Publicēts pirms 11 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Kristaps Petermanis: „Pilsonisko līdzdalību partijās ierobežo ārkārtīgi zemais uzticības līmenis šīm organizācijām. Par spīti ļoti ievērojamiem uzlabojumiem partiju darbības regulējumā, joprojām to reputāciju aizēno ekonomisko grupējumu ietekme, kas stāvēja aiz šo partiju dibināšanas un savu ietekmi daudzos gadījumos ir saglabājusi.”
FOTO: Kalvis Kalsers
Uzraudzīt, kontrolēt partiju priekšvēlēšanu aktivitātes – cik tas patlaban, pēc 20 demokrātijas gadiem, Latvijā ir aktuāli?
Šī brīža Latvija pilnīgi noteikti vairs nav 90.gadu Latvija, taču priekšvēlēšanu novērošana joprojām noteikti ir aktuāla. Latvijā ir ļoti labi izstrādāts priekšvēlēšanu aģitāciju un citas priekšvēlēšanu aktivitātes reglamentējošais ietvars. Taču pagaidām nav īsti iespējams novērtēt, cik efektīva izvērtīsies šo normu ievērošanas kontrole praksē.
No valsts puses kontroli veic KNAB, kam šis uzdevums deleģēts salīdzinoši nesen. Taču nav zināms, vai ar šim mērķim veltītajiem resursiem pietiks jēgpilnai uzraudzībai. Nav paredzams arī, cik aktīva būs sabiedrība, ziņojot par konstatētajiem priekšvēlēšanu pārkāpumiem. Turklāt jāņem vērā, ka KNAB darbības rāmis ir diezgan šaurs, birojs var reaģēt tikai uz likumā strikti noteiktām situācijām. Atšķirībā no nevalstiskajām organizācijām "Delnas" un "Providus" šī iestāde tik lielā mērā nevar pievērst uzmanību kandidātu reputācijai vai neētiskai rīcībai. Piemēram, administratīvo resursu izmantošanai priekšvēlēšanu cīņā, kur likumpārkāpuma robeža var nebūt tik skaidri nosakāma. Taču sabiedrībai, lai tā varētu pietiekami izvērtēt savu izvēli vēlēšanās, šāda informācija ir būtiski nepieciešama.
Izskanējis, ka "Delnai" var pietrūkt finansējuma pašvaldību vēlēšanu kampaņu uzraudzībai un iniciatīvām saistībā ar godīgu vēlēšanu norisi. Kāda ir situācija? Kādā kapacitātē varēsiet strādāt?
Ne tikai attiecībā uz "Delnu", bet arī "Providus" – divām nevalstiskajām organizācijām, kas līdz šim novērojušas priekšvēlēšanu aktivitātes, situācija ir patiešām kritiska. Ja kaut kas radikāli nemainīsies, ja nesaņemsim kādu nopietnāku ziedojumu, mūsu iespējas šajā priekšvēlēšanu periodā varētu būt ļoti ierobežotas.
Jāteic, mēs ļoti savlaicīgi centāmies piesaistīt finansējumu – jau pirms gada uzrakstījām attiecīgu pieteikumu Eiropas Komisijai par vēlmi novērot gan pašvaldību, gan Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Diemžēl pirms pusotra mēneša uzzinājām, ka mūsu pieteikums nav atbalstīts.
Lai gan novērojamais periods ir salīdzinoši neilgs, tas prasa lielus resursus. Sevišķi, ja vēlamies kontroli veikt plašāk, ietverot lielākās reģionu pilsētas, kurās līdzšinējā situācija liecina par lielu pārkāpumu risku. Piemēram, krāpšanos, nesamērīgu pašvaldības informācijas dominēšanu plašsaziņas līdzekļos, nopērkot medijus vai izveidojot pašām savus. Bez Rīgas pavisam konkrēti te ir runa par Ventspili, Jūrmalu un zināmā mērā arī Jelgavu.
Kādas priekšvēlēšanu uzraudzības aktivitātes, ja nesaņemsiet vajadzīgo finansējumu, varēsiet veikt? Ar ko sabiedrība var rēķināties?
Pilnīgi noteikti nespēsim nodrošināt kaut ko tik apjomīgu, kā portāls "Kandidāti uz delnas", kur pirms pēdējām divām Saeimas vēlēšanām sniedzām nozīmīgāko sarakstu un to kandidātu izvērtējumu. Kā tas bijis iepriekš, mēs noteikti neliegsim medijiem savus komentārus. Ja tas būs nepieciešams, uzrakstīsim iesniegumu par pārkāpumiem tiesībsargājošajām iestādēm.
Kā Eiropas Komisija ir pamatojusi atteikumu?
Komisija nesniedz detalizētu pamatojumu atbalsta atteikumam. Pieņemu, ka šāda uzraudzība varētu tikt uzskatīta par politiski pārāk jūtīgu, jo esam taču vienlīdzīgi ES kluba biedri. Par to tik tiešām ir žēl, jo šis projekts dod tiešu ieguldījumu arī eiropeisku vērtību nostiprināšanā Latvijā.
Kāpēc abām labi zināmajām nevalstiskajām organizācijām samazinās Sorosa fonda finansiālais atbalsts?
To vislabāk būtu jautāt pašam Sorosa fondam. Cik apjaušu, ar stratēģijas pārskatīšanu Eiropas Savienībā un institucionālām izmaiņām Sorosa fonds gatavojas samazināt vietējo biroju aktivitāti, un par jauno modeli acīmredzot vēl notiek diskusijas.
Spriežot pēc atbalsta apmēra "Delnai", fonds savu darbību Latvijā sašaurina. Neraugoties uz to, fondam esam ļoti pateicīgi. Ar tā atbalstu šogad turpināsim projektu "Deputāti uz delnas", kas citādi nebūtu iespējams.
Attīstoties demokrātiskajām institūcijām, likumdošanai un tiesiskuma tradīcijām, ir skaidrs, ka atbalstu no malas tā visa veicināšanai saņemsim arvien mazāk. Cik šajā ziņā esam pašpietiekami?
Latvijā ir radīti ļoti labi apstākļi nevalstiskā sektora atbalstam no privātā sektora. Ziedojot biedrībām un nodibinājumiem ar sabiedriskā labuma organizācijas statusu, uzņēmumam ir iespējas saņemt atpakaļ 85% no ziedojuma summas uzņēmuma ienākuma nodokļa atlaides veidā. Ja pareizi atceros, statistika liecina, ka nevalstiskās organizācijas no šādiem avotiem gadā saņem 16 līdz 18 miljonus latu.
Diemžēl ne viss ir tik rožaini, kā izskatās. Šis nodokļu atlaides princips vienlaikus tiek izmantots arī uzņēmēju personīgajās interesēs. Piemēram, jahtkluba īpašnieks vienreiz gadā izvizina bāreņus, bet pārējā gadā var nodoties savam hobijam, tērējot vien 15% no tā reālajām izmaksām. Ievērojamus līdzekļus saņem arī politiskajiem spēkiem pietuvinātas sabiedriskās organizācijas, kas saņem ziedojumus no valsts uzņēmumiem, piemēram, no "Latvijas valsts mežiem". Savukārt tādām ļoti redzamām nevalstiskajām organizācijām kā "Delna", "Providus", "Marta", "Zelda", "Latvijas Pilsoniskā alianse", "Apeirons", "Sustento" ziedojumi neveido būtisku budžeta daļu.
Kāpēc, jūsuprāt, sabiedrības, indivīdu atbalsts ziedojumu veidā nevalstiskajām organizācijām nav lielāks?
Pilsoniskā līdzdalība Latvijā kopumā ir diezgan zema. Vidējais biedru skaits nevalstiskajās organizācijās ir kādi astoņi cilvēki. Lielākajās partijās ir 1500 līdz 2000 biedru, taču pat tad gadās, ka kongresā nav iespējams nodrošināt kvorumu. Kopumā, domāju, šī problēma varētu sakņoties padomju mantojumā, kas atstājis noturīgu nepatiku pret jebkādām kolektīvām sabiedriskās līdzdalības formām, kurās tolaik bieži vien bija jāiesaistās piespiedu kārtā. Otrkārt, ņemot vērā nabadzības rādītājus, ir skaidrs, ka lielai daļai sabiedrības vienkārši neatliek laika nekam citam, kā tikai gādāt, lai apmaksātu savas saistības un nākamajā dienā ir ko likt uz galda.
Attiecībā uz politiskajām partijām – pilsonisko līdzdalību tajās ierobežo ārkārtīgi zemais uzticības līmenis šīm organizācijām. Par spīti ļoti ievērojamiem uzlabojumiem partiju darbības regulējumā, joprojām to reputāciju aizēno ekonomiskie grupējumi, kas stāvēja aiz šo partiju dibināšanas un savu ietekmi daudzos gadījumos saglabājuši.
Ekonomisko interešu pārstāvība politikā pats par sevi nav nekas slikts, taču Latvijā vienmēr aktuāls bijis jautājums, kā tās ir sabalansētas ar citām sabiedriskajām interesēm. Diemžēl arī šajā "tiesiskuma un reformu koalīcijā" šauru ekonomisko interešu lobēšana ir redzama. Tas, ko sauc par valsts nozagšanu, tagad nenotiek tik klaji kā savulaik, tomēr notiek.
Tāpat, kā to redzami atklāj "Vienotības" deputāta Zaķa nodokļu optimizēšanas gadījums, kam nesekoja viņa izraidīšana no partijas, bet piesegšana, dažādi aizbildinoties, tiesiskums joprojām var būt relatīvs pat politiskajiem spēkiem, kuriem tas ir galvenais lozungs. Kamēr Latvijā dominēs nevis principu, bet bezmugurkaula kompromisu politika, tikmēr tiesiskums un reformas būs vairāk atsevišķu indivīdu pašaizliedzīgas rīcības vai nejaušības rezultāts, nevis sistēma.
Cilvēki partiju darbībā joprojām ir vīlušies un neredz iespējas tur kaut ko mainīt. Tā kā uz drīziem uzlabojumiem politiskajā kultūrā un pilsoniskajā līdzdalībā tiešām nav iemesla cerēt, ir vēl aktīvāk jāstrādā sistēmas institucionāli juridisku pārmaiņu virzienā, lai vairotu partiju iekšējo demokrātiju un mazinātu ekonomisko grupu un atsevišķu lielo ziedotāju ietekmi uz tām. Sekmes šajā jomā vienlaikus palielinās arī pilsonisko līdzdalību partijās.
Kādus soļus šajā virzienā vajadzētu spert?
Pilnīgi noteikti politiskajām partijām vajadzētu palielināt valsts finansējumu. Patlaban ar šo finansējumu tik tikko pietiek biroja uzturēšanai. Manuprāt, sabiedrībai ir vērts maksāt par to, lai partija var atteikties no daža laba ziedojuma, vienlaikus neapdraudot savu pastāvēšanu.
Tomēr bažas par neafišējamu līdzekļu pieņemšanu līdztekus valsts finansējuma saņemšanai būs vienmēr.
Likumus un politiku nevar veidot, izejot no aprēķina, ka visi būs krāpnieki. Svarīgāk ir radīt apstākļus, lai tiem, kuri vēlas rīkoties godīgi, ir tāda iespēja un lai šādus cilvēkus nevarētu izspiest no partijas institūcijām. Kad viņi būs vairākumā, viņi arī noteiks kopējo morālo toni partijā. Turklāt pēc Muižnieces kundzes lietas ir stājušās spēkā izmaiņas Krimināllikumā, kas par partiju melno kasu turēšanu paredz pietiekami bargus sodus.*
Valsts finansējums partijām ir tikai viens no rīkiem. Milzīgs panākums, par ko gadiem iestājies teju viss nevalstiskais sektors un gaišākie prāti politikā, ir patlaban noteiktais politiskās reklāmas aizliegums televīzijā pirms vēlēšanām.
Kas vēl būtu svarīgi? Joprojām ir grūti regulēt politisko reklāmu internetā, saglabājas vides reklāma. Patlaban redzamas divas ļoti būtiskas problēmas. Pirmkārt, ļoti radoša administratīvo resursu izmantošana politiskās reklāmas nolūkos, sākot ar pašvaldību laikrakstiem un beidzot ar sabiedrisko transportu. Otrkārt, slēpta politiska ietekme medijos. Šobrīd tas aktualizēts saistībā ar Saskaņas centru. Daļa krievvalodīgās preses jau paziņojusi, ka tajā vispār nebūs politiskās reklāmas. Taču diezin vai kāds privātais medijs varētu būt tik liels filantrops, lai atteiktos no tik ievērojamas peļņas! Acīmredzot tas tiks kompensēts kaut kā citādāk, taču lasītājs saņems pozitīvi ievirzītas publikācijas par šos medijus kontrolējošajiem politiskajiem spēkiem. Domāju, ka iepriekšteikto var attiecināt arī uz latviešu valodā izdotajiem medijiem.
Cik svarīgi, jūsuprāt, lasītājam ir zināt patiesos mediju īpašniekus?
Mediju īpašnieki ir zināmi līdz pēdējam procentam, jo to daļa, kā zināms, patlaban ir uzņēmumi. Taču problēma ir uzņēmumu patiesā labuma guvēju neatklāšana. Tas regulējumu par mediju īpašnieku atklāšanu padara bezjēdzīgu.
Informācijai par uzņēmumu patiesajiem īpašniekiem vajadzētu būt pieejamai Uzņēmumu reģistrā. Tas ir svarīgi ne tikai no mediju un politikas kvalitātes viedokļa, bet arī no biznesa vides, tās uzticamības viedokļa. Šāda prasība to padarītu atklātāku, būtu zināms, no kā prasīt atbildību. Piemēram, vieni un tie paši īpašnieki vairs nevarētu tik vienkārši vienu uzņēmumu ļaunprātīgi nolaist pa burbuli, lai tūlīt vietā bez saistībām izveidotu nākamo. Patlaban shēmotāji dienasgaismā neparādās.
Kā, jūsuprāt, labas pārvaldības kontekstā vērtējama ievēlamo deputātu skaita samazināšana pašvaldībās ar iedzīvotāju skaitu līdz pieciem tūkstošiem? Izskanējuši arī priekšlikumi to attiecināt uz lielajām pašvaldībām un pat Saeimu.
Vismaz attiecībā uz Saeimu tas ir jautājums par visas sistēmas stabilitāti. Angļiem ir teiciens: "Nelabo to, kas nav salūzis." Tas noteikti būtu attiecināms uz Saeimu un, šķiet, lielākajām pilsētām. Jo, samazinot deputātu skaitu, automātiski palielinās katras deputāta vietas vērtība un ietekme. Ņemot vērā korupcijas riskus, labāk, ja tā ir vairāk sadalīta. Šajā kontekstā drīzāk varētu diskutēt par procentuālās barjeras pārskatīšanu iekļūšanai Saeimā, lai mazinātu politisko fragmentāciju un kļūtu skaidrāks, kam prasīt atbildību.
Attiecībā uz mazajām pašvaldībām es atturētos šo jautājumu komentēt, jo neesmu to rūpīgi analizējis.
Kādas tendences vērojamas deputātu un vēlētāju komunikācijā?
Protams, kā pirms katrām vēlēšanām, palielinās politiķu tiešā komunikācija ar vēlētājiem sociālajos tīklos. Savulaik šādu saikni ar savu elektorātu uzturēja atsevišķi deputāti. Tagad izskatās, ka partijas izstrādā vienotas stratēģijas, lai pirms vēlēšanām tiešā veidā aptvertu pēc iespējas lielāku vēlētāju skaitu.
Aktīvāka, radošāka kļūst interneta izmantošana. Kāda partija, izmantojot interneta vietni, nesen uzsākusi savu vēlētāju iesaisti priekšvēlēšanu programmas jeb pēc vēlēšanām veicamo darbu definēšanā. Pat ja tas notiek formāli, tas ir interesants piemērs, kam visticamāk sekos arī citas partijas. Taču domāju, ka vairākums partiju koncentrēsies uz reklāmu un diemžēl administratīvo resursu izmantošanu un ietekmi medijos.
Līdz vēlēšanām vēl ir pilni trīs mēneši. Ņemot vērā, ka Latvijā tradicionāli ir liels svārstīgo vēlētāju skaits, kas savu izvēli izdara pēdējā brīdī, droši vien būs partijas, kas savu kampaņu īpaši izvērsīs tikai pēdējā brīdī. Vēlētāju atmiņa joprojām ir ļoti īsa, un arī šādai kampaņai varētu būt pietiekami lieli panākumi.
Ne viena vien pašvaldību deputāta līdzšinējo darbību raksturo likumpārkāpumi. Cik liela nozīme, jūsuprāt, vēlētāju attieksmē pret kandidātu ir viņa reputācijai?
Prakse liecina, ka Latvijā satraucoši liela daļa sabiedrības šādus faktus neuzskata par būtiskiem. Te varētu atgādināt sabiedriskās domas aptauju, ko "Delna" veica pirms 10.Saeimas vēlēšanām, vaicājot, kādas īpašības ir nozīmīgākās deputāta amata kandidātam. Atbildēs kā galvenās tika minētas godīgums, strādāšana vēlētāju interesēs. Interesanti, ka jautājot, kādiem politiķiem šīs īpašības piemīt, ļoti bieži tika minēts Aivars Lembergs. Attiecībā uz lielāko daļu pozitīvo īpašību, kuras tika piedāvātas aptaujā, Lembergs bija topa trijniekā vai sliktākajā gadījumā - piecniekā.
Līdzīgi ir ar korupciju – lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju aptaujās to atzīst par problēmu, bet tajā pašā laikā vairāk nekā puse ir gatavi dot kukuli. Pielaidīgumam pret sīka mēroga korupciju diemžēl ir saikne ar iecietību pret augsta līmeņa politisko korupciju jeb valsts izzagšanu. Tas arī izskaidro paradoksu, ka par vienas pilsētas mēru regulāri var ievēlēt cilvēku, kura turības izcelsme ir, maigi izsakoties, neskaidra.
Interesanta parādība ir pieaugošā tendence vēlētājiem veikt izmaiņas vēlēšanu zīmēs jeb likt kandidātiem plusiņu vai tos svītrot. Ceru, ka tā ies plašumā arī šajās pašvaldību vēlēšanās un nākotnē varēsim pārliecinošāk teikt, ka vēlētāji liegs ceļu uz publisko varu kandidātiem ar sliktu reputāciju.
Vai deputātu atbildības nostiprināšanai būtu nepieciešama proporcionālās vēlēšanu sistēmas maiņa?
Man šādas izmaiņas liekas ļoti fundamentālas. Par to nav bijis pietiekami diskusiju. Neesot ekspertam, negribētos izteikt viedokli, ka kāda cita sistēma būtu ievērojami labāka. Taču par atbalstāmu uzskatu ideju dot tiesības vēlētājiem atsaukt deputātus gan no Saeimas, gan pašvaldībām. Ņemot vērā to, cik būtiska vara ir šo priekšstāvju rokās, nav īsti saprotams, kāpēc vēlētāju uzticību zaudējušam deputātam, kurš amatā uzvedies necienīgi, pārkāpis likumu vai ticis pie neizskaidrojamas turības, vajadzētu ļaut ieņemt posteni vēl gadiem ilgi līdz nākamajām vēlēšanām.
Vai ir saprotams, kāpēc vēlētāju uzticību neiemanto sociāldemokrātiska politika? Atbilstoši skarbajai sociālekonomiskajai situācijai Latvijā tai pēc loģikas vajadzētu gūt plašu atbalstu, taču vēlētāji pastāvīgi balso par labēju, pat ultraliberālu politiku?
Padomju laiks ir radījis nepatiku un bailes no politikas, kur figurē vārds "sociāls". Manuprāt, partijas, kuras atbilstoši tipoloģijai varētu saukt par sociāldemokrātiskām Rietumu izpratnē, Latvijā nav nostiprinājušās arī tāpēc, ka šo ideju kapitāli sabojājušas personālijas, kas savulaik to uzurpēja. Viņu īstenotā politika ar visiem korupcijas skandāliem ne ar ko neatšķīrās no labējo partiju īstenotās. Pat ja šo sociāldemokrātu priekšgalā ir bijuši līderi, kas vēlējušies sekot sociāldemokrātijas idejai, reālā politika tos ir atbīdījusi malā, līdz beidzot viņi bijuši spiesti noiet no politiskās skatuves pavisam.
* Bijušo Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāju un pašreizējo Satversmes tiesas tiesnesi Vinetu Muižnieci pirmās instances tiesa atzinusi par vainīgu Juridiskās komisijas protokola viltošanā, lai apturētu Krimināllikuma grozījumu virzību saistībā ar partiju finansēšanas pārkāpumiem. V.Muižniece spriedumu ir pārsūdzējusi. Grozījumi paredz, ka par minētajiem pārkāpumiem lielā apmērā var sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz 150 minimālajām mēnešalgām. Ja šādas darbības izdarījusi personu grupa pēc iepriekšējas vienošanās, paredzēta brīvības atņemšana uz laiku līdz četriem gadiem vai arests, vai piespiedu darbs, vai naudas sods līdz 200 minimālajām mēnešalgām.
