AMATU KONKURSI
LASĪT VĒLĀK ( 3 )
VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Reinis Kučers
Ārpustiesas parādu piedzinēju asociācijas valdes priekšsēdētājs
19. februārī, 2013
Lasīšanai: 6 minūtes
3
3
3
3

Piedziņas izdevumu ignorēšana – attieksme pret tiesiskumu

Reinis Kučers: „Aicinu ievērot rēķinu apmaksas termiņus un mudināt tā rīkoties arī citiem, nevis intensīvi domāt, kā neapmaksāt to, kas ir jāapmaksā.”

FOTO: Ārpustiesas parādu piedzinēju asociācija

Parādu piedzinēju asociācija ik dienas saskaras ar parādniekiem, kas no malas uzklausījuši vieglprātīgu padomu, ko darīt, ja saņemts parāda ārpustiesas piedziņas pakalpojuma sniedzēja aicinājums nokārtot parādsaistības. Bieži vien tiek ieteikts „rīkoties gudri” – norēķināties tieši ar kreditoru un ignorēt parādu piedzinēja izdevumus.

Kamēr valstī nebija spēkā ārpustiesas parādu piedziņas tiesiskais regulējums, šādiem ieteikumiem vēl varēja rast vismaz kādu izskaidrojumu, ja gadījumā piedziņas izdevumi patiešām bija pārspīlēti augsti. Bet mani pārsteidz šāda attieksme un pamudinājumi arī tagad, kad valstī ir vienots tiesiskais regulējums – pieņemts Parādu ārpustiesas atgūšanas likums, Ministru kabineta noteikumi "Parāda atgūšanas pakalpojuma sniedzēju licencēšanas kārtība"  un "Noteikumi par parāda atgūšanas izdevumu pieļaujamo apmēru un izdevumiem, kuri nav atlīdzināmi".

Tāpēc šobrīd ieteikumi neapmaksāt parādu piedzinēja izdevumus vairs nav traktējami kā vieglprātība. Tā ir klaja tiesību normu ignorēšana un spilgti parāda sabiedrības attieksmi pret tiesisko regulējumu kopumā.

Parādu ārpustiesas atgūšanas likums noteic parādnieka pienākumu sadarboties ar kreditoru un parāda atgūšanas pakalpojuma sniedzēju. Noteikumi par parāda atgūšanas izdevumu pieļaujamo apmēru un izdevumiem, kuri nav atlīdzināmi, paredz, ka parāda atgūšanas pakalpojuma sniedzējam ir tiesības no parādnieka pieprasīt, lai tas atlīdzinātu pamatotus parāda atgūšanas izdevumus, kas atbilst šādam pieļaujamam apmēram: par rakstiska paziņojuma sagatavošanu un nosūtīšanu parādniekam, kurā sniegta informācija par parāda esību un aicinājums labprātīgi izpildīt kavētās maksājuma saistības, un par nepieciešamajām darbībām parādnieka faktiskās kontaktinformācijas noskaidrošanai, ja parādnieks nav sasniedzams, – kopā ne vairāk kā piecus latus, bet par citām parāda atgūšanai papildus veiktajām darbībām – kopā ne vairāk kā septiņus latus parāda atgūšanas procesā, līdz parādnieks izpildījis maksājuma saistības pret parāda atgūšanas pakalpojuma sniedzēju vai kreditoru.

"Ieteikumi neapmaksāt parādu piedzinēja izdevumus vairs nav traktējami kā vieglprātība – tā ir klaja tiesību normu ignorēšana."

Tomēr sabiedrībā skan aicinājumi šos piecus vai, ja piedziņas izdevumu summa pieaug, divpadsmit latus nemaksāt, atmaksājot parāda summu tieši kreditoram. Pieļauju, ka šādiem ieteikumiem ir vairāki iemesli. Viens no tiem: jaunā tiesiskā regulējuma nezināšana. Cits iemesls – normāla aizsargreakcija: apzināta vainas novelšana uz kādu citu. Proti, parādnieks zina, ka nav nokārtojis savas saistības, bet tā vietā, lai atzītu savu vainu, atrod kādu citu vainīgo. Un šajā gadījumā tas ir parādu piedzinējs.

