaicīgi gan balstītos dziļā izpratnē, gan būtu pietuvināts Latvijas sabiedrības vispārējai izpratnei un interesēm.

Atzīsim, ka vairākums materiālu par ES ir vienkārši garlaicīgi – garlaicīgi tādēļ, ka pietrūcis zināšanu par to, kā Savienības aktualitātes "pārtulkot" tieši Latvijas cilvēkam interesantā veidā un valodā. Lai to spētu, ES jautājumiem ir jāseko līdzi katru dienu, nevis tikai mobilizējoties uz kādiem notikumiem – piemēram, EP vēlēšanām. Pirms EP vēlēšanām bija vērtīgas debates ar dažādiem kandidātiem, taču tās neizraisīja ES tēmu aktualizāciju tālākā mediju darbā.

Es ļoti ceru, ka prezidentūra Latvijas medijiem, akadēmiskajām aprindām, nevalstiskajām organizācijām un politiķiem ļaus līdz detaļām beidzot iepazīt ES darbības principus un aktualitātes. Kā jau teicu – nav tik svarīgi, kas notiek prezidentūras laikā, daudz svarīgāk, vai prezidentūras laikā iegūtās jaunās zināšanas ir pamats kvalitatīvākam darbam nākotnē. Ideālā gadījumā pēc prezidentūras Latvijā būtu jābūt daudz vairāk cilvēkiem, kas jebkuru ar ES saistītu jautājumu spētu kompetenti un interesanti "pārtulkot" Latvijas sabiedrībai. Tieši žurnālistiem, sabiedriskajiem aktīvistiem, akadēmiķiem būtu jāmotivē politiķi par Latvijas interesēm visdažādākajās nozarēs (enerģētika, izglītība, veselības aprūpe, digitālais tirgus) domāt visas Eiropas mērogā – tā, lai neesam tikai citu valstu veidotās politikas saņēmējs, bet paši spējam šajās jomās nākt klajā ar konstruktīviem priekšlikumiem, kuri ir svarīgi ne tikai Latvijai, bet visai Eiropas Savienībai.

Brīdī, kad stājāmies ES, un droši vien arī patlaban daudziem svarīgākais ir jautājums, kad beidzot Latvija sasniegs vidējo ES labklājības līmeni?

Man nav prognožu – daudz kas atkarīgs no mums pašiem. Ja rēķina pēc IKP uz vienu iedzīvotāju, Grieķija un Portugāle ES ir salīdzinoši daudz ilgāk nekā Latvija, bet joprojām nav sasniegušas vidējo līmeni. Latvijas līdzšinējais kāpums bijis straujš, bet nav izslēgts, ka līdzīgi kā Čehija, Slovēnija, Kipra vienubrīd "iestrēgsim".

Svarīga robežšķirtne ir 75% no ES vidējiem rādītājiem, kad pieejamais struktūrfondu atbalsts kļūs mazāks nekā iepriekš. Latvijai līdz tam vēl vismaz vairāki gadi, bet Igaunija tūlīt to būs sasniegusi. Igauņi jau labu laiku domā, kā šādos apstākļos neapstāties savā attīstībā – viņi skaidrāk nekā latvieši apzinās, ka ES fondi nav pašmērķis, bet gan tikai līdzeklis valsts attīstībā, kur ir arī citas attīstības metodes. Atslēga jau nav vienmēr finansējuma apmērā, bet gan gudrā politikā: investīciju mērķtiecīgumā un stratēģiskumā. Domāju, ka Igaunija tādēļ turpinās attīstīties arī ar samazinātu struktūrfondu finansējumu.

Latvijai šis mirklis gan varētu būt sāpīgs: pēkšņi krājkasē, ar kuras esamību bija pierasts rēķināties, naudas būs mazāk, tas vienmēr rada neapmierinātību. Lai mīkstinātu šī nākotnē - par laimi vai nelaimi - gandrīz neizbēgamā brīža sekas, būtu jāizmanto prezidentūras "vilkme". Pirmkārt, tas ir lielisks brīdis, lai Latvijas politiskā elite un sabiedrība novērtētu, ka ES ir daudz vairāk nekā tikai "krājkase" trūcīgākajām valstīm – piemēram, ka Latvijai būtu jāatbalsta kaimiņu virzīšanās uz integrēšanos ES pat tad, ja tieši šīs valstis iegūs lielāku ES (mūsu!) kopējo līdzekļu apjomu.

Otrkārt, prezidentūra, cerams, būs stimuls daudz profesionālākam darbam nākotnē – pamudinājums Latvijai daudz labāk apzināties savas ilgtermiņa intereses un atrast labākos veidus, kā tās īstenot gan Latvijas robežās, gan ES līmenī. Ja būs šāda izpratne, Latvijas cilvēki spēs savu valsti attīstīt arī tad, ja ES līmeņa finansējums būs mazāks.

Labs saturs
6
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU