Medību likuma grozījumi: problēma nav dzīvniekos, bet cilvēkos

Kā norādīts likumprojekta sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā, izmaiņu mērķis ir ieviest efektīvu mehānismu medījamo dzīvnieku postījumu samazināšanai, precizējot medību tiesību aprites un medību iecirkņu izveidošanas kārtību. Medību likuma grozījumu projektā iekļautās izmaiņas paredz virkni risinājumu, lai samazinātu mežacūku nodarītos postījumus. Ja savvaļas medījamie dzīvnieki nodarījuši pārmērīgus postījumus, problēmas risināšanā Ministru kabineta noteiktā kārtībā būs tiesības iesaistīties pašvaldībām, veidojot komisijas un kopā ar Valsts meža dienestu lemjot par ārkārtas pasākumiem gan medību iecirkņos, gan teritorijās, kur medības aizliegtas.

Likumprojektā arī iekļauta norma, kas atļauj mežacūku medībām izmantot nakts redzamības tēmekļus un pusautomātiskos ieročus ar lielāku patronu ietilpību.

LV portāls jautā: Kā vērtējat gaidāmos grozījumus Medību likumā, un kas ir svarīgākās izmaiņas?

Jānis Bārs, Zemkopības ministrijas Meža departamenta Meža resursu un medību nodaļas vecākais referents:

Darbu likuma grozījumu izstrādē sākām 2011.gada janvārī, un tas ārkārtīgi intensīvi risinājies līdz pat šai dienai. Darba grupās piedalījās pārstāvji no 26 iestādēm, nevalstiskajām organizācijām, biedrībām, interešu grupām - tātad visām ieinteresētajām pusēm. Mērķis bija sasniegt maksimāli objektīvu un pilnvērtīgu rezultātu.

Likumprojektu veidojām tādu, kas būtu pieņemams iespējami plašam sabiedrības lokam. Diemžēl praksē izrādījās citādi: kur divi latvieši, tur trīs viedokļi. Ja spriedēju ir 26 un vairāk, tad attiecīgi pieaug arī viedokļu dažādība. Ja katrs paliek pie sava, tālāka virzība nav iespējama. Tālab bijām spiesti rast kompromisus, lai iznākums būtu loģisks, racionāls un reāli izpildāms.

Nekad nebūs tā, ka zemnieks varēs iegādāties bisi un šaut uz dzīvniekiem savā laukā, nebūdams mednieks ar atbilstošu kvalifikāciju un neievērojot pastāvošos medību noteikumus. Jau pašlaik tiesiskais regulējums zemniekam ļauj iegūt mednieka apliecību, tiesības iegādāties un glabāt medību ieroci un oficiālā ceļā kopā ar savu mednieku kolektīvu gādāt par savu lauku pasargāšanu no meža zvēru postījumiem.

Bet problēma ir tā, ka spēkā esošo tiesisko regulējumu zemnieki neizmanto. Ja neliekam lietā esošās iespējas, tad varam rakstīt jaunus kaut 20-30 likumus, jēgas nebūs tik un tā. Problēma nav dzīvniekos, bet cilvēkos un viņu savstarpējā komunikācijā.

Par Medību likuma grozījumiem. Ir radīta virkne jaunievedumu ar mērķi efektīvāk samazināt pārmērīgi sabiezinātās savvaļas dzīvnieku populācijas vietās, kur postījumi patiesi ir būtiski. Un attiecīgi radītas iespējas apbēdināt tos, kas pārstājuši respektēt citu sabiedrības interešu grupu tiesības vai vienkārši pārpratuši savus pienākumus. Protams, vienlaikus likumprojekts precizēts atbilstoši laikmeta prasībām.