Vispopulārākā frāze, ko nākas dzirdēt, ir: "Es nekādu līgumu ar parādu piedzinēju neesmu noslēdzis, tātad man viņiem nekas nav jāmaksā." Te nu jāatceras, ka parāda piedziņu ārpustiesas parādu piedziņas uzņēmumi sāk kreditora uzdevumā. Ja parādsaistības nav nokārtotas, kreditors meklē palīdzību, kā parādu atgūt, un viņam šīm darbībām nav jāprasa ne parādnieka atļauja, ne padoms.

Tomēr ir vēl kāds nopietns iemesls – sabiedrība kopumā neizprot ārpustiesas piedziņas būtību. Bieži vien arī juristu pārstāvji uzskata, ka vispār jebkura piedziņas lieta ir jārisina tiesas ceļā. Viņuprāt, ideāls scenārijs būtu, ka kreditori pa taisno ietu pie juridiskā biroja un visus parādniekus sūtītu uz tiesu. Var jau saprast: juristu maize ir strīdi, kas jārisina. Ja valstī nebūtu noregulēts ārpustiesas piedziņas process, juristiem būtu krietni vairāk darba, risinot strīdus tiesās. Par jurista pakalpojumu, protams, jāmaksā. Turklāt parādnieka izdevumi tad būtu daudz lielāki nekā tagadējie Ministru kabineta noteiktie parāda atgūšanas izdevumi – ne vairāk kā 12 lati. Ārpustiesas parādu piedziņa pēc būtības ir paredzēta tam, lai atslogotu tiesu sistēmu un padarītu piedziņas procesu iespējami lētāku un ātrāku gan kreditoram, gan parādniekam.

"Ārpustiesas parādu piedziņa ir paredzēta tam, lai atslogotu tiesu sistēmu."

Kas notiek, ja parādnieks norēķinās ar kreditoru, bet parāda atgūšanas izdevumus nemaksā? Parādnieki viens otram stāsta, ka nekas, un paši sevi mierina ar šo domu. Patiesībā tā nav. Parādnieki cer, ka piecu vai divpadsmit latu dēļ parāda atgūšanas pakalpojuma sniedzējs tiesvedību pret viņiem neuzsāks. Jā, parādu piedziņas pakalpojumu sniedzēji apzinās: ja visas lietas par nesamaksātajiem piedziņas izdevumiem iesniegtu tiesā, jau tā pārslogotā Latvijas tiesu sistēma kļūtu vēl pārslogotāka, un tāds patiešām nav mūsu mērķis. Tomēr jāpatur prātā, ka tiesiskais regulējums par ārpustiesas parādu piedziņu šādas iespējas nepārprotami dod.

MK noteikumos ir stingri noteikts, par ko un cik jāmaksā parādniekam, tādēļ nav šaubu, kā lemtu tiesa. Iespējams, pietiktu ar pāris uzskatāmiem piemēriem, cik liela summa būtu jāmaksā tam parādniekam, kam tiesa piespriestu atmaksāt piedziņas izdevumus, valsts nodevu un citus tiesas izdevumus. Ja tam vēl pierēķina klāt piespiedu piedziņas izdevumus – summa būtu iespaidīga.

Uzskatu, ka iespējami citi risinājumi.  Viens no tiem – parādu ārpustiesas tiesiskajā regulējumā jāparedz, ka no parādnieka apmaksātās summas vispirms jāapmaksā piedziņas izdevumi, kā tas pašlaik notiek gadījumos, ja pret parādnieku piespiedu piedziņu vērš tiesu izpildītājs.

Aicinu ievērot rēķinu apmaksas termiņus un mudināt tā rīkoties arī citiem, nevis intensīvi domāt, kā neapmaksāt to, kas ir jāapmaksā. Tad visi būs apmierināti – cilvēkiem nevajadzēs satraukties par komunikāciju ar piedzinējiem, savukārt kreditoriem nebūs problēmu ar nemaksātājiem.

Labs saturs
3
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI