VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Zanda Lielbārde
LV portāls
19. decembrī, 2012
Lasīšanai: 20 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Skola
4
4

Evija Papule: izglītību nedrīkstētu dēvēt par konservatīvu, kas mainās lēni vai nemainās nemaz

LV portālam: EVIJA PAPULE, Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta direktore
Publicēts pirms 8 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Evija Papule: „Pašreiz loģika ir ļoti vienkārša – cilvēki grib konkrētu rezultātu uzreiz, bet izveidotais reformu plāns ir dzīvs. Ir pasākumi, ko īstenosim ātrāk vai vēlāk, bet varbūt kaut kas tomēr nebūs nepieciešams. IZM ir formulēts piedāvājums, un esam gatavi to apspriest.”

FOTO: Māris Kaparkalējs, LV portāls

Izglītības un zinātnes ministrija pēdējā gada laikā ir saņēmusi tik daudz mediju uzmanības, par kādu pat sensāciju un popularitātes kārs šovbiznesa darbonis varētu vien sapņot. Ministram Robertam Ķīlim pārmet steigu lēmumu pieņemšanā un haotiskumu, ministrijas ierēdņiem – dialoga trūkumu ar profesionāļiem un sabiedrību.
Par to, kā izveidojusies šāda situācija, cik tajā ir IZM neprasme izskaidrot reformu jēgu un cik – sabiedrības nespēja pieņemt pārmaiņas, kā arī par reformu plāna īstenošanu saruna ar IZM Izglītības departamenta direktori EVIJU PAPULI.

Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM) pārmet komunikācijas trūkumu. Ieskatoties, piemēram, IZM mājaslapā – aktuālā informācija ir atrodama, ministrs regulāri ievieto video uzrunas ar saviem skaidrojumiem, arī medijos IZM ir pārstāvēta bieži. Kurā informācijas nodošanas ķēdes posmā ir pārrāvums, kas rada iespaidu par nepietiekamu komunikāciju, un ar ko – profesionāļiem, sabiedrību?

Varam runāt par vairāku līmeņu komunikāciju. Viena - ar izglītības darbiniekiem un tos pārstāvošajām profesionālajām organizācijām, otra – izglītības politikas veidošanas līmenī.

Es tomēr vēlētos atgādināt, ka Roberts Ķīlis ir pirmais ministrs, kura darbības laikā izglītībai ir izveidots reformu plāns. Izstrāde notika pusgadu, pirms tas tika publiskots, un cilvēki, kas ar to nodarbojās, pieteicās paši un strādāja brīvprātīgi. Ir bijušas septiņas grupas, kurās darbam apvienojās skolotāji un vecāki, pamatā pārstāvot nevalstiskās organizācijas, profesionālās asociācijas un tikai atsevišķās grupās strādāja arī IZM pārstāvji. Darba grupām nebija doti kādi IZM vadoši norādījumi.

Rezultātā – reformu plāns vispārējā izglītībā nav tradicionāls ierēdņu veidots plāns. Par reformām esam stāstījuši un diskutējuši gan ar skolotājiem, gan izglītības pārvalžu pārstāvjiem. Jāpiebilst, ka esam izmantojuši, iespējams, maz praktizētu diskusiju formātu – semināros, darba grupās, arī elektroniskajā saziņā spriežot, jautājot, meklējot atbildes un risinājumus, nevis tikai informējot. Tādēļ varbūt šķiet, ka nav paskaidrojuma un tieša lēmuma, kas pieņemts jau iepriekš, pirms diskusijas. Tā ir atbilde uz jautājumu par it kā neesošu komunikāciju ar profesionāļiem.

Otrajā, izglītības politikas veidošanas līmenī ir pietiekami daudz tādu, kas grib sevi pieteikt kā noteiktā jomā vērā ņemamus spēlētājus. Ir virkne asociāciju, kas apgalvo, ka nebija aicinātas darba grupās, taču tām nebija liegts piedalīties. Tādēļ vēlētos nodalīt tos, kuri aktīvi piedalījās un strādāja, un tos, kas šobrīd grib kritizēt vai ietekmēt, rādot arī brīžam fiktīvu darbību - apgalvojot, ka pārstāv visu skolotāju viedokli.

Runāsim tieši un atklāti: ir jānošķir profesionālais dialogs no politikas! Tie, kas vēlas radīt viltus politiku, savu viedokli izsaka noliegumos, petīcijās un demisiju pieprasījumos.

Runājot par komunikāciju, ir arī trešais aspekts – tas ir apgalvojums par informācijas nesaņemšanu. Tehnoloģiju laikmetā notiek cita veida komunikācija. Informāciju vairs "nepienes", bet to meklē, un avotu ir daudz. Mainās arī IZM attieksme: mēs cenšamies atbildēt uz visiem e-pastiem un gādājam, lai informācijas apmaiņa notiek.

Iespējams, ka komunikāciju ietekmē arī kopējā ne īpaši pozitīvā komentētāju koncentrēšanās uz negatīvo un negatīvisma izpausmēm.

Parasti cilvēku uztverē reformas saistās ar kaut ko kardināli pretēju esošajam. Tātad – tiks izjaukta ierastā lietu kārtība, kas bijusi labāka vai sliktāka, bet vismaz visiem zināma. Kas ir reforma IZM izpratnē, un kāpēc vajadzīgas tik vērienīgas izmaiņas vispārējā izglītībā?

Vispārējās izglītības reformu plāns ir skatāms kā noteiktu pasākumu kopums. Veidojam citu pieeju izglītības finansēšanai, papildinot jau zināmo "nauda seko skolēnam" ar visu nepieciešamo finansējumu, nevis tikai skolotāja algu. Notiek 21.gadsimtam atbilstīga mācību satura izveide, nomainot līdz šim runāto par prasmēm un zināšanām uz izpratni par kompetencēm, kas veidojas, mācoties un strādājot integrēti. Tiek pārskatīta un aktualizēta eksaminācijas, kvalitātes novērtēšanas monitoringa sistēma, mainot attieksmi pret skolas eksāmeniem, veidojot sistēmu, kad tiek novērtēta arī katra skolēna sasniegumu dinamika.

Daudz informācijas dod starptautiskie pētījumi. Līdz šim, salīdzinot rezultātus, esam konstatējuši, kurā vietā atrodamies, bet interpretējuši tikai to, vai tas ir augstu vai zemu, nevērtējot, kādas valstis mums ir blakus, to ekonomisko attīstību, pieredzi, skolu pieejamību, bērnu skaitu utt. Līdz ar to, nesaskatot arī pozitīvo, kas mums ir. Neesam ņēmuši vērā pētījumu rezultātu nepieciešamo ietekmi uz mācību procesu, veicot izmaiņas, lai turpmāk paaugstinātu skolēnu mācību sasniegumus.

Jārunā par vienu svarīgu aspektu - plānotās reformas piedāvā iespēju skolai mainīt darba organizāciju. Varbūt 40 minūšu stunda vairs nav veids, kā nodrošināt skolēnu aktīvu mācīšanos. Mācību stunda var būt garāka vai īsāka par 40 minūtēm, tajā var darboties divi pedagogi vai skolotāju komanda. Skolas var būt atvērtas visu darba dienu, veicot arī sociālu funkciju. Rīta pusē – mācības, dienas otrajā pusē – atbalsts tam, ko mācījušies, tostarp dziedot savam priekam vai ar mērķi piedalīties Dziesmu svētkos dejojot, apzinot mūsu kultūras tradīcijas un vērtības. Tā var būt arī kāda īpaša talanta, interešu loka vai virziena attīstīšana. Aicinām atrast un izmēģināt citu izglītības īstenošanas modeli.

Par citādu skolas organizācijas veidu runājam arī tāpēc, ka skolotāji bieži min vārdu "disciplīna". Tas nav slikti, ja ar to saprotam pašdisciplīnu vai divu pušu vienošanos par nosacījumu ievērošanu, bet, ja skolotājs apgalvo, ka viņu neklausa, tad jāpadomā, kāpēc un kā viņš bērnus uzrunā. Manuprāt, ja kopumā sabiedrības attieksme pret bērniem būs cita – uzmanības, prieka pilna, vērīga, laipna, tad arī bērnu attieksme būs citāda. Mēs mācām ar savu uzvedības piemēru.

Kāpēc vispār reformas nepieciešamas? Modernās tehnoloģijas ir tās, kas ietekmē un maina izglītības sistēmu visās valstīs. Tehnoloģiju straujais uzvaras uznāciens iespaido pedagoģisko domu visā pasaule. Mēs nevarēsim iztikt bez valodām un modernajām tehnoloģijām.

Latvijas mērķis ir laba izglītība. Mēs esam maz un konkurēt varam tikai ar gudriem, izglītotiem cilvēkiem. Aicinu visus atvērt vispārējās izglītības reformu plānu, un jums būs atbilde divu gadu darbībai!

Kā būs ar reformu ieviešanu dzīvē? Izglītības iestādes spēs pieņemt pārmaiņas, vai varbūt skolas ir samērā konservatīvas un neelastīgas?

Mēs nevienam nevaram pārmest, ka kāds kaut ko nedara pietiekami radoši. Zināmā mērā esam aizmirsuši, kā tas ir, kad pats atbildi par saviem ierosinājumiem, iniciatīvām un pats arī dari. Līdz šim viss ir noteikts "no augšas" un par daudz centralizēti. Nesaku, ka nav jābūt normatīvajiem aktiem, bet tie efektīvi darbosies tad, ja cilvēki būs piedalījušies to izstrādē vai saprot nepieciešamību. Bet ir svarīgi arī pašam atklāt kāda jauninājuma jēgu, negaidot skaidrojumus vai pierādījumus. Ir vienkārši jāatver izziņas prieks un jāizjūt atklājumu drosme!

Jauna pieeja nosaka vairākas lietas, un viena no tām - sanākt kopā un diskutēt. Varbūt beidzot skolotāji darbavietā sarunāsies par profesionālām problēmām, piemēram, kā palīdzēt bērnam un atbalstīt talantu, nevis mūžīgi norādīt uz kļūdām, tādējādi vairojot negatīvismu, mazinot jauniešu ticību savām spējām un sasniegumiem.

Esam uzsākuši diskusiju par pakāpeniskām pārmaiņām pamatizglītībā. Sākotnēji - jāatrod vieta vienai svešvalodai nedēļā no pirmās klases. Stiprinot skolu lēmumu pieņemšanas autonomiju, IZM nosaka, cik ir obligātais stundu skaits, lai visiem būtu garantēts standartā noteiktais apjoms. Tātad – mazāk nedrīkst, bet kur ir teikts, ka nedrīkst vairāk? Vieni izmantos brīvo pieeju, lai nostiprinātu mūziku, valodu vai eksaktos priekšmetus, citi "iemontēs" šo vienu svešvalodu, noņemot stundu latviešu valodai vai matemātikai. Savukārt citi būs runājuši kā komanda, kas redz savas skolas iespējas un spēj noturēt savu vietu.

Divi gadi, neatkarīgi no tā, vai kāds piedāvā alternatīvas vai arī prasa demisijas, radīs pieņemamus risinājumus gan no izglītības politikas viedokļa, gan no skolotāju un skolēnu sasniedzamo mērķu viedokļa.

Ir dzirdēts pedagogu viedoklis, ka šādu izmaiņu rezultātā būs ārkārtīgi atšķirīgs bērnu zināšanu līmenis un tas sagādās problēmas, ja bērnam nāksies mainīt skolu. Vai tiešām, īstenojot pamatizglītībā vienu un to pašu IZM noteikto obligāto standartu, bērnu zināšanas būs tik nevienlīdzīgas?

Uztraukumam, ka bērnu zināšanu līmenis varētu atšķirties, īsti nav pamata, jo skolotāju profesionālisms to nepieļauj un nepieļaus. Kas notiks, ja bērns mainīs skolu? Apmēram nepilns procents skolēnu to dara arī tagad. Izglītības darbinieki, kas nepārtraukti uztraucas par nebeidzami garu risku un šķēršļu rindu, iespējams, aizmirst vai neuztver galveno – skolas, kas izveidojušās par tādām skolām, uz kurām visi labprāt ved savus bērnus, strādā ar skolēnu neatkarīgi no tā, cik sagatavots, zinošs vai talantīgs viņš vai viņa atnāk! Tādas skolas panāk, ka visi bērni var un dara savam un skolas izvirzītajam mērķim.

Pieredze rāda – pirms mēs skaļi sakām "nē" vai "jā", ir jāpadomā par nākamo soli. Apgalvojumi par milzīgo atšķirību bērnu zināšanu līmenī apšauba pedagogu profesionalitāti un grauj skolotāja prestižu, kas jau tā ir pārāk trausls. Vairāki pētījumi rāda, ka ir milzīga disonanse starp to, kā sevi vērtē skolotāji, un kā skolotājus uztver sabiedrība.

Skolotāji sevi vērtē ļoti augstu, un no profesionālo zināšanu viedokļa tā, protams, arī ir. Taču jaunieši un vecāki prasa no skolotājiem to, kas ir dabīgi 21.gadsimtam - humora izjūta, prezentēšanas māka, laba un skaidra dikcija un citas kompetences, ko dažbrīd skolotāji par svarīgu neuzskata.

Jaunieši vēlas palīgu, sarunu biedru un padomdevēju. Ja skolotājs tikai stāv klases priekšā, tas vien jau parāda (ne)komunikācijas veidu. Šo plaisu var mazināt moderno tehnoloģiju ienākšana, arī klases iekārtojuma izvēle ir skolotāja profesionalitātes rādītājs. Mācību vidi var veidot dažādi, un to neierobežo nekādi MK noteikumi.

Jaunām iespējām ienest darbā vairāk radošuma un izvēles brīvību, šķiet, vajadzētu iedrošināt un iedvesmot. Tomēr dažādu izglītības darbinieku organizāciju atklātās vēstules ar pretenzijām un demisijas pieprasījumi liecina par pretējo. Kā jūs uztverat un skaidrojat šādu reakciju no organizācijām, kurām ideālā variantā vajadzētu būt IZM lielākajam atbalstam?

Reti kam patīk pārmaiņas, bet tie, kas tām neļaujas, vienkārši neattīstās. Ja direktors apgalvo, ka pret izmaiņām attiecas ārkārtīgi piesardzīgi, tad šim direktoram pirmajam būtu jāpadomā, kas ir izglītība 21.gadsimtā.

Nākamais, ko itin bieži dzirdam: mums jau nebūs problēmu, bet citiem būs. Tā ir tāda kaimiņu aprunāšana. Ar jauno pieeju mēs sakām: nāciet kopā un izlemiet. Un par savu kopīgo lēmumu visi atbildēsiet – skolotāji, vecāki, skolēni. Esmu dzirdējusi pārmetumus, ka ministrija ērti iekārtojusies, jo vairs neatbildēs ne par ko. Bet galvenie virzītāji izglītībā taču ir skolotāji! Lai kā mums nepatīk, jaunā pieeja ir atbildības un mērķa savienošana.

Tie, kas raksta petīcijas un pieprasa demisijas, parasti izmanto vārdus "bažas, riski, bailes". Viņi aicina pieņemt lēmumus, kas  praktiski apturētu pārmaiņas, mudinot nedarīt neko, lai atkal varētu sākt kritizēt. Manuprāt, reformu pirmie soļi un izraisītā reakcija skaidri parāda nepieciešamību turpināt. Kas zina, kuri svaru kausi nosvērsies vairāk – ar nedarīšanu vai darbību pilnie?

Pašreiz loģika ir ļoti vienkārša – cilvēki grib konkrētu rezultātu uzreiz, bet izveidotais reformu plāns ir dzīvs. Ir pasākumi, ko īstenosim ātrāk vai vēlāk, bet varbūt kaut kas tomēr nebūs nepieciešams. IZM ir formulēts piedāvājums, un esam gatavi to apspriest. Iepriekšējā pieredze un tradicionālā pieeja normatīvo aktu izveidē bija tāda –  ātri izsludināt, ātri pieņemt, īpaši neparedzot sarunas un diskusijas par saturu. Tagad mums jāņem vērā arī tas, ka par izglītību interesējas daudzi, jo process aptver praktiski visas paaudzes  – no vecmāmiņas līdz topošajiem vecākiem.

