Priekšvēlēšanu aģitācija. Graudi un pelavas

Kopš valstiskās neatkarības atjaunošanas naudas summas, ar ko partijas centušās nodrošināt savas priekšvēlēšanu kampaņas, nemitīgi pieauga, savu apogeju – sešus ar pusi miljonus latu – sasniedzot 2006. gadā 9. Saeimas vēlēšanu laikā, kas iegājušas vēsturē ar tā dēvētajām pozitīvisma kampaņām nu jau likvidētās Tautas partijas un Aināra Šlesera vadītās Latvijas Pirmās partijas izpildījumā.

Taču nu situācija ir būtiski mainījusies – ekonomiskās krīzes iespaidā krasi samazinājušies ziedojumi partijām, savukārt jūnijā veiktie grozījumi Partiju finansēšanas likumā divkārt ierobežo pieļaujamo izdevumu apjomu ārkārtas vēlēšanām. Partijām, kas piedalīsies 11. Saeimas vēlēšanās, startējot visos piecos vēlēšanu apgabalos, no 24. jūlija līdz vēlēšanu dienai 17. septembrī atļauts tērēt ne vairāk kā 282 559 latus, ko varēs izlietot reklāmas izvietošanai, pasta izdevumiem un labdarības pasākumu finansēšanai un sponsorēšanai.

Tādējādi visas 13 gaidāmajās vēlēšanās startējošās partijas kopā teorētiski likuma pieļautajās robežās varētu iztērēt ne vairāk kā 3 673 267 latus. Savukārt citiem priekšvēlēšanu izdevumiem - reklāmas materiālu sagatavošanai, vēlēšanu kampaņu organizēšanai – nav noteikti ierobežojumi. Jau tagad redzams, ka politiskās partijas arī šoreiz neskoposies ar izdomu vēlētāju uzmanības piesaistīšanā. Tai skaitā – gan ar centieniem slēpti reklamēties, gan nomelnojot konkurentus.

Brīdina par slēptās reklāmas plūdiem

Galvenais priekšvēlēšanu kampaņu stūrakmens tradicionāli ir vēlētāju uzrunāšana ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību – gan likuma ietvaros, gan ārpus tiem. "Domāju, ka šogad būs ļoti daudz slēptās reklāmas gadījumu, jebkāda līmeņa politiski saistītas amatpersonas veidos neskaitāmus notikumus un izplatīs paziņojumus, lai iegūtu iespējas publiski parādīties medijos," atzīst mediju kritiķe, Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes studiju programmas "Žurnālistika" vadītāja Anda Rožukalne, kura gan pirms 10. Saeimas vēlēšanām, gan patlaban piedalās iespējamās slēptās politiskās reklāmas monitoringā, ko veic Sabiedriskās politikas centrs "Providus".

Viņa arī norāda: "Redzot politiķu aktivitātes atsevišķos medijos, baidos, ka šogad varētu būt sasniegti savdabīgi politiskās hiperaktivitātes rekordi. Diemžēl šogad politiķu komunikācijā izteikta ir ne vien sevis izcelšana, bet arī sistemātiski uzbrukumi politiskajiem konkurentiem, nedodot viņiem iespēju atbildēt uz kritiku."

"Šogad varētu būt sasniegti savdabīgi politiskās hiperaktivitātes rekordi."

Likums "Par priekšvēlēšanu aģitāciju pirms Saeimas vēlēšanām un Eiropas Parlamenta vēlēšanām" nosaka: katrā preses izdevumā publicētā priekšvēlēšanu aģitācijas materiālā jānorāda, kura politiskā organizācija, to apvienība vai kurš deputāta kandidāts šo priekšvēlēšanu aģitāciju ir apmaksājis. Savukārt, ja komerciālā raidorganizācija piešķīrusi raidlaiku priekšvēlēšanu politiskajai aģitācijai, tai jādod iespēja arī citām politiskajām organizācijām, politisko organizāciju apvienībām vai citu nosaukumu kandidātu sarakstos esošajiem deputātu kandidātiem uzstāties tikpat ilgi, iespējami līdzvērtīgā laikā un par līdzvērtīgu samaksu.

Politiskajai reklāmai ir jābūt skaidri atpazīstamai, leģitīmas aģitācijas pamatkritēriju raksturo Sabiedriskās politikas centra "Providus" pētniece, priekšvēlēšanu kampaņu analītiķe Iveta Kažoka. "Ja partija vai tās deputāta kandidāts reklamējas plašsaziņas līdzekļos vai vides plakātos, tajos nepārprotami jānorāda, ka tā ir politiskā reklāma. Ja medijs rīko priekšvēlēšanu diskusijas, politisko ideju cīņas, tajās visiem dalībniekiem ir jādod vienlīdzīgas iespējas paust savu viedokli," norāda pētniece, vienlaikus atzīstot - diemžēl patlaban jau redzams, ka dažas partijas atkal liks akcentu uz primitīvu propagandu, uzpērkot medijus.

"Partiju avīzes ir politiskās propagandas līdzeklis, nevis neatkarīga žurnālistika, no kuras var gaidīt objektīvu informāciju."

Aktuāls joprojām solās būt jautājums par administratīvo resursu izmantošanu priekšvēlēšanu kampaņā, ko bieži vien grūti nodalīt no slēptās politiskās reklāmas, uzsver I. Kažoka. Nereti deputāta kandidāti, kuri vienlaikus ir valsts vai pašvaldību amatpersonas, izmanto katru iemeslu, lai parādītos medijos, tādējādi nodrošinot sev neleģitīmas priekšrocības pār politiskajiem konkurentiem. Piemēram, kā norāda analītiķe, gan pirms aizvadītajām Saeimas vēlēšanām, gan pašlaik aizdomas par centieniem ietekmēt vēlētāju rada Ventspils pilsētas reklamēšana televīzijā, ko apmaksā municipalitātes dome.

Amatpersonu darba vizītes bez reāla satura, valsts vai pašvaldības resursu iesaistīšana politiskajā kampaņā un pat pašvaldības vai tās uzņēmumu drukāto izdevumu pakļaušana aģitācijai līdz šim ir bijusi bieži novērota priekšvēlēšanu cīņas prakse. Uzskatāms piemērs, kā jau daudzkārt konstatējuši partiju kampaņu novērotāji no nevalstiskajām organizācijām, ir A. Šlesers, kurš, būdams satiksmes ministrs, par nodokļu maksātāju naudu vairojis savu publicitāti gan "Latvijas Pasta" avīzē, gan plakātos uz autoceļiem remontdarbu vietās, kā arī izmantojis darba vizītes politiskās aģitācijas nolūkos gan ministra, gan Rīgas vicemēra amatā.

Īsi pirms pagājušajām Saeimas vēlēšanām plaši izskanējušu skandālu izraisīja vēsts, ka Daugavpils sociālais dienests mazturīgajiem iedzīvotājiem izdalīja pārtikas un pirmās nepieciešamības preču paciņas, kurās bija ievietoti partiju apvienības "Saskaņas centrs" un "Par labu Latviju" reklāmas materiāli.

Partiju mediji. Ko no tiem sagaidīt?

Par normālu priekšvēlēšanu aktivitāti ir uzskatāma aģitācija interneta vidē – partijas mājaslapā, sociālajos tīklos, kā arī tieša komunikācija ar elektorātu – organizētas tikšanās ar vēlētājiem, to uzrunāšana publiskās vietās uz ielas, stacijā, tirgū. Pat klauvēšana pie iedzīvotāju mājokļu durvīm. "Tas ir visnotaļ saprotams un pat atbalstāms aģitācijas veids demokrātiskā valstī," uzsver I. Kažoka.

Priekšvēlēšanu aģitācijai partijas var neierobežoti izmantot gan savas interneta mājaslapas, gan pašu izdotos laikrakstus. Taču arī šajos medijos nav pieļaujama lasītāju dezinformēšana un apzināta politisko konkurentu nomelnošana, tostarp safabricētu tā dēvēto kompromatu tiražēšana, kas arī ir uzskatāma par vienu no neleģitīmas priekšvēlēšanu kampaņas elementiem, uzsver "Providus" pārstāve. Viņa norāda, ka lasītājiem vajadzētu apzināties: partiju avīzes ir politiskās propagandas līdzeklis, nevis neatkarīga žurnālistika, no kuras var gaidīt objektīvu informāciju. Partiju izdevumi attaisnotu savu eksistenci, ja parādītos arī pēc vēlēšanām, skaidrojot partijas darbību, tai esot pie varas vai strādājot opozīcijā.

Līdzīgu viedokli pauž arī A. Rožukalne: "Partiju avīzes ir vienkāršs propagandas līdzeklis. Labā ziņa ir tā, ka kopš iepriekšējām vēlēšanām ir pagājis vien gads, līdz ar to viegli salīdzināt, vai politiķi ko izdarījuši šajā laikā, varbūt raksta tos pašus solījumus ar jaunu datumu."

Vienīgais noteikums - atklātas kārtis

 "Īstos medijus, kam ir sava redakcionālā politika un profesionālie principi, politiķiem nav viegli izmantot manipulēšanai ar vēlētājiem, ja vien mediji paši to neļauj darīt," norāda A. Rožukalne. Diemžēl liela daļa mediju ir saistīta ar politiķiem (kā īpašniekiem vai tiem pietuvinātām personām, vai atbalsta kādu politisko spēku, lai gūtu kādu labumu), tāpēc vēlētājiem jābūt ļoti gudriem, izvērtējot sniegto informāciju, tās patiesumu, uzsver mediju kritiķe.

"Daži interneta portāli ieviesuši politiķu informācijas sadaļas un publicē visu, ko partijas piedāvā. Bet citos tās pašas preses relīzes vai viedokļu materiāli parādās, piemēram, rubrikā "Sabiedrība", skaidro A. Rožukalne. Tā viens un tas pats teksts var būt gan labi identificējams kā politiķa viedoklis un vēlme sev pievērst uzmanību, gan kā ziņu plūsmas sadaļa.

"Žurnālistikas kvalitāte ir kritusies, visvairāk tas redzams interneta medijos. "

"Sociālajos tīklos to iemītniekiem vajadzētu saprast, ka politiķis te jūs uzrunās daudz uzmācīgāk nekā klauvējot pie dzīvokļa durvīm. Vienīgais noteikums - atklātas kārtis, politiķim nevajadzētu slēpt, ka komunikācija notiek ar kandidātu. Sociālajos tīklos ir svarīgi būt patiesam un dabiskam, tajos veicas politiķiem, kam patīk virtuālā komunikācija un kas gatavi sevi atklāt. Tas nav viegli, prasa daudz laika un arī labu humora izjūtu," norāda mediju kritiķe.

Slēptā politiskā reklāma plašsaziņas līdzekļos var izpausties dažādos veidos. Ne vienmēr ir iespējams noteikt tās pazīmju patiesos iemeslus - tie var būt gan apmaksāts pasūtījums, gan neprofesionāla žurnālistika, gan politisks spiediens, gan medija lojalitāte kādam politiskam spēkam. Taču pazīmes, kādām mediju saturā būtu jāpievērš uzmanība, ir partijas vai deputāta kandidātu logo, attēlu, vizuālu elementu parādīšanās, kam nav saistības ar konkrētās programmas vai raksta pamattēmu, rubriku vai formātu. Par slēptās reklāmas klātbūtni var liecināt arī partijas vai deputāta kandidāta parādīšanās bez acīm redzama iemesla. Ņemot vērā, ka slēpto politisko reklāmu ne vienmēr ir viegli atklāt, izvērtējot sabiedriski politiskos notikumus priekšvēlēšanu laikā, ieteicams salīdzināt vairāku avotu informāciju, iesaka I. Kažoka.

Mediju uzpirkšana – joprojām aktuāla

Pirms pagājušajām vēlēšanām, kā konstatēja mediju novērotāji no nevalstiskajām organizācijām, lielākā problēma bija raidošo plašsaziņas līdzekļu pērkamība, tiem pastāvīgi sadarbojoties ar noteiktiem politiskiem spēkiem. "Šogad neviens elektroniskais medijs nav paziņojis, ka atbalsta noteiktu politisko spēku, bet tas nenozīmē, ka par samaksu nav iespējams iegūt publicitāti redakcijas veidotajā saturā," skaidro A. Rožukalne. "Jau pirmajā vēlēšanu laika nedēļā ir ļoti daudz piemēru, kas apliecina, ka šajā ziņā nekas nav mainījies, elektroniskajiem medijiem un avīzēm pievienojušies šo pašu laikrakstu interneta portāli, kuros vēlreiz tiek pārpublicēti vienpusīgi viedokļi vai arī raksti, kuros politiķiem ļauts netraucēti pievērst uzmanību saviem uzskatiem, bet viņi netiek traucēti ar jautājumiem vai lūgumiem argumentēti izklāstīt viedokli," atzīst eksperte.

Pirms 10. Saeimas vēlēšanām, kas notika ekonomiskās lejupslīdes zīmē, finansiālās problēmas daudziem medijiem bija riska faktors noziedzīgai sadarbībai ar politiķiem. "Nedomāju, ka šajā ziņā kaut kas ir mainījies: mediji joprojām ir lielās finansiālās grūtībās, jo reklāmas tirgus atkopjas lēni," 11. Saeimas priekšvēlēšanu situāciju raksturo A. Rožukalne.

"Jau pirmajā vēlēšanu laika nedēļā ir ļoti daudz piemēru, kas apliecina negodīgu politisko konkurenci."

Politiķi meklē visas iespējas uzrunāt vēlētājus, tāpēc medijiem pašiem ir jābūt gudriem, uzsver mediju kritiķe. Žurnālistikas kvalitāte ir kritusies, visvairāk tas ir redzams interneta medijos, kuru darbiniekiem nereti šķiet, ka tur piedāvātajai informācijai ir zemākas kvalitātes prasības. "Ja ikdienas apstākļos jau esam pieraduši pie preses relīžu ziņām, ko veido viens viedoklis vai tikai viena kādas personas frāze, tad pirmsvēlēšanu laikā šī prakse pārvēršas nekontrolējamā vienpusīgu, kādam politiķim izdevīgu ziņu plūsmā," norāda A. Rožukalne. Arī elektroniskajos medijos jau parādījušās šādas ziņas, kurās par dažādiem aktuāliem jautājumiem izsakās viens politiķis, bieži viņš nav saistīts ar apspriesto problēmu, nespēj pateikt neko jaunu, bet gūst papildu publicitāti. Šādas "viltus" ziņas nereti iejauktas starp normālām ziņām, un auditorijai tās ir grūtāk atšifrēt.