Attiecībā uz īpašuma tiesībām nekas nav mainīts. Medību tiesības iepriekš un arī turpmāk būs piestiprinātas īpašumam, kura teritorijā ir medībām derīga platība. Tātad medību tiesību īpašnieks jebkurā gadījumā būs zemes īpašnieks vai tiesiskais valdītājs. Par lietotāju viņu uzskatīs tikai ar to brīdi (atšķirībā no šā brīža regulējuma), kad viņš būs oficiāli reģistrējis medību iecirkni vismaz 200 hektāru platībā: likuma 19.pantā stirnu medīšanai noteiktā minimālā platība ir tieši šāda. Pārējā laikā viņš nelimitēti medījamo sugu dzīvniekus savā īpašumā varēs medīt ļoti vienkāršotā kārtībā – bez reģistrēšanas, tikai informējot Valsts meža dienestu un ievērojot vispārējās medības reglamentējošo normatīvo aktu prasības.

Mežacūku medībām prasības ir citādas: ir jāņem vērā šā dzīvnieka dzīvesveids un fizioloģija, un tam atbilstoši ir noteikta lielāka medību iecirkņa platība – 1000 hektāru. Līdz šim tā bija tikai meža zeme, taču likuma grozījumos, ņemot vērā zemnieku vēlmes un saimnieciskās vajadzības, ir paredzētas izmaiņas – turpmāk minētajā platībā jābūt ne mazāk par 200 ha meža zemes. Tātad meža platība ir samazināta piecas reizes. Ja zemnieki vēl arvien nav mierā, tad ir jāsaprot, ka mežacūka tomēr nav atklāto ainavu iemītniece un sugas īpatnība ir tāda, ka tā dzīvo arī mežā. Tādēļ šis līdzsvars ir jāievēro.

Ja zemnieka īpašumā ir, piemēram, pieci hektāri zemes, kur mežacūkas "norok" kartupeļus, viņam ir divi veidi, kā ar to tikt galā. Pirmais – sadarboties ar vietējo mednieku formējumu, noslēgt līgumu par medību tiesību nodošanu šajā teritorijā. Otrais – ja kādu iemeslu dēļ šī sadarbība nav pieņemama, ap savu zemi, slēdzot medību tiesību nodošanas līgumus ar kaimiņiem, "uzaudzēt" savu medību iecirkni (200 hektāru stirnu medīšanai vai tūkstoti – mežacūku medīšanai). Tad jādodas ar šo līgumu paku uz mežniecību, jāreģistrē medību iecirknis un var medīt.

Protams, mazie medību iecirkņi nav labākā prakse, bet, ja medību tiesību īpašnieki nespēj saprasties ar vietējiem medību tiesību lietotājiem un vēlas veidot savu "ķeizarvalsti", tad viņiem šī iespēja ir dota.

Edgars Treibergs, Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) valdes priekšsēdētājs:

Visā pilnībā atbalstu pašreizējo likumprojekta redakciju. Manuprāt, tajā rasts optimāls kompromisa risinājums. Nedrīkst būt arī tā, ka 1000 hektāros uz klaja lauka apšauj mežacūkas – tas būtu vienkārši šo dzīvnieku slaktiņš. Tas ir arī selekcijas jautājums – mednieki tomēr veic zināmu atlasi, nav tā, ka vienā dienā ņemsim un visus nogalēsim.
 

Jānis Baumanis, Latvijas Mednieku savienības valdes priekšsēdētājs:

Darbs pie grozījumiem Medību likumā ir bijis ļoti ilgs – vairāk nekā divi gadi Zemkopības ministrijā dažādās darba grupās un pēc tam gandrīz pusgada garumā Saeimā, kamēr nonāca līdz trešajam lasījumam.

Ļoti ceru, ka likumprojekts tiks pieņemts, nevis atlikts vēl uz kādu laiku, jo tad to reāli varēs izdarīt tikai rudenī. Ja jaunajam likumam jāstājas spēkā no 2014.gada janvāra, tad līdz tam jāievieš izmaiņas vairākos Ministru kabineta noteikumos, un steiga būs liela, kas varētu traucēt darba kvalitātei.

Lai aizsargātu medījamo dzīvnieku populācijas, Medību likums nosaka, cik lielam vai mazam jābūt medību iecirknim, lai kādu konkrētu sugu drīkstētu medīt. Jo – gribam mēs to vai ne, medījamie dzīvnieki nav koks vai kartupelis, ko var izaudzēt kvadrātmetrā vai hektārā: viņi pārvietojas atkarībā no sugas, gadalaika un barošanās apstākļiem lielākās vai mazākās teritorijās. Protams, kādā brīdī viņi būs uz tā zemnieka lauka, bet nevar būt tā, ka, tiklīdz dzīvnieks tur parādās, viņam tiek parakstīts nāves spriedums un citu variantu nav.

Vēlos apgāzt mītu, ka Zemnieku saeimas priekšlikums mežacūku medību iecirkni noteikt 1000 hektāru platībā bez meža zemes ir vietējo ierindas zemnieku interesēs. Kā liecina statistika, to saimniecību īpatsvars, kam ir 500 un vairāk hektāru, ir mazāk par 0,1% no kopskaita. Tātad runa ir par dažiem desmitiem milzīgu lielsaimniecību (galvenokārt pieder ārzemniekiem, kas nopirkuši lauksaimniecības zemi,) nevis par vietējiem zemniekiem, kam likumdevējs tagad neļaus kaut ko darīt.

Tie lauksaimnieki, kas paši ir mednieki, sen medī uz savām zemēm, sen paši sargā savus laukus, un viņu dzīvē šie likuma grozījumi neko neizmaina.

Medību likumā paredzētie grozījumi paredz virkni risinājumu, lai varētu samazināt reālus mežacūku postījumus. Turklāt likuma grozījumos ir iekļauts jauns pants par kārtību, kā rīkoties gadījumos, ja medījamie dzīvnieki nodara ievērojamus postījumus lauksaimniecībai vai mežsaimniecībai, kā arī paredz iespēju mežacūku medībām izmantot nakts redzamības tēmekļus un pusautomātiskos ieročus ar patronu ietilpību vairāk nekā trīs patronas.

Taču neviens likums nepiespiedīs zemniekus komunicēt ar medniekiem. Latvijā ir virkne platību, kur dažādu iemeslu dēļ līgumi ar medniekiem netiek slēgti.
 

Jānis Kļaviņš, biedrības "Latvijas Loku medību asociācija" valdes priekšsēdētājs:

Divu gadu laikā diskutējot jautājumu par grozījumiem Medību likumā, tostarp papildinot medībās izmantojamo rīku klāstu ar medību loku, saskārāmies ar lielu neizpratni un pretestību. Tiklīdz izskaidrojām būtību, tā nebija arī pretestības. To pierāda Zemkopības ministrijas Valsts meža dienesta, akciju sabiedrības "Latvijas valsts meži" pozitīvā attieksme.

Šādu medību rīku ieviešanu divas reizes atbalstīja arī Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija. Medības ar loku ir atļautas 15 Eiropas valstīs, un pasaulē kopumā ir aptuveni četri miljoni loku mednieku.

Viena no bažām, kas izskanējusi, ir - klusais šāviens, kura rezultātā palielināšoties malu medību gadījumi. Šaušana ar loku ir medību metode ar augstām prasmēm un prasībām, tāpēc loks un bulta nav piemērota malu medniecības metode.

Šī likumprojekta izstrāde aizņēma divus gadus, un par jaunajām izmaiņām iestājās visas nozarē iesaistītās organizācijas, kā arī Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija, taču Saeima otrajā lasījumā noraidīja iespēju medībās izmantojamo rīku klāstā iekļaut arī medību loku. Tad bija paredzēts, ka ar loku varētu šaut visas medījamās dzīvnieku sugas, tai skaitā briežus, stirnas mežacūkas.

Trešajam lasījumam iesniegts cits priekšlikums – atļaut ar loku šaut tikai nelimitētos dzīvniekus, no kuriem lielākais ir bebrs. Pārliecinoties, ka ar šā rīka izmantošanu problēmu nav (un tā tas noteikti būs), varētu pakāpeniski atļaut to izmantot arī citu dzīvnieku sugu medībās. Tas ir pilnvērtīgs medību veids, kurā drīkst piedalīties tikai pilntiesīgi mednieki, kuri papildus vēl izgājuši papildu apmācību darbībām ar loku.

Ja Saeima trešajā lasījumā akceptēs minēto priekšlikumu, tad medību loku tehniskos parametrus, izmantošanas kārtību un loka mednieka apliecības iegūšanas kārtību noteiks Ministru kabinets.