Kāpēc ES prezidentūras nodrošināšanai nepieciešama īpaša politiski atbildīga persona?
Ikdienā, ārpus prezidentūras konteksta, mēs tiekam galā – ārlietu ministrs tradicionāli piedalās gan ES Ārlietu padomēs, gan ES Vispārējo lietu padomēs un vajadzības gadījumā pārstāv valsti Eiropas lietu ministra līmenī. Tomēr prezidentūra ir kaut kas ārpus ikdienas rāmjiem esošs. Kopš Lisabonas līguma pieņemšanas katrai ES prezidējošai valstij ir bijusi par prezidentūru politiski atbildīga persona. Dažās valstīs tie ir Eiropas lietu ministri - pilntiesīgi valdības locekļi, citās – politiski atbildīgi valsts sekretāri premjera vai Ārlietu ministrijas paspārnē. Dažas valstis šajā amatā ieceļ pieredzes bagātus diplomātus, kā, piemēram, Kiprā, kura prezidēja 2012.gada otrajā pusē. Tur tas bija ministra vietnieks pie Valsts prezidenta. Šis cilvēks vadīja visu, kas skar Vispārējo lietu padomi, vadīja tās sēdes reizi mēnesi, pārstāvēja ES Padomi diskusijās ar Eiropas Parlamentu gan Briselē, gan Strasbūrā vismaz reizi nedēļā vai pat divās dažādās komitejās.
Ja skatāmies prezidentūras pēdējos pāris gadus, Dānija 2012.gada pirmā puse – Eiropas lietu ministrs Ārlietu ministrijā, Kipra – jau manis nosauktais amats pie Valsts prezidenta, kuram ir liela loma izpildvarā un kurš faktiski pārstāv valsti Eiropadomē. 2013.gada pirmā puse Īrija – Eiropas lietu ministrs, nupat Lietuva – politiski atbildīgs ārlietu ministra vietnieks. Lietuva, ejot tādu ceļu, kādu, es uzskatu, jāiet arī Latvijai, šajā amatā iecēla pieredzējušu diplomātu.
Tas būtiskākais, ko pie mums, šķiet, līdz galam nesaprot, ir tas, ka Eiropas Parlamentā ir ievēlēti politiķi, Vispārējo lietu padomē ministri vai valsts sekretāri ir politiķi. Tādēļ ierēdnis, birokrāts, kurš vadītu politiķus, nekad tur netiktu pieņemts, jo tie ir divi atšķirīgi līmeņi. Otrkārt, būs ļoti grūti panākt vienošanos, ja prezidentūras pārstāvim nav politiska mandāta, ja viņš pats nav politiski atbildīgā statusā.
Kādas funkcijas eventuālajam Eiropas lietu ministram Latvijā būtu jāuzņemas prezidentūras laikā?
Uzreiz gribētu kliedēt mītu – mēs nerunājam par jaunas ministrijas radīšanu. Mans priekšlikums, kuru, domājams, tomēr skatīsim pēc vēlēšanām, līdz kurām atlicis maz laika, būtu ārlietu ministra biedrs uz noteiktu laiku. Citiem vārdiem, tas pats ministra vietnieks līdz prezidentūras beigām, kurš izmantotu jau esošos Ārlietu ministrijas un Latvijas prezidentūras sekretariāta resursus. Tas būtu jau Eiropas lietās pieredzējis cilvēks, kuram nevajadzētu daudz laika, lai apgūtu šo amatu, un kuram tiktu dots politisks mandāts, kuru uztvertu kā daļu no Latvijas politiskās vadības. Viņš vispirms jau vadītu Vispārējo lietu padomes, kas sastāv no Eiropas lietu ministriem, gatavot kopā ar Eiropas Padomes prezidentu Eiropas līderu samitu dienas kārtību, doties uz Eiropas Parlamentu atbildēt uz deputātu jautājumiem. Ja ir strīdīgi jautājumi, kuros jāsaskaņo Eiropas Padomes, Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas pārstāvju viedokļi, tad - pārstāvētu Eiropas Padomi. Vajadzības gadījumā koordinētu sadarbību starp prezidentūras īstenošanā iesaistītajām institūcijām Latvijā. Tam visam tikai ar ārlietu ministru varētu arī nepietikt.
Kāds varētu būt par ES prezidentūru atbildīgās personas iecelšanas, politiskā mandāta došanas mehānisms? Kāds tas ir citās Savienības valstīs?
Arī tas var būt ļoti dažāds. Tas lielā mērā ir atkarīgs no katras valsts konstitūcijas un iekšējām procedūrām, un likumiem. Kā jau teicu, ir valstis, kurās šie Eiropas lietu ministri ir daļa no premjera vai prezidenta biroja. Ir valstis, kur tas ir pilnīgi patstāvīgs politisks amats, līdzvērtīgs citu ministru amatiem, kā, piemēram, Somijā. Ir valstis, kur tie ir politiski valsts sekretāri Ārlietu ministrijā. Piemēram, Francijā un arī Vācijā ir valsts ministrs Eiropas lietās, kurš ir daļa no Ārlietu ministrijas. Turklāt tie ir pastāvīgi ministri, nevis tikai uz prezidentūras laiku. Latvijas gadījumā mehānisms varētu būt šāds: attiecīgi grozījumi likumā un Saeimas uzticības balsojums uz noteiktu laiku līdz prezidentūras beigām noteiktai personai – politiskais mandāts.
Vai jums ir padomā, kas konkrēti šī persona varētu būt?
Jā, ir, bet es to vēl negribētu atklāt. Tā nav politiska persona. Tā ir persona, kas strādā ar šiem jautājumiem.
Ir izskanējis prezidentūras sekretariāta vadītājas Ingas Skujiņas vārds.
Es tiešām to negribētu komentēt, kaut vai tāpēc, ka gala lēmumu tik un tā būs jāpieņem nākamajai koalīcijai pēc nākamajām vēlēšanām.
Vai pieņemot, ka nākamā koalīcija daudz neatšķiras no esošās, par šo kandidatūru nav iespējams vienoties jau patlaban, lai tas nebūtu jādara pēdējā brīdī?
Atklāti sakot, pašreiz nesaskatu tam nepieciešamību, zinot, ka jau ir iestājies zināms priekšvēlēšanu noskaņojums, kas politiķiem dažkārt liek censties labi izskatīties vēlētāju priekšā, bet diezin vai veicinās normālu darba procesu. Tāpēc šo diskusiju gribētu atstāt pēc vēlēšanām, veidojot jauno valdību, kad kaislības būs norimušas, kad visi sāks saprast, ka prezidentūra nav tikai viena ārlietu ministra lieta – katram nozares ministram ir paredzēta sava padome, kuru viņš vadīs. Tieslietu ministrs vadīs Tieslietu padomi, finanšu ministrs – Ekonomikas un finanšu padomi utt.
Mēs pārņemam prezidentūru ļoti sarežģītā laikā, jo Latvijā būs jauna valdība un jauns parlaments. Cilvēkiem, sevišķi tiem, kuri būs stājušies jaunos amatos, faktiski nebūs laika mācīties. Ja tikai novembra sākumā vai vidū, kā tas iegājies, izveidojas jaunā pēcvēlēšanu valdība, līdz prezidentūras sākumam 1.janvārī būs atlicis vien pusotra mēneša.
Ir viedoklis, ka Latvijai pietrūcis ilgāka termiņa stratēģijas un koordinācijas ar Eiropas Savienību saistītajos jautājumos un patlaban, kad liels skaits ministrijās un citās iestādēs strādājošo ir apmācīti prezidentūras laika vajadzībām, ir piemērots brīdis, lai izveidotu plašāku ministriju, kura ar Eiropas lietām nodarbotos pēc prezidentūras beigām.
Es nedomāju, ka mums vajadzētu atsevišķu Eiropas lietu ministriju – Latvija nav tik liela valsts. Un arī īsti nevaru piekrist, ka Latvijai nav bijusi stratēģija – Latvija pietiekami labi strādā savu interešu jomās. Kopējā nostāja attiecībā uz atsevišķiem jautājumiem, piemēram, kādu Eiropu gribam redzēt nākotnē, nav ministriju, bet lielā mērā politiķu jautājums, kur nevajag ierēdņu armiju, kas izstrādā kādu dokumentu paketi. Te vairāk jārunā par politisko vienošanos, cik tālu redzam ES integratīvos procesus atsevišķās jomās. Es, piemēram, uzskatu, ka mums aktīvāk jāstrādā kopējo ES drošības un aizsardzības politikas spēju stiprināšanai.