Acīmredzot jāskaidro cilvēkiem, ka tad, kad šī jaunā informācija likuma grozījumu vai Ministru kabineta noteikumu projekta formā ir publiskota, pienācis brīdis, kad jāpieslēdzas un tā jāsāk apspriest.

Man jāatzīst, uzskatu par normālu procesu, ka notiek vienošanās nevis pirms dokumenta nodošanas, bet tad, kad tas ir izsludināts, tostarp Valsts sekretāru sanāksmē. Iespējams, šis apgalvojums izskanēs mazliet ambiciozi, bet mums vienkārši nav tik daudz laika. Tas, kas ministrijai noteikti ir jāpasaka visiem, uz ko dokuments attiecas: jūs neko neesat nokavējuši, notiek apspriešana, un lēmuma pieņemšana vēl būs.

Protams, nereti pirmā reakcija ir noliegums, bet tālākajās sarunās top ierosinājumi. Vismaz runājot par vispārējo izglītību. Piemēram, diskusijās ap MK noteikumiem par rīcību ar tā sauktajiem agresīvajiem bērniem skolās. Sākotnēji mēs saņēmām tikai iebildumus un noraidījumus. Bet šobrīd jau ir vienošanās ar Izglītības psihologu asociāciju - profesionāļi veido pieredzes aprakstu, būs metodiskais materiāls, ieteikumi, kā strādāt ne tikai ar šādu bērnu, bet arī ar klasi. Līdz ar to – rezultāts ir labs, jo mums ir risinājums. Domāju, ka arī pamatizglītībā būs līdzīgi un runāsim ne tik daudz par priekšmetu skaitu, bet par jēgu, kas tajos ietverta.

Jaunus normatīvos aktus mēs gatavojam arī šobrīd, un gan jau atkal kāds nebūs zinājis un nebūs saņēmis informāciju. Bet nebūs arī jautājis vai šo informāciju meklējis…

Neviens liels darbs, jo īpaši tāds, kas ietekmē plašu sabiedrību, nav paveicams bez izpratnes un domubiedriem. No kā jūtat atbalstu un uz ko paļaujaties?

Interesanti, ka mūs atbalsta jauni cilvēki un vecāki, un viņi ir atvērti sarunām. Ar vecāku organizācijām IZM ir parakstījusi sadarbības memorandu. Domājot par saviem bērniem, kuri tagad ir pirmsskolā, jaunie vecāki jūtas atbildīgi un vērtē, kādas būs šīs skolas, kad tur nonāks viņu bērni.

Tajā pašā laikā iniciatīva un individuāls atbalsts nāk arī no skolām, kuras ir gatavas izmēģināt vienas vai otras izmaiņas, tātad – ieviest reformas. Mums ir gan mazu, gan lielu skolu, gan Rīgas, gan reģionu skolu atbalsts, mazākumtautību konsultatīvās padomes un šo skolu direktoru atbalsts.

Piemēram, skola piesakās ieviest 40 stundu darba nedēļu un jautā, kā rīkoties. Mēs atzīstam, ka "receptes" mums nav, un piedāvājam viņiem to radīt. Un viņi atbild: jā, mēs to izdarīsim!

Līdzīgi ir ar pašvaldībām. Ir tādas, kas redz skolu kā sava veida attīstības objektu un, uzticot gada budžetu, nodod tai pilnu atbildību. Tā jau ir cita veida pārvaldība.

Es tiešām attīstību redzu tajā, ka cilvēki darbojas paši un paši pieņem lēmumus.

Tātad "karavāna" iet tālāk saskaņā ar IZM plānu un būs jauninājumi, ko apspriest un par ko strīdēties. Bet ko jūs varat teikt par jau īstenotajiem soļiem un sasniegtajiem rezultātiem?

Kā jūs gribēsiet mērīt? Var mērīt, izejot no akceptētiem vai zaudētiem MK noteikumiem. Var arī citādi. Viens no rezultātiem – mācību līdzekļu jautājums. Lai kādā veidā notika polemika par mācību līdzekļu iegādi, rezultātā esam panākuši to, ka nākamajā gadā beidzot patiešām būs valsts finansējums – apmēram seši lati uz skolēnu un skolotāju mācību līdzekļu iegādei. Un tādu it kā mazu lietu kļūst arvien vairāk!

Domāju, ka diezgan skarbo un aktīvo diskusiju par pamatizglītības standartu rezultātā kādu laiku nesaņemsim piedāvājumus jaunu priekšmetu ieviešanai skolās. Domāju, ka pirmsskolas skolotājiem būs augstāka alga.

Vēl viens rezultāts - birokrātijas sloga samazināšana. Mēs noņēmām birokrātisko nastu - tematiskais plāns nav jāveido noteiktā formā un jāsaskaņo ar ministriju. Bet diskusijas parādīja, ka tematiska plānošana ir skolotāja ikdienas darba nepieciešamība. Šobrīd, cerams, pamatojoties uz skolā pieņemtu kopīgu lēmumu, skolas administrācija var pati noteikt tematisko plānu izveidošanu.

Pagaidām, paužot viedokli par izglītību, ir tipiski nostāties kādā no ērtajām pozīcijām, ja kaut ko nosaka "no augšas": vieni uzskatīs - viņi visi tur, ministrijā, neko nezina un nesaprot, otri – kāpēc man jādara tieši tā, es gribu to darīt citādāk. Bet tagad mēs piedāvājam to ļoti neērto formu – izvēlēties pašiem. Bet brīvība, protams, nozīmē arī lielāku atbildību…

Tas, ko es saprotu: nav runa par vienu konkrētu cilvēku – ministru, kurš nāk un ar savām idejām satracina sabiedrību, jo vienkārši tā vēlas, bet gan par to, ka ir stingri jāpārskata pieņemtie priekšstati, jo laiks diktē citu pieeju izglītībai.

Jā, jābūt filozofijai vai mērķim, kāpēc mēs kaut ko darām. Pamatlietas izglītības standartā, saturā vai eksaminācijā izveidotas pirms 15 gadiem, un ir tikai likumsakarīgi, ka šis laiks ir pagājis.

Tiem, kam mājās ir labākie eksperti – bērni, es ieteiktu iet uz skolu noskaidrot, ko darīs skola, kāds ir tās plāns. Tas ir veids, kā tuvināties. Skolai ir jābūt tādai, lai bērniem tur patīk labvēlīgas, draudzīgas vides dēļ, kurā svarīgākais ir skolēns.

Visa pasaule šobrīd meklē citu izglītības modeli, jo modernās tehnoloģijas, patīk tas vai ne, ir strauji ieviesušas izmaiņas mūsu ikdienas dzīvē, mainot arī paradumus. Arī skolotāji to zina, un viņiem beidzot tas ir jāņem vērā un jādara citādi.

Eiropas Savienībā un austrumu valstīs, kas uzrāda strauju attīstību, izskan jauna pieeja: izglītība nav konservatīva, izglītība ir vieta mēģinājumiem, jaunām idejām, projektiem. Domāju, ka arī Latvijā ar laiku aktīvi izmantos šādu pieeju. Mēs nevaram piecus gadus pētīt un tad - ieviest. Tas ir zaudēts laiks, bērni pa šiem pieciem gadiem jau ir izauguši!

Pasaulē šobrīd ir izvirzījušās tās valstis, kas, izmantojot citu valstu pētījumus un pieredzi, izmaiņas ievieš ātri. Izglītību nedrīkstētu dēvēt par konservatīvu, kas mainās lēni vai nemainās nemaz.

Mums jāiegūst sava pozitīva pieredze informācijas izmantošanā un analizēšanā. Jāsaprot, ka, pat uzsākot diskusijas, par to, kuru modeli vai daļu no citu valstu labās prakses izmantosim, sāk veidoties arī mūsu izglītības modelis un sistēma kopumā.

Saprotu, ka tas, ko daudzi sagaida, ir rezultāts tagad un tūlīt. Vēlos uzsvērt, ka reformas ir pasākumu komplekss, kur viena darbība ir saistīta un pakārtota nākamajai.

Vai plāns īstenosies? Lielā mērā rezultāti, protams, ir atkarīgi no ministrijas prasmes veidot konstruktīvu diskusiju. Piekrītu, ir arvien vairāk jārunā un jāskaidro, un mums tam ir divi pietiekami saspringti darba gadi. Darīsim!

Labs saturs
4
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU