VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
12. augustā, 2014
Lasīšanai: 15 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Valsts pārvalde
4
3
4
3

Iveta Kažoka: pirms vēlēšanām no katras koalīcijas partijas prasīt atbildību par pārmaiņām

LV portālam: IVETA KAŽOKA, politoloģe, Sabiedriskās politikas centra PROVIDUS labas pārvaldības prakses analītiķe
Publicēts pirms 7 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Iveta Kažoka: „Tas, ka pašreizējā koalīcija visus sāpīgos jautājumos atliek, nevis risina, ir nevis Latvijas politikas likumsakarība, bet gan apzināta šīs koalīcijas partiju izvēle. Labākās zāles: pirms vēlēšanām partijām atgādināt, ka vismaz daļa vēlētāju no koalīcijas vēlētos sagaidīt lielāku cieņu pret sevi.”

FOTO: Ieva Lūka, LETA

Vai jāpalielina ministru algas? Vai labs ierēdnis ir labs ministrs? Vai paplašināmas premjera pilnvaras? Vai ierēdniecība kļūst vājāka, bet birokrātija – spēcīgāka? Šos un citus jautājumus par ieilgušām problēmām valsts pārvaldē uzdodam IVETAI KAŽOKAI - politoloģei, labas pārvaldības prakses analītiķei no Sabiedriskās politikas centra PROVIDUS.

Kārtējo reizi aktualizēts jautājums par ministru atalgojumu. Vai tas patlaban ir par zemu? Kādiem, jūsuprāt, vajadzētu būt tā noteikšanas principiem?

Jā, Latvijā ministru un iestāžu vadītāju atalgojums ir par zemu – piemēram, premjera atalgojums ir gandrīz uz pusi zemāks nekā Igaunijā un nav atbilstošs par tik atbildīga darba veikšanu. Kā to mainīt? Manuprāt, attiecībā uz ministriem būtu jāatzīst, ka tik zema atalgojuma noteikšana bija ekonomiskās krīzes izraisīta populistiska rīcība, un šī kļūda jālabo, ministru atalgojuma apmēru koriģējot.

Ja domā par iestāžu vadītājiem, tad attiecībā uz viņiem Eiropas Komisijai, 2013.gadā vērtējot Latvijas publiskā sektora atalgojuma politiku, bija labs ierosinājums: piesaistot personālpolitikas ekspertus, pārskatīt vienoto atalgojumu politiku tā, lai tiem vadītājiem, kas uzrāda labākos darba rezultātus, atalgojums pieaugtu.

Ir arguments, ka ar esošo ministra atalgojumu valdībai nav iespējams piesaistīt profesionāļus. Taču, vai ministrs, pirmkārt, nav politisks amats - misija, iespēja īstenot politiskās idejas un programmu, ar ko partija gājusi uz vēlēšanām?

Jārēķinās, ka ministru amati pārskatāmā nākotnē noteikti nebūs tik labi atalgoti kā, piemēram, komercbanku direktoru amati – pat par spīti tam, ka atbildība par veselu nozari ir lielāka nekā atbildība par vienu banku. Var diskutēt par to, vai tas ir pareizi, taču nezinu nevienu kapitālismā balstītu iekārtu, kur tas būtu citādāk. Līdz ar to ļoti augsti kvalificētiem menedžeriem darbs politikā vai pārvaldē patiešām var izrādīties misijas lieta, kuras dēļ attiecīgais cilvēks ir gatavs upurēt savu un savas ģimenes labklājību. Vienlaikus sabiedrība daudz zaudē tad, ja atalgojums ir noteikts tik zemu, ka augsti kvalificēti vadītāji atsakās būt par ministriem – proti, misijas īstenošana šo cilvēku un viņu ģimeņu labklājībai būtu pārlieku liels upuris.

Kā, jūsuprāt, vērtējama prakse, ka par ministriem kļūst augstākā ranga ierēdņi? Vai politikas un ierēdniecības saikne Latvijā nav par ciešu?

Tas ir labi, ja profesionāls augstākā ranga ierēdnis izvēlas izmēģināt savus spēkus kā ministrs – bijušajiem ierēdņiem parasti ir lieliskas zināšanas par nozari, kā arī izpratne par to, kas tajā maināms. Ja šis bijušais ierēdnis spēj abstrahēties no savas iepriekšējās lomas, lai pārorientētos uz vairāk vizionāru un publisku darbu, tad no šāda ierēdņa var sanākt fantastisks politiķis.