Attiecībā uz prezidentūras nodrošināšanā iesaistītajiem cilvēkiem – ir diezgan daudz darbinieku, kas prezidentūras sekretariātā strādā ar tehniskiem jautājumiem. Šie cilvēki iegūst attiecīgu pieredzi un iegūs sev darbu valsts pārvaldē vai privātajā sektorā. Savukārt tie cilvēki, kas šobrīd tiek sagatavoti prezidentūrai un strādā ar saturiskiem jautājumiem gan Ārlietu ministrijā, gan citās ministrijās, iegūstot šo pieredzi, turpinās tajās strādāt.
Cik zināms, Lietuvā ierēdņi, kuri bija apguvuši svešvalodas un citas iemaņas darbam prezidentūras nodrošināšanai, tomēr pameta darbu valsts pārvaldē, nereti jau prezidentūras laikā atrodot labāk apmaksātas vietas privātajā sektorā.
Labi zinām, kāpēc tā notiek un ko darīt - ir jādomā par labāko speciālistu motivēšanu ar labāku atalgojumu. No otras puses, varbūt ir nozares un jomas, kur nemaz tik daudz strādājošo nav nepieciešams.
Pat bez Latvijas prezidentūras fakta labāk sagatavoti speciālisti pastāvīgi sameklē sev labāk atalgotu darbu un iepriekšējo pamet. Kamēr tas kopumā ceļ valsts un privātā sektora kompetenci, darba ražīgumu un vispārējo valsts konkurētspēju, varbūt to varētu pieciest, taču daļa no tām problēmām, kas mums rodas, cīnoties par Latvijas interesēm ES un citās starptautiskajās organizācijās, ir tādēļ, ka pieredzējuši, labi sagatavoti speciālisti saņem labāku darba piedāvājumu un aiziet strādāt citā jomā. Tas kaut kad atkal, domājams, novedīs pie valsts pārvaldes objektivitātes izvērtējuma, no vienas puses, un motivācijas sistēmas izvērtējuma - no otras.
Vērojama tendence, ka ar Eiropas Savienību saistītajās lietās arvien vairāk palielinās valstu premjerministru loma. Vai tas nav iemesls meklēt risinājumus, kā attiecīgi celt premjerministru kapacitāti? Šis jautājums Latvijā jau tika aktualizēts līdz ar Laimdotas Straujumas nonākšanu valdības vadībā, norādot uz atbilstošas pieredzes trūkumu ārpolitikas jautājumos.
Negribētu piekrist šim viedoklim par Straujumas kundzi. Viņa ir ilgi strādājusi gan par valsts sekretāri Vides un reģionālās attīstības ministrijā, gan bijusi zemkopības ministre, piedalījusies ES Lauksaimniecības ministru padomes darbā. Lai nu kas, bet pieredze par ES darbu, tās funkcijām un mehānismiem Straujumai ir ļoti laba. Ieņemot premjerministres posteni, viņa piedalās Eiropadomes sēdēs, kuras kompetences un apspriežamie jautājumi kopš Lisabonas līguma pieņemšanas tiešām ir palielinājušies. Domāju, ka ar savu pieredzi un zināšanām viņa ļoti labi pārstāv Latvijas valsti.
Kopš Valda Dombrovska trešās valdības no Ārlietu ministrijas Ministru prezidentam esam deleģējuši Eiropas lietu padomnieku. Valdības vadītājam ir arī padomnieks vispārējos ārpolitikas jautājumos. Atgriežoties pie ierastās dzīves ārpus ES prezidentūras, ar Ārlietu ministrijas spējām, ar šo padomnieku darbu Ministru prezidenta nodrošināšanai ārpolitikas jautājumos pilnībā pietiktu.
Es tiešām ļoti skeptiski raugos uz jaunu, atsevišķi strādājošu institūciju veidošanu ilgtermiņā. Prezidentūras sekretariāts ir izveidots konkrēta mērķa īstenošanai un beigs savu darbu līdz nākamā gada beigām. Pēc tam pietiks ar jau esošo institūciju darbību.
Kāpēc politiķi no Eiropas lietu ministrijas veidošanas atteicās šīs valdības tapšanas posmā, kad par to tika diskutēts?
Redziet, janvārī veidojot valdību, mēs visu laiku zinājām: ja šis amats būs nodots politiķu rokās, tas tāpat darbotos tikai līdz novembra sākumam, kad taptu jauna valdība. Amatu sadalījums varētu mainīties. Otrkārt, saskaņā ar Satversmi un arī izpratni par valdības veidošanu tiek uzskatīts: ja Ministru prezidents aicina ministrus, tie visi ir līdzvērtīgi savās funkcijās. Tādā gadījumā šis Eiropas lietu ministrs būtu pilnīgi ar tādām pašām tiesībām apveltīts īpašo uzdevumu ministrs kā, piemēram, ārlietu, kultūras vai zemkopības ministrs. Un tad tas būtu arī zināmā mērā paralēls amats ārlietu ministram. Un es baidos, ka ar tik lielu paralēlismu, nevis hierarhiskām attiecībām šajā jomā mēs varētu nonākt pie savstarpējas rīvēšanās.
Nereti daudz ko nosaka arī personālijas, un tad būtu ļoti uzmanīgi jāraugās, kā šāds modelis funkcionētu – vai tas nenodarītu lielāku ļaunumu nekā labumu. Mums būtu jāskatās, kas tādā gadījumā notiktu pēc vēlēšanām. Zināmā mērā tas arī jauktu paritāti starp valdošajām partijām. Tādēļ no Eiropas lietu ministrijas veidošanas atteicās.
Viena no Latvijas prezidentūras prioritātēm ir Austrumu partnerība, kuras ietvaros pausta apņēmība partnervalstīm sniegt atbalstu ceļā uz ES. Vai šī prioritāte Krievijas-Ukrainas konflikta dēļ patlaban nav apdraudēta?
Esam definējuši trīs lielas prioritātes, kuru īstenošanā, protams, strādāsim. Viena ir ES ekonomikas attīstība, īpaši darbavietu radīšana, konkurētspējas celšana. Otra - Savienības globālās un reģionālās lomas stiprināšana. Te savu pienesumu redzam divās jomās – Austrumu partnerība un Centrālāzija, Afganistāna. Šeit nekas nav mainījies – turpināsim strādāt pie sadarbības ar mūsu austrumu partneriem, ievērojot tās jaunās reālijas, kādas tās ir.
Piektdien tika parakstīti asociācijas līgumi ar šīm valstīm, tātad būs jāstrādā pie to īstenošanas, arī pie individualizētas pieejas austrumu partneriem, par ko, domājams, Rīgas samitā būs jāvienojas, nemaz jau nerunājot par vīzu liberalizāciju ar visiem austrumu partneriem. Trešā prioritāte ir digitālā tirgus attīstība visā ES, ņemot par pamatu kaut vai to, ka mums ir ļoti spēcīgs informācijas tehnoloģiju sektors.
Rēķināmies ar to, ka tāpat kā jebkurā citā prezidentūrā, lai cik labas un noslīpētas būtu idejas un prioritātes, tiklīdz parādās kāda krīze, prezidentūra metas risināt krīzi. 2008.gadā tas bija Gruzijas-Krievijas karš. Lietuvas prezidentūrai, īstenojot Austrumu partnerību, iznāca saskarties ar Ukrainas krīzi, tālāk šīs problēmas risināšana iekrita Grieķijas prezidentūrai. Tātad ir lietas, kas var radīt lielas novirzes no iecerētajiem plāniem, taču šobrīd mēs turpinām strādāt ar iezīmētajām prioritātēm.
ES globālās lomas stiprināšana - viena no Latvijas prioritātēm – nav iespējama bez vienotas ES ārpolitikas šajā ģeopolitiskajā situācijā, kad Savienības valstis nespēj būt vienotas nostājā pret Krieviju. Kā šajā kontekstā vērtējat Latvijas prezidentūras trio, kurā ietilpst arī Luksemburga un Itālija, spējas un iespējas?
Trio ietvaros ir diezgan labi izdevies līdzsvarot ES ļoti būtiskos kaimiņu reģionus – gan Dienvidus, gan Austrumus, kas abi ir vienlīdz svarīgi. Vēsturisku iemeslu dēļ mēs pamatoti ļoti uztraucamies par notikumiem Ukrainā un turpināsim strādāt kopā ar ES augsto pārstāvi ārlietās, lai Eiropas nostāja un attieksme būtu vienota. Ne vienmēr to ir viegli panākt 28 dalībvalstu starpā, bet līdz šim tas ir izdevies. Ļoti respektējam mūsu Itālijas partneru bažas par to, kas notiek Ziemeļāfrikā, par nu jau milzīgo migrācijas plūsmu, kas skar ES dienvidu valstis. Tas ir tikai laika jautājums, kad arī mēs saskarsimies ar šo problēmu. Manuprāt, mums patlaban ir izdevies ļoti labi vienoties par sadarbību un savstarpēju atbalstu abos minētajos reģionos.
Globālākā tvērumā - Luksemburgas prezidentūras laikā būs ES-Latīņamerikas samits. Neaizmirsīsim, ka ES ir būtiski gan kaimiņu reģioni, gan attiecības ar citām pasaules valstīm, lielajiem globālajiem spēlētājiem – Ķīnu, Indiju, Japānu, ASV, Kanādu, Latīņameriku. Manuprāt, ir izdevies panākt labu darbu sadalījumu starp trim prezidentūras valstīm, kur katra izmanto savu ekspertīzi, pieredzi, zināšanas, savstarpēji konsultējoties, strādājot un savstarpēji arī bagātinoties.
Vai problēmas prezidentūras ekonomikas jautājumu risināšanā nerada fakts, ka Itālija pieder pie tā dēvētajām PIGS grupas valstīm, kas līdz šim nevarēja lepoties ar fiskālo disciplinētību?
Nē, nerada. Itālijā šobrīd tiek veikti ļoti nopietni strukturāli ekonomikas pārkārtojumi, kam arī mēs esam gājuši cauri. Visi trio partneri atzīst, ka jāturpina fiskāli atbildīga ekonomikas politika. Bet tas nenozīmē taupību, taupību, taupību. Tas nozīmē nepalielināt budžeta deficītu, turēties noteiktos rāmjos. Šobrīd lielāks uzsvars, kas ir arī Latvijas nostāja, tiek likts uz sociālo teritoriālo ekonomikas izlīdzināšanas instrumentu piemērošanu. Citiem vārdiem sakot, kohēziju. Ne tikai kohēziju, kā mēs saprotam: vairāk naudas kaut kam, bet vairāk strādāt pie tā, lai izlīdzinātu sociālās atšķirības gan starp dažādām sabiedrības grupām vienā valstī, gan mazinātu cilvēku ienākumu atšķirību ES valstu starpā, lai nabadzīgās valstis straujāk tuvotos vidējam Savienības līmenim, lai sociālie jautājumi tiktu ņemti vērā, līdzsvarojot ES politiku.
Par ārpolitikas vienotību bijis pamats runāt arī Latvijas mērogā. Bažas par to paustas vairākkārt, arī nesen Ukrainas krīzes kontekstā - par ārlietu ministra un Valsts prezidenta pozīcijas atšķirībām. Vai Latvijas ārpolitikas koordinācijas jautājums nerada bažas, ka tas var iespaidot arī ES prezidentūras norises?
Es absolūti nepiekrītu tam, ko tiešām te vienu brīdi sludināja, ka Latvijas ārpolitika nav vienota. Tas, ka varbūt ir bijis viens interpretējamāks izteikums, nenozīmē, ka Valsts prezidents, Ministru prezidente, Saeimas priekšsēdētāja, ārlietu ministrs nepieturas pie vienotām tēzēm. Sarunās ar saviem kolēģiem gan ārvalstu vizītēs, gan uzņemot viņus Latvijā mēs runājam vienā valodā, balstoties uz to materiālu, ko gatavo Ārlietu ministrija, kā arī uz pamatatziņām, kas tiek izdiskutētas katru gadu ārpolitikas debatēs Saeimā. Tas, ka kādreiz kādā intervijā parādījušies ne tik ļoti uzsvērti akcenti, absolūti nenozīmē, ka no tā ir pamats izdarīt tālejošus secinājumus un uz līdzenas vietas radīt drāmu.
Varu vēlreiz apliecināt, ka mēs ļoti bieži koordinējam savu rīcību, apspriežoties gan ar prezidentu, gan premjerministri, gan ar Saeimas spīkeri, gan Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāju. Un es nesaskatu iemeslu domāt, ka prezidentūras laikā būs kā citādāk. Latvijas ārpolitika ir bijusi vienota, ir vienota un būs vienota.
Vai būsiet "Vienotības" ārlietu ministra amata kandidāts jaunajā valdībā?
Par to mēs spriedīsim tuvāko nedēļu laikā.
.JPG)
