Kā tikt galā ar nacionālajiem pavasara „svētkiem” - kūlas dedzināšanu?

Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) ikreiz hronikā pēc kārtējās kūlas ugunsgrēku dzēšanā pavadītās diennakts kā pātarus atkārto: "VUGD atgādina, ka kūlas dedzināšana ir aizliegta un administratīvi sodāma. Tā apdraud cilvēku īpašumus, veselību un dzīvību. Kūlas dedzināšanas rezultātā izdeg lauki, nodeg ēkas un cieš vai pat iet bojā cilvēki. Kūlas dedzināšana nodara būtisku kaitējumu dabai un tās bioloģiskajai daudzveidībai.

Saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (LAPK) 179.panta 4.daļu par kūlas dedzināšanu piemēro naudas sodu – fiziskajām personām no 280 līdz 700 eiro apmērā. Savukārt atbilstoši LAPK 51.panta 2.daļai par zemes apsaimniekošanas pasākumu neizpildīšanu un zāles nepļaušanu, lai novērstu kūlas veidošanos, uzliek naudas sodu – fiziskajām personām no 140 līdz 700 eiro, bet juridiskajām personām  no 700 līdz 2900 eiro.

Vienlaikus VUGD informē, ka atbilstoši ugunsdrošības noteikumiem zemes īpašniekiem jāveic nepieciešamie pasākumi, lai objekta teritorijā nenotiktu kūlas dedzināšana. Par šīs prasības pārkāpšanu VUGD atbilstoši LAPK 179.panta 1.daļai piemēro naudas sodu - fiziskajām personām no 30 līdz 280 eiro apmērā, bet juridiskajām personām no 280 līdz 1400 eiro."

Nu un tad? Dedzinātājus noķert faktiski nav iespējams: viņi lauka malā nesēž un negaida atbraucam policiju vai ugunsdzēsējus. Šogad publiskajā telpā parādījusies ziņa tikai par vienu policista pieķertu dedzinātāju Viesītē. Arī citus gadus aizturētie pārkāpēji bijuši uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi.

Kas vēl atliek? Vairāk pievērsties pārējiem LAPK pantiem par zemes īpašnieku atbildību savas zemes sakopšanā, prasības sīkāk formulējot vietējās pašvaldības saistošajos noteikumos un to izpildi arī kontrolējot, vai piemērojot vēl citus ietekmēšanas instrumentus. Piemēram, Tukuma novada dome jau pērn pieņēmusi grozījumus saistošajos noteikumos "Par Tukuma novada teritorijas un tajā esošo ēku un būvju uzturēšanu un izmantošanu", kas uzliek par pienākumu pļaut zāli vismaz četras reizes sezonā, izņemot teritoriju, kura tiek izmantota lauksaimniecības vajadzībām. Pašvaldības policija uzrauga, lai šie noteikumi tiktu pildīti, un īpašniekiem, kuri neievēro noteikto kārtību, tiek izteikts brīdinājums vai uzlikts naudas sods. Tas arī ir uzskatāms par atbildību pastiprinošu apstākli, izskatot administratīvo lietu par kūlas ugunsgrēku. Kāds tam būs efekts, redzēsim pēc kūlas dedzināšanas sezonas beigām.

LV portāls jautā: Kas darāms, lai efektīvāk tiktu galā ar kūlas dedzināšanu?

Katru pavasari mums diemžēl atkal nākas atgādināt par kūlas ugunsgrēku bīstamību. Šogad jau 1188 reizes esam devušies dzēst šādus ugunsgrēkus. Saulainākajās dienās izbraucām pat vairāk nekā 200 reizes.

Cīņā ar kūlas dedzināšanas problēmu ir jāizdala divi bloki: sabiedrības izglītošana un iedarbīga mehānisma meklēšana, lai cilvēkus mudinātu sakārtot tiem piederošās teritorijas. Kūlas ugunsgrēku samazināšanā ļoti daudz ir atkarīgs no cilvēku apziņas. Esam daudzkārt pārrunājuši, kā tikt līdz cilvēku saprātam, lai viņi apjēgtu, ka tā nedrīkst darīt. Bet acīmredzot šis paradums jau tik dziļi iesakņojies, ka sniega segas pazušanu gaida kā svētkus – nu tik sāksies dedzināšana!

Cilvēki, dedzinot kūlu, neapzinās ļoti daudzus riskus. Šajos ugunsgrēkos iet bojā cilvēki, dzīvojamās un saimniecības ēkas, kūtis ar visiem lopiem, meži... Šogad Kārsavas novadā kūlas dedzināšanas rezultātā nodega septiņas saimniecības ēkas un viena vasarnīca.

Kūlas dedzinātāji arī neapzinās, ka ar savu rīcību viņi būtiski pasliktina drošības situāciju valstī un mūsu reaģēšanas spējas. Visi sagaida, ka ugunsdzēsēji glābēji operatīvi ieradīsies notikuma vietā. Bet kāda operativitāte ir iespējama, ja visi kādas pilsētas daļas un tuvākās apkārtnes ugunsdzēsēji glābēji dzēš kūlas ugunsgrēku? Šogad vairākas reizes piedzīvojām situāciju, ka, piemēram, visi Daugavpils, kurā ir pat četras daļas, ugunsdzēsēji glābēji vienlaicīgi dzēš kūlas ugunsgrēkus. Bet ja šajā brīdī pilsētā degtu māja un kādam būtu nepieciešama mūsu palīdzība? Mums vajadzēja rast kompensējošus pasākumus, lai nodrošinātu drošību pilsētās. To var izdarīt, bet valstij tas izmaksā papildu līdzekļus.

Lai samazinātu kūlas ugunsgrēku skaitu, tiek runāts par bargākiem sodiem, zemes īpašnieku atbildības pastiprināšanu. Administratīvo pārkāpumu kodeksā ir paredzēts sods par kūlas dedzināšanu, bet tas nav instruments, ar kuru varētu samazināt kūlas ugunsgrēku skaitu. Problēma ir arī tajā, ka kūlas dedzinātāju ir ļoti grūti pieķert dedzināšanas brīdī.

Risinājumu šai problēmai mēs redzam tieši teritoriju sakopšanā. Vietā, kur rudenī ir nopļauta zāle, pavasarī nav kūlas, kam degt. Jau 2012.gadā vērsāmies pie Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas ar aicinājumu pašvaldībām savos saistošajos noteikumos noteikt minimālās zemes apsaimniekošanas prasības. Šobrīd apzinām, vai pašvaldības mūsu ieteikumus ir ņēmušas vērā, un vasaras sākumā, apkopojot šī gada izbraukumu skaitu katrā no novadiem un pašvaldībās ieviestos noteikumus teritoriju sakopšanā, varēsim jau spriest, vai šis mehānisms ir iedarbīgs.

Indulis Āboliņš, Lauku atbalsta dienesta direktores vietnieks:

Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests pēc tam, kad veikti kūlas dzēšanas darbi, uz savstarpēji noslēgtā līguma ar Lauku atbalsta dienestu (LAD) pamata sniedz mums attiecīgu informāciju par to, kur ir notikusi kūlas degšana. Tad LAD speciālisti klātienē vēlreiz apseko šīs vietas un konstatē, vai ugunsgrēks bijis uz lauksaimniecības zemes vai ne. Ja tā patiešām ir lauksaimniecības zeme, tad veicam uzmērīšanu dabā, lai precīzi zinātu, cik liela ir izdegusī platība.

Zemes īpašnieki platībmaksājumiem piesakās līdz 15.maijam. Tad, ja esam konstatējuši, ka attiecīgajā platībā degusi kūla, mēs pret prasītāju piemērojam normatīvajos aktos noteiktās sankcijas. Tas nozīmē, ka konkrētajā gadā viņi par šo platību nevar saņemt mazāk labvēlīgo apvidu maksājumus. Vēl uzliekam tā dēvēto savstarpējās atbilstības sankciju, procentuāli samazinot saimniecībai pienākošos tiešmaksājumus atbilstoši kūlas skartās platības īpatsvaram pret saimniecības lauksaimniecības zemes kopējo platību.

Bieži ir tādi gadījumi, kad degušās platības īpašnieks tiešmaksājumiem nepiesakās, un tad iznāk, ka LAD speciālisti braukuši un uzmērījuši kūlas ugunsgrēka vietu faktiski par velti, jo nav personas, pret ko minētās sankcijas vērst.

Pērn sankcijas piemērotas 53 gadījumos. Kaut arī lielākajā daļā gadījumu praktiski ir neiespējami pierādīt, kas bijis dedzinātājs – saimnieks vai kāds cilvēks no malas, kaut vai nometot izsmēķi vai degošu sērkociņu, jāteic, ka domstarpību ar lauksaimniekiem šajā jautājumā nav bijis: tur, kur šo sankciju piemērojam, tam ir bijis pietiekams pamats. Kontrolieris, aizbraucot uz vietas, arī novērtē reālo situācija dabā. Piemēram, ja ļoti sausā laikā no nekopta, ar kūlu aizauguša lauka, kas pieder citam īpašniekam un kur bijis liels ugunsgrēks, uguns pārmetusies uz cita zemnieka ganībām, kur viss kārtīgi nokopts un izdeguši vien daži metri pie robežas, sankcijas nepiemērojam. Bet, ja kūla patiešām saaugusi vairākus gadus nekoptā platībā, tad sankcijas, ja tiešmaksājumus pieprasa, piemērojam.

Taču, manuprāt, iedarbīgāks un plašāk izmantojams mehānisms jau ceturto gadu ir pašvaldību rīcībā: par nekoptu lauksaimniecības zemi tām ir tiesības pieprasīt divkārt lielu nekustamā īpašuma nodokli. Katru gadu LAD apseko visu lauksaimniecībā izmantojamo zemi. Ja konstatējam, ka platība nav sakopta, par to ziņojam vietējai pašvaldībai un tai ir tiesības lemt par paaugstinātas nodokļa likmes piemērošanu.

Ir acīmredzams (nesaistīšu to ar minēto sankciju), ka pēdējos gados lauki kļūst sakoptāki. Samērā nesen tika paaugstināti koptu platību kritēriji: iepriekš lauksaimniecības zemes kadastra vienību uzskatīja par koptu tad, ja bija sakopti vismaz 30%, bet kopš pērnā gada jābūt sakoptiem vismaz 70 procentiem. Līdz ar to kopto kadastra vienību skaits 2013.gadā samazinājās. Taču, braucot pa Latvijas lauku apvidiem, ir redzams, ka kopumā situācija virzās pareizā virzienā: zemniekiem ir vajadzīga zeme, viņi izcērt krūmus, sakārto meliorāciju; pietiekami daudz cilvēku ir gatavi investēt, lai izvērstu lauksaimniecisko ražošanu. Ja zeme ir sakopta, tad nebūs, kur to kūlu dedzināt.

Taču kūlas ugunsgrēku statistikā ļoti lielu daļu ieņem apdzīvotās vietās degušās platības, piemēram, gar dzelzceļa līnijām (kas uz mums nekādā mērā neattiecas) vai neapbūvētos un ar nezālēm aizlaistos rajonos pilsētās.

Lai mazinātu kūlas ugunsgrēku daudzumu, Rēzeknes novada pašvaldība pielieto līdzīgas metodes, kā citas pašvaldības: par sava īpašuma neuzturēšanu kārtībā tiek piemēroti administratīvie sodi, kā arī par neapstrādātiem laukiem nekustamā īpašuma nodoklis jāmaksā dubultā, taču šīs sankcijas ne vienmēr dod rezultātu. Kā liecina novērojumi, liela daļa no nekopto lauku īpašniekiem jau gadiem nav maksājuši īpašuma nodokli, savukārt otra daļa ir tādi, kam ērtāk un lētāk iznāk samaksāt dubulto nodokli nekā apstrādāt zemi. Turklāt lielākā daļa no šogad Rēzeknes novada teritorijā notikušajiem kūlas ugunsgrēkiem bijuši teritorijās, kur tuvākās mājas ir vairāku kilometru attālumā un zemes īpašnieki tur nemaz nedzīvo – tas liecina par to, ka laukam aizdedzināto sērkociņu visticamāk klāt pielicis kāds ļaundaris.

Domāju, ka kūlas dedzināšanas gadījumu skaitu izdotos samazināt, ja vairāk tiktu runāts par sodiem, kas kūlas dedzinātājiem reāli tiek piemēroti, piemēram, ja mediji ziņotu, ka viens nekoptas zemes īpašnieks saņēmis vairāku simtu eiro naudas sodu, bet cits – pat administratīvo arestu. Svarīgi ir veikt arī izskaidrojošo darbu, norādot, cik kūlas dedzināšana ir bīstama gan dabai, gan cilvēkiem. Cilvēkiem pašiem ir jāizdara izvēle nededzināt pērno zāli, jo pie katra tīruma policistu vai ugunsdzēsēju nenoliksi.

Kūlas dedzināšanas apkarošana ir kompleksi risināms jautājums. Jo kūla deg tur, kur zeme nav apsaimniekota. Tad jāskatās – kāpēc tā netiek apsaimniekota. Protams, te savu artavu devuši "dīvānu zemnieki". Taču jāatzīst, ka LAD kontrole pār tiešmaksājumiem lauksaimniecības zemju īpašniekiem ir uzlabojusies un arī sadarbība ar VUGD un pašvaldības policiju ir ievērojami efektīvāka. Tas ir vairāku gadu darba rezultāts.

Tomēr pārmetumus pelna Satiksmes ministrija, kas nav spējusi nodrošināt, lai būtu sakoptas aizsargjoslas pie dzelzceļa līnijām. Šīs teritorijas dzelzceļa infrastruktūras sadaļā ir tās, ar kurām nekādi netiek galā.

Liela nozīme ir tam, ka pašvaldības savos saistošajos noteikumos iekļauj stingras prasības par to teritorijā esošo zemju apsaimniekošanu, turklāt vairāk nekā 60 pašvaldībām ir sava policija, kas šo noteikumu izpildi var kontrolēt. Jāteic, ka pašvaldībām ir ļoti laba sadarbība ar VUGD, un ne tikai saistībā ar ugunsdrošības pasākumiem, bet arī civilās aizsardzības un glābšanas pasākumu jomā.  

Tātad nevar nosaukt kādu vienu institūciju, kam uzlikt atbildību par šīs problēmas risināšanu. Bet, kamēr zemei nebūs īsti saimnieki, kas to apstrādās un izmantos lietderīgi, nevis aizaudzēs ar krūmiem un zāli, kūlas dedzināšana pastāvēs. Visām minētajām organizācijām lielāka uzmanība jāpievērš preventīviem pasākumiem, un tas jādara jau rudenī. Tagad cīnāmies tikai ar sekām.