Bet noteikti nav labi, ja darbs valsts pārvaldē ir vienīgais veids, kā iegūt pienācīgas kompetences darbam ministra amatā. Diemžēl citu iespēju nav daudz. Latvijā ir administratīvi vājas politiskās partijas: tām nav resursu, kurus varētu ieguldīt jauno politiķu padziļinātā apmācīšanā par kādu no nozarēm, kā arī pat par to, ko vispār nozīmē darbs kā ministram. Traucē arī tas, ka reti kurš politiķis Latvijas politikā noturas desmitiem gadu, kā tas ir ierasts, teiksim, Rietumeiropas sabiedrībā. Manuprāt, tieši partiju vājuma dēļ ik pa laikam ministru amatos nonāk cilvēki, kam nav šim amatam vajadzīgo zināšanu. Sekas ir tādas, ka viņi vai nu klusiņām atsēž savu laiku šajā amatā, pilnībā paļaujoties uz ministriju ierēdniecības aparātu, vai arī sastrādā muļķības savas neprofesionalitātes dēļ.

Vai būtu jāsamazina ministriju skaits? Patlaban, piemēram, figurē priekšlikums apvienot Labklājības ministriju un Veselības ministriju.

Latvijā ministriju skaits īpaši neizceļas uz citu Eiropas Savienības valstu fona. Ministriju skaits un funkciju sadalījums ir jāveido atbilstoši attiecīgās valdības mērķiem: ja, teiksim, konkrētās valdības prioritāte ir veselības reforma, tad arī nebūtu slikti, ja šī funkcija tiktu izdalīta atsevišķā ministrijā. Ja vēlāk šī īpašā vajadzība pazūd, tad ministrijas var apvienot.

Manuprāt, Latvijā par maz ir izmantota iespēja nozīmēt īpašo uzdevumu ministru, kuram ir salīdzinoši konkrēts uzdevums un tā veikšanai – neliels ierēdniecības aparāts. Domāju, ka šobrīd daudz apspriestais Eiropas lietu ministrs – kas pati par sevi man šķiet ļoti vajadzīga iecere - varētu tikt nozīmēts tieši kā īpašo uzdevumu ministrs. 

Figurē arī ideja par Saeimas deputātu skaita samazināšanu līdz 50 vai 60 vietām. Kā vērtējat šo priekšlikumu?

Nē, man tā nešķiet laba doma. Saeimas pamatdarbs notiek komisijās, kas dalās pēc tematiskā principa (piemēram, šobrīd 15 komisijas). Ja deputātu būtu uz pusi mazāk, tad attiecīgi arī deputātu skaits, kas spēj rūpīgi iedziļināties šajās atšķirīgajās tēmās, būtu uz pusi mazāks. Tas nozīmē, ka lielāka būtu iespēja, ka svarīgu lēmumu pieņemšana būtu atkarīga tikai no dažu deputātu izpratnes, kā arī apspriešanas procesā pietrūktu kādas svarīgas perspektīvas. Piemēram, mazās partijas, kuras, pastāvot šādai sistēmai, 5% barjeru pārvarētu ar aptuveni trim pārstāvjiem, nevarētu būt kvalitatīvi pārstāvētas dažādajās komisijās.

Drīzāk jau, gandrīz desmit gadus vērojot Saeimas darbu, es neesmu pārliecināta, ka Latvijā tas reāli ir pilna laika darbs. (Šveicē, piemēram, parlamenta deputāta darbs oficiāli nav pilnas slodzes darbs.) Daži deputāti gan pret saviem pienākumiem izturas ļoti atbildīgi, papildus pat dažkārt uzņemot vēl arī parlamentāro sekretāru pienākumus, bet ir arī tādi, tai skaitā vadošos amatos, kuriem deputāta darbs neveido pat pusslodzi. Šo problēmu gan nevar atrisināt, mehāniski samazinot deputātu skaitu. Bet gan vēlētājiem, gan partijām jākļūst prasīgākiem pret slinkajiem deputātiem. Es, piemēram, vēlēšanās tādus bez žēlastības svītroju.

Papildu problēma ir tā, ka Latvijā no deputātiem ir ierasts daudz gaidīt, piemēram, ideālas zināšanas konkrētās nozarēs, bet kvalitatīvam deputātu darbam tiek sniegts pārāk niecīgs atbalsts. Reti kurā Saeimas komisijā ir augsti kvalificēts padomnieku korpuss, kas spētu ne tikai veikt tehniskās lietas, bet kuriem būtu pietiekami labas zināšanas par komisijas darba jomu – kuri niansēs pārzinātu dažādu nozaru jautājumus un spētu par tiem konsultēt deputātus.

Latvijā nostiprinājusies prakse, ka noteiktas ministrijas ilgstoši ir kādas vienas partijas rokās. No vienas puses, tas nāk par labu ministrijas darba un politikas kontinuitātei, no otras – vairo korupcijas riskus un, iespējams, vājina ministrijas darba efektivitāti. Kā, jūsuprāt, vērtējama šāda prakse?

Nevaru iedomāties daudzas vēl destruktīvākas iezīmes Latvijas politikā kā domāšana par ministrijām kā konkrētu partiju "atbildības jomām"! Sak’, ir kādas ministrijas, kas kādai no valdības partijām vienkārši "pienākas", un tad ir kādas nozares, par kurām attiecīgā valdības partija var nelikties ne zinis, jo taču "ne mana sile, ne mana druva…".

Tā ir valdības darba profanācija! Destruktīva ar to vien, ka traucē valdībai, uzsākot darbu, definēt sev pietiekami ambiciozus, sabiedriski svarīgus mērķus un tad tos arī kolektīvi kā komandai īstenot. Diemžēl lēņu muižu domāšanas veids Latvijas politikā bijis raksturīgs jau sen, bet tieši pēdējos gados sasniedza pašu augstāko pakāpi, kad partijas vairs pat nemēģināja slēpt, ka tām ir interese un izpratne tikai par dažām nozarēm. Sekas šādai "atbildības jomu" sadalei, domāju, visi redzēja: vēl nesen valdības partijas par svarīgiem jautājumiem lielu daļu savas enerģijas veltīja savstarpējām publiskām cīņām un barteriem, minimāli – valdības kopdarbam, tai skaitā sabiedriski nozīmīgu reformu veikšanā.

Manuprāt, labākais veids, kā atradināt partijas no tik ērtas pozīcijas – pirms vēlēšanām no katras koalīcijas partijas prasīt atbildību par pārmaiņām (vai to neesamību) visās nozarēs, vienalga, vai to vadībā bija šīs partijas pārstāvis vai ne. Svarīgi ir nepieņemt atbildi - "tā nebija mana ministrija". Koalīcijas valdībās šāds arguments neder. Ja esi izvēlējies iesaistīties un palikt attiecīgajā koalīcijā, tad viss, ko šī koalīcija dara vai nedara, ir arī tava atbildība!

Teju visu šīs Saeimas sasaukuma laiku valdības darba efektivitātes uzlabošanas vārdā ticis cilāts jautājums par premjerministra pilnvaru paplašināšanu. Par to iestājies arī Valsts prezidents. Vai un kā, jūsuprāt, valdības vadītāja pilnvaras ir jāpaplašina?

Latvijas likumi jau šobrīd pilnvaro premjeru atbrīvot jebkuru ministru no amata, kā arī vietā aicināt kādu citu, premjera ieskatā labāku kandidātu. Prakse gan rāda, ka realitātē premjers dažkārt pārmērīgi rēķinās ar koalīcijas partiju jūtām, iespējamiem neuzticēšanās balsojumiem un tādējādi ministru amatos nonāk šiem amatiem nepiemērotas personas. Domāju, ka tas vairāk ir politiskās kultūras, premjera personības un politisko spēku izkārtojuma, mazāk – likumu izmaiņu jautājums. Taču konstruktīvā neuzticības balsojuma ieviešana – kad valdību var nomainīt tikai tad, ja vietā uzreiz tiek apstiprināta jauna, – var iedrošināt premjerus neturēt amatos vājus ministrus.

Arī citi prezidenta ekspertu grupas ierosinājumi valdības darba stiprināšanai, piemēram, par iespēju premjeram nozīmēt ministrus pašam, neprasot Saeimas apstiprinājumu, bija interesanti. Ļoti žēl, ka Saeimas Juridiskā komisija pirmsvēlēšanu kontekstā nedaudz "aizpreambulējās" un šīs izmaiņas atstāja nākamajiem sasaukumiem.

Valdības vadītāja Laimdota Straujuma nesen izteikusies, ka ierēdniecība kļūst arvien vājāka, bet birokrātija lielāka. Kādi ir problēmas galvenie cēloņi un iespējamie risinājumi?

Es nepiekrītu, ka Latvijā birokrātija kļūst aizvien lielāka – tieši otrādi, pēdējos gados daudz darīts, lai samazinātu nevajadzīgas, traucējošas administratīvas procedūras. 2013.gadā visā Eiropas Savienībā veiktas uzņēmēju aptaujas rezultāti liecina, ka šajā jomā Latvija ir starp 10 labākajām Eiropas Savienības valstīm. Protams, vienmēr ir uz ko tiekties – mūsu gadījumā tie jau ierasti ir igauņi, kas ar atrāvienu ir ES līderi biznesam draudzīgas administratīvās vides jomā. Bet arī Latvijā šajā jomā ir ļoti veiksmīgas un inovatīvas iniciatīvas, piemēram, Valsts kancelejas iniciatīva "Mazāks slogs" ir viens no pasaules interesantākajiem valsts pārvaldes un iedzīvotāju kopdarbības piemēriem.

Ierēdniecība gan ir novājināta. Tam ir vairāki iemesli. Te minams atalgojums iestāžu vadības līmenim, bet ne tikai tas. Viens no krīzes laika pašiem netālredzīgākajiem, destruktīvākajiem lēmumiem bija līdz minimumam samazināt ierēdņu mācīšanās iespējas, kas joprojām nav atjaunotas. Ja mēs nedodam amatpersonām atbildīgos amatos labas iespējas uzlabot savu kvalifikāciju, tad kādēļ brīnāmies par kļūdām vai pārāk lēnu jauno ideju ienākšanu pārvaldē?

Iespējams, ka skaidrojums tam, kādēļ ierēdniecība šķiet vāja, ir ne tik daudz personībās, cik sistēmā, kas izšķir, vai valsts pārvalde spēs sasniegt rezultātu vai ne. Redzu, ka kaut kas nav labi ar atbalstu sabiedriski nozīmīgu reformu virzīšanai cauri valdībai:  jāatzīst gan, ka man šobrīd nav skaidras atbildes, kas konkrēti "buksē" - vai skaidrojums ir tikai politisko partiju savstarpējo rēķinu kārtošanā, vai problēmas ir arī pārvaldē, piemēram, iespējams, ka daļa no skaidrojuma varētu būt problēmas ar jūtīgu jautājumu virzīšanas koordināciju.

Vairākas problēmas gan nav jaunas, bet Latvijas pārvaldei bijušas raksturīgas ilglaicīgi. Piemēram, ierēdņi man stāsta, ka viņiem pārāk bieži, sagatavojot svarīgus lēmumus, jāpaļaujas tikai uz savu intuīciju - iestādes tīri finansiāli nevar atļauties izpētīt kādu problēmu un tās iespējamos risinājumus dziļāk. Īpaša problēma ir arī iestāžu vadītāju kvalifikācija un izpratne par sava darba būtību, kā arī grūtības operatīvi nomainīt savam amatam neatbilstošus vadītājus – Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs šeit ir acīmredzamākais piemērs.

Kā vērtējama Valsts kancelejas ideja noteikt jaunu sistēmu valsts pārvaldē, kur strādājošajiem turpmāk gada sākumā tiktu doti noteikti uzdevumi un gada beigās paredzēta atskaitīšanās par tiem?

Šāda iecere var būt veiksmīga tad, ja piepildās viens priekšnoteikums: uzdevumu devēji kā vadītāji paši ir augsti kvalificēti un talantīgi un māk izmantot šādus progresīvus mehānismus atbilstoši to iecerētajiem mērķiem. Citādi - te atkal atgriežos pie KNAB piemēra - risks ir nevis orientēt darbiniekus uz sabiedriski svarīgu mērķu sasniegšanu, bet gan, tieši otrādi, uz dažādu formālu procedūru izpildi un pēc tam, uzskaitot pat sīkākās nobīdes no procedūras, izmantot novērtēšanas mehānismu kā veidu, lai iebiedētu vai atbrīvotos no nevēlamiem darbiniekiem. Tādēļ es daudz pozitīvāk uzlūkotu Valsts kancelejas ideju tad, ja būtu pārliecināta, ka KNAB ir tikai ekstrēms gadījums un citu pārvaldes iestāžu vadība ir kompetenta. Ja tā būtu, tad viss kārtībā – laba ideja.

Vēlēšanu tuvums jau vismaz gadu pirms tām vājina valsts pārvaldi, bremzē daudzu mazāk populāru vai citādi sensitīvu politisku lēmumu pieņemšanu. Kas būtu darāms, lai šo periodu, kas ilgst vismaz ceturto daļu Saeimas sasaukuma laika, pēc iespējas samazinātu?

Ar periodu nekas nav jādara – periods nav vainīgs. Problēma ir partijās, kas atļaujas šādi rīkoties, un sabiedrības pārstāvjos, kas to akceptē kā normu. Saeimas darbs pirms 2010.gada vēlēšanām un arī 2011.gada vēlēšanām rādīja, ka Saeima gluži labi spēja pieņemt nozīmīgus lēmumus pat dažus mēnešus pirms vēlēšanām.

Tas, ka pašreizējā koalīcija visus sāpīgos jautājumos atliek, nevis risina, ir nevis Latvijas politikas likumsakarība, bet gan apzināta šīs koalīcijas partiju izvēle. Labākās zāles: pirms vēlēšanām partijām atgādināt, ka vismaz daļa vēlētāju no koalīcijas vēlētos sagaidīt lielāku cieņu pret sevi.

Labs saturs
3
